Raksts publicēts "Satori" un "Latvijas valsts simtgades biroja" izdotajā žurnālā "Simtgade" (1/4).
Laikrakstā "Brīvais Strēlnieks", kurš iznāk Valkā, 1918. gada 13. janvārī publicēta informācija: "Valkas Strādnieku teātris "Liesma" sestdien, 1918. gada 13. janvārī, plkst. 8 vakarā pirmo reizi izrādīs E. Rozenova drāmu "Ogļraktuvēs". Rozenova drāmā spēcīgi uztverta un attēlota Vācijas ogļraču dzīve. Skaidriem, noteiktiem vilcieniem viņā zīmēti tādi tēli kā vecā Zikel māte, Šnirmaņa tēvs, Zikel mātes bērni .. un šīs dzimtas lielās likstas un mazie strādnieku prieki. Drāma ir atzīmējama kā nopietns darbs negarajā sociālo drāmu virknē, jo viņā .. caur atsevišķu personu tēliem parādīta visa plašā darba dzīve. Svētdien, 14. janvārī, plkst. 7 vakarā izrādīs otru reizi Linduļa lugu "Darbs un Maize", kuras pirmizrāde bij galīgi izpārdota." [1]
Atzīšos, līdz šim par Valkas Strādnieku teātri "Liesma" neko nezināju. Nebiju pat dzirdējusi par tā eksistenci. Izlasot visas "Brīvā Strēlnieka" publikācijas par teātri Valkā, kas publicētas 1918. gada janvārī un februāra sākumā, kā arī sameklējot šādas tādas informācijas drupatas citos avotos, atklājās visai interesanta aina, kas ļauj izdarīt vairākus secinājumus par latviešu teātru dzīvi Pirmā pasaules kara laikā. Kā arī ļauj uzzināt, ka teātra interesentiem labi zināmais Rīgas Strādnieku teātris (1926–1934) nebija ne pirmais, ne vienīgais latviešu strādnieku teātris, lai arī visnozīmīgākais oriģinālā repertuāra un no citiem teātriem atšķirīgo režijas ideju ziņā.
Vispirms daži vēstures fakti, lai labāk izprastu situāciju Valkā 1918. gada pirmajos mēnešos, kad tur nedaudz ilgāk par mēnesi darbojas teātris "Liesma". Kā informē novadpētnieki, tad 1915. gada rudenī Valka uzņem Kurzemes bēgļus, tādējādi iedzīvotāju skaitam mazajā pilsētiņā divkāršojoties un sasniedzot 35000 cilvēkus. Tas liek secināt, ka potenciālais skatītāju skaits bija visai solīds. 1917. gada novembrī Valku ieņem lielinieciski noskaņotais 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Tātad teātra repertuāra politiku, kā arī izrāžu organizācijas taktiku, tās bieži apvienojot ar referātiem par mākslas uzdevumiem jaunajā laikā un aktuāliem politiskiem procesiem, nosaka kreisi noskaņoti politiķi un kultūras dzīves organizatori. Bet "jaunais laiks" traktēts ne tikai kā kara, bet arī (un galvenokārt) kā Krievijas 1917. gada pēcrevolūcijas laiks, kad jātop jaunai sabiedrībai, jauniem tikumiem un jaunam cilvēkam. Tiešā saskaņā ar boļševiku lozungiem par hegemonu, kas šo procesu veiks, tiek izvirzīts proletariāts, citiem vārdiem, strādniecība. Tāpēc arī "Liesmu" nodēvē par strādnieku teātri, tam piešķirot vēstures arēnā uznākušās jaunās varas šķiras vārdu. Strādnieku teātris netiek izprasts kā teātris, kurā spēlē strādnieki vai kurš rāda tikai strādniekiem, bet kā teātris, kura darbu nosaka proletariāta ideoloģija, izpratne par sabiedrības attīstību un kultūras, tostarp teātra, lomu tajā. Pirmā pasaules kara gados latviešu aktieri un režisori darbojas ne tikai Valkas, bet arī vairākos citos strādnieku teātros Krievijas teritorijā, piemēram, Maskavas Latviešu strādnieku teātrī, Pēterpils Latviešu strādnieku teātrī, Harkovas Latviešu strādnieku teātrī. Bet 1919. gada 23. februārī Rīgā Pētera Stučkas valdības laikā ar Andreja Upīša teorētisko un organizatorisko atbalstu (viņš ir Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs) tiek proklamēts Padomju Latvijas Strādnieku teātris, kurš pastāv trīsarpus mēnešus. Atklāšana notiek Operas namā ar Leona Paegles lugu "Augšāmcelšanās", bet turpmāk izrādes tiek sniegtas Pilsētas 2. teātrī – tagadējā Nacionālajā teātrī. Kad padomju valdība Rīgā krīt, 1919. gada 30. novembrī tiek nodibināts Nacionālais teātris, kura ideologs ir Jānis Akuraters. Padomju laikā kā Drāmas (tagadējā Nacionālā teātra) dzimšanas diena tika atzīmēta 23. februāris, 30. novembri ignorējot un/vai apsaukājot par reakcionāri nacionālistiskas iestādes atvēršanas datumu, kaut arī abos dažādi nosauktajos teātros strādāja vieni un tie paši mākslinieki.
