Dažreiz es domāju par to, kas notiktu, ja es piedzimtu citā vietā. Tāds pats es, tikai dzīvotu kaut kur citur. Nebūtu latvietis, Latvijas pilsonis, iespējams, es pat nezinātu, kur tāda Latvija atrodas. Es runātu citā valodā, būtu nevis kristietis, bet gan musulmanis vai budists. Svētceļojumā brauktu nevis uz Romu, bet uz Meku. Varbūt es būtu tēvs vairākiem bērniem un pārdzīvotu, ka man piedzimušas meitas. Varbūt man būtu vairākas sievas. Bet varbūt pirms daudziem gadiem es būtu iestājies garīgajā seminārā un kļuvis par katoļu priesteri bez ģimenes, bez bērniem un tagad rakstītu dīvainus tekstus par gendera briesmām, vienlaikus palīdzot vīriešiem meklēt īsto vīrišķību. Bet ja nu es uzaugtu kopā ar vilkiem? Es visdrīzāk nepabeigtu skolu, skraidītu apkārt četrrāpus, rietu uz cilvēkiem un pārdzīvotu, ka man nav astes. Vai patiešām es būtu vilks cilvēka izskatā? Nē, es pavisam noteikti būtu cilvēks. Kāds latviešu politiķis mani nomierināja, rakstot: "Tikko mēģināju cilvēkam skaidrot, ar ko genderistu ieskatā atšķiras bioloģiskais dzimums no sociālā dzimuma, un sapratu, ka visa šī koncepcija ir šizofrēniska. Jebkura normāla cilvēka izpratnē sociālais dzimums atbilst bioloģiskajam dzimumam un nav nošķirami." Taču vienlaikus šis pats cilvēks apgalvoja kaut ko citu: "Stambulas konvencijas tālejošs mērķis ir sabiedrības transformācija: dzimumneitrālas sabiedrības veidošana, izskaužot jebkādas tradīcijas, kurās uzsvērts sievietes sievišķīgums un vīrieša vīrišķīgums." Kur tad ir taisnība? Ja sociālais dzimums atbilst bioloģiskajam, ko tad nozīmē tradīcijas, kuras uzver sievišķo vai vīrišķo? Kādēļ ir nepieciešamas tādas tradīcijas, ja visu nosaka bioloģija?
Aristotelis "Politikā" noformulēja, ka cilvēks ir sociāls dzīvnieks. Vai viņš ir sociāls dzīvnieks visās lietās, izņemot dzimumu? Dzimums ir arī izpratne par to, kā vajag uzvesties, ko darīt kā sava dzimuma būtnei, kā audzināt bērnus. Vai katrs instinktīvi saprot, ko nozīmē būt vīrietim, sievietei, mātei un tēvam, vai arī tas notiek kaut kā citādāk?
Vai nav tā, ka sociālā dzimuma (gender) dimensija ir saistīta ar visu, ko cilvēciska būtne, vīrietis vai sieviete, dara? Un šo sociālo dzimumu patiešām ir neskaitāmi daudz. Būt kristietim, katolim, baptistam, luterticīgajam, mācītājam, priesterim, bīskapam vai arhibīskapam arī nozīmē izvēlēties noteiktu reliģisku un sociālu dzimumu, veidot, pārveidot, mainīt to.
