Recenzija
03.08.2007

stāsts un Īstenība

Komentē
0

stāsts

sveiki mani mīļie lielie un mazie lasītāji. elfrīdes tante mūs ir aplaimojusi ar vienu mazu grāmatiņu. nu vai nav forši ko. mēs gan jelinekas kundzei laikam gan tā īsti nepatīkam. tekstiņam nav ne komatiņu ne lielo burtiņu. tikai tāda mazdruscīt šķebinoša familiaritāte un pavisam kaitinošs deminutīvu lietojums. lietojumiņš. nu patīk? tad ņemiet tik grāmatiņu rociņās un palasiet. kā tik tur nav! nu labi es jau būšu pārslavējis ne tikai komatu bet arī satura nav un ar jēgu ir bēdīgi. bet nu latviešu lasītāji taču nav izlepuši gan jau šos trūkumos kompensēs garie nemotivētas vardarbības apraksti. vecmāmiņa nodauza puisītim rociņas izdur actiņas ieliek mutītē tortīti. un tā pedofilijas aina kā var aizmirst smalki viss aprakstīts kā onkulītis ar bērneļiem spēlējas. īsts meistardarbs jūs jau sen tādu esat pelnījuši. arī nodaļas ir vareni sadalītas kā stāsts atstāstīs īstenība īstenības turpinājums. nu smuki jau. re cik tālu mīļie knauķi un knīpas jau recenziju izlasījuši. tad jau laikam patīk vardarbība kādu liek sajust par grūti lasāmu padarīts teksts. elfrīdes tante to labi prot. pierakstīt visu ko redz apkārt un ieviest tam korekcijas jau var katrs skolēns. nu aptuveni tā. sekretāre gāja un dungoja dziesmiņu pienāca klāt viņas šefs un sasita seju. bet kuram gan būs apņēmība ar šitādām ainām piepildīt divus simtus lapaspušu? paši redzēsiet. bet nu viss mīļie mazie lasītāji šī bija pēdējā kaitinošā uzrunā un atstāju jūs ienirt klišeju pasaulē. nepalaidiet garām didaktiskos izteicienus!

 

Īstenība

1946. gadā dzimusī austriešu / čehu ebreju izcelsmes rakstniece Elfrīde Jelineka 2004. gadā saņēma[1] Nobela prēmiju literatūrā. Visā pasaulē par 1972. gadā izdoto Mihaelu krietni slavenāks ir viņas arī latviski iznākušais romāns „Klavierētāja”. Tāda paša nosaukuma filma saņēma arī galveno Kannu kinofestivāla žūrijas balvu. Citi romāni un lugas regulāri izraisa plašu publicitāti dzimtajā Austrijā. To provokatīvais raksturs ir saistīts gan ar valsts nacistisko pagātni un tās atgriešanos, gan ar kapitālistiskās sabiedrības klišeju absurdumu un nomācošo spēku (rakstīja Nobela prēmijas komiteja), tomēr centrālā tēma ir sieviešu seksualitāte, apspiešana un dzimumu cīņa. Tas ir raksturīgi Jelinekas darbiem, ka vara un apspiešana ir neatņemami attiecību dzinējspēki. Piemēram, „Klavierētāja” ir autobiogrāfisks vēstījums par ar disciplīnu apsēstas literārās varones mīlas sakaru ar jaunāku skolnieku[2]. Sakars sevī ietver labi daudz sadomazohistiskas un perversas prakses, ko visam piedevām pavada despotiskas mātes klātbūtne. Visdažādāko perversiju apraksti Jelinekas darbos lika pat pamest Nobela prēmijas piešķiršanas komiteju vienam tās loceklim. Savu lēmumu viņš pamatoja, aprakstot Jelinekas darbus kā „gaudenu, nebaudāmu, klaju pornogrāfiju (..) teksta masu, kas ir samesta kopā bez kādas mākslinieciskas struktūras”, savukārt par balvas piešķiršanu teica, ka tā ir „ne tikai nodarījusi nelabojamu kaitējumu visiem progresīvajiem spēkiem, bet arī saduļķojusi vispārējo priekšstatu par literatūru kā mākslu.”[3]

Nevaru nepiekrist, bet tajā pašā laikā autore ir kļuvusi par kulta rakstnieci feministiskajā diskursā. Tāpat arī uz saistību ar kreisajiem intelektuāļiem pietiekoši skaidri norāda viņas piederība Austrijas komunistiskajai partijai no 1974. līdz 1991. gadam ar visām tās teorētiskajām konsekvencēm.

