Strādnieki. Metropolitēns. Demokrātija.

STRĀDNIEKI (ouvriers)

Ak, šis siltais rīts februārī. Gluži nevietā dienvidi mūsos modināja bezjēdzīgas jaunu nabagu atmiņas.
Enrikai mugurā bija kokvilnas brunči ar brūnām un baltām rūtīm, tādus nēsāja, šķiet, pagājušā gadsimtā, un galvā aube ar lentītēm, zīda lakats ap kaklu. Tas bija vēl drūmāk par sērām. Tā mēs izgājām staigāt pa nomali.
Laiks bija apmācies, dienvidvējš atnesa visas nelāgās smakas no izpostītajiem dārziem un izdēdinātajiem laukiem.
Manu sievu tas droši vien nenogurdināja tik ļoti kā mani. Peļķē, kuru plūdi pagājšmēnes atstāja uz diezgan kraujas takas, viņa parādīja man mazītiņas zivteles.
Pilsēta ar saviem dūmiem un darbgaldu dimu sekoja mums tālu jo tālu.
Ak, cita pasaule, ēnu un debesu svētītā dzīvesvieta!
Dienvidi atsauca manā atmiņā nožēlojamos atgadījumus bērnu dienās, manas vasaras vilšanās, drausmīgo daudzumu spēku un atziņu, ko liktenis mūžam turēja tālu no manis. Nē! Mēs nepavadīsim vasaru šajā sīkstulīgajā zemē, kur mums mūždien būt tikai saderētiem bāreņiem.
Es negribu, lai šīs raupjās rokas joprojām vilktu līdzi dārgo tēlu.

 

METROPOLITĒNS (metropolitain)

No tumšzilas aizas pie Osiana jūrām pa rozā un oranžu, vīnainas debess mazgātu smilti augšup ved kristālbulvāri, kurus apdzīvo jaunas un nabadzīgas ģimenes, kas dienišķo uzturu iepērk pie sakņu tirgoņiem. Nekādu bagātību. — Pilsēta!
No asfalta tuksneša bēgošie juku jukām ar dūmaku audekliem atbaidošās skrandās pie debess, kas vāžas, atpakaļvirzās, noslīd, veidodamās no drūmi melnajiem dūmiem, kādus spētu radīt tik sēru Okeāns; ķiveres, riteņi, barkas, skausti. — Kauja!
Pacel galvu: kumps koka tilts; samariešu pēdējie dārzi: krāsotas maskas zem saltas nakts pletnēta luktura; vientiese nāra mirdzīgā kleitā pie upes; spīdīgi galvaskausi punktiņu nosētā līdzenumā — un citas spokainas vīzijas. — Piepilsēta!
Režģu un mūru ieskautie ceļi ar pūlēm apjož dārzus; šausmīgas puķes, ko varētu nosaukt par māsām un sirdīm, Damaska nolādēta skumt, — spožu aizreinas aristokrātu, japāņu, gvaranu īpašumi, derīgi vēl joprojām, lai uzņemtu priekšteču mūziku, — ir arī krogi, kas nekad vairs atvērti netiks, — ir princeses, un, ja tu neesi pārāk nokusis, pētījot zvaigznes. — Debess!
Rīts, kad ar Viņu tu cīkstējies sniega zibšņos, šīs zaļās lūpas, ledi, karogi melni un zilgi stari, un pumpura smarža no polārās saules. — Tavs spēks!

 

DEMOKRĀTIA (democratie)

«Karogs piestāv atbaidošajai ainavai, un mūsu kroplīgā izruna pārmāc bungu rīboņu.
Provinčcentros mēs uzturēsim ciniskāko prostitūciju. Mēs iznīdēsim loģisko pretestību.
Uz atšķaidītām, sapiparotām zemēm! — kalpot visbriesmīgākajām ekspluatācijām — industriālām vai militārām.
Uz redzēšanos tepat, nav svarīgi, kur. Jauniesauktie brīvprātīgie, mēs pievienosimies iznīcinošai filozofijai; zinātnes nezinoši, ērtību dēļ uz visu gatavi; bojāeja nākamībai. Tas ir īstenais ceļš. Uz priekšu, aiziet!»