Divi Maugļi
Lielākajai daļai cilvēku ir pazīstams Maugļa tēls. Kiplinga grāmatu varonis, zēns, kuru izaudzināja dzīvnieki. Tāpat par Maugļiem sauc bērnus, kurus izaudzinājuši dzīvnieki, tikai ne grāmatās, bet pa īstam. Starp grāmatu Maugli un īstiem Maugļiem pastāv ievērojama atšķirība. Grāmatu Mauglis aug starp dzīvniekiem, kuri savā uzvedībā, domāšanā un reakcijā ir cilvēki, tiem tikai ārējais izskats ir kā dzīvniekiem, bet iekšēji viņi ir cilvēki. Tātad grāmatu Mauglis ir cilvēku bērns. Savukārt īstais Mauglis ir cilvēks, kurš nemāk runāt, kuram nav nekādu sociālo spēju, kas baidās no cilvēkiem, uzvedas kā dzīvnieks un pat pārvietojas nevis kā cilvēciska būtne, bet gan četrrāpus vai lecot. Šajā īstā Maugļa piemērā mēs redzam cilvēku, kuram ir tikai bioloģiska daba. "Tīrais cilvēks", bez socializācijas pazīmēm. Šķiet, tāda izpratne par cilvēku ir mūsu politiķiem. Iespējams, viņi patiešām domā, ka visas cilvēka spējas kaut kādā instinktīvā veidā paradās pašas no sevis. Tomēr bez socializācijas cilvēks paliek tikai dzīvnieks. Es neesmu pārliecināts, ka cilvēciska būtne pārvietosies vertikāli, uz divām kājām, ja tā netiks iemācīta to darīt. Cilvēkam ir nepieciešama kultūra, bet kultūra netiek ieaudzināta, tā tiek pārmantota. Kultūra ir sociāla konstrukcija, tā nav dabiska. Tātad ikviens cilvēks kļūst par racionālu būtni tikai tad, kad tiek socializēts un kļūst par saprātīgu cilvēku. Bez socializācijas mēs visi būtu Maugļi.
Latviešu Mauglis
Pēc būtības viss, kas atrodas mums apkārt un kā daļa esam, ir kāda sociāla konstrukcija. Pilsonība, valsts, reliģija, nacionalitāte. Vai patiešām kāds domā, ka latviešiem piedzimis bērns, kuru audzinātu ķīniešu vecāki, iemācīsies no dabas runāt latviski? Kā arī no sirds dziļumiem nojautīs, ka vasaras saulgriežos nepieciešams dedzināt ugunskuru, un lūgs vecākiem nopirkt viņam reņģes? Skaidrs, ka ne. Tāpat arī ķīniešu puisītis, kuru audzinās latvieši. Valoda, kura, iespējams, ir galvenais, kas nosaka nacionālo piederību, nav iedzimta: tā ir iemācāma. Iedzimta ir spēja runāt, bet ne konkrēta valoda, kurā tiek runāts. Var mēģināt nāciju meklēt asinīs, taču patiesībā nācija ir sociāla konstrukcija: Benedikts Andersons savam slavenajam darbam par nāciju tieši tādēļ deva nosaukumu "Iedomājamas sabiedrības".
Kristīgais Mauglis
Līdzīgi notiek arī ar reliģiju. Reiz Tertuliāns teica, ka dvēsele pēc dabas ir kristiete. Bet viņam, manuprāt, nepiekristu musulmaņi, budisti un jūdi, kuru dvēseles pēc dabas varētu būt musulmanietes vai budistes. Varbūt dvēsele nav ne kristiete, ne musulmaniete, ne kaut kas cits. Dvēsele dabiskā veidā, iespējams, tiecas pēc Dieva, bet to, pēc kāda tieši Dieva tā tiecas, noteiks sociālais konstrukts ar nosaukumu luterānisms, budisms, jūdaisms.