Kamēr parastam patērētājam viņas teksti ir nejēdzīgs savārstījums, kreisajā un feminisma lasījumā tie ir kritisks vēstījums par ikdienas vardarbību pēckara Austrijā. Lielākajā daļā romānu, lugu un programmatiskajā esejā „Karš ar citiem līdzekļiem” viņa saista apslēptu fašisma ideoloģijas turpināšanos ar starp-dzimumu attiecībām mūsdienās (lasi - pēckara Austrijā). Kamēr romānos (piemēram, „Klavierētājā”) analīzes centrā ir ķermeņa politika un sievietes ķermeņa pornogrāfiska ekspluatācija, citos tekstos analīze pievēršas fašisma epistemoloģiskajiem un politiskajiem pamatiem, gan saistībā ar tā vēsturisko formu, gan Austrijas Brīvības Partijas neo-nacismu.

Dzimumu nevienlīdzība kā fašisma forma ar tās upura - plēsoņas dialektiku ir rūpju objekts lielākajā vairumā vāciski rakstošo pirmā viļņa feministu un rakstnieču darbos. Šādas nostājas teorētiskie pamati ir meklējami Frankfurtes skolas filozofu (piemēram, T. Adorno un M. Horkheimera) daiļradē, kurā ir aprakstīta atbilstība starp instrumentālā prāta vardarbību, fašisma biopolitiku, antisemītismu un sievietes vēsturisko apspiešanu. Protams, pieeja ir sākusi novecot, bet tieši šādā intelektuālajā klimatā notika diskusijas pagājušā gadsimta 80. un 90. gados Austrijā un Vācijā, kas ļāva Jelinekas prozai iegūt tādu ietekmi un popularitāti, brutālos aprakstos konfrontējot fašismu, dzimumatšķirības un seksuālo vardarbību.

Viena no pretrunām Jelinekas darbībā ir tā, ka viņa kritizē pret sievieti vērstu vardarbību, it īpaši tās seksuālās un ikdienas formas, bet reizē no tās aprakstiem galvenokārt sastāv autores literārā daiļrade. Viena no atslēgām uz šo jautājumu ir meklējama viņas esejā „Karš ar citiem līdzekļiem” (tās nosaukums ir patapināts no slavenā prūšu 19. gadsimta militārā stratēģa Karla fon Klauzevica izteiciena „Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem”.) Jelinekas skatījumā abpusējs karš ir heteroseksuālu attiecību modelis, respektīvi, vardarbības apraksti vēsta par politiku, kuru tie izsaka ar citiem līdzekļiem. Laulības noved pie sievietes pakļaušanas, kur tā zaudē savu iespēju būt subjektam, paliek par līgumam pakārtotu objektu.[4] Tieši laulībā dzimumu cīņa saplūst ar fašisma biopolitiku un sociālo institūciju represīvajiem mehānismiem.

Jelinekas darbus kopumā tomēr nevar reducēt uz dzimumu cīņas projektu vai bioloģisko esenciālismu un binārismu, jo tā paliktu neievērota spriedze starp esenciālismu un poststrukturālismu viņas darbos. Tāpat tādā veidā netiktu ņemtas vērā attiecības starp seksuālo politiku no vienas puses un valodas politiku no otras puses. Tieši ar valodas līdzekļiem Jelineka rada virtuālas teritorijas, kurās seksuāla vēlme, agresija un vardarbība pakļaujas un pārplūst viena otrā. Tādā veidā karš ar citiem līdzekļiem nozīmē cīņu pret vardarbību ar vardarbības valodu.

