Recenzija
15.04.2016

Stāstu vara pār realitāti

Komentē
25

Par Ingas Žoludes stāstu krājumu "Stāsti", apgāds "Dienas grāmata", 2015

"Stāsti" ir Ingas Žoludes piektā prozas grāmata un otrais stāstu krājums. Tas izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai nominācijā "Labākais prozas darbs".

Krājuma vāka noformējumam izvēlēts Pauļa Liepas darbs "Trash talk", un tas "Stāstus" jau vizuāli atšķir no mītiskās noskaņas, ko rakstnieces iepriekšējo grāmatu izskatam piešķir Janas Briķes viengabalainās gleznas ("Mierinājums Ādama kokam", "Sarkanie bērni", "Santa Biblia") un Jāņa Indāna fotogrāfija ("Silta zeme"). Komiksu runas burbuļiem līdzīgie teksta un simbolu elementi Pauļa Liepas darbā atgādina izjauktu ierīci vai čemodānus, kas slīd pa bagāžas lenti lidostā. Abstraktais un fragmentārais attēls dod smalku mājienu par jaunu pavērsienu prozas rakstnieces daiļradē.

Grāmatas vāks arī sniedz lasītājam pirmo norādi uz krājumā apkopoto stāstu kopīgo tēmu – neizbēgamo lietu pārkārtošanos un cilvēka alkām pēc atjaunošanās. Alkas pēc atjaunošanās kā vadmotīvs krājumā izpaužas trīs galvenajos līmeņos – tēlu eksistenciālajos meklējumos, tēlu-rakstnieku attiecībās ar [teksta] radīšanu un teksta attiecībās ar iepriekš radītu tekstu.

Krājuma nosaukums pirmajā acu uzmetienā šķiet vienkāršs un tiešs – "Stāsti". Tomēr grāmatas struktūra (redaktors – Arvis Kolmanis) veidota tā, ka tiešums iegūst papildu nozīmi. Septiņi krājumā atrodamie stāsti ir sakārtoti divās paralēlās grupās; ar romiešu cipariem apzīmētie stāsti (I. Ceļš, II. Putekļi un III. Nams) vēsta par trīs rakstniekiem, kas atrodas pārejas posmos personiskajā un radošajā dzīvē, bet stāsti "Mati", "Ķērpji", "Enerģija" un "Pārgājiens" rāda, kā tuvu cilvēku attiecības iegūst jaunu dinamiku vai interpretāciju. Šajā uzbūvē un sadalījumā nav nekā samākslota un lieka, no kā varētu baidīties tie Ingas Žoludes iepriekšējās grāmatas "Santa Biblia" lasītāji, kuriem traucē izskaitļota pasaules konstrukcija un simboli, kas būvējas ap simboliem, aizpeldot tālu prom no līdzpārdzīvojamas atskaites sistēmas. Diemžēl vai par laimi šeit nav arī nekā citiem ierasto kārtību dumpīgi graujoša kā autores pirmajā romānā "Silta zeme", kur anonīmi tēli maldās anonīmās vidēs, nespēdami atrast kaut ko īstu. Tēlu vārdi gan arī šajā darbā vairāk atgādina sadzīves tehnikas ierīču nosaukumus nekā īstu cilvēku vārdus, un arī darbības vide katrā stāstā veidota kā mērķtiecīga kolāža no dažādām vietām, taču paši stāsti necenšas iziet ārpus jebkādiem rāmjiem, un vienīgais, ko šī krājuma stāsti savā ziņā apstrīd un noliedz, ir Ingas Žoludes iepriekš uzrakstītais. Citādi "Stāsti" atbilst stāstu formai tikpat tieši, kā Kazimira Maļeviča "Melnais kvadrāts" ir melns kvadrāts.

Rakstniekus no citiem personāžiem šajā krājumā atšķir spēcīga visa bezjēdzīguma nasta, kas velkas viņiem nopakaļ, padarot tos par kaitinošiem narcisiem pieklājīgā sabiedrībā, kā arī par nepatīkamu slogu pašiem. Dzīve tiem šķiet prognozējama un māksla šķiet izdomājama, paša liktenis ir tikai kārtējais stāsts un pat nāve sāk izskatīties pēc tipiska farsa. Pārējo krājuma stāstu nosaukumi izceļ no darba vides kādu organisku elementu, kas kalpo par neuzbāzīgu zīmi un kopsaucēju; rakstniekiem stāstos šāda ērtība netiek – viņiem pašiem nākas stiepties un mocīties ar savu metaforu smagajiem krustiem. Mati, ķērpji vai pārgājiens ir nesamocīta daļa no dzīves, bet "Ceļā" rakstnieks mēģina izspiest kādu jaunu nozīmi no sava pastaigu maršruta, un "Putekļi" liek ložņāt pagultē, meklējot mākslu netīrumos. Visspraigākā intriga un vienlaikus visbaisākais vēstījums ir noslēdzošajam stāstam "Nams", kura nosaukumu centrālais personāžs necenšas pārradīt mākslā, bet atšifrēt. Ieraudzījis maziem ierocīšiem dekorētu "Rakstnieku nošaušanās nama" mājaslapu, garlaikots rakstnieks nolemj pieteikties, sākotnēji neticēdams, ka kāds te patiešām gaidītu autoru nāvi – nu, tik burtiskā veidā. "Man kļuva neomulīgi, bet es domāju, ka tam ir racionāls izskaidrojums," [1] rakstnieks atceras ceļā uz izvēlēto rezidenci. Uzjautrinādamies par citu autoru sejām melnos rāmīšos un pirmsnāves vēstuļu paraugiem, viņš augstprātībā un neticībā nolēmis pieteikties. Taču ierodoties viss sāk izskatīties gluži citādi... Stāsta sižets gan pārnes uzsvaru uz pavisam citām problēmām un problēmiņām, bet tikmēr "Rakstnieku nošaušanās nams" ar rutinēto "rakstīšana-smokings-dzerstiņš-tumša bezfilma" ciklu lēnām pāraug stāsta robežas un izaug par draudīgu metaforu bēgšanai no dzīves tekstā.

