Publicitātes foto
 
Kino
05.03.2020

Starp terapiju un izmantošanu

Komentē
0
Saglabā

Par Matīsa Kažas dokumentālo filmu "Klejotāji" (2020).

Kinorežisors Matīss Kaža (1995) par savas otrās dokumentālās filmas varoņiem izvēlējies vienaudžus – divdesmit "ar astīti" ir gan grāmatu izdevējam un kolekcionāram Valteram, gan fitnesa trenerei Taņai un pasaules apceļotājam "digitālajam nomadam" Tomasam. Stāsti par jauniem cilvēkiem zināmā mērā paģēr kaut kāda veida meklējumus un alkas, un Kažas filma nav izņēmums, par ko liecina arī filmas nosaukums.

Matīss ir dzimis Zviedrijā, uzaudzis Latvijā, studējis Ņujorkā un atgriezies Rīgā – interese par šo tematu šķiet likumsakarīga. Viņš, tāpat kā daudzi viņa vienaudži, nobriest laikā, kurā krietni plūdenākas ir gan valstu, gan vērtību un "īstās patiesības" robežas. Kažam, tāpat kā virknei režisoru kinovēsturē, ir šķitis svarīgi fiksēt sava laika garu, tādēļ nespēšu atturēties no banālā termina "paaudzes portrets". Tiesa, Matīsu, atšķirībā no Jura Podnieka 1986. gadā, vairāk interesē nevis jaunības asnu cīņa ar vecās sistēmas cementu, bet gan iekšējie strāvojumi, kas (lai piedod man pusaudži) šajā vecumā nereti ir destabilizējoši un baisi. Šo mērķi filmas veidotājiem, ar mainīgu izdošanās koeficientu, ir izdevies arī panākt.

Objektīvi raugoties, filmas varoņu vienīgais kopsaucējs ir viņu vecums un izcelsmes valsts – izdevējs Valters savu dzīvi vada Latvijā, migrējot starp sāpīgām atmiņām piepildītu ģimenes namu, kurā glabā savu grāmatu kolekciju, dažādām "dekadentām" performancēm un mākslinieku konspiratīvajiem dzīvokļiem; trenere un dejotāja Taņa mitinās Bībeles joslā ASV kopā ar savu draugu, kurš ir vecāks par viņas tēvu, un ik pa laikam atbrauc uz Latviju, lai pabūtu starp "savējiem" un pastāstītu par dzīvi otrpus lielajam dīķim; pasaules pilsonis Tomass pašlaik uzturas Tokijā, un no dažiem pavedieniem skatītājs secina, ka viņa ceļš ir vedis caur Dienvidameriku un, visticamāk, vedīs vēl uz daudzām pasaules malām. Lai arī filmas gaitā skatītājiem tiek formāli ieskicēts varoņu dzīves fons, tās veidotāji nekādi necenšas norādīt uz iecerēto virstēmu vai uz ekrāna redzamā plašāku kontekstu, ļaujot vai liekot to katram interpretēt pašam. Lielākoties režisora acs (operators Aleksandrs Grebņevs, ar kuru Matīss Kaža ir sadarbojies jau kopš "Vienu biļeti, lūdzu" (2017)) notiekošo mānīgi tikai vēro, atklāti neiejaucoties jauno cilvēku dzīvē. Tiesa, "Klejotāji" noteikti nemin direct cinema pēdās ar pretenziju novērot dzīvi no "istabas mušas" (fly on the wall) pozīcijas – filma ir pārpildīta ar norādēm uz situāciju inscenēto dabu, kas filmas gaitā balansē starp ekspluatācijas (exploitation) un terapeitiska atveidojuma galējībām.

Filmas riteņus iekustina epizode ar Japānā dzīvojošo Tomasu, kurš devies ieturēt maltīti ar kādu anonīmu pusmūža vietējo pāri. "Kas tu esi, un ar ko nodarbojies?" jautā japānis tumšajā bītlenē, un jaunais vīrietis pa punktiem atbild, kamēr skatītāja acu priekšā šī aina izspēlējas kā gabaliņš no klasiski montēta Holivudas kino. Epizode norāda uz divām svarīgām filmas stilistiskajām iezīmēm. Pirmkārt, skatītājs informāciju par varoņiem galvenokārt uzzina no viņu sarunām ar kādu personu, kas darbojas kā intervētājs, gandrīz vienmēr tikai uzdodot jautājumus un neatklājot neko par sevi – mēs bieži vien nezinām ne to, kā šos ceļabiedrus sauc, ne to, kāda nozīme viņiem jauno cilvēku dzīvē. Otrkārt, filmas veidotāji nevis novēro notiekošo, bet gan dod tās varoņiem platformu burtiski izspēlēt savu tēlu kameras priekšā – par to, vai tas noticis ar režisora komandu palīdzību vai arī tāds performativitātes līmenis ir tikai nomērķētas kameras lēcas spiediena efekts, es labāk nespekulēšu. Lai arī "Klejotāju" reklāmas materiālos lasāms, ka "radošā komanda filmu raksturo kā jūtīgu, spēlfilmas formai pietuvinātu dokumentālo kino", dažkārt šīs lentes veidotāju vēlme parādīt visu "sakārtoti", gandrīz vai trīsplānu kadrējumā, sasniedz absurda līmeni. Lai arī neuzstāju, ka īsts dokumentālais kino top tikai maksimālā distancē no subjektiem, domāju, ka robežu varētu novilkt mirklī, kad varones iziešana no mājām ir nofilmēta gan no iekšpuses, gan no ārpuses, savukārt svešinieki neieskatās kameras objektīvā arī tad, kad tas atrodas 20 centimetrus no viņu sejas.