Uzmanību piesaista fakts, ka, pirmkārt, strādnieku teātris nav pazīstams tikai Latvijā vai pēcrevolūcijas Krievijā, bet arī 20. gadu Igaunijā un Čehijā. Un otrkārt, strādnieku teātra fenomens korespondē ar tā saukto tautas teātra (théâtre populaire) koncepciju Francijā 20. gadsimta sākumā, kuru izstrādā Romēns Rolāns, 1903. gadā publicējot grāmatu "Tautas teātris". Tajā rakstnieks akcentē vairākas domas. Pirmkārt, viņš raksta par teātra decentralizācijas nepieciešamību, nodibinot profesionālas trupas ārpus Parīzes vai rīkojot izbraukuma festivālus. Otrkārt, uzsver teātra audzinošo funkciju, to pretstatot tikai izklaidējošajai; vienlaikus aicina teātri ne tikai audzināt, bet pat radīt tautu tās viscildenākajā izpratnē. Treškārt, aicina repertuārā ierādīt pastāvīgu vietu lugām ar sabiedrības zemāko slāņu dzīves problēmām un to varonības atspoguļojumu vēstures lūzuma laikmetos. Rolāna teoriju praksē īsteno Firmēns Žemjē, kurš 1911. gadā nodibina Nacionālo ceļojošo teātri, bet 1919. gadā – Nacionālo tautas teātri. Žemjē darbu pēc Otrā pasaules kara turpina Žans Vilārs, kļūstot par Nacionālā tautas teātra vadītāju un Aviņonas teātra festivāla dibinātāju 1947. gadā. Informācijas par to, ka Latvijas strādnieku teātra aktīvistu vidē kāds būtu zinājis par franču "tautas teātra" fenomenu, nav.
1918. gada 9. janvārī "Brīvais Strēlnieks" informē par teātra "Liesma" atklāšanu [2]: "8. janvāra vakarā Valkas strādniecība svinēja sava teātra atklāšanu. Vienkāršā izrīkojumu zālīte pārpildīta līdz pēdējai vietai. Pārlaid skatu pār lielo ļaužu pūli un reti vairs vari pamanīt nopūderēto pilsoņu dāmiņas seju, mirdzošo zeltu un zīdu – to vietā stingris un nopietns raugās strādnieka vai pelēkā kareivja vaigs. Vispirms žurnālists T. Draudiņš referē par Strādnieku teātra nozīmi. Tagadējo karsto cīņu laikā nevar pārāk daudz ziedot mākslai. Nevar jūsmināties tikai par krāsu līnijām vai mūzikas skaņām. Lielais darbs pulcē visus ap sevi; visi spēki ir jāziedo šim darbam. Tomēr šinī lielā darba, karsto cīņu brīžos ir jāmeklē pēc vietas, kur atpūšamies no darītā darba, nākamām cīņām varam smelties jaunus spēkus, lai darītu sevi stiprāku. Šādām vietām jābūt. Mākslas tempļiem un to starpā arī – Strādnieku Teātra. Strādniecībai nav vēl savas mākslas, nav arī dramatiskās skatuves, tā radīsies līdz ar jaunās dzīves nostiprināšanos. Līdz šīs jaunās mākslas radīšanai mums jāizloba no vecās mākslas sev derīgais. Dramatiski darbi mums ir. Daudz skaistas sajūsmas un jauna spēka dod Raiņa "Uguns un nakts", "Induls un Ārija", Verharna "Ausma" u.c. Tie var uz strādnieku teātra skatuves parādīties." Šī informācija uzmanību piesaista divu galveno cēloņu dēļ. Pirmkārt, iespējams izlabot kļūdu, kas ieviesusies Kārļa Kundziņa "Latviešu teātra vēstures" 2. sējumā, kurā rakstīts, ka "Liesma" tika atklāta 6. (19.) janvārī [3]. Otrkārt, atzīmējama Teodora Draudiņa iecietīgā attieksme pret kultūras mantojumu, jaunajā laikmetā pieļaujot izmantot arī iepriekšējo paaudžu sarakstītās lugas, kamēr vēl nav strādniecības lugu. Tas ir nesalīdzināmi kulturālāks viedoklis nekā tai pašā laikā Krievijā valdošais, kur, piemēram, ne tikai Vladimirs Majakovskis aicināja no laikmetīgās mākslas kuģa bez žēlastības nomēzt Aleksandru Puškinu un citus "tam līdzīgos", it