Var nomanīt, ka "Nama" valoda ir visvieglāk uztveramā, un tas liek domāt, ka šis stāsts, kas uzvarēja 2013. gada Prozas lasījumos, ir nostrādāts visrūpīgāk. Citos Ingas Žoludes stāstos teksts izskatās atstāts zināmā savvaļā vai izšķobīts par labu maksimālai dīvainībai, nerēķinoties ar lasāmību. Teksts brīžiem sapinas un nevirza darbību – šķiet, ka redaktors pret rakstnieces vārdu izvēli ir attiecies ar pārspīlētu pietāti. Dīvainības attaisnojas, ja plūdums tiek pakļauts personāža neirotiskajam psihes stāvoklim ("Pārāk šaurā ieliņā man bija jālien gar mājas sienu, kur virtuvē tieši virs manis, es dzirdēju pa atvērto logu, tieši tajā mirklī uz sakarsētas pannas tika uzlikta gaļa, kas nočurkstēja tā, ka man likās – tieku cepināts es pats, vienkārši to vēl nejūtu, un es izbailēs pametu acis augšā uz savu bendi, bet man pretī, uz leju, ziņkārīgi noliecis galvu, blenza svītrains kaķis." – 128. lpp.), taču stāsta ekspozīcijā tā kavē iejusties notiekošajā, liekot pārdomāt, vai tiešām teju katra ikdienā atpazīstama darbība jāapraksta tik ekstraordināri un samežģīti ("Brēmans mizoja olu turpat uz galda un grieza maizi, iešņāpjot sacietējušajā vaskadrānā jaunu rētu. Lavīze uz viņu skatījās ne bez nožēlas." – 151. lpp.).

Efektīvi, pat ja acīmredzami sakonstruēti, ir daudzie impulsīvie lamuvārdi, ko domās lipina Lavīze stāstā "Enerģija" ("taukainais kustonis, kuslais taukonis, bālādu lēveris, stulbais ļumeklis, taisnpierļukureklis, smakdrēbju biedēklis, purva pirdeklis, piržu dirseklis, smaku pufeklis, prusaku miteklis, koži lizdeklis..." – 158. lpp., un tā ir tikai pirmā daļa), taču šaubas vieš brīži, kad tēli risina attiecības, labi apzinoties, ka dara jocīgas lietas ("Pēc smēķēšanas, veiksmīgi izvairījies no palikšanas ar Džūdiju divatā, es ļāvu Džūdijai apvainoties vēl vairāk, it kā aizmirstot kārbiņu uz jau nokoptā galda, ko sedz vienīgi plankumaini galdauti, atgriezos tikai pēc ilgāka brīža, lai to nevērīgi paķertu un ieslidinātu kabatā. Viņa, protams, to redzēja." – 236. lpp.). Personāži visai skaidri apzinās savas rīcības muļķīgumu, bet pat nemēģina risināt īstās problēmas (vardarbīgas attiecības pārī, nelīdzsvarotu empātiju draugu starpā, savu izvēļu seku apzināšanos u.c.), pašrefleksiju aizstājot ar kārtējo pievienoto notikumu stāstā par sevi. Brīžiem šķiet, ka godīga pašrefleksija nemaz nav iespējama.

Tādēļ ir grūti piekrist literatūrzinātnes maģistram Arnim Koroševskim, kas saredz, ka caur šo darbu "reālpsiholoģiskā tradīcija latviešu literatūrā tomēr neizirst" [2]. Ingas Žoludes "Stāstos" patiešām uzsvars vairs nav uz cilvēku identitātes meklējumiem izšķobītā pasaulē bez vienotas patiesības, taču tikai tāpēc, ka izšķobīta ir nevis pasaule vai pats indivīds, bet gan indivīda pasaules priekšstats. Ingas Žoludes varoņi ir zaudējuši realitātes sajūtu, iemācoties veidot stāstus, – tā vietā, lai dzīvi mainītu, personāži pārraksta notiekošo citiem vārdiem. Visskaidrāk šis paradokss atklājas rakstnieku tēlos, norādot, ka viņi ir visdziļākajā neziņā, vislielākajā kārdinājumā apmānīt sevi ar vārdiem vai paslēpties no neizdevušās dzīves aiz veiksmīgi sarakstīta teksta kā aiz vairoga. Taču arī tādi citi personāži, piemēram, uz nāvi slimā Stella, kura pēdējo reizi grib atgriezties dzīvē, cenšoties ieņemt bērnu ("Mati"), Brita, kura uz vīra vardarbību reaģē, iepinot attiecībās vēl savu kolēģi ("Ķērpji"), vai Horta, kurš vardarbību pret sievieti un empātijas trūkumu pret visiem citiem attaisno ar to, ka reiz tomēr mīlējis ("Pārgājiens"). Stāsts, kam piemīt gan izglītojoša, gan dziedinoša funkcija, spēj kļūt par traucēkli realitātes apjēgšanā. Varētu jautāt – kas tādā gadījumā ir pati realitāte? Realitāte šajos stāstos ir cilvēku un lietu attiecības, kad tās apskata bez pievienotā stāsta.

[1] Žolude, Inga. Stāsti. Rīga: Dienas grāmata, 2015, 220. lpp.

[2] Koroševskis, Arnis. Tā, lai var redzēt ceļu. Domuzīme. 2016 (Nr. 1), Rīga, 57. lpp.

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
25

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!