Nezkāpēc ienāca prātā tautasdziesmas rindiņa: „…slauku rozes pagultē”.
Normunda Naumaņa „Kultūrnieze” iznākusi apgāda „Dienas Grāmata” sērijā, kurā jau redzētas Gudegas Repšes un Noras Ikstenas, šķiet, arī Daces Rukšānes tāda paša noformējuma mīkstvāku grāmatas. Šajās grāmatās apkopotas attiecīgo autoru „slejas” un pa kādam retam garākam sacerējumam, kas jau iepriekš vairāku gadu gaitā publicēti laikrakstā „Diena” un/vai tā kultūras pielikumā.
Naumaņa grāmata aptver laiku no 1997. līdz 2007. gadam. Teksti, kas tajā lasāmi, sakārtoti hronoloģiski, aiz katra rakstiņa atrodams tā pirmpublikācijas datums. Krājumā nav ne autora ievadraksta, kurā būtu kaut vai nedaudz reflektēts par to, kas, kā un kāpēc ievietots, kas atstāts ārpusē, ne komentāru sadaļas, ne personu rādītāja, šur tur atrodamas vien dažas zemsvītras piezīmes. Tādēļ tādam lasītājam, kas šo sējumiņu tagad vai kaut kad nākotnē vēlēsies izmantot kā vienu no palīglīdzekļiem, lai sev vien zināmām vajadzībām konstruētu hipotētiskus attiecīgās desmitgades kultūras kontekstus, grāmatas izziņas un lietojamības vērtība mazinās.
Jautājums: kāpēc gan lai šo avīžrakstiņu kolekciju un tai strukturāli līdzīgās kāds jelkad vēlētos izmantot, viss vienalga kādiem, nopietniem vai vismaz par tādiem uzskatītiem mērķiem? Atbilde: atbildes nav, jo nekad nevar zināt, kas kam kādā brīdī var izrādīties noderīgs.
Ar „noderīgumu” gribu apzīmēt tādu kāda teksta lasīšanu, kas nav tikai tāds laika pavadīšanas veids, ko aptuveni varētu salīdzināt ar smēķēšanu – sak’, jāuzpīpē, jo nav īsti ko darīt, nav īsti par ko runāt un rokas arī nav kur likt.
Latviešu valodā iznākošo grāmatu klāstā kritiķu un „publicistu” avīž- un žurnālu rakstu apkopojumi iznāk tikai pa retam. Citādi tas ir, piemēram, kaimiņzemē Krievijā, kur savu žurnālistisko veikumu fundamentalizē, bieži pat kārtīgos cietvāku sējumos, vai ikkatrs, kam nav slinkums. Sākot ar vecāka gadagājuma darbiniekiem, te piemēra pēc var minēt „šestidesjatņiku” Staņislavu Rassadinu, beidzot ar aktuālo „kulta” jaunieti Zaharu Priļepinu. Literatūras kritiķa Andreja Nemzera un teju vai grafomāniskā daudzrakstītāja Dmitrija Bikova rakstu un piezīmju apkopojumi nāk klajā katru gadu. Arī angļu valodas izplatības zemēs netrūkst līdzīgas grāmatniecības prakses. Savu dienišķo produkciju apkopo kā liberāļi (piemēram, Kristofers Hičenss), tā konservatīvie, kaut vai manis iecienītais The New Criterion autors un redaktors Rodžers Kimballs.
Kāpēc tā notiek? Kāpēc avīžu un žurnālu piepildīšanā iejūgtie vai pašiejūgušies vēlas šo savu darbības rezultātu redzēt grāmatas izskatā un kāpēc izdevēji šo vēlmi īsteno? Par izdevēju nodomiem, vismaz Latvijā, pagrūti spriest – mūsu maziņajā grāmatu tirgū neviens tāpat neko lielu nepelna, kur nu vēl ar avīžrakstu kolekcijām, tomēr, ja izdodas sakombinēt tā, ka autoram daudz (vēlams – nemaz!) nav jāmaksā un ja vēl atrodas „sponsors”, kas atvēl naudu drukāšanai, var laist klajā kaut vai lietotu tramvaja biļešu krājumu vai ierakstus atmiņu albumos un jubilejas adresītēs. Lielākās valstīs, iespējams, ir citādi, tur varbūt tādi Bikova vai Hičensa rakstu krājumi spēj sevi atpelnīt, un kaut kas vēl atlec arī autoriem.