kā tādi (Puškinam līdzīgie) būtu atrodami. Iecietība "Brīvajā Strēlniekā" pausta arī pret Henrika Ibsena dramaturģiju, rakstot par tā lugu "Spoki", kuru iestudēja "Liesma": "Visur .. viņš [Ibsens – S. R.] krasos pretstatos nostāda sen izkurtušo cilvēka dzīvi, sen sūrstošās rētas, kuras slēptas tiek zem smalki apslēptiem smīniem, zem mierīgām sarunām. Tikpat spilgti Ibsena darbos izpaužas arī cilvēka gara ideālisms un viņa ciešanas, sniedzoties pēc garīgi vērtīgā un cēlā. [..] Savā neilgajā pastāvēšanas laikā teātris ir centies rast darbus, kuros vairāk vai mazāk skan sabiedriskā stīga, kuros, ja ar nebūtu tieši līdzšinējās strādn. dzīves īstenības, tad vismaz atspoguļotos tas vispārējais cilvēka ilgu un sapņu nemiera gars, kurš ir tik pievilcīgs jebkurā cīņas laukā. Tas arī ir vienīgi iespējamais ceļš priekš īsta s a b ie d r i s k a teātra tagadējā laikā. Un nemaz nav jābīstas, ka vecās pasaules gara grēki varētu, pateicoties šai satiksmei, tikt piepotēti Proletariātam. Nemaz nav jābīstas, ka feodālās Anglijas Šekspīrs vai cariskās Krievijas Puškins kā pilnīgi lieki svešinieki varētu ienest tikai sajukumu darba ļaužu mājās. Lielie mākslinieki prot mest savus zibeņus un varavīksnes pāri laikiem." [4] Taču avīzē pausti arī kritiski uzskati par pirmsrevolūcijas laika literatūras nozīmi un vērtību "jaunajā laikā". Tā, piemēram, apskatā par Latviešu strēlnieku izpildkomitejas Valkā 13. janvārī sarīkoto koncertu teikts: "Koncertu papildināja artists Alfrēds Austriņš, nodeklamēdams Bārdas, Aspazijas, A. Puškina, Poruka u.c. dzejoļus. Deklamāciju izvēle bij nepiemērota pašreizējam laikam. Ar Bārdu un Poruku tagadējā lielajā laikā, kad drūp, šķīst un mainās dzīvē viss – nevar apmierināties lielā laika ļaudis." [5]
Valkas publika ar referātu pirms izrādes tiek emocionāli uzkurināta sajust naidu pret veco laiku un sajūsmināties par jauno arī 13. janvārī, kad "bij nolikta lugas "Ogļraktuvēs" izrāde. Pirms izrādes sākšanās tiek godināti 13. janvārī 1905. gadā kritušie biedri – pirmie brīvības cīnītāji Latvijā. Apklusušajā zālē sēri noskan bēru marša skaņas... "Cīņas" red. b. Bauze īsus, bet izjustus vārdus veltī šiem kritušajiem biedriem. Kas 9. janvāris priekš visas Krievijas proletariāta, tas 13. janvāris priekš Latvijas strādniecības. Šinī dienā Latvijas strādnieki, kuri bija sākuši cīņu pret nežēlīgo patvaldību, pret apspiedēju šķiru, dabūja pirmās asins kristības. Labākie biedri un cīnītāji krita. Tomēr strādniecība daudz nežēloja un negaudās, jo viņa ir tā šķira, kas savu skatu met nākotnē vistālāku. No šīm asinīm viņas spēki divkārt pieauga, roku rokā viņa sadevās ar visas Krievijas strādniekiem, jo tikai ciešā brālībā lielā cīņa bij veicama... Pagājuši 13 gari cīņu gadi un šodien savu kritušo biedru piemiņu mēs svinam kā uzvarētāji. "Cīņa tomēr vēl nav galā. Internacionālā brālībā vēl ir jāsavienojas visu zemju apspiestām šķirām, tikai tad sagrūs apspiedēju vara," beidz runātājs un zālē atskan straujas "Internacionāles" skaņas. Nodziedot "Ar kaujas saucieniem uz lūpām", beidzās piemiņas svētku akts." Referātā uzmanību piesaista kreiso spēku to dienu aktuālais nākotnes redzējums par gaidāmo vispasaules sociālistisko revolūciju un proletariāta internacionālās brālības nozīme šī mērķa sasniegšanā.
