Stāsti

JAUNS TALANTĪGS RAKSTNIEKS

Andrejs Andrejevičs izdomāja Šādu stāstu.

Kādā senlaicīgā pilī dzīvoja princis, briesmīgs dzērājs. Toties šī prinča sieva, tieši otrādi, nedzēra pat tēju, tikai ūdeni un pienu. Taču viņas vīrs dzēra gan šņabi, gan vīnu, bet nedzēra pienu. Starp mums runājot, arī viņa sieva slepeni šņabi dzēra. Bet viņas vīrs bija nekauņa un to noslēpa. «Es pienu nedzeru, bet Šņabi dzeru!» viņš allaž atkārtoja. Bet sieva klusītēm no priekšauta izvilka mēriņu un — hlop! — tā sakot, iemeta. Viņas vīrs, princis, saka: «Tu varētu arī mani uzcienāt.» Taču sieva, princese, atbild: «Nē, pašai nepietiek. Pigu tev!» — «Ak tu, saka princis, prinčlūpa tāda!» Un ar šiem vārdiem — bāc! — sievu pret grīdu! Šī ar sadauzītu mūli guļ uz grīdas un raud. Bet princis ietinās mantijā un aizgāja uz savu torni, kur viņam stāvēja būrīši. Viņš, lūk, tur vistas turēja. Tātad princis ierodas tornī, bet vistas kladzina, ēst prasa. Viena pat zviegt sāka. «Ak tu,» princis tai saka, «šantaklērs gatavais! Klusē, kamēr zobi veseli!» Vista tādu runu nesaprot un turpina zviegt. Tā nu Iznāk, ka vista tornī traci ceļ, princis, māti piesaukdams, lamājas, bet sieva lejā uz grīdas guļ, — vārdu sakot, īstākā sodoma.

Lūk, — kādu stāstu Izdomāja Andrejs Andrejevičs. Jau pēc šī stāsta var spriest, ka Andrejs Andrejevičs — liels talants. Andrejs Andrejevičs ir ļoti gudrs cilvēks. Ļoti gudrs un ļoti labs.

1938. gada 12.–30. oktobris

LEKCIJA

Puškovs teica:

— Sieviete — tas ir mīlas darbgalds.

Un tūdaļ dabūja pa purnu.

— Par ko? — vaicāja Puškovs.

Taču, nesaņēmis atbildi, turpināja:

— Es spriežu tā: sievietei jāpielavās no apakšas. Sievietēm tas patīk, viņas tikai tēlo, ka nepatīk.

Un tūlīt atkal dabūja pa purnu.

— Ko gan tas nozīmē, biedri! Tad es vispār varu nerunāt, — teica Puškovs.

Taču, nogaidījis minūtes četras, turpināja:

— Sieviete izveidota tā, ka viņa visa mīksta un mikla.

Un tūdaļ atkal dabūja pa purnu. Puškovs mēģināja izlikties, ka to nemana, un turpināja:

— Ja sievieti paošņā...

Šoreiz Puškovs tik smagi dabūja pa purnu, ka saķēra vaigu un teica:

— Biedri, tādos apstākļos pilnīgi neiespējami lasīt lekciju. Ja tas vēl atkārtosies, es vispār apklusīšu.

Puškovs, nogaidījis ceturtdaļminūti, turpināja:

— Tātad, pie kā mēs palikām! Ak jā! Tad nu tā. Sieviete mīl uz sevi skatīties. Viņa apsēžas pie spoguļa galīgi plika...

Pie šī vārda Puškovs atkal dabūja pa purnu.

— Plika, — atkārtoja Puikovs.

Tankš! — atcirta viņam pa purnu.

— Plika! — iekliedzās Puškovs.

Tankš! — atkal norāvās pa purnu.

— Plika! Plika sieviete! Pliks bābietis! — kliedza Puškovs.

Tankš! Tankš! Tankš! — saņēma Puškovs pa purnu.

— Pliks bābietis ar kausu rokās! — kliedza Puškovs.

Tankš! Tankš! — pār Puškovu bira sitienu krusa.

— Bābieša aste! — izvairīdamies no belzieniem, kliedza Puškovs.

— Plika mūķene!

Bet nu Puškovam iekrāmēja ar tādu spēku, ka viņš zaudēja samaņu un kā nopļauts sabruka uz grīdas.

1940

GALDNIEKS KUŠAKOVS

Reiz dzīvoja galdnieks. Sauca viņu par Kušakovu. Reiz viņš izgāja no mājas un devās uz bodīti nopirkt galdnieku līmi.