Tomēr izdevēju motivācija mani, patiesību sakot, ne pārāk interesē. Kā cilvēkam, kuram rakstīšana laikrakstiem un žurnāliem nav sveša lieta nu jau kādus pārdesmit gadus, arī man ne vienreiz vien ir ienācis prātā, ka varētu vai pat vajadzētu no simtiem publicēto rakstu izveidot tādu vai citādu grāmatiņu, varbūt pat vairākas. Pie sevis iztēlojos, ko un kā vajadzētu komentēt, kā sastatīt kaut kad kaut kādā sakarā rakstīto ar tagadnes citādību. Tiesa gan, vienubrīd tas ienāk prātā, bet citubrīt tikpat viegli no tā iziet un aiziet, un pazūd. Lielais, „transcendentālais” iemesls šai nodoma vai intences pazušanai ir jau 103. psalmā lasāms: „…mēs esam pīšļi. //Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā, // Kad vējš to skar, tad tās vairs nava, un neatrod vairs pat tās vietu.”
Tāds ir cilvēks, un tāda ir visa viņa apdzīvotā un ar viņa izdarībām piedzīvotā pasaulīte. Un, ja reiz viss patiešām ir nīcīgs un zūdošs, kādēļ vēl vairot iznīkstošā krājumus, kādēļ tiekties būt par ieganstu vēl viena priekšmeta – grāmatas – tapšanai. Galu galā ik grāmata uz veikala letes nozīmē kaut kur iznīcināta koka dzīvību. Tas, protams, ir slikti, bet vēl sliktāk ir tas, ka absolūtais vairums grāmatu, kas kā lavīna gāžas laukā no to sacerētāju vai kompilētāju datoriem un no tipogrāfijām, nemaz nav vajadzīgas. Cik ir tādu grāmatu visā pasaules grāmatniecības vēsturiskajā, ģeogrāfiskajā un valodiskajā neaptveramībā, kuras patiešām būtu jālasa? Kuru lasīšana mani – lasītāju – nevis piesārņotu ar nevajadzīgu informāciju, emocijām vai sīkas baudas šķitumiem, bet gan, tieši otrādi, attīrītu no tā visa? Cik ir tādu grāmatu – desmit, simts, divi simti? Diezin vai vairāk būs. Un ir jāsauc prātiņš mājās, ir jāiedarbina sava pazemība un jāatzīst, ka ne es, ne tu, ne viņš, ne viņa tādas grāmatas neesam uzrakstījuši un nekad neuzrakstīsim, kur nu vēl, rindojot acumirkļa impulsu diktētus avīžu rakstiņus un dēvējot tos par esejām – bezjēdzīgi nodeldētā „žanra apzīmējumā”, kurā katrs ieliek tādu saturu, kādu nu kuro reizi vēlas.
Nu, labi, skaidrs, ka šādi spriežot, var nonākt tik radikālā redukcionismā, ka to iespējams uztvert kā cinismu. („Cinisms” gan arī ir vārdiņš, ko lieto daudz un bez vajadzības.) Galu galā viena atbilde, kāpēc pasaulē tiek aizvien pieaugošā progresijā vairots iespiesto un/vai interneta vidē iespundēto tekstu daudzums, ir atrodama uz Normunda Naumaņa „eseju” krājuma vāka, proti, tā ir kultūrnieze. Labs vārdiņš, kas precīzi apzīmē simptomu kādai tagadnes Rietumu civilizācijas cilvēkus masveidā piemeklējušai slimībai. Tā ir kopš tā sauktā apgaismības laikmeta iedarbinātās sabiedriskās un politiskās dzīves demokratizācijas izraisītā masu izglītotība, kas sava masveidīguma dēļ neizbēgami un itin visur ir pārtapusi par pus- vai ceturtdaļizglītotību, par tādu kā izglītotības šķitumu, pagrābstīšanos. Par to, ko Aleksandrs Solžeņicins reiz nodēvēja par „obrazovanščinu”. To redzam ikdienā. Izglītības sistēmas dzīlēs iedarbinātas „laika bumbas” tikšķu pavadīta, katastrofāli pieaug skolu beidzēju neprasme sakarīgi formulēt sakāmo, neprasme gramatiski (par stilistiku vispār nerunājot!) pareizi rakstīt. Un paradoksālā kārtā tikpat katastrofāli pieaug vēlme un tehniskās iespējas publiski izteikties par jebko. Šī apbrīnas vērtā situācija neapšaubāmi saārda, agrākajiem gadsimtiem neiedomājamā veidā sanervozē „radošo vidi”, vārdos ietērpjamo vēstījumu dzīvestelpu.