"Brīvais Strēlnieks" raksta, ka Valkas Strādnieku teātrī "Liesma" "no vecākiem skatuves darbiniekiem saistīti Kristaps Koškins, Tija Banga, Jānis Simsons, Voldemārs Ābrams, Ņina Purkalit [Nīna Purkalīte – S. R.]. No jaunākiem D. Briedenbergs [? – S. R.], A. Konrāds". Uzvedumi tiek izrādīti Valkas Latviešu saviesīgās biedrības zālē Maskavas ielā 10: tur darbojas arī Valkas strādnieku klubs "Liesma", no kura acīmredzot tiek patapināts teātra nosaukums un, kā šķiet, arī tā organizatoriskā pārraudzība. Taču izrādes 1918. gada janvārī Valkā, Maskavas ielā 10, rīko arī Otrais Rīgas Latviešu strēlnieku pulka jaundibinātais pašizglītības pulciņš, izmantojot "Liesmas" māksliniecisko personālu. Kā "Liesmas", tā pašizglītības pulciņa uzvedumi tiek rādīti visbiežāk divas reizes, reti – trīs, bet ir gadījumi, kad tikai vienu. Repertuāra izvēlē un uzvedumu organizācijas principos, dramatisko mākslu papildinot ar muzikāliem divertisimentiem starpbrīžos vai rīkojot koncertu kā izrādes vakara otro daļu, "Liesmas" un strēlnieku pulciņa prakse sakrīt.
Repertuāram tiek izraudzīti darbi ar izteiktu sociālkritisku ievirzi, kas atmasko bagātnieku – dažāda ranga ekspluatatoru – morālo degradāciju, tiem izmantojot, pazemojot un laupot cilvēka cieņu sirdsšķīstajiem zemāko slāņu, tostarp strādniecības, pārstāvjiem. Tādā kārtā tiek kurināts naids pret tikko revolūcijā gāztajām šķirām un rosināta līdzcietība pret uzvarētājiem – strādniekiem, zemniekiem, bāreņiem, netieši un tieši atzīstot to nesaudzīgo attieksmi pret vakardienas apspiedējiem par likumīgu, taisnīgu un cilvēciski attaisnojamu. Tādā kārtā ar sociālkritiski ievirzītu repertuāru un adekvātu nostāju dzīves izpratnē Valkas Strādnieku teātris "Liesma" aizsāk, lai arī, iespējams, pieticīgā estētiskā kvalitātē, kreiso ideju pārstāvniecību latviešu mākslā, ko vēlāk turpina tikai Rīgas Strādnieku teātris, jo pārējie Latvijas teātri ir vai nu t.s. pilsoniskās pozīcijas paudēji (Nacionālais teātris, Krievu drāmas teātris), vai arī estētisku eksperimentu attīstītāji (Dailes teātris). Tā sauktās kreisuma idejas visspilgtāk pārceļo uz latviešu 20. gadu jauno autoru dzeju; jaunie dzejnieki cita starpā pulcējas ap Rīgas Strādnieku teātri – Aleksandrs Čaks, Arvīds Grigulis, Jūlijs Vanags, Fricis Rokpelnis, Jānis Grots un citi raksta lugas, recenzē izrādes, regulāri apmeklē uzvedumus.
Cik jaušams no sižetu atstāstiem "Brīvajā Strēlniekā" – jo teksti Latvijā nav pieejami –, eksistences drūmās puses atklāšanai lugu autori izmanto naturālisma un agrīnā ekspresionisma elementus. Izņemot Ibsena "Spokus", pārējās Valkā 1918. gada janvārī iestudētās lugas pieder pie otrās šķiras dramaturģijas, kas Latvijas profesionālajos teātros nav iestudētas, lai arī dažas no tām izretis bijušas sastopamas uz pusprofesionālu teātru skatuvēm, piemēram, vācu dramaturga Emīla Rozenova "Ogļraktuvēs".
