Stīvena Kinga vārds neprasa īpašus komentārus. Pasaules slavens, visiem zināms „šausmenīšu” autors. Gandrīz visas viņa grāmatas ir savā laikā bijušas bestselleri, salīdzinoši daudzas arī no tām ir tikušas ekranizētas, to skaitā arī „Zvēru kapiņi”, kuri tika uzvesti uz lielā ekrāna 6 gadus pēc to izdošanas lasāmā formātā: 1989. gadā.
Sižets risinās un attīstās ASV 1980. gadu sākumā. No lielpilsētas uz laukiem pārvācas dzīvot daudzsološs ārsts Lūiss, viņa daiļā sieviņa Reičela, divi mazi bērneļi – meita Elija un dēlēns Geidžs, kā arī ģimenes mīlulis, kaķis Čērčils. Tiklīdz viņi ierodas jaunajā mājā, uzreiz sāk atgadīties dažādas likstas, kas jau liek noprast, ka vietai ir nelāga aura. Viss risinās ierasti un normāli līdz draudzīgais kaimiņš Čads ģimeni aizved parādīt zvēru kapiņus... Jāsaka gan, lai arī to vārdā nodēvēts viss romāns, grāmatā tiem ir pakārtota loma.
Baisā daļa sākas ar ģimenes kaķa nāvi. Lūiss, lai nesāpinātu meitiņu, kura kaķi ir iemīlējusi vairāk par visu, noklusē tā nāvi un augšāmceļ to indiāņu kapulaukā, uz kuru aizved jaukais kaimiņš. Kaķis atgriežas mājās, tā teikt, nepareizs - lempīgs, padebils, pēc trūdiem ozdams un noteikti ļauns. Tikai neskaidrs paliek, kāpēc kaķi vienmēr ir pie visa vainīgi. Vēl interesanti ir tas, ka kaķa Čērča angliskais saīsinājums ir Church jeb baznīca. Ja autors to biji izvēlējies apzināti, sanāk visai baiss simbolisms – ķermenis kā pirmatnējā ļaunuma templis.
Pēc kāda laika ģimene piedzīvo jaunu un neiedomājami smagu satricinājumu – jaunāko bērnu, divgadīgo dēlu, notriec kravas auto. Lūiss nav spējīgs izturēt domu, ka nespēja izglābt dēlu. Reičela sāk zaudēt veselo saprātu, kam piepalīdz jau sen esoša garīga trauma, kuru viņai bērnībā izraisīja psihiski slimās un fiziski kroplās māsas lēnā miršana un nāve, kuru klusībā visa ģimene vēlējās. Elija arī sāpēm neredz malu. Luisā, kurš jau pamazām pats sāk balansēt uz veselā saprāta un ārprāta robežas, īstā mīlestībā un dziļās mokās atkal dzimst doma par indiāņu kapulauku...
Dēls, protams, tiek augšāmcelts, - tas bija visai paredzami. Un tikpat neizbēgami, ka viņam ir tie paši „simptomi”, kas ir kaķim. Tikai starpība, ka Geidžs paspēj novākt draudzīgo kaimiņu un savu mammīti. Bet viena no šausmeņu raksturīgajām īpašām ir tas, ka arī to beigas ir paredzamas.
Jāpiemin, ka Lūiss, jau no šausmām nosirmojis, noslaktē mīļoto dēlēnu un, kas pats jautrākais, augšāmceļ sievu.
Bet nebūt nevar apgalvot, ka „Zvēru kapiņi” ir kārtējā ne visai spīdošā šausmenīte. Svarīgi tas, ka grāmata pārņem savā varā, no kuras ir grūti izlauzties. Lasītājs ir apburts. Ja rūpīgi lasa, nevar nemanīt, ka zem vienkāršiem sižeta risinājumiem ir apslēpta vesela dārgumu krātuve jeb dziļāka nozīme, šķiet, it visam. Brīžam interesanti, bet brīžam traucējoši ir tas, ka autors raksta tā, ka nav īsti saprotams, kas no minētā ir svarīgi fakti, kas – nenozīmīgi sīkumi. Ļoti spēcīgs grāmatas pluss ir tās radītā atmosfēra – to lasot šķiet, ka tev pakausī elpo pirmatnējais ļaunums, kurš grib pārbaudīt tavas psihes trauslumu, tās dziļākos un melnākos nostūrus, kuros tev jārod atbildes uz tādiem jautājumiem kā: vai mīlestība ir gana stipra, lai mīlētu kaut ko, kas ir tava mīļotā bērna blāvs atspulgs nāves sejā, kuru tu nespēj ne pieņemt, ne atgrūst, bet tas ir labākais, ko vari dabūt. Vai nāve tomēr ir punkts visam tam, kas bijis iepriekš, un tā var atgremot vienīgi atkritumus...
0