Neviens bērns nepiedzimst ar noteiktu reliģisko piederību. Kristietība, kā ikviena cita reliģija, ir sociāla konstrukcija. Tas, pie kādas reliģijas pieder sabiedrības lielākā daļa, ir atkarīgs no tā, kādas reliģijas vai konfesijas ir izplatītas noteiktajā teritorijā. Latvijā tā ir kristietība. Ja mūsu vietējie kristieši piedzimtu Irānā, tad viņi būtu musulmaņi. Bērns piedzimst, viņam ir bioloģiska daba, vienlaikus (atbilstoši kristīgajai mācībai) viņš jau piedzimstot ir grēcinieks, kuram lemts degt ellē: ja viņš netiks atpestīts. Grēks ir dabisks, bet pestīšana sociāla. Bērnam vajag izaugt, socializēties, uzzināt par Dievu, Svētajiem Rakstiem, par to, ka viņš ir grēcinieks, vajag pieņemt Jēzu par Pestītāju un izmantot baznīcas sociālo struktūru. Šajā struktūrā ir savs rituāls, kas paredz noteiktā veidā lietot ūdeni, pateikt īpašus vārdus no noteiktiem tekstiem, un tad cilvēks tiks atbrīvots no soda par grēku, bet ne no grēcīgās dabas. Tātad bioloģiski cilvēks ir ne tikai dzīvnieks, bet arī grēcinieks. Protams, ir arī citas interpretācijas, kurās grēcīgums tiek saprasts citādāk, kas norāda uz to, ka tā arī ir konstruēta vienība. Dažādās kultūrās var būt dažāda izpratne par to, kas ir grēks un kādā veidā to var pārvarēt.
Kristīgais Mauglis mācās būt vīrs
Bet kas tad ir ar šo sociālo dzimumu? Sāksim ar sociālā dzimuma problemātiku kristietībā. Kristieši nodarbojas ar ticīgo cilvēku sociālo dzimumu un dzimtes konstruēšanu. Viņiem ir sava izpratne par to, ko nozīmē būt īstam vīrietim vai sievietei. Tāpēc man nav skaidrs, kur katoļu skatījumā ir problēmas. Lūk, sociālā dzimuma definīcija no Stambulas konvencijas: "Ar terminu "sociālais dzimums (dzimte)" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem." Bet, lūk, baptistu reklāma par vīriešiem: "Mēs augam tikai saskarsmē ar citiem, un zēns par vīru kļūst, tikai esot kopā ar citiem vīriem. Mēs gribam godīgi runāt par mūsu cīņām, izaicinājumiem un neveiksmēm, lai kopā celtos un būtu par tādiem vīriem, kas zina savu lomu ģimenē un sabiedrībā, būtu par tādiem vīriem, lai mūsu sievas jūtas drošībā un mūsu bērni var lepoties ar mums un vēlēties līdzināties."
Šī sociālā dzimuma konstruēšanas reklāma norāda uz to, ka zēns par vīru nekļūst no dabas, viņš formējas kā vīrs, tikai esot ar citiem vīriešiem, kuri zina, kādiem jābūt īstiem vīriem. Tātad šie kristieši uzskata, ka sociālais dzimums ir mainīgs. Kāds neīsts vīrietis izies sociālās dzimtes maiņas apmācību un kļūs par krietnu protestantisku vīrieti. Saskaņā ar sociālā dzimuma konstruēšanas reklāmu vīra lomu ģimenē vajag iemācīties. Izrādās, vīra loma ģimenē nav zināma instinktīvi, no bioloģiskās dabas: tā tiek konstruēta, veidota šo reklamēto mācību gaitā. Izrādās, kristieši baznīcā atklāti, neslēpjoties nodarbojas ar vīriešu sociālā dzimuma un dzimtes konstruēšanu. Un tas nav raksturīgs tikai protestantiem, darbs ar vīrieša identitāti un vīrieša kristīgās identitātes veidošana notiek visās kristīgajās denominācijās. Arī katoļu baznīcā vīriešiem notiek mācības, rekolekcijas, norisinās dažādas vīriešu konferences, nometnes un daudz kas cits. Piemēram, pastāv tādi katoļu "Jāzepa vīri": starptautiskas organizācijas atzars Latvijā. Viņi raksta: "Mēs vēlamies, lai ikkatrs vīrietis atrod savu identitāti." Es nezinu, vai šī identitāte ir pazaudēta un viņi ir bez identitātes vai arī viņi veido savu identitāti. "Jāzepa vīru" izpratne par meitenēm un viņu sapņiem arī ir īpaša: "Katrai meitenītei ir savi sapņi: lai princis nāktu un viņu izglābtu, un iesaistītu izcilā piedzīvojumā, zinādams, ka viņa ir skaistule." Varbūt katoļu meitenītēm katoļu vīriešu izpratnē jau bērnībā jālolo šādi sapņi. Bet tāda izpratne par meiteņu sapņiem liek uzdot jautājumu, kas, pēc katoļu baznīcas domām, notiek sieviešu prātā. "Vai uz baznīcu iet tikai sievietes?" viņi vaicā, aicinot vīriešus uz baznīcu. Tas ir paradoksāli: patriarhāta producēšanas un sargāšanas institūts, kurā valdošajiem vīriešiem ir raksturīga mizogīnija, no malas izskatās kā sieviešu pulcēšanās vieta. Iespējams, problēma ar priesteru kleitām ir vienkārši mīmikrijas paņēmiens.