Piemēram, nekur vairs nav izlasāma [6] Linduļa luga "Darbs un maize", ar kuras iestudējumu atklāj "Liesmu". Turklāt, izņemot divus Kārļa Kundziņa pētījumus [7], vairākos 21. gadsimta izdevumos [8] maldīgi apgalvots, ka minētā luga Latvijā vispār nekad nav iestudēta. Tādēļ zudušā dramatiskā darba kontekstā zināmu interesi var raisīt "Brīvā Strēlnieka" sniegtais "Darba un maizes" sižeta atstāsts, kaut arī tas ieturēts stingri šķiriskās pozīcijās: "Šī Linduļa drāma carisma laikā nebij izrādēm atļauta un tagad parādījās uz skatuves p i r m o r e i z i. Drāmas saturs ņemts no lielpilsētas strādnieku dzīves. Laukskolotājs Atis Bērziņš līdz ar savu ģimeni ieronas pilsētā "brīvi un neatkaramību" meklēt. Šī Bērziņa lolotā brīve un neatkaramība ir – sava veikaliņa nodibināšana – pēc tam – bankas, nami utt. Bet neatkaramības meklētājam pirmais pirmais aizņēmums "bankrotē", visi zelta māņi izirst – un priekšā nostājas galīgs bezdarbs ar visām sekām – postu un badu, jo "kundziņam ar baltām rokām un brillēm uz acīm" neviens darba nedod. Bērziņus no posta izglābj sievas radinieks un bijušais mīļākais fabrikants Vanags, kurš sāk atjaunot sakarus ar savu bijušo "mīļo Aņutu" un uz viņas lūgumu pieņem viņas vīru fabrikas kantorī... Bērziņš pats ar visu sirdi nododas savam "glābējam" Vanagam un paliek pat par pēdējo "slepenpolicistu" fabrikā. Uz viņa norādījumu tiek izsviests no fabrikas kā kūdītājs apzinīgais strādnieks Ozols, kurš ne reizi vien bij palīdzējis Bērziņam. Bērziņa sieva Anna pa šo laiku pārdzīvo traģēdiju. Lai izrautu sevi no izvirtušā neģēļa Vanaga nagiem un atgrieztu vīru no viņa negodīgā ceļa, viņa atklāj tam visu noslēpumu. Fināls ir ļoti neskaidrs un aprauts – Bērziņš, kurš dusmās un uztraukumā dodas uz Vanaga dzīvokli, lai to nonāvētu, pārronas mājās no Vanaga apmierināts, ka nekas neesot noticis.
Drāmas sižets labs, tomēr drusku novecojies. Vietām liekas, ka drāmas darbība norisinātos labi ja pirms 1905. gada, kad strādniecības kustības vilnis tik tikko bij sācis augt un fabrikanti bij vergu kungi, sevišķi to mēs attiecinām uz fabrikanta Vanaga izturēšanos pret strādniecēm. [..] Nepārprotami luga reāli rāda darba ļaužu dzīves un darba traģēdiju. Labu iespaidu atstāj blakus personu Ozola un Paulas veikli zīmētie tipi, kuri nevar saderēt kopā .. Tikai Ozolā ir domāts apzinīgums, ar kuru viņš atstumj no sevis sievieti, kuru kādreiz bij mīlējis un pat pavedis, tikai tamdēļ, ka nav vairs līdzīga tam pašam, nav vairs fabrikas strādniece." [9]
No visām 1918. gadā Valkā iestudētajām lugām tikai divas sarakstījuši latviešu autori – otra ir Jūlija Pētersona 20. janvāri izrādītā satīriskā komēdija "Cēlie mērķi", kurā "graizīti un apgaismoti latvju birģeļu "cēlie mērķi", viņu garīgā nabadzība". Citas repertuāra vienības veido mūsdienās aizmirstu, kā šķiet, krievu autoru darinājumi, par kuru jaunradi atrast ziņas Latvijā pieejamos drukātos un elektroniskos avotos nebija iespējams. Tā 12. janvārī Otrais Rīgas Latviešu strēlnieku pulka pašizglītības pulciņš sarīko dramatiski muzikālu vakaru. Teatrālo daļu pārstāv V. Čerešņeva 4 cēlienu drāma "Privāts uzņēmums": "Gaišās ainās te tēlots tiek mūsu jaunās paaudzes l ī dz š i n ē j ā s dresētavas un tikumības audzinātavas – privātās