 

MISTISKAIS (mystique)

Uz stāvas nogāzes eņģeļi plivina savus vilnas ģērbus, smaragdu un tēraudzaļajos.
Liesmu pļavas uzšaujas līdz pat paugura virsotnei. Pa kreisi trūdzeme, visu cīniņu un genocīdu izmīdīta, izmisuma grandoņā birdinās lejup. Pa labi — austrumu līnija, kustība uz priekšu.
Un, kamēr ainavas augšpuses strēmeli veido grozīga, svārstīga gliemežvāku un cilvēknakšu murdoņa, ziedpilnais zvaigžņu, debesu un visa pārējā mīļums laižas lejup kā kurvis — iepretī mūsu sejām, veidojot zilgu un ziedošu bezdibeni zem mums.

 

PILSĒTA (vilis)

Es esmu viendienīgs un ne pārāk neapmierināts iedzīvotājs galvaspilsētā, kuru domā modernu esam tāpēc, ka jelkāda gaume tikusi izskausta no namu iekšpuses un ārpuses, gluži tāpat kā no pilsētas plānojuma. Te jums neatrast pēdas māņticības pieminekļiem. Morāle un valoda beidzot novestas līdz to vienkāršākajām izpausmēm. Miljoni ļaužu, kuri nejūt vajadzības cits citu iepazīt, ir tik līdzīgi audzināti, strādājuši un vecojuši, ka viņu dzīves gājumam jābūt daudz īsākam, nekā stulbā statistika kontinenta tautām noteikusi. Tāpat pa savu logu es vēroju aizvien jaunus rēgus slīdam caur biezajiem, nebeidzamajiem ogļu dūmiem — ak, mūsu mežu paēna, mūsu vasaras nakts! — jaunas Erīnijas pie manas mājiņas, kura man sirds un dzimtenes vietā, jo viss šeitan līdzinās, lūk, kam — Nāve bez žēlu, mūsu neaprimstošā kalpone — dienestmeita, vīlusies Mīlestība un jaukiņa Noziedzība, čivinot ielas dubļos.

 

KUSTĪBA (mouvement)

Līkloču kustība upē ūdenskritumu slīpumā,
Bezdibenis aiz kuģa ķīļa,
Kraujas nogāzes stāvums,
Straumes plašais slīdējums
Dzen pie atziņām nepieredzētām
Un ķīmijas jaunatrastas
Ceļiniekus ieleju viesuļu ielenkumā
Un virpuļstraumē.

Tie ir pasaules iekarotāji
Personiski ķīmiskās laimes meklējumos;
Sports un ērtības nāk viņiem līdzi;
Viņi līdzatved izglītību
Rasēm, klasēm un lopiem, uz šā kuģa
Atslodze, reibonis
Pirmsplūdu gaismā
Šaušalīgajos mācībvakaros.

Jo valodošana starp aparātiem, asinīm, ziediem,
ugunīm, rotām,
Plandošie rēķini uz šī bēgošā klāja,
Redz slīdam kā aiz hidrauliskā dzinēja
Briesmonīgu, nemitīgi apgaismotu viņu
mācībnovietni;
Viņus, iedzītus ekstāzē saskaņotā
Un varoņdarbīgos atklājumos.
Pārsteidzošās atmosfēras kataklizmās
Jaunais pāris, nobēdzis šķirstā.
Vai tā ir agrākā neaptēstība, kur piedod?
Un dzied, un uz vietas stāv.

 

No franču valodas tulkojusi un atdzejojusi Dagnija Dreika.

Grāmata, 1990. g. aprīlis