Vīrietim kristīgajā baznīcā ir grūti saglabāt savu vīrišķību, ja vien viņš nav priesteris. Šķiet, ka kļūstot par kristieti, tu kļūsti par neitrāla dzimuma būtni. Vīrišķību visu laiku vajag uzturēt, uzlabot, noturēt. Kas nav kartībā ar vīriešu identitāti baznīcā? Varbūt vajag vienkārši ieēst pelmeņus un iedzert alu?
Tātad vieni kristieši stāsta, ka sociālā dzimuma nav, ka sociālais dzimums ir bīstams, sociālā dzimuma terminu izmantot nevar. Bet citi kristieši nodarbojas ar sociālā dzimuma veidošanu caur dažādām vīriešu apmācībām. Varbūt katoļu baznīca uzskata, ka sociālā dzimuma konstruēšana ir atļauta tikai viņiem un citiem kristiešiem? Jo, no vienas puses, notiek sadarbība cīņai pret genderismu, bet, no otras puses, aizrautīgs darbs ar kristīgo genderismu veidiem.
Reliģisko genderu var būt daudz. Skaidrs, ka katolis nav katoliete, tātad starp viņiem ir atšķirība. Un šī atšķirība nav tikai atšķirība starp sievieti un vīrieti. Tā ir atšķirība tieši starp katolieti un katoli – atšķirība sagaidāmajā uzvedībā, nodarbošanās veidā un īpašībās. Nav abstrakta katoļticīgā, tas vienmēr ir konkrēts cilvēks: vīrietis vai sieviete. Katolis un katoliete ir sociālie konstrukti, kas saistīti ar dzimumu, tātad katolis ir reliģiozs sociālais dzimums. Bet vienlaikus sanāk, ka ir katoļu vīrieša genders, baptistes genders, luterāņa genders. Jo gan katolis, gan luterānis ir vīrieši, bet viņi kā vīrietis katolis un vīrietis luterānis atšķiras. Pasaulē vēstures gaitā izveidojušās neskaitāmas sociālās konstrukcijas: kristīgās kopienas un denominācijas; katra no tām paredz savu kristīgo genderu [1]. Un ir vēl kāds īpašais vīrieša kristieša sociālais reliģiskais dzimums.
Mauglis priesteris
Priesterība arī ir sociāls konstrukts, saistīts ar sociālo dzimumu. Sieviete nevar būt priesteris. "Svēto ordināciju var derīgi saņemt vienīgi kristīts vīrietis". [2] Šāds arguments tiek pamatots ar to, ka Kristus izvelējies vīriešus un šie izvēlētie vīrieši izvelējās citus vīriešus, kas izvēlējās nākamos utt. Nav jau nekā dīvaina, ka pasaulē, kurā valdīja patriarhāts, vieni vīrieši izvēlējas citus. Tādēļ pati izvēle nav nekāds pamatojums aizliegumam ordinēt sievietes. Visas šīs izvēles norāda uz to, ka priesterība ir konstrukcija, noteiktas sociālas grupas, vīriešu grupas pieņēmums, ka tikai vīrietim piemīt spēja būt priesterim. Sieviete nevar būt priesteris, jo noteiktajā vidē valda sava izpratne par dzimumiem, to lomām un atšķirībām, un sieviete konkrētajā sociālajā konstrukcijā nevar ieņemt šo sociāli uzkonstruēto amatu.