Rezultāts ir tāds, ka cilvēki, kuru spēki būtu pelnījuši derīgāku pielietojumu, drudžainā steigā un tādā kā apmātībā ražo tekstus, kas nav nekas vairāk par nebūtiskas, ātrai aizmirstībai lemtas vērojumu un impulsu gūzmas paviršām fiksācijām.
Normunds Naumanis pieder paaudzei, kam prasme rakstīt vēl saglabājusies. Viņš mācījies labā augstskolā pie savās nozarēs izciliem speciālistiem, varētu būt un palikt izcils teātra kritiķis. Turklāt nevis mūsdienās ierastajos žurnālistisko burbuļošanu un „ābolu ķoču” žanros, bet gan nopietnu, argumentētu analīžu, izvērstu apceru veidā. Viņš varētu būt viens no tiem, kuru darbs veidotu tekstu korpusu, kas būtu pamats kādu citu profesionāļu kaut kad nākotnē rakstāmai 20. gadsimta beidzamo un 21. gadsimta pirmo desmitgažu teātra vēsturei. Te vietā atrunas. Pirmā atruna – Naumanim, protams, ir raksti (krājumā „Kultūrnieze” to nav), kas atbilst tikko minētajam kritērijam. Otrā atruna – neraugoties uz tik tiešām neizbēgamo visu cilvēka pūliņu veltīgumu un iluzorumu, šaurākā, piezemētā tvērumā mēs parasti pieņemam, ka kaut kāda jēga dažiem no mūsu darbiem, piemēram, teātra vēstures rakstīšanai, tomēr ir.
Taču krājums „Kultūrnieze” ir liecība tam, ka Naumanis ir tikai cilvēks, viņš dažādu iemeslu (finansiālā, sabiedriskā un „kulturālā” spiediena u.c.) dēļ nespēj izkļūt no ikdienas muļķību burvju loka.
Viņš ieliek sevi tur, kur viņam nemaz nevajadzētu būt – tādā kā totālā postmodernismā, pačalojot par internetā vai glancētā žurnālā izlasītu kultūrziņu, paviļļājot drīz vienu, drīz citu „augstās” vai popmākslas svētbildīti, paretam atminoties drusciņ pataisnoties, ka raksta par šiem krikumiem. Gluži fatāli viņš konstatē: „Pēc manas visdziļākās pārliecības un prakses, tas, ka 21. gadsimts var lepoties ar pilnīgu un totālu brīvību cilvēka radošās (un neradošās arī!) izpausmes laukā, kad globālā mākslu „cīņas kluba” pirmais likums skaļi skan – „nekādu likumu nav!”, kad postindustriālās sabiedrības postmodernā kultūra pašlikvidējusi izpratni par amatu kā obligāti nepieciešamu nosacījumu, lai t.s. globālā ciemata kultūras diskursa telpā varētu vismaz pretendēt uz balsstiesībām, patiesībā ir apkaunojoši un apšauba klasiskā vārda „meistars” kanonisko jēgu. Kā teiktu kāds man dārgs teātra un kino režisors – da jebkurš var taisīt mākslu! Da jebkurš var rakstīt par to, kas iztaisīts.” (64.,65.lpp.).
Iespējams, ka Normunds Naumanis, pa galvu, pa kaklu rakstot visvisādas slejas viendienītes, no kurām pēc gadiem desmit, divdesmit, kad tajās minētie „kultūrvaroņi” un situācijas būs neatgriezeniski nogrimuši aizmirstībā, bez lappusēm gariem komentāriem vairs neko nevarēs saprast, uz šo savu nodarbību raugās ar ironisku distanci. Tā, kā, dažbrīd var nojaust, viņš raugās uz citu savu maizes darbu – masu kino produkcijas reklamēšanu. Tomēr šī ironija acīmredzot bijusi par vāju, lai atturētu viņu no kultūrniezes izsauktās šo rakstiņu apkopošanas „Kultūrniezē.”
Bet varbūt tieši ironija ir tā, kas „Kultūrniezes” autoram likusi atstāt rakstiņus tādus, kādi tie savulaik steidzīgā bezatbildībā iesprukuši avīzes slejās – ar visām paviršībām un kļūdām: pēc principa – kāda man par to visu vairs daļa.
Re, daži šādu paviršību piemēri:
32. –34. lpp. – Enro Rubiks; pareizi – Erne Rubiks.
33. lpp. – Sandunu pirtī; pareizāk būtu – Sandunova pirtī vai Sandunos. Pirti savulaik, vēl carienes Katrīnas II valdīšanas gados, dibināja aktieris Sila Sandunovs.
