Šā gada 21. janvārī par Krievijas nosacīti jaunās valdības jauno kultūras ministri kļuva kāda Olga Ļubimova. Acīgāki cilvēki kaimiņvalstī aši vien uzmeklēja pirms vairākiem gadiem tapušo Olgas ierakstu sociālajos tīklos, kurā viņa braši deklarē, ka "necieš iet uz izstādēm, muzejiem, apmeklēt operu, baletu, nepanes klasisko mūziku" un tādā garā. Viegli nojaust, ka šādas atklāsmes izraisīja ažiotāžu. Ja minētais viedoklis būtu privātpersonai Olgai Ļubimovai, tad tā nebūtu problēma (vismaz manuprāt), bet, ja šī persona kļūst atbildīga par kultūras nozari, situācija veidojas dīvaina.
Lai gan – kas te dīvains? Modelis "āzis par dārznieku" mūsdienu politikā sastopams bieži. Dienvidāfrikas Republikas vadītāji ilgstošā periodā izcēlušies ar tik savdabīgiem priekšstatiem par cilvēka imūndeficīta vīrusu, ka tie pat izpelnījušies apjomīgu šķirkli "Vikipēdijā". Un kādu laiku šīs valsts veselības aizsardzības ministre iestājās par to, ka slimība ārstējama ar ķiplokiem, bietēm un citrona sulu. ASV prezidents Donalds Tramps par Vides aizsardzības aģentūras (EPA) vadītāju pamanījās iecelt kungu, kurš pirms tam ar EPA dūšīgi tiesājies un pieņēmis dāsnus ziedojumus no fosilās enerģijas biznesa. Piemēru uzskaitījumu varētu turpināt.
Atgriežoties pie Olgas Ļ. un kultūras – kopumā es piesardzīgi izturos pret ierakstiem sociālajos tīklos kā pret kritēriju. Pirmkārt, tāpēc, ka cilvēks laika gaitā var savas domas mainīt. Otrkārt, vismaz subjektīvi man radies iespaids, ka netrūkst cilvēku, kuriem patīk citus kacināt un kaitināt ar savām atklāsmēm, tādēļ dažkārt grūti saprast, vai viedokļa paudējs tiešām tā domā vai, kā saka, nodarbojas ar trollingu. Tomēr pat tad, ja to uzskatām par provocēšanu, šāda taktika nozīmē, ka ir augsne un vide, lai citus ne tikai nokaitinātu ar savu demonstratīvo "augstās kultūras" noliegumu, bet vērā ņemamai publikas daļai ar šo noliegumu arī iepatiktos. Nepatika pret "nesaprotamo" kultūru, šķiet, labi sadzīvo ar nepatiku pret "ekspertiem", un politiķi to jūt. Savulaik viens no "Breksita" kampaņas redzamākajiem pārstāvjiem, tā laika valdības loceklis Maikls Gouvs, ļoti labi apzinājās, ko dara, paziņojot, ka "šīs valsts iedzīvotājiem eksperti ir apnikuši". Ievadiet meklētājsistēmā vārdu savienojumus "antiintellectualism in politics", "proud of not reading books" un tamlīdzīgi. Lasāmviela būs vairākām dienām.
