Raksts sākotnēji publicēts portālā "Eng.lsm.lv"
Otrdien Ziemeļlatvijā spīdēja saule, taču joprojām bija diezgan auksti. Ledus šķietami nevarēja izlemt, vai tam nokust, tāpēc tas brīdi minstinājās, pirms izšķirties par labu vienai vai otrai iespējai.
Es braucu no Cēsīm uz Valmieru nesvarīgās darīšanās. Pusceļā starp abām pilsētām atrodas Liepas ciems. Neviens to nesauktu par īpaši gleznainu. Tajā ir liela ķieģeļu fabrika, un pāris gadus atpakaļ Liepa uz lielā stenda pie Rīgas–Valgas vilciena līnijas pārbrauktuves sevi reklamēja kā "Latvijas māla galvaspilsēta". Tagad uz reklāmas stenda rakstīts "Liepa aicina!", un tam virsū ir arī vietējo tūrisma objektu karte.
Otrdien pavasara kautrajā saulē zem šī stenda bija redzams kāds vientuļš stāvs. Viņai bija Ukrainas karogs ap pleciem, un katrā rokā viņa turēja plakātu. Viņa nekustējās. Viņa neklaigāja. Viņa vienkārši stāvēja, saulē nedaudz samiegusi acis, kamēr garām dārdēja auto un ik pa laikam arī vilcieni.
Es piestāju ar viņu parunāties. Necitēšu viņu vārds vārdā divu iemeslu pēc – pirmkārt, es neveicu rūpīgas piezīmes. Kaitinošās darīšanas bija saistījušas pusi mana prāta. Otrkārt, mēs runājām jauktā latviešu, ukraiņu, angļu un krievu valodā.
Taču šo to es sapratu. Sievieti sauca Natālija. Viņa bija dzimusi Sumi (Суми) pilsētā, Ukrainas ziemeļaustrumos. Kad otrdien no rīta viņa ieslēdza televizoru, redzēja, ka piecus kilometrus no Sumi bira bumbas. Viņa sadrūma un jutās bezspēcīga, tāpēc izlēma kaut ko iesākt: nostāties zem Liepas zīmes, kur viņa ir redzama mašīnām un vilcieniem, un turēt rokās plakātus ar tekstu "Karam nē!" un "Sumy, Ukraina, I’m with you" tajā tipiski glītajā vecā stila rokrakstā, kas vienmēr atstāj iespaidu uz cilvēkiem, kuriem nekad nav sists pa pirkstiem un pavēlēts rakstīt "pareizi".
Liepu no Sumi šķir kādi 1000 kilometri.
Ja pareizi Natāliju sapratu, kaimiņiem viņas iniciatīva īsti neinteresēja. Viņa tos sauca vārdā, kā to dara, runājot par cilvēkiem, kurus pazīst ilgu laiku. Kamēr viņa runāja, reizumis garām pabrauca pa kādai mašīnai. Daži no braucējiem uzpīpināja un pamāja. Taču ne visi bija draudzīgi. Kāds viņu esot nosaucis par "banderisti" un draudējis izsaukt policiju.
Kāda jēga no šādas demonstrācijas? Pie Krievijas vēstniecības Rīgā ir bijušas vairākas, līdzīgi protesti notikuši visā Eiropā, visā pasaulē. Pat Krievijā. Uz tiem bija sanākuši tūkstošiem cilvēku. Viņa – tikai sieviete ar diviem plakātiem, pat ja tie bija dubultā vērtē, jo viņa tos bija aprakstījusi no abām pusēm un palaikam apgrieza otrādi, lai mašīnām un vilcieniem būtu nedaudz dažādības.
Ciniskā skatījumā šīs demonstrācijas nav mainījušas neko. Tās ir "tikuma plātīšana", un no tā, ka pieliekat karogu soctīklu profilam, sakāt, kādā šokā esat, retvītojat, dalāties, parakstāt vai pat lūdzaties, nav nekādas jēgas. Taču cilvēcisku pamatvērtību izjūta pamudina ļaudis izteikties, dalīties, dziedāt un lūgties. Iespējams, pat cerēt, ka tas viss kādā noslēpumainā un nezināmā kārtā kaut ko mainīs un sāks krāties, gluži kā ūdens sākumā sastājas peļķē, tad straumē, upē, ezerā, okeānā. Ja pēdējie pāris gadi mums ir ko mācījuši, tad to, ka ne mēs esam tik izveicīgi, ne tik ļoti kontrolējam pasauli, kā mums labpatiktos domāt.
Es novēlēju Natālijai veiksmi un atgriezos mašīnā. Es tiku galā ar darīšanām Valmierā. Pēc stundas es atgriezos, un, kad braucu caur Liepu, viņa vēl joprojām tur stāvēja, saulē miegdama acis un turēdama plakātus. Gaiss bija sasilis par kādu grādu. Lēnām, ļoti lēnām bija sācis kust ledus.
No angļu valodas tulkojis Lauris Veips.
1