skolas. Garā virknē norit gar acīm visi šo audzinātavu tikumības sargi un morāles sludinātāji, kuri visi ir paši izvirtuši un morāliski zemu krituši cilvēki. Nosūbējušo pedagogu bars, kuriem audzināšanas paņēmieni – spiegošanas un skolnieku ķeršanas pa restorāniem un uz ceļiem, skolnieku izslēgšana no skolas bez kādiem dibinātiem iemesliem personīgu intrigu dēļ; saimniecības pārziņi, kuri skolniekus mērdē badā un paši iedzīvojas, direktors, kuram "privāts uzņēmums" patiešām ir uzņēmums; beidzot guvernante, kura paved nepiedzīvojošo direktora dēlu. Pateicoties visiem šiem egoistiskajiem un pagrimušajiem "morālistiem", jaunā pasaule aug garīgā tumsā. Viņai pašai ir jāron atbilde uz tūkstošiem un atkal tūkstošiem jautājumu, kurus tai diktē dzīve un bieži vien ceļš aizved sāņus... Tad atmosties ir par vēlu, mācības par vēlu." [10] 31. janvārī "Liesma" izrāda Jēkaba Gordina lugu "Bārenīte Hasja": "Lugā notēlota nabadzīgas ebreju meitenes dzīves un darba gaita, kura norit "bagāto radu", ebreju naudas varoņu aizbildniecībā un viņu mūžīgās pārestībās." [11] "Bārenīte Hasja spiesta dzīvot pie bagātiem radiem par kalponi, kur viņai, zināms, labi neklājas. Tur viņa samīlas ar bagātā saimnieka dēlu un aiziet ar to projām no apriebušās mājas. Bet gļēvajam, izlutinātajam ebrejam-džentelmenim drīz apnīk nabadzīgā dzīve un viņš raisās no Hasjas vaļā. Hasja to nepārcieš un noģiftējas." [12]
No "Brīvajā Strēlniekā" publicētajiem izrāžu apskatiem gūt priekšstatu par režijas vai aktierdarbu kvalitāti pat ar pieredzi veco tekstu "tulkošanā" nav iespējams. Nojaušams, ka apskatniekam vislabāk paticis Ibsena "Spoku" uzvedums, taču var vien minēt, vai atzinību nopelna lugas kvalitāte vai režisora un aktieru veikums: ""Spokos" nešaubīgi tiek atsegtas rētas, domas par trūdošiem pamatiem graužas kā smiltis. Pasaule, kurā vientulības, varizējības, netikumības, barbarisku dogmu ēnas atainojas kā spogulī. Mums jāiet prom no tās, pāri par to! "Spoku" izrāde "Liesmas" teātrī bij sagatavota visai rūpīgi. Jāņa Simsona režija viscauri bij atzīstama. [..] Ar labpatiku nākas atzīmēt, ka teātra rīcībā ir gandrīz īsts ansamblis priekš "Spokiem". Vismaz atsevišķie defekti nebij tik stipri pie kāda no tēlotājiem, ka tas neturētos kopējos rāmjos. Tija Banga (Alving kundze) gan nevarēja viscauri sniegt vienas vērtības tēlojumu, jo dažās vietās viņas spēlei trūka tās pārliecinošās pašvērtības, pašizveidošanas, kas vienīgi piešķir ik balss tonim lielāku vai mazāku mākslas patiesības mēru. [..] Citādi tomēr viņas tēlojums pilnīgi iekļāvās izrādē, un atsevišķos momentos (dramatiskos) bij pietiekoši spēcīgs. Jānis Simsons iepriecināja ar negaidītu sava talanta pusi, kuru pēc viņa līdzšinējiem tēlojumiem bij grūti vai pareģot. Osvaldu mēs varētu iedomāties arī citādu, toņi varēja varbūt arī būt ne jau tik rezignēti viscauri, bet pamatlīnijas uztvertas laimīgi, un tēlojums, pateicoties tam, iznācis vesels. Voldemārs Ābrams (mācītājs Manderss) bij līdz pirmā cēliena pusei gandrīz vai ne mazāks pārsteigums, bet tālāk atslāba. Tomēr Mandersā mākslinieks bij dabīgā, klusi skanošā plūdumā, kas to nesa brīvi un reizē mierīgi. [..] Spēli pašu par sevi gribētos nosaukt par visai laimīgu; laimīga tāpat bij āriene. Kristaps Koškins (Engstrands) sniedza noapaļotu tēlojumu. Ludmila Špīlberga (Regīna) savu ne visai pateicīgo uzdevumu veica ar atzīstamām sekmēm." [13]