Bija atkusnis, bet uz ielas ļoti slidens.

Galdnieks nogāja pāris soļus, paslīdēja, nokrita un sasita sev pieri.

— Ek! — teica galdnieks, piecēlās un devās uz aptieku, nopirka plāksteri un aizlīmēja sev pieri.

Bet, kad viņi izgāja uz ielas un spēra pāris soļus, tad atkal paslīdēja, nokrita un sasita sev degunu.

— Fui! — teica galdnieks, devās uz aptieku, nopirka plāksteri un aizlīmēja ar to sev degunu.

Pēc tam atkal izgāja uz Ielas, atkal paslīdēja, nokrita un sasita sev vaigu. Nācās atkal doties uz aptieku un aizlīmēt ar plāksteri valgu.

— Lūk, ko, — teica galdniekam aptiekārs. — Jūs tik bieži krītat un sasitaties, ka es jums ieteiktu nopirkt vairākus plāksterus.

— Nē, — teica galdnieks, — vairs nekritīšu.

Bet kad viņš izgāja uz ielas, tad atkal paslīdēja, nokrita un sasita sev zodu.

— Pretīgā atkala! — iekliedzās galdnieks un atkal skrēja uz aptieku.

— Redziet nu, — teica aptiekārs, — jūs atkal nokritāt.

— Nē! — iekliedzās galdnieks. — Neko negribu dzirdēt! Dodiet ātrāk plāksteri!

Aptiekārs Iedeva plāksteri, galdnieks aizlīmēja sev zodu un aizjoņoja mājup.

Bet mājās viņu nepazina un neielaida dzīvoklī.

— Esmu galdnieks Kušakovs!

Kliedza galdnieks.

— Stāsti vien! — atbildēja no dzīvokļa un nostiprināja durvis ar krampi un ķēdīti.

Galdnieks Kušakovs pastāvēja uz trepēm, nospļāvās un izgāja uz ielas.

ĶIEĢELIS

Neliela auguma kungs ar akmentiņu acī piegāja pie tabakas bodītes durvīm un apstājās. Viņa melnās, lakotās kurpes mirdzēja pie akmens pakāpiena, kas veda uz tabakas bodīti. Kurpju purngali bija vērsti pret veikalu. Vēl divi soļi, un kungs pazustu aiz durvīm.

Taču viņi nezin kāpēc vilcinājās, it kā ar nolūku tālab, lai paliktu galvu zem ķieģeļa, kas krita no jumta. Kungs pat noņēma cepuri, atklādams savu kailo galvaskausu, un tādējādi ķieģelis iesita kungam tieši pa pliko galvu. Ielauza galvaskausu un iestrēga smadzenēs.

Kungs nenokrita. Nē, viņš tikai sašūpojās no briesmīgā trieciena, izņēma no kabatas nēzdodziņu, noslaucīja ar to seju... un, pagriezies pret pūli, kas tūdaļ sapulcējās ap šo kungu, teica:
— Neuztraucieties, kungi, es esmu jau potēts. Redziet, manā labajā acī rēgojas akmentiņi! Bija reiz tāds gadījums. Esmu pie tā jau pieradis. Nu man viss tīrie nieki!

Teikdams šos vārdus, kungs uzlika cepuri un aizgāja kaut kur sāņus, atstādams apmulsušo pūli galīgā neizpratnē.

AIZMIRSA, KĀ SAUC

Kāds anglis nekādi nevarēja atcerēties, kā sauc šo putnu.

— Tas ir, — viņš saka, — kurbulis. Ak nē, nevis kurbulis, bet murmulis. Vai nē, nevis murmulis, bet zvirgulis. Tpū! Nevis zvirgulis, bet skurbulis. Un pat ne skurbulis, bet žvingulis.

— Gribat, es jums izstāstīšu stāstu par kurbuli! Tas ir, nevis kurbuli, bet burbuli. Vai nē, nevis burbuli, bet zvirguli. Tpū! Ne zvirguli, bet skurbuli. Un pat ne skurbuli, bet žvinguli! Nē, atkal ne tā! Smurgulis! Nē, ne žmurgulis! Smurgulis! Nē, atkal ne tā!

Aizmirsu, kā šis putns saucās. Bet ja nebūtu aizmirsis, tad pastāstītu jums stāstu par šo kurkurmurmurzvirguli.

Tulkojuši Kristaps Kapars un Jānis Butūzovs.
Avots, 1989. g. janvāris