Pirms turpinu, daži precizējumi. Ir normāli, ka nepatīk kāda kultūras, ja tā var teikt, sadaļa vai konkrēts autors. Ņemot vērā Olgas Ļ. izcelto klasisko mūziku, kā piemēru te var minēt šodien par klasiķiem atzīto komponistu laikabiedru atsauksmju apkopojumu. Gudri un talantīgi rakstnieki un mākslinieki savulaik ne reizi vien publiski izteikušies mūsdienu klausītājam neizprotami agresīvi, piemēram, Džordžs Bernards Šovs un Džons Raskins – par Johannesu Brāmsu ("viņš atgādina lielu bērnu ar nogurdinošu slieksmi pārģērbties par Hendeli vai Bēthovenu un ilgstoši radīt neizturamu troksni") un Ludvigu van Bēthovenu ("izklausās tā, it kā kāds būtu izbēris maisu ar naglām un piedevām nometis uz grīdas āmuru"). Viens no interesantākajiem PSRS ideju vides vēstures fenomeniem ir tas, ka t.s. populārzinātniskajos žurnālos pagājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados "pa sētas durvīm" tika ievilkta ne vien zinātniskā fantastika, bet arī dažnedažādas, saudzīgi sakot, alternatīvās teorijas, kurām ar zinātni maz sakara. Pieļauju, ka ļaudis, kuri no sirds pārskaitušies par Oļas Ļ. nonākšanu ministra postenī, spļautu zili melnu, lasot mūsdienu Krievijas "feministisko un kvīra tekstu" dzejas un mākslas vietni "F-pismo". Citiem vārdiem sakot, kultūras "iekšpusē" nekad nav trūcis ekstravagantu ideju, novērtējumu un savstarpējas izplūkšanās.
Savukārt tā sabiedrības daļa, kuru (Krievijā, bet ne tikai) uzrunā ministre un viņas domubiedri mūsdienu politikā, vēršas pret jebko, ko angliski apzīmē ar highbrow. Šī teksta autors ir snobs tik lielā mērā, ka mani garlaiko, piemēram, vietnē "Arts & Letters Daily" regulāri lasāmā žēlošanās par postošām pārmaiņām publikas attieksmē pret kultūru. Toties pirms diviem gadiem ļoti ieinteresēja šajā vietnē no "The New York Times" pārpublicētais teksts par jaunu tendenci ASV muzeju pasaulē. Proti, veidojas muzeji (?), kuru vienīgais un neslēptais mērķis ir radīt spilgtu, aizraujošu vidi, lai par apmeklējumu samaksājušais varētu radīt lielāku skaitu izteiksmīgāku selfiju. Vēlaties kaut ko tādu, kas neprasītu priekšzināšanas? Lūdzu! Domāju, ka šādus muzejus politiķei Ļubimovai gan patiktu apmeklēt. Nu, un? Neredzu iemeslu drūmiem komentāriem, jo mani neviens taču nespiež apmeklēt, lasīt vai klausīties to, kas mani neinteresē. Savukārt, ja mani interesē – teiksim, sociālantropoloģiskā kontekstā – reperi, tad bez īgnas bubināšanas atvēlu laiku, lai tajos klausītos. Tāpat mani neuztrauc tas, ka Latvijā augstām amatpersonām – tiesa, ne kultūras ministram – šis vai kāds cits žanrs gluži labi iet pie sirds.
Tiesa, loģiski būtu sagaidīt tikpat mierīgu attieksmi no pretējās puses, taču Olgas piemērs rada šaubas par šādu līdzsvaru. Olgas & Co. mērķauditorija vēlas redzēt aktīvu attieksmi, vai zini. Turklāt, ja atceramies kultūras ministru kandidātu debates pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām, nav izslēgta iespēja, ka arī Latvijas kultūras ministra krēslā nokļūst kāds Olgas gara radinieks. Un ko tad? Tad joki mazi. Tomēr man šķiet būtiski nobeigumā pieminēt citu aspektu. Realitāte ir tāda, ka mūsdienās ir noteikts politiķu un amatpersonu loks, kas savu vēlmi būt "tuvāk tautai" realizē, ironiski un nievājoši izsakoties par "elitārismu" kultūrā (lielākoties gan pašizdomātu). Šādas attieksmes pretiniekiem ir atbilstoši jāizturas pret oponentiem, nevis finansējuma izlūgšanās vārdā jānorij savas domas un draudzīgi jāčupojas pasākumos. Ir tāds, manuprāt, labs uzvedības modelis kā "netici, nebaidies, neprasi".
2