Starp Kristus sekotājiem bija arī sievietes. Viņas bija pirmās augšāmcelšanās liecinieces. Varbūt viņas arī varētu saukt par apustulēm. Kad Kristus redzamā veidā vairs neatradās starp cilvēkiem, vīrieši baznīcā norādīja sievietēm viņu vietu. Tad arī parādījās idejas, ka, lūk, tuvākie mācekļi ir apustuļi utt. Bet, lai sievietēm kaut kas tiktu vai lai kristīgajā panteonā būtu stipra sieviešu figūra, kas varētu konkurēt ar citam dievībām, parādījās Dievmātes kults.
Taču, tā kā katoļu acīs sociālā dzimuma nav, viņiem ir nepieciešams pamatot ar bioloģiju arī priesterību. Vai priesterība kaut kādā veidā ir saistīta ar bioloģisko dzimumu? Piemēram, bērnus var dzemdēt tikai bioloģiskā sieviete. Varbūt tikai bioloģiskais vīrietis var dzemdēt priesterību? Vīriešiem jābūt kaut kam, kas bioloģiski noteikts, ka viņi var būt priesteri. Tādēļ vajag noskaidrot, ar ko vīrieši atšķiras no sievietēm. Viena no atšķirībām ir tajā, ka vīriešiem ir citi ārējie dzimumorgāni. Varbūt šī ir bioloģiska īpašība, kas ļauj vīrietim kļūt par priesteri? Problēma tajā, kā nonākt no dzimumlocekļa līdz priesterībai: no vīrieša bioloģiskā dzimuma līdz priesterībai kā vīrieša sociālā dzimuma iespējas? Kā dzimumloceklis padara cilvēku par priesteri? Varbūt tas nav dzimumloceklis, varbūt tā ir hromosoma Y? Varbūt tajā ir ierakstīta priesterība? Šo pieņēmumu vajag pieradīt tiem, kas uzskatītu, ka priesterība nav sociāla dzimuma īpašība. Līdzīga problēma ir ar celibātu, kas ir katoļu priestera izvēle nestāties laulībā un dzimumattiecībās. No dabas viņiem ir spējas stāties dzimumattiecībās, bet dzīvo viņi bez tām. Tātad priestera sociālais dzimums ir pretrunā ar priestera bioloģisko dabu.
Kādreiz luteriskajā baznīcā bija tādi paši uzskati par mācītāja genderu kā katoliskajā par priestera genderu. Bet ar laiku izpratne par mācītāja sociālo dzimumu mainījās un izradījās, ka arī sievietes var būt mācītājas. Luteriskajās tradīcijās ārpus Latvijas sieviešu ordinācija notiek, taču varbūt Latvija ir pēdējā īstā luterānisma un pareizas luteriskās mācības citadele pasaulē. Ja sieviete jūt, ka viņai ir aicinājums būt par mācītāju, vai viņa kļūst par transmācītāju?
Pati katoļu priesterība ir konstrukts, kas sastāv no pieņēmumiem, kādam vai kādai jābūt cilvēkam. Tas nebalstās bioloģijā, un spēja būt par priesteri neizriet no dabas. Sieviete nevar būt priesteris, jo katoļu sociālajā dzimumā vienkārši nav tādas opcijas. Bet kādreiz tāda opcija var parādīties, jo ar bioloģiju tas nav saistīts. Mūsu priekšstats par to, kāds tad ir vīrietis vai sieviete, arī veido noteiktu vīrieti vai sievieti. Iespējams, galvenā problēma, ko saskatīja katoļu baznīca, ir nevis cīņa pret sievišķo, bet vīrieša privilēģijas aizstāvēšana katoļu baznīcā. Luterāņu baznīcas Latvijā arī aizstāv šīs privilēģijas.
