2018. gada 23. septembrī Beļģijas pilsētas Zedelgemas Brīvības laukumā (Brivibaplein) tika svinīgi atklāts tēlnieka Kristapa Gulbja bronzas piemineklis "Latvijas stāvstrops brīvībai", kas veltīts Zedelgemas karagūstekņu nometnē mitušajiem latviešu leģionāriem. Ir pagājuši nedaudz vairāk nekā 3 gadi, un Beļģijā ierosināts pieminekli novākt. Lai gan skandālu pašlaik nomāc citas Latvijas iekšpolitikas problēmas, tas ir labs lakmusa papīrs tam, kā mijiedarbojas Latvijas nacionālais skatījums uz Latviešu leģionu ar starptautisko reakciju uz vārdiem "Latviešu brīvprātīgais SS leģions" (Lettische SS-Freiwilligen-Legion), ko esam pieraduši vērot Krievijas–Latvijas attiecību kontekstā.
Sākotnēji piemineklis, kas veltīts tiem 12 tūkstošiem latviešu leģionāru, kuri ziemu pēc Otrā pasaules kara pavadīja Zedelgemā izvietotajā karagūstekņu nometnē, neradīja plašu rezonansi, ja neskaita atsevišķas publikācijas Kremļa medijos. Ideja par pieminekļa izveidi radās 2014. gadā, kad Zedelgemā viesojās Okupācijas muzeja eksperti, kas uzņēma dokumentālo filmu par latviešu likteņiem karagūstekņu nometnē. Pēc sarunām ar toreizējo pašvaldības vadību pilsētas laukums tika nosaukts Brīvības vārdā (latviešu valodā), bet pieminekļa uzstādīšanas un teritorijas iekārtošanas izmaksas 100 000 eiro apmērā uz pusēm dalīja Zedelgemas pašvaldība un Latvijas puse. "Latviešu stāvstrops brīvībai" ir vienīgais Latviešu leģionam veltītais piemineklis ārpus Latvijas teritorijas.
Ziņas par beļģu plāniem pieminekli novākt izskanēja šīgada jūlijā. Diskusiju ierosināja amerikāņu žurnālista Ļeva Goļinkina rakstu sērija populārajā ASV medijā "Forward.com"par nacistus godinošiem pieminekļiem. Autors tajā veltījis arī atsevišķu rakstu 16. marta gājienam un Latviešu leģiona pieminekļiem Latvijas teritorijā, diskusiju vēlāk turpināja cita 16. marta un Latviešu leģiona vēstures paradigmas kritiķa Rolanda Binē publikācijas. Tās izraisīja vētru flāmu valodā rakstošo Beļģijas mediju slejās, tādējādi paverot ceļu lēmumam par nesen izveidotā pieminekļa nojaukšanu.
Pārskatot autoru rakstus, rodas iespaids, ka tie darbojas labākajās Kremļa interesēs – latviešu leģionāri tiek attēloti kā Hitlera līdzskrējēji, kas līdzatbildīgi Otrā pasaules kara traģēdijas un holokausta norisē –, vienlaikus nosodot 16. marta gājienu. Ieskatoties rakstos, ko par šo tēmu publicē tādi Kremļa mediji kā "Sputnik", līdzība ir acīmredzama. Neskatoties uz to, visu atbildību par Latvijas ārpolitikas sakāvi Zedelgemā nevar uzvelt tikai Kremlim, kas šoreiz visdrīzāk vienkārši var justies apmierināts par notikumu gaitu un tai piebalsot.
Latvijas oficiālā nostāja leģionāru jautājumā 21. gadsimtā ir bijusi iespējami neitrāla, pat robežojoties ar centieniem kopumā ignorēt jautājumus par latviešiem Otrajā pasaules karā. Šāda reakcija ir saprotama – no vienas puses, Latviešu leģions un tā karavīri lielai daļai nacionālpatriotiski noskaņoto Latvijas iedzīvotāju ir pretošanās simbols PSRS okupācijai, tie ir vīri, kas ar ieročiem rokās cīnījās ja ne par Latvijas neatkarību, tad pret tās atkārtotu nonākšanu PSRS sastāvā. No otras puses – starptautiskā sabiedrība ar neizpratni raugās uz "Waffen-SS" leģionāru piemiņas gājieniem, atbalsojot Maskavā un Jeruzalemē balstīto organizāciju un mediju aso reakciju uz "nacistu kolaborantu" gājieniem.
Rezultātā Latvijai nav skaidras politikas šī jautājuma skaidrošanā, un tas parādījās arī Beļģijas problēmas risināšanā. No Latvijas puses komentārus izteica gan Okupācijas muzejs, gan Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un Aizsardzības ministrija, taču vienota reakcija nesekoja. Pusgadu ilgo procesu vainagoja 15 starptautisku ekspertu darba grupa, kurā bija arī Latvijas (bet ne Okupācijas muzeja, Kara muzeja vai oficiāli valsts) pārstāvji Didzis Bērziņš un Mārtiņš Kaprāns. Darba grupas slēdziens bija rekomendācija pieminekli novākt vai pārvietot. Abu Latvijas komunikācijas (sic!) ekspertu dalība darba grupā un viņu vēlākie skaidrojumi par to, kā veidojies "konsensus", liecina par šīs jutīgās tēmas skatījumu tikai no komunikācijas zinātnes un personīgās perspektīvas, kas gan ļāva izvairīties no Leģiona un tā karavīru demonizācijas.
