Komentē
1
Saglabā

Apgāds "Neputns" šomēnes izdevis Ivara Šteinberga dzejas krājumu "Strops". Publicējam īsu ieskatu – sešus dzejoļus no jaunā krājuma.

Kopsavilkums

Veltīts LU LFMI

Ja ticam profesora K. anekdotiskajām drumslām, nelaiķis Diženajo Bernhards pa bezmiega naktīm iztulkojis visu "Zaratustru" svinīgā Glika stilā, bet izdevēji to nav ņēmuši pretī, jo priekšā esot aizsteidzies kāds Plūdons. Šī leģenda un tai sekojošais vakuums liek raksta autoriem vaicāt: kur aizklīdis Diženajā burzītais manuskripts? Vai tas nekrāj putekļus kādā privātā bibliotēkā, ko tās mantinieki spītīgi nedāvina arhīviem? Kāds ir tā liktenis – kā dzeņa vēders vai kā plekstes mugura? Vai teksta malās ložņā piezīmju simtkāji? Vai to paglābis tulkotāja draugs Edvards Treimanis-Zvārgulis? Varbūt tas bija kritiķis Ermanis Pīpiņš-Vizulis, īstajā vārdā Ermanis Pīpiņš? Varbūt Mārcis Zīraks, pazīstams ar pseidonīmu Ziemciešu Marija? Varbūt jāpateicas okultistiem Kārlim Čunčiņam-Līcītim un Jukumam Jūsmiņam-Pūcītim (kurš mīlējis kūpināt pīpi, kabatā gumzot tabakas maku no cūkas pūšļa)? Vai varbūt pats Diženajs, vienvakar aizsēdējies "Suvorovā", savu rokrakstu kušķīti atdevis par glāzi šņabja un marinētu siļķi? Un ja nu tur, kur mums ir "zīmogs", Bernhardam bija "zieģelis"? Ja nu mēs līdz šim "taurējām", bet patiesībā vajag "bazūnēt"? Tas, protams, būtu simtreiz tuvāk oriģināla garam! Šie un līdzīgi jautājumi dūrušies strupceļā jau vairāk nekā gadsimtu, un, lai arī raksta mērķis nav sniegt atbildes, te pielietota vēsturiskā metode un gaismā celti tie, kas grimuši valodas mantnīcā.

Atslēgvārdi: marginālijas, bezmiegs, diženums, tauriņi, ziepju burbuļi

 

***

Variācija pēc Arvja Vigula "Istabas"

es guļu šeit, bēniņos, kur griestos tek velna slienas,
man ir pazudušas debespuses, kaut pietiktu tikai ar vienu,
lai uzceltu altāri, nokristu ceļos un mirtu,
taču saule ik rītu lec citur, un pat svētūdens – spirtots.

lasu terminu vārdnīcā: nerimstošas pašierosmes svārstības,
pie katras sirdsklauves jau sagribas zvanīt ārstiem,
katra līnija, uztriepta lapai, šķiet izdedzis kvēldiegs,
izrauts no spuldzes, bet, lūk, klāt jau nāk vēl viens.

cenšos atcerēties kādu no sākumiem tumsai un muļķībai,
redzu, kā atsakos dzīrot, teikdams: "man iekšā viss duļķains,"
kāds sagumis sēdēja, gremdējot viskija glāzi alū.
savādi, ka augstākais sasniegums ir – salūzt.

 

Karnevāls

Sākumā neko labu nevarēju izdomāt, bet tad man uzvilka trīs kreklus un paziņoja, ka esmu matrjoška. Pirmajā stāvā mūs sagaidīja laumiņas ar kokteiļiem, vienai uz galvas paradīzes putns, cita ar plastmasas spārniem dreifēja mākonī. Otrajā stāvā ložņāja iguāna ar salātzaļām skropstām, kamēr jūraszirdziņš pie auss saldi pūta saksofonā. Trešajā stāvā sajūta, it kā būtu nokāpis pazemē. Pa tumsu jātaustās, te miesaskrāsas kreppapīrs, te melna miesa. Kādā brīdī Supermens izgāza labirintam sienu, bet Pinokio nokaitināja dīdžeju, esot uzbāzies un aizticis tehniku, tagad ar salauztu degunu jāved uz traumām. Tikmēr pagalmā puskaila mūmija drebēja savā triko un par kaut ko skaidrojās ar apsargu. Pa logu izkārās divmetrīgs banāns un atzinās klātesošajiem dziļās jūtās.

No rīta pēdējā nimfa staigā pa gaiteņiem un melnos maisos krāmē no griestiem kritušās zvaigznes.