Izskatās, ka sociālā dzimuma spēja būt elastīgam baida katoļu vīrus melnā daudz vairāk nekā problēmas ar laulībām. Šīs bažas izskanējušas arī kādā intervijā: "Baznīcas gadījumā problēma varētu būt, ka, veidojot tik plašu izpratni par dzimumu, ar laiku varētu pieprasīt sieviešu ordināciju, kam baznīca nepiekrīt".
Pāvils un Jēzus par dzimumneitrālo Maugli
Vēstulē galatiešiem apustulis Pāvils raksta, ka Kristū Jēzū "nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū" (vēstule galatiešiem 3:28). Par ko raksta apustulis? Par bioloģiju? Viņš raksta par sociālo realitāti. Tieši no šī panta var saprast, ka nacionalitāte, sociālā nevienlīdzība, reliģija (jo jūdu un grieķi var saprast gan kā etnosu, gan kā reliģisko piederību) ir sociālas konstrukcijas. Tāpat apustulis Pāvils raksta, ka Kristū Jēzū nav ne vīrieša, ne sievietes. Ko tas nozīmē: ka Kristū Jēzū nav bioloģiskā dzimuma vai sociālā dzimuma? Manuprāt, apustulis runā par sociālo dzimumu [3]. Un, lai kā to mēģinātu interpretēt, tas parāda, ka Dievs ir augstāks par cilvēku izpratni, kādam tad jābūt īstam vīrietim un kādai jābūt īstai sievietei. Pats Jēzus, atbildot uz jautājumu par kādas sievietes daudzajiem vīriem, teica: "Jo augšāmcelšanas cēlienā ne precējās, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs." (Mateja 22:23) Eņģeļiem nav cilvēciska dzimuma, ņemot vērā, ka viņi nav cilvēciskas būtnes. Gleznās eņģeļus zīmē kā cilvēkus, bet to izskats ir izteikti androgīns. Baznīca grib, lai pēc iespējas vairāk cilvēku nokļūtu debesīs, bet debesīs šie cilvēki būs kā eņģeļi, tātad dzimumneitrāli. Sanāk, ka baznīca vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku būtu dzimumneitrāli. Kāpēc tad ar to notiek cīņa uz zemes? Vai pastāv kaut kāda pareizā katoļu dzimumneitralitāte, kas tā konkurē ar citām dzimumneitralitātēm? Visos gadījumos katoļu genderisti staigā pa plānu ledu.
Sociālais dzimums ir realitāte, nevis kaut kāds izgudrojums. Kā parādība tas eksistē no brīža, kad tika pieņemts, ka sievietei jāveic noteiktas darbības, kuras nosauca par sieviešu darbiem. Bet vīrietim jādara kaut kādas citas darbības, kuras nosauca par vīriešu darbiem. No brīža, kad tika paziņots, ka par priesteri vai bīskapu var būt tikai vīrietis. No brīža, kad viens dzimums noteica to, kas jādara citam dzimumam. Jēdziens, kas parādījās 20. gadsimtā, ir tikai vārds. Vārdu var izmantot, var neizmantot, var mēģināt aizliegt. Taču tas nenozīmēs, ka neeksistēs sociālais dzimums un 1000 kristīgie genderi. Tas neatrisinās nevienu problēmu ne ar tradicionālajām ģimenēm, ne ar priesterību, ne ar kaut ko citu. Ja baznīcā neienāks jauni cilvēki, kas piedāvās adekvātus realitātes aprakstus un dzīves ceļu, brīvi no bailēm un racionāli domājoši, baznīca aizvien vairāk kļūs par vietu, kurā gaisma neiespīd.
[1] Šeit ir atrodami šie "1000" kristīgie genderi.
[2] Katoļu baznīcas katehisms, 1577. Kanonisko tiesību kodekss, 1024. kanons.
[3] Ja kāds uzskata, ka Pāvils raksta par ārpuszemes realitāti, gribu norādīt, ka kristietība māca par miesīgo augšāmcelšanos ar visu ķermeni.
22