44. lpp. – Ježija Hofmana vēsturiskajai lielfilmai „Ar šķēpu un uguni”; pareizs nosaukums – tāpat kā Henrika Senkeviča romānam „Ar uguni un zobenu”.
84. lpp. – Kronina romāna sieviete baltā; pareizi – laikam gan domāta Vilkija Kolinsa romāna „Sieviete baltā” varone.
153. lpp. – Blaumanis „Baltajā grāmatā”; pareizi – Jaunsudrabiņš „Baltajā grāmatā”.
163. lpp. (zemsvītras piezīmē) – Franču psihologi Ž. Deridā un Ž. Bodrijārs; pareizi – franču filozofi Ž. Deridā un Ž. Bodrijārs.
165. lpp. – Pārfrāzējot teicienu par rozi no postmodernisma klasiķa: teātris ir teātris ir teātris; pareizi – teicienu par rozi, kura autore ir Gertrūde Staina... Lieki piebilst, ka viņa nebija postmodernisma klasiķe, bet visīstākā moderniste.
198. lpp. – Viktorijas laikmeta dzejnieku Džonu Donnu; pareizi – Džeimsa laikmeta... Viktorija sēdās Lielbritānijas un Īrijas apvienotās karaļvalsts tronī vairāk nekā 200 gadus pēc Donna nāves.
254.lpp. – „Harijs Poters un nāves svētie”; latviešu tulkojumā grāmatai ir nosaukums „Harijs Poters un nāves dāvesti”. Deathly Hallows var, protams, nebēdājot par grāmatas jēgu, tulkot arī kā, piemēram, „nāvestīgie svētie”, tomēr no lietojuma pirms pārsimt gadiem izzudušais Hallows nozīmē arī svētlietu pielūgsmes un glabāšanas vietu, ka arī relikviju. Laviešu tulkotāji, nevēloties izmantot savā ziņā neviennozīmīgi interpretējamo „relikviju”, ir darinājuši vai kaut kur atraduši, manuprāt, lielisku vārdu – „dāvesti”.
258. lpp. – Šlīmaņa Ēģiptē sazagtajam zeltam; Heinrihs Šlīmans Ēģiptē nekad nav bijis. Kalifornijas zelta drudža laikā, banku dibinot un spekulējot, biržā iegūtā bagātība diezin vai Šlīmanim būtu likusi vēl zagt kaut kur. Arheoloģisko atradumu izvešanu no tagadējās Turcijas jāaplūko no tālaika starpvalstu attiecību, likumdošanas un arheoloģijas kultūras viedokļa.
278. lpp. – postmodernistu mantru roze ir roze ir roze; vēlreiz atgādināšu, „rozei” nav nekāda sakara ne ar mantrām, ne ar postmodernismu, tā ir rindiņa no Gertrūdes Stainas dzejoļa.
Tāds ir ieskats dažās „Kultūrniezes” īpatnībās. Palieku pie sava, ka Normunds Naumanis, Maskavas valsts teātra institūta absolvents, ir guvis pietiekami dziļu un sistemātisku izglītību. Tāpēc nevaru noticēt, ka grāmatu, kas pilna ar tamlīdzīgām aplamībām, kas daudzviet cieš no acumirklīgi no iedomām izsprukušiem, ne ar ko neattaisnojamiem, nepārdomātiem spriedumiem un secinājumiem, Naumanis būtu laidis pasaulē tāpat vien. Kāpēc tā tomēr ir nonākusi grāmatnīcās? Atbildes ir vismaz divas. Pirmā: apgāds, sakraujot kaudzītē un ievākojot avīžrakstus, autoru par to vispār nav informējis, tā laupot viņam iespēju pastrādāt pie saviem tekstiem. Arī pašiem izdevējiem nav bijis laika un gribas ieskatīties, kaut vai Vikipēdijā, ja pie rokas nav nekādas uzziņu literatūras, un pārbaudīt faktus. Otrā atbilde: Normunds Naumanis, sekojot viņa pārspriedumos vairākkārt minētā Marsela Dišāna piemēram, ir nācis klajā ar ready-made, ar mākslas darbu, kas jau iecerē nav bijis domāts kā grāmata, bet gan kā jēdziena „grāmata” dekonstrukcija. Vispār iespējama vēl trešā atbilde, taču par to paklusēsim. Sub rosa, kā to aizsāka senie romieši un turpināja viduslaiku gudrinieki. Postmodernisma klasiķis savā slavenajā „Pēcvārdā” gan izsakās, ja pareizi atceros, ka rozei ir tik daudz nozīmju, ka vairs nav nekādas nozīmes.
0