Saliekot kopā visus puzles gabaliņus, var saskatīt skaidras komunikācijas stratēģijas trūkuma sekas. Galvenie argumenti par Latviešu leģiona atšķirtību no kopējās Waffen-SS organizācijas [1] un Latvijas specifisko situāciju Otrā pasaules kara laikā (abu PSRS okupāciju un "Baigā gada" ietekme uz latviešu atšķirīgo skatījumu uz Vācijas okupāciju) neatrod un neatradīs dzirdīgas ausis Rietumu sabiedrībā, kur nacistiskās Vācijas noziegumi (holokausts un Eiropas okupācija) ir klātesošs un viegli uztverams ļaunums, savukārt PSRS noziegumi – miglaini vēsturiski notikumi.
Šajā kontekstā domāt, ka pieminekļa uzstādīšana latviešu leģionāriem Beļģijā – valstī, kuru Vācijas okupējusi un izpostījusi divreiz pusgadsimta laikā – paliks neievērota vai tiks uztverta pozitīvi, ir naivi un ideālistiski. Jāņem vērā arī tas, ka piemineklis ir novietots pilsētas centrā, vairākus kilometrus no karagūstekņu nometnes vietas, tādējādi saasinot diskusijas par tā vēstījumu.
Tomēr piemineklis ir uzstādīts, un cienījams problēmas risinājums nu ir Latvijas atbildība un pienākums. Atstāt Latviešu leģiona jautājumu aizmirstībā nozīmē ignorēt nozīmīgas, sabiedriski aktīvas un nacionāli noskaņotas sabiedrības viedokli. Modernā vēstures filozofija apgalvo, ka skatījums uz vēsturi veidojas gan no vēsturnieku, gan sabiedrības puses, t.i., sabiedrībai kā kopumam var būt savs viedoklis par vēsturisko notikumu. Leģiona gadījumā vēsturnieka viedoklis – lielvaru spēlē ierauti karavīri, kas cīnījās pret padomju okupāciju – nav pretrunā ar vēsturiskajiem faktiem, taču mēģināt vienkārši ignorēt vai pat noliegt domu par naratīvu "mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos" nozīmē nevajadzīgi un nepamatoti radikalizēt nacionāli noskaņoto sabiedrības slāni.
Vienīgais veiksmīgais risinājums ir aktīva un plānota komunikācija par šiem jautājumiem gan izglītības, gan politikas sektorā. No vienas puses, tikai skaidrs vēstījums par to, kā norisinājās kara noziegumi un holokausts Latvijā un kāds tam (nav) sakars ar Latviešu leģionu, radīs veselīgu skatījumu uz šo vēsturisko dilemmu. No otras puses – mēģināt panākt, lai starptautiskā sabiedrība saprot mūsu problēmas, ir neiespējami, taču tas nenozīmē, ka var klusēt brīdī, kad kāds vienkāršo un nomelno Latvijas traģisko likteni Otrā pasaules kara laikā. Abas šīs medaļas puses ir nesaraujami saistītas viena ar otru – izpratne savās mājās nozīmē arī veiksmīgāku vēstījumu ārvalstīs.
Latvijā Otrais pasaules karš ir beidzies jau trīsdesmit gadus (kopš okupācijas beigām), bet tā sekas nāksies risināt vēl ilgi. Šajā ziņā stāvstrops, kurā zumošās bites simbolizē "valsti, kurā bites nevienam neuzbrūk, tikai aizstāvas", ir nenoliedzami veiksmīga metafora ne tikai piemineklim, kas veltīts Latviešu leģionam, bet arī simbols nepieciešamībai prast pastāvēt par taisnību, nezaudējot patiesības un realitātes izjūtu.
[1] 1) Neviens latviešu leģionārs nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti dienesta laikā abās Waffen-SS divīzijās (tai skaitā PSRS tiesu procesos). Tas, ka vēlāk Leģiona rindās nonāca iepriekš kara noziegumus izdarījušas personas, nepadara visu vienību par noziedzīgu.
2) Tikai aptuveni 10% Latviešu leģionā dienējušo bija brīvprātīgie. Vācu varas iestādes vārdu "brīvprātīgie" lietoja, lai apietu Hāgas konvenciju, kas aizliedz okupēto apgabalu iedzīvotāju mobilizāciju militāros formējumos.
3) Nirnbergas tribunāla prāvu nobeiguma dokumenti paredzēja, ka sods par dalību noziedzīgās organizācijās "neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos". Balstoties uz šo pantu, ASV pārvietoto personu komisijas Frankfurtē 1950. gada 1. septembrī pieņēma galīgo lēmumu, kam vēlāk pievienojās Rietumu sabiedrotie, ļaujot baltiešiem izceļot emigrācijā uz ASV, Lielbritāniju u.c. rietumvalstīm: "Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) ir uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, un tādēļ komisija tās neuzskata kā ASV naidīgas."
2