Par aktieru tēlojumu izrādē "Darbs un maize" lasām: "Jaunā Strādnieku teātra personāls bij pielicis visas pūles, lai izrādi mākslas ziņā padarītu vērtīgu. Ar sevišķu veiklumu savas lomas tēloja Ābrams (Bērziņš), Tija Banga (Paula), Ņina Purkalit (Anna) un Simsons (fabr. Vanags). Pēdējam tomēr derēja atturēties no maziem pārspīlējumiem, kuri traģiskās vietas padarīja bālas un neredzamas ar savu humoru." [14] Par "Privātu uzņēmumu": "Gludi savas lomas veica Koškins (direktors Poļenovs), Simsons (Troņins Gašars), un Purkalit (Teplova). Tas pats sakāms par debitantes Špīlberg, kura ar māksliniecisku veiksmi tēloja sādžas meitenes kalpones Sašas lomu." [15] Par "Ogļraktuvēs": "Vairums no lomām bija īstās rokās. Labi tēlotāji arī šoreiz bija Simsons (kā vecais Šnīrmanis), Tija Banga (Līze), Koškins (direktors Klenne) un sevišķi Ludmilla Špielberg (vecā Litel māte), tomēr priekš daudziem Rozenova tipiem trūka vajadzīgo meistaru." [16]
"Brīvais Strēlnieks" ziņo, ka iedibināta tradīcija dramatisko izrāžu starpbrīžos vai pēc izrādēm atvēlēt laiku un vietu muzikāliem numuriem, kurus pa lielākai daļai sniedz strēlnieku pūtēju orķestris, piedaloties profesionāliem solistiem. Programmas veido no izrādes tēmas un noskaņas neatkarīgi muzikāli skaņdarbi, kuru vidū ārijas un muzikāli fragmenti kā no operetēm, tā operām. (Līdzīga prakse – spēlēt publikas izklaidēšanai starpbrīdī mūziku bija Elizabetes laikmeta teātrī Anglijā 16. gadsimtā.) Sākotnēji, šķiet, visi ir apmierināti ar šādu praksi. Tā "Brīvais Strēlnieks" ziņo, ka Otrā Rīgas Latviešu strēlnieku pulka Izglītības pulciņu savienība "sarīko piektdien, 12. janvārī teātri-koncertu. Izrādīs Čerešņeva lugu "Privāts uzņēmums". Pie izrādes piedalās strādnieku teātra "Liesma"personāls. [..] Pie koncerta piedalās Otrais Rīgas Latviešu Strēlnieku pulka orķestris pilnā sastāvā." [17] Atsauksmē par notikušo pasākumu rakstīts, ka "Labu iespaidu atstāja Štrausa straujā fantāzija iz operas "Čigānu barons". Koncerta programma tomēr likās par pārāk plašu. 5 gari mūzikas gabali, sastāvoši no Čaikovska, Verdija u.c. Pazīstamo komponistu darbi, izpildīti bez mazākā pārtraukuma, nogurdināja pa teātra izrādes laiku jau tā nogurušos klausītājus un vēl vairāk pašus izpildītājus – strēlniekus." [18] Otrā Rīgas latviešu strēlnieku pulka darba komanda 17.01 sarīko teātri-koncertu. Teātra daļā tiks uzvestas Hermaņa Heijermansa pazīstamā viencēliena drāma "Amnestija" un Ivana Dondareva viencēliena drāma "Provokators". Izrādēs piedalās Valkas Strādnieku teātra "Liesma" personāls Kristapa Koškina režijā. Koncerta nodaļu izpildīs Otrais Rīgas latviešu strēlnieku pulka orķestris kapelmeistara Runča [? – S. R.] vadībā. Izpildīs starp citu Griega [Grīga – S. R.] "Ozes nāve", fantāziju iz operas "Traviata"utt." [19]