 

Jauna dzīve

"Un kā ar šo?" viņa jautā, pacēlusi raibu un pūkainu svīteri. "Labdarība," es atbildu. "Un šīs kurpes – ārā vai labdarība?" "Arī labdarība," es saku. Viņa paceļ baltu džinsu pāri un paskatās uz mani ar jautājošām acīm, pēc brīža mēs abi vienlaikus sakām: "Ārā." Jau vairākas stundas mēs rokamies plastmasas maisos, atvilktnēs un kartona kastēs, it kā meklējot kaut ko pazudušu. Beidzot drēbju skapja apakšā starp ziepju gabaliņiem un veco putekļusūcēju es atrodu savu kreklu ar nierīšu rakstu. Trīs pogas notrūkušas, caurumi abos elkoņos, krāsa izbalējusi, šļaugans kā nolietota grīdas lupata. "Vai tie ir asins traipi?" viņa jautā. "Nē," es atbildu, "tas ir vīns." (Atceros, kādā koncertā, kad ģitārists skatītājos meta mediatoru, es lecu tam pakaļ, bet nenoķēru, taču pēc koncerta es to atradu savā krūšu kabatā.) Beigās mūsu priekšā guļ trīs kaudzes. Pirmo, glīti salocīto, mēs nesīsim atdot citiem. Otro, ko nespējam nedz izmazgāt, nedz salāpīt, mēs izmetīsim. Trešā sastāv no viena paša krekla. To – to mēs aizvedīsim uz laukiem un iesviedīsim sprakšķošā ugunskurā.

 

Vanitas

Man ir kaulu kolekcija: vērša liela kauls, aļņa žoklis, divas roņu ribas un viens zāģzivs "zobens". Bet manai vecmammai ir cilvēka galvaskauss – Žaks. Feldšere būdama, viņa identificēja to kā vīrieti starp 20 un 30 un izmantoja lekcijās, stāstot studentiem par pieres daivu, apakšējo deguna gliemežnīcu, deniņu zvīņu. Kaimiņi teikuši, ka tas atrasts mežā kādos senos masu kapos – vēl no Napoleona laika. Ja jau francūzis, vecmamma nospriedusi, tad Žaks. Pusaudža gados mans tēvs atklāja, kā savienot svētku uguntiņas ar skaļruņiem, lai lampiņas zibsnī zemajās frekvencēs. Viņš, kā jau panks, atņēma mātei Žaku un ievija tam dobumos baltas spuldzītes. Tad, spalgi skanot Talking Heads, Žaka acis ritmiski mirguļoja. Vecmamma to nepacieta un Žaku paslēpa. Tēvs ilgi ticējis, ka Žaks ir pazudis, aizdots kādam mātes māceklim, kas to aizdevis kādai medmāsai, kas to aizdevusi kādam draugam... Tomēr nesen atklājās, ka Žaks ir turpat vecmammas dzīvoklī, nobēdzināts atvilktnēs starp senām kasetēm un diapozitīviem. Šobrīd tur mitinās mana tante, kura par Žaku nemaz nenojauš. Mēs sapratām – ja viņa uzzinās, kas ik dienu ir viņai līdzās, viņa šausmās metīs TV pulti pret radiatoru un taisnā ceļā bēgs uz savu mazdārziņu. Tāpēc, kamēr tēvs novērsa tantei uzmanību, es pieskrēju pie plaukta ar auduma maisu. Tagad Žaks ir manā kaulu kolekcijā. Es to turu uz rakstāmgalda un reizēm, tikai reizēm, kad bērni beiguši zīmēt, izmantoju kā trauciņu krītiņiem.

 

Speciālists

Un šī matu šķipsna, mūsu goda eksponāts – autors to nēsāja čemodānā visus trimdas gadus. Un šis apskretušais dzintara gabaliņš – tas mūsu brīnumbērnu pavadījis no bērnības Bambalu sādžā līdz pat nāves gultai. Pēc dabas meistars bija paškritisks – dienasgrāmatās pats sevi sauca par "pļumpīgo ļurbi". Taču viņš gāja pa priekšu savam laikam, bija apdāvināts, starp citu, arī muzikāli. Vistuvāk sirdij bija mutes ermoņikas jeb, kā viņš teiktu, blūmīzers. Biogrāfija vēl jāpēta sīkāk, bet mēs zinām, ka viņš bija maza auguma, toties sprauns kā tvirtākā baravika. Saprotiet, tolaik taču viss bija jādara rokām, nebija nekādu mikseru vai blenderu, kas liek muskuļiem atrofēties. Nē, bija pašam jāņem grāpis un jāsprauž starp ķebļa kājām, tad jābakā ar vangali, lai biezputra kļūtu lipīga kā ķite. Jūs vispār zināt, kas ir vangale? Jāatzīst, reizēm veros viņa ģimenes kokā un domāju, kā būtu, ja es kļūtu par zariņu. Citreiz man šķiet – viņš ir tepat blakus, paslēpies, vēro mani. It kā es aiztiktu drupano mizu, bet viņš būtu tur, serdē. Vispār, ko tur liegties, vienvakar, kad skolēni vairs netrokšņoja gaiteņos un ārdurvis bija aizslēgtas, es ieslīdēju memoriālajā gultā un glāstīju memoriālo tintnīcu. No rīta, protams, viss bija atpakaļ savās vietās, durvis vaļā, bijām gatavi uzņemt dienas pirmo grupiņu. Atceros, todien virs mājas spietoja strazdu mākonis.

Tēmas

Ivars Šteinbergs

Ivars Šteinbergs (1991) raksta dzeju, atdzejo, publicē literatūras kritiku. 2018. gadā ieguvis maģistra grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē Ņujorkas štata universitātē Bingemtonā (SUNY, Binghamton), ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!