"Klejotāji" nedz sākas, nedz beidzas ar kādu konkrētu un lielu notikumu – filmas veidotāji skatītājam piedāvā ielūkoties šķietami nejauši izvēlētos varoņu dzīves nogriežņos. Filma uzņemta triju gadu laikā, taču nav nekādu indikāciju par to, vai jaunieši "Klejotājos" redzamos notikumus izdzīvojuši paralēli vai jebkādā citā secībā. Par filmas galveno varoni var uzskatīt izdevēju Valteru – viņa stāsts aizņem lielāko daļu hronometrāžas. Diemžēl šis fokuss izslēdz iespēju kārtīgāk iepazīties ar Tomasu un Taņu, kuru dzīves epizodes filmas pirmajā daļā nereti pilda starpkadru funkciju (filmas otrajā daļā šīs sižeta līnijas kļūst autonomākas un izteiktākas). Tomēr režisora izvēle, manuprāt, ir pamatota, jo grāmatu izdevējs daudziem šķistu objektīvi interesantākais filmas tēls gan savās dzīves gaitās (piemēram, tualetes podu kolekcionēšana vai pantu skaitīšana upē, pa kuru PSRS laika vannā burā piedzēries dzejnieks), gan savā emocionālajā pasaulē, kur jaunais vīrietis sadzīvo ar traģēdiju, kas viņam atņēmusi ģimeni, un pasauli, kuras kārtība viņam dažbrīd šķiet nepieņemama, tādēļ arī viņš to ignorē. Tomass filmā ir puisis, kurš šķietami nekad neapstājas – ne savos ceļojumos, ne domās, viņu acīmredzami neapmierina vecāko paaudžu izpratne par "labu dzīvi" (to pārliecinoši ilustrē sarunas ar japāņu kundzi). Taņa dzīvo ASV ar savu draugu, kurš ir ratiņkrēslā, strādā vietējā fitnesa klubā un mokās ar vientulības uzplūdiem, kurus, iespējams, radījusi kāda tuva cilvēka atsvešināšanās.

Acīmredzami kontrolētajos apstākļos ar "Klejotāju" varoņiem notiek kāda interesanta pārvērtība – viņi burtiski sāk tēlot paši sevi, mēģināt izpatikt kameras skatienam. Kolekcionāra Valtera gadījumā šī performativitāte atbrīvo – skatītājs kļūst par aculiecinieku kalkulētām grēksūdzēm un pašrefleksijai, aiz kuras slēpjas cilvēks ar diezgan atkailinātiem nervu galiem. Šo iezīmi pasvītro kontrasts starp jaunā vīrieša bravūrību, deklamējot dzeju, un viņa traģiski kluso portretējumu filmas beigās. Krietni nepatīkamāk vēlme parādīt sevi manāma dažās epizodēs ar Tomasu. Filmas veidotāji šķietami nav spējuši uztaustīt smalku ētisku nošķīrumu – kamera vairumā cilvēku rosina ekshibicionistiskas tieksmes un vajadzētu rūpīgi izvērtēt, kas no varoņu uzticētā materiāla tiešām jārāda uz ekrāna. Aina, kurā filmas operators seko Tomasam un viņa sen nesatiktajai draudzenei uz guļamistabu, diemžēl atsauc atmiņā bēdīgi slaveno epizodi no Ievas Ozoliņas "Dotais lielums: mana māte" (2017) – šādi kadri ir vienkārša provokācija un netiecas radīt izpratni ne par konkrēto varoņu pasauli, ne situāciju kopumā. Performativitāte dokumentālajā kino nav nekas jauns un var kļūt par ļoti efektīvu instrumentu, piemēram, Džošua Openheimera filmā "The Act Of Killing" (2012), kurā masu slepkavību veicēji izspēlē savus noziegumus, vai tematiski līdzīgajā un pirms pāris gadiem Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā demonstrētajā spīdošajā Annikas Bergas filmā "Team Hurricane" (2017), kurā pusaudzes ar performanču palīdzību mēģina tikt galā ar savām traumām un neirozēm. Galu galā, izlikšanās, ja tā ir apzināta, var kļūt par ļoti terapeitisku rīku, taču šķiet, ka "Klejotāju" varoņiem un filmas autoram nav līdz galam bijuši skaidri šīs spēles noteikumi.

Filma neseko stingri novilktai naratīva vai tematikas līnijai. Tas režisoram un montāžas režisorei Guntai Ikerei ļāvis veidot vairākas netipiskas un spilgtas epizodes. Lai arī kopumā Aleksandra