Taču ar laiku atskan balsis, kas pauž neapmierinātību ar muzicēšanu un mūziķu uzvedību dramatisko izrāžu starpbrīžos un pēc tām: "Starpbrīžos vēl arvien Valkas Strādnieku teātrī spēlē ragu orķestris. [..] Šī orķestra būšana ir viens bēdīgs pārpratums. [..] Visas šīs uvertīras un valši, kas domati "revolūcionārās" (nepacietības ziņā) pēdējo solu publikas apmierināšanai, kā strīpot nostrīpo ik kura noskatīta cēliena māksliniecisko iespaidu. [..] Orķestris paliek sēdot savās vietās arī pa izrādes laiku un pat atspiežas ar elkoņiem uz skatuves." [20] Taču lasītājus satraukusi kultūras apskatnieka atsauksme, un redakcija saņem sūdzību, pēc kuras žurnālists avīzes slejās spiests taisnoties: "Mūzikas starpbrīžos šoreiz ["Spoku" izrādē – S. R.] nebij un tas palīdzēja saturēt vienā gabalā Ibsena dvēseles anatomijas ainas. Blakus minot, kādu skatītāju ir uztraukuse mana necienīgā izturēšanās pret mūziku recenzijā par "Bārenīti Hasju" un viņš griezies ar vēstuli pie redakcijas. Te esmu pilnīgi pārprasts. Pret mūziku kā mākslu sajūtu ne mazāk cienības kā pret teātri. Pret strēlnieku orķestriem kā atsevišķu institūtu tāpat. [..] Bet taisni šīs cienības vārdā nav pieļaujama autonomas drāmas patvarīga saistīšana ar autonomu mūzikas darbu." [21]
1918. gada februāra vidū, kad vācu karaspēks ieņem Valku, Valkas Strādnieku teātris "Liesma" pārtrauc savu darbību. Nerealizēti paliek nopietni nākotnes plāni, kuros bija paredzēts iestudēt pat Raiņa lugu "Pūt, vējiņi!" [22].
[1] Raksti šai avīzē ir vai nu anonīmi, vai parakstīti ar dažu burtu kombināciju. Tādēļ arī citētajiem rakstiem nav norādīti autori. Publikācijām par teātri ir vienāds virsraksts "Māksla".
[2] Arī pirms Strādnieku teātra "Liesma" oficiālās atklāšanas – 1917. gada decembra beigās un 1918. gada janvāra sākumā – aktieru grupa, cik saprotams, tā pati, kas vēlāk veido "Liesmas" kodolu, Valkā izrāda dažus teātra uzvedumus, piem., 1917. gada 31. decembrī: V. Čerešņeva "Privāts uzņēmums", 1918. gada 1. janvārī – V. Rižkova "Čūskulēns". "Privāts uzņēmums", visticamāk runa ir par šo pašu uzvedumu, vēlāk tiek uzņemts arī "Liesmas" repertuārā. – Par to: laikrakstā "Brīvais Strēlnieks", 30.–31.12.1917.
[3] Kundziņš, K. Latviešu teātra vēsture. 2. sēj. Rīga: Liesma, 1972, 165. lpp.
[4] "Brīvais Strēlnieks", 17.02.1918.
[5] Turpat, 13.01.
[6] 1945. gadā Rīgā izdotajā Linduļa "Lugu izlasē" "Darbs un maize" nav ievietota.
[7] Kundziņš, K. Latviešu teātra repertuārs. Rīga: Latv. PSR ZA izdevniecība, 1955, 163. lpp.; Kundziņš, K. Latviešu teātra vēsture. 2. sēj., 165.lpp.
[8] Freinberga, S. Un starp zvaigznēm mūsu senās sejas. 1. sēj. Rīga: Jānis Roze, 2013, 313. lpp.; Hausmanis, V. Latviešu lugu rādītājs. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 57. lpp.
[9] "Brīvais Strēlnieks", 09.01.1918.
[10] Turpat, 16.01.1918.
[11] Turpat, 28.01.1918.
[12] Turpat, 30.01.1918.
[13] Turpat, 17.02.1918.
[14] Turpat, 09.01.1918.
[15] Turpat, 16.01.1918.
[16] Turpat, 17.01.1918.
[17] Turpat, 11.01.1918.
[18] Turpat, 16.01.1918.
[19] Turpat, 17.01.1918.
[20] Turpat, 30.01.1918.
[21] Turpat, 17.01.1918.
[22] Kārlis Kundziņš savos pētījumos min tādus "Liesmas" uzvedumus kā "Darbs un maize", "Ogļraktuvēs", "Viesulī", "Spoki", bet nemin tādas izrādes kā "Bārenīte Hasja", "Privāts uzņēmums", "Cēlie mērķi", "Amnestija", "Provokators". Tātad "Liesma" savas pastāvēšanas laikā, kas ir dažas dienas ilgāk par mēnesi, paspēj uzvest un izrādīt 10 uzvedumus; tiesa, daži no tiem top sadarbībā ar Otrā Rīgas Strēlnieku pulka pašizglītības pulciņu.
0