Izdevniecība "Zvaigzne ABC", 2014
Lai gan Lieldienas jau sen pagājušas un drīz jāsāk pīt Līgo vainagi, ar meitu izlasījām Lūcijas Strautas grāmatu "Ola, kura negribēja krāsoties". Tas ir gados jaunās autores pirmais darbs un ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā "Zvaigznes grāmata. Oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem". Ar to autori arī apsveicam.
Šis ir stāsts par Olu, kuru urda kāda dīvaina sajūta, kaut kas tāds, kas grib izlauzties, tādēļ Ola negrib pakļauties visu citu Lieldienas olu liktenim – tikt nokrāsotai un apēstai. Ola dodas pasaulē, pa ceļam satiek Peli, Odzi un Oli, kas Olu rosina meklēt vistu kūti… Vista tiek atrasta, un Ola pārtop par Cāli. Tieši tik vienkārši tas viss notiek un tiek arī izstāstīts.
Par nosaukumu. Grāmatas nosaukums šķita gana oriģināls, un manā iztēlē jau raisījās iespējamie sižeta pavērsieni. Man patīk savai meitai stāstīt stāstus par dažādām ikdienišķām lietām un nodarbēm, un tad, kad Alisei ir grūti, nāk virsū raudiens vai kašķis, cenšos izdomāt ko smieklīgu. Piemēram, ejot no rīta uz bērnudārzu (kad ir tik grūti pamosties, piecelties un vispār nekur negribas iet), mūsu galvenais sarunu temats ir vārnu ģimenes ikdienas gaitas. Un arī par Olu un to, vai viņa gribēja vai negribēja krāsoties, man uzreiz prātā iešāvās dažādas situācijas. Atverot Lūcijas Strautas grāmatu, gatavojos aizraujošam sižetam, bet… lielu pārsteigumu tā arī nesagaidīju. Vien divus mazus – to, ka Odzi pēkšņi nolaupa liels melns putns ar dzelteni knābi (labs veids, kā novākt no ceļa traucējošu personāžu), un to, ka Ola savā ceļā satiek Oli, kas dodas meklēt lielo zilo… Jūru.
Par mērķauditoriju. Grāmatu izlasījām vienā elpas vilcienā, un, kad savai piecgadniecei vaicāju, kā patika, Alise atbildēja: "Patika, patika", un aizskrēja tālāk savās darīšanās (ar lellēm spēlēt "Iepirkšanās pavēlnieces"). Skaidrs ir viens, šī grāmata ir piemērota vismazākajiem lasītājiem (mazuļiem, kuriem vecāki vēl lasa priekšā). Lielākais grāmatas ieguvums ir gaumīgas un sirsnīgās mākslinieces Elīnas Brasliņas ilustrācijas, ar nelielu humora devu un brīvu fantāzijas lidojumu (prasījās vēl vairāk). Vecākiem gan jāņem vērā, ka šī ir priekšā lasāma grāmata, jo mazāks bērns skaistās grāmatas lapas var saplēst. Jauki, ja šādam stāstam būtu arī mazākiem bērniem vairāk piemērota kartona lapu grāmatiņas versija.
Par tradīcijām. Tematiskas grāmatas par godu gadskārtu svētkiem nav nekāds retums, taču tas nenozīmē, ka grāmata par Ziemassvētkiem lasāma tikai ziemā, bet par Lieldienām – tikai pavasarī. Ja nu bērnam ziemā sagribas nokrāsot kādu olu? Kas gan tur slikts? Olu krāsošanai Lieldienās ir sena vēsture ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē. Ola ir Saules, gaismas, jaunas dzīvības un pilnības simbols, un tā savu maģisko spēku iegūst tieši pavasara Saulgriežos. "Ola kā Lieldienu simbols ir atskaņas no seniem laikiem, kad tā tika uztverta kā pasaules un cilvēku rašanās simbols, kas sastopams arī polinēziešu, japāņu, peruāņu, somu un slāvu izcelšanās teikās. Olas bija pirmais Lieldienu ēdiens, ar tām mainījās, dāvināja. Pirmajai krāsotajai olai piemita spēja nodzēst ugunsgrēku (Krievija). Ar tām varēja atrast pazudušus lopus un nodrošināt to veselību. Lieldienu olas lika uz celmiem, kokiem un bišu mājiņām, uzskatīja, ka arī ūdenim, kurā olas vārītas, piemīt dziedniecisks spēks (Dienvidslāvija). Olas krāsoja sarkanā krāsā, vārot sīpolu mizās, vai melnā krāsā, nosmērējot tās ar sodrējiem. Pēc tam notika olu kaujas (Latvija, Lietuva, Baltkrievija). Galvenā spēle Lieldienās ir olu ripināšana. Olas ripināja pa ziemājiem, lai labība labāk augtu, un pa tuvinieku kapu kopiņām (austrumslāvi). Olas ripināja pa slīpni – tas, kura ola piedūrās citai, ieguva to (Francija). Olas ripināja no uzkalna (Skandināvija, Čehija, Slovākija). Spēlējot olu kaujas divās komandās, centās saplēst pretinieka olas (Nīderlande, Beļģija)."[i]
Par perēšanu. Ceru, ka pēc šī stāsta izlasīšanas bērni neņems lielveikalā nopirktās olas un nemeklēs kādu vistu, kas būtu gatava perēt, lai izšķiltos cālis. Izrādās, ka dabīgos apstākļos savvaļas vistas sadēj pilnu ligzdu ar olām un pēc tam visas olas arī izperē. Vista spēj izdēt vienu olu dienā, turklāt nedara to katru dienu. Daudzas mājas vistas vienā brīdī pārtrauc dēt olas un sēžas tās perēt. Perēšana ilgst 21 dienu, un tās laikā vista katru olu ligzdā apgroza vidēji 50 reizes dienā! Tas nepieciešams, lai piedzimtu vesels cālis. Lai arī olas netiek izdētas vienā dienā, cālēna attīstība olā sākas tikai tad, kad vista tās sāk perēt. Vista dēj olas arī tad, ja barā nav neviena gaiļa. Šādas olas nav apaugļotas, un no tām nevar izšķilties cāļi. Mūsdienās cāļu ražotnēs perēšanas funkciju ir pārņēmuši inkubatori. Lūk, tādas gudrības uzzināju, meklējot informāciju interneta enciklopēdijā. Bija ko pastāstīt arī meitai. Patiesībā jau grāmatas lasīšana vecākiem kopā ar bērniem ir labs iegansts sarunai – par visdažādākajām tēmām. Un kādēļ gan lai tā nebūtu saruna par olu perēšanu un olas simbolisko nozīmi dažādu tautu tradīcijās?
P.S. Gaidu, kad paaugsies dēls, tad stāstu par Olu varēsim lasīt kopā. Tagad Hardijs tikai bungā pa grāmatu ar pirkstiņiem un mēģina to iebāzt mutē.
1 Kalniņa Ieva. Senie pavasara svētki – Lieldienas. – Vides Vēstis, 2004, Nr.4 (69), videsvestis.lv
0