Komentārs
27.11.2013

Stipra kultūra

Komentē
1
Saglabā

"Apmeklētāju kurnēšanas pavadīts, vīrietis piesteidzās pie kādas kundzes, kas izskatījās iemigusi. Tikpat ātrā solī viņš, jau citu apmeklētāju kurnēšanas pavadīts, pameta koncertzāli ar mobilo telefonu rokās. [..] Jau pēc pāris minūtēm Dzintaru koncertzāles teritorijā parādījās mediķu brigāde. Ārsti uz nestuvēm bezsamaņas stāvoklī no koncerta iznesa kādu kundzi. [..] Ķīmiķis [Ivars Kalviņš] sevi par varoni neuzskata, vienīgi brīnās, ka viņš bija vienīgais, kas šajā situācijā noreaģēja." [1]

Nav par ko brīnīties. Regulāri tiek veikti eksperimenti, kas apliecina garāmgājēju vienaldzību nelaimē. "Kamēr viens eksperimenta dalībnieks bija ieliecies automašīnā un imitēja zādzību, tikmēr otrs no attāluma centās notiekošajam pievērst garāmgājēju uzmanību. Kā izrādījās, garāmgājēji bija diezgan vienaldzīgi un rīkojās vien tad, ja kāds norādīja uz zagli un lūdza palīdzēt." [2] Protams, skumjāk ir, ja līdzīgas situācijas atgadās reālajā dzīvē (sk. [3], [4], [5]).

Tāda ir cilvēka daba. Līdzīgas situācijas gadās bieži – un tā nav tikai Latvijas īpatnība. Cilvēki ir vienaldzīgi pret apkārtējiem cilvēkiem un apkārtējo vidi, jo sevišķi, ja šie cilvēki un vide ir anonīma, sveša, no kuras cilvēks distancējas. Tādos apstākļos cilvēks nejūt atbildību par notiekošo. Ir vajadzīgs spēcīgs ārējs stimuls, lai notiekošo viņš sāktu attiecināt uz sevi.

Kad kādā lielveikalā atskanēja signalizācija un aicināja nekavējoties evakuēties, kāda apmeklētāja pajautāja veikala kasierei: "Man maksāt vai evakuēties?" Kasiere atbildēja: "Maksāt." Vairums cilvēku arī klausīja un, redzot, ka veikala darbinieki uz signalizāciju nereaģē, turpināja mierīgi iepirkties [6]. Diemžēl šajā gadījumā spēcīga ārēja stimula nebija – cilvēki formās (apsargs un darba apģērbos tērptie veikala darbinieki) neko neuzsāka. Šajā lielveikalā signalizācija pēdējā mēneša laikā bija atskanējusi jau vairākkārt. Katru reizi apsargs devās pārbaudīt, vai maizītes krāsnī nav piedegušas un vai metinātāji nav pieputinājuši pagrabtelpu. Viņš darbojās stingri saskaņā ar sava darba devēja izdotu instrukciju, kas nepieļāva evakuācijas sākšanu bez acīmredzama briesmu avota konstatēšanas. Arī apsargs, redzot, ka viņa darba devējs aktīvu rīcību nepieprasa, neko nedarīja.

Vēl viens iemesls, kādēļ apsargs neko nedarīja – ja viņš nebūtu pakļāvies darba devēja instrukcijām, viņš sen jau darbu būtu zaudējis, bet viņa vietā maizītes krāsnī pārbaudītu kāds cits. Baidīties par savu darbu ir dabiski, it sevišķi valstī, kurā Valsts darba inspekcija no valsts saņem finansējumu pamatā letālu gadījumu novēršanai darba vietā. Atlaida no darba bez pamatojuma vai par to, ka godaprāta dēļ iebildi pret prettiesiskiem rīkojumiem? Piedod, tā ir tava problēma.

Pat daudz ētiski smagākās situācijās cilvēki pakļaujas augstākstāvošajam. To apliecina kaut vai 20. gadsimta totalitārie režīmi. Pēc to sabrukšanas daudzi plātīja rokas – viņi tikai rīkojušies saskaņā ar savas valsts likumiem un vadītāja norādījumiem. Tādēļ apsargam un citiem veikala darbiniekiem īsti nav, ko pārmest.