Valodas un vardarbības saistībai ir diezgan plašs estētiskais, politiskais un intelektuālis konteksts 20. gadsimtā. Savā ziņā viņas darbus varētu lasīt saistībā ar franču filozofa Žorža Bataija postulēto marķīza de Sada „vardarbīgo patiesību”, pieņemot, ka izvirtušais libertīns ir iesācis tradīciju, ko turpina A. Arto, Bataijs un tad Jelineka. Pēdējā vienu no saviem romāniem pat ir nosaukusi par feministu versiju Bataija „Acs stāstam”. Tajā paša laikā Jelineku nevar pieskaitīt pie Arto un Bataija sirreālās vardarbības tradīcijas, jo tas izslēgtu vēl vienu viņas rakstības aspektu - visumā postmoderno lingvistiskās destrukcijas praksi. Pēdējā tiek saistīta ar austriešu valodas kritikas tradīciju, ko pārstāv Hofmenštāls, Krauss, Bēmans un kaut kādā ziņā arī Vīnes pulciņš ar pašu Vitgenšteinu. Vēl viena Jelinekas darbu intelektuālā alūzija ir franču feminisms un tā postulētā sievišķā rakstība, atmetot tās utopisko dimensiju, kas parādās salīdzinoši izsmalcinātajos Helēnas Sikso un Luses Irigaraijas darbos.

Jelinekas valodas politika to atklāj kā poststrukturālā feminisma rakstnieci, kura ar diskursa analīzes līdzekļu palīdzību atmasko valodas reprezentāciju vardarbīgo dabu, pievēršoties to tīri valodiskajām un epistēmiskajām konstrukcijām. Jelinekas pornogrāfiskā valoda kalpo ideoloģijas kritikai, tā ir metavaloda, ar kuras palīdzību tiek atklāta filozofijas un kultūras tradīciju, tādu kā ģimenes vai baznīcas institūcijas, Austrijas mūzikas kultūras vai vācu gara filozofijas, līdzvainīgums pornogrāfijā.

Teksta strukturējuma novirzes no normālās rakstības un tekstā aprakstīto perversiju novirzes no parastas seksualitātes veido dubultu kritikas mehānismu, ar kura palīdzību poststrukturālais feminisms uzbrūk reizē visām iespējamajām fašisma manifestācijas formām. Ja mēs pieņemam šādu lasījumu, nākas atzīt, ka Jelineka veikli rīkojas ar savu arsenālu, paliek tikai jautājums par literatūras piederību estētikas vai politikas laukam, respektīvi, jautājums, vai mēs lasām lai gūtu baudu vai lai piedalītos politikas procesā.

 

Tālākai lasīšanai.

  1. Elfrīdes Jelinekas mājas lapa (vāciski):
  2. http://ourworld.compuserve.com/homepages/elfriede/
  3. E. Jelinekas Nobela pārmijas runa:
    http://nobelprize.org/literature/laureates/2004/jelinek-lecture.html
  4. Rimands Ceplis „Kontrole kā romāna un SM centrālā tēma”:
    /index.php?src=raksts&ho=J&item=683
  5. Beatric Hansen „Critique if Violence: Between poststructuralism and Critical Theory” sērijā „Warwick Studies in European Philosophy”
  6. Georges Bataille „Story of the Eye”, Pdf versija angliski:
    http://www.greylodge.org/occultreview/glor_013/bataille_story_of_eye.pdf

[1] Jāpiebilst, ka autore pēc balvas neieradās - pie vainas bija sociofobija, agrofobija un vēl šādas tādas psihishas problēmas.

[2] Vairāk par šo grāmatu Rimanda Cepļa recenzijā

[4] Satraukties nav iemesla, pati Jelineka arī ir precējusies.

Tēmas

Toms Ķencis

Patiesībā zinātnieks: https://ut-ee.academia.edu/TomsKencis

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!