Toties ir gan ko pārmest veikalu tīkla īpašniekiem un vadītājiem. Viņu rīcība ietekmē to, kā rīkosies visi pārējie. Ja instrukcijā tiek ierakstīts, ka, atskanot trauksmes signālam, apsarga pienākums ir pārliecināties par tā cēloni, nav grūti apjaust, ka agri vai vēlu tas novedīs pie katastrofas. Agri vai vēlu pa ceļam kaut kas notiks ar pašu apsargu – viņš var nosmakt ķīmiskos dūmos, sadegt, noslīkt vai tikt iesprostots nogruvumā. Nesagaidot viņa tālākas norādes, bojā ies vēl citi, tai skaitā klienti. Tāpat apsargs var nepareizi interpretēt trauksmes signāla cēloni, jo viņš nav speciālists šādos jautājumos – viņa kompetence ir pavisam cita.

Vienīgie iespējamie iemesli šādas instrukcijas tapšanai ir vai nu noziedzīga vienaldzība, vai, ja tas ir noticis pēc augstākās vadības iniciatīvas, katastrofāla alkatība. Katastrofāla ar katastrofālām sekām.

Un tomēr. Vai tiešām nav risinājuma, kā rīkoties, ja uzņēmumu īpašnieki izrādās nelieši? Vai tiešām sabiedrībai ir jāsamierinās, ka mantkārības un pakļaušanās izraisīti nelaimes gadījumi regulāri dzēš cilvēku dzīvības?

Vispirms – nebūsim naivi, neba jau tikai viena Latvijas uzņēmuma vadībā sēž mantrauši, kas par cilvēku dzīvībām neaizdomājas [7]. Tomēr vispārējā amoralitāte neattaisno individuālo amoralitāti, it sevišķi, ja ir iestājušās traģiskas sekas.

No sabiedrības viedokļa būtisks jautājums ir – kā rīkoties tālāk. Būtisks jautājums, ko uzdot sev – vai var būt labāk un kas jādara, lai būtu labāk?

Labāk neapšaubāmi var būt. Kāds glābšanas dienesta darbinieks stāsta: "Kad viesnīcās veicam mācības, ārzemnieki, izdzirdot trauksmes signalizāciju, visi ir laukā, bet pie latviešu durvīm ir jābungājas." [8]. Rietumeiropā un Ziemeļamerikā tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība tam, lai sabiedrību izglītotu un pārliecinātu – atskanot trauksmes signālam, to ignorēt nedrīkst. Cēloņus noskaidros speciālisti un pēc tam.

Latvijā tikpat kā nemaz netiek domāts par sabiedrības izglītošanu. Tas netiek darīts ne politiskajos, ne drošības, ne saskarsmes kultūras un citos jautājumos. Pat krīzes tālruņi tikai pavisam nesen tiek publiski reklamēti (deviņdesmitajos gados augušajiem bērniem ne bērnudārzos, ne skolās par to netika runāts). Vienīgā pārliecinošā novērotā sabiedrības uzrunāšana ir ceļu satiksmes drošībā, kas noteiktās sabiedrības grupās ir devusi patiešām vērā ņemamus rezultātus [9]. Vārgi mēģinājumi notiek arī citās jomās – piemēram, sabiedrības veselībā, darba tiesisko jautājumu jomā u.c., bet dažādu iemeslu dēļ to efektivitāte un reālā ietekme uz sabiedrību ir apšaubāma.

Nerunāsim pēc šī, ka sociālo zinātņu mūsu valstī ir par daudz. Tikmēr, kamēr vairums mūsu līdzpilsoņu ir gatavi vienaldzīgi paiet garām nelaimē nonākušajam vai ignorēt briesmas cerībā, ka gan jau viss beigsies labi, – tikmēr sociālo zinātņu mums ir par maz. Tieši sociālo zinātņu pārstāvji ir tie, kuri pēta cilvēku rīcību un tās motīvus, kā arī sagatavo ieteikumus, kā rīkoties, lai sabiedrība funkcionētu pēc iespējas efektīvāk, tai skaitā – izvairoties no dažādiem publiskiem nelaimes gadījumiem.

Vispirms ir jāmāca skolās, jāatkārto, ka nedrīkst pakļauties vairākuma bezdarbībai un kārdinājumam izvairīties no atbildības. Ir vairāki klasiski sociālajā psiholoģijā veikti eksperimenti, kuri pārliecinoši demonstrē, kādas sekas var būt atbildības novelšanai uz citu vai attaisnojumiem – sak, man jau tā nav laika, līdzekļu, spēju, lai taču parūpējas kāds cits. Ir eksperimenti, kuri apliecina, ka tā notiek visu laiku. Tos var aplūkot videoierakstos, ir sagatavoti dažādi izglītojoši sižeti, kuros iegūtie rezultāti tiek izskaidroti. Diemžēl skolu programmās tādi jautājumi vai nu nav skarti nemaz, vai tikai garāmejot un ļoti vienkāršotā līmenī.

Vēl viena pazīme, kas atšķir mūsu sabiedrību no citām, atbildīgākām sabiedrībam – vainīgo nesodīšana. Šeit es nedomāju kriminālu sodīšanu (lai arī ar to Latvijā ir zināmas problēmas), daudz būtiskāka problēma ir sabiedrības pasivitāte gadījumos, kad ir iespējams sodīt bezatbildīgu uzņēmumu, "balsojot ar kājām" – to boikotējot, protestējot pie tā durvīm vai citādi. Sabiedrības vienaldzība agri vai vēlu novedīs pie traģisku situāciju atkārtošanās. Savukārt, parādot vainīgajam, ka sabiedrība nav vienaldzīga, būs spiesti sarosīties arī tā konkurenti. Gan tādēļ, ka tā gluži vienkārši var labi nopelnīt – redz, mēs esam labāki, mēs tā nerīkojamies, nāciet pie mums –, gan tādēļ, ka viņi sapratīs – ja arī viņi būs tikpat bezatbildīgi, tad agri vai vēlu sabiedrības sašutums vērsīsies pret viņiem. Līdz ar to mēs dzīvosim daudz sakārtotākā, atbildīgākā valstī.

Jo vairāk katrs sabiedrības pārstāvis apzināsies, cik daudz no viņa ir atkarīgs, jo stiprākā sabiedrībā mēs dzīvosim. Jā, tieši tā to sauc. Organizāciju psiholoģijā tiek nošķirti divi kultūras veidi. Ir vāja kultūra, kurā rīkojumu izpilde tiek panākta ar rīkojumu un precīzas birokrātijas palīdzību. Bet ir arī stipra kultūra, kur katrs zina, kas no viņa noteiktā situācijā tiek sagaidīts, un arī pats domā līdzi un rīkojas bez uzaicinājuma. Sabiedrībā stipra kultūra nozīmētu, ka katrs sabiedrības pārstāvis apzinās, kā rīkoties ārkārtas situācijā, kā ikdienā rūpēties par sevi un saviem tuvākajiem, kā var (un vajag) rīkoties plašāku sabiedriski politisku mērķu sasniegšanai. Uz to mums ir jātiecas.

 

[1] Ogle, J. (2013). Šokējoša cilvēku vienaldzība festivālā "Summertime" – sieviete zaudē samaņu, neviens nepalīdz. NRA

[2] Eksperiments: kā garāmgājēji reaģē uz auto apzadzējiem? (2012). TVNET.lv

[3] Cilvēki nepalīdz sievietei, kas slideno ielu dēļ salauzusi kāju. (2011). TVNET.lv

[4] Cilvēku vienaldzībai nav robežu: Centrālajā stacijā uz grīdas dzemdējošai sievietei neviens nepalīdz, tikai nolamā (2013). Apriņķis.lv

[5] Vīrietis 15 stundas noguļ sniegā; domē vērtē, ka tas ir stāsts par cilvēku vienaldzību. (2009). Portāls "Rekurzeme"

[6] У продавца спросили: «Платить или эвакуироваться?». Тот: «Платить...» (2013). RUS TVNET.lv

[7] Ingvilda (2013) "Btw – apsargi privātās sarunās atzīst, ka visur līdzīgas drošības instrukcijas kā "Maximā": vispirms pārbaudīt, pēc tam reaģēt."

[8] Glābējs: mani izbrīnīja betona pārsegumu konstrukciju trauslums. (2013). DB.lv

[9] Lazda, R. (2013). Līderi ceļu drošībā. Satori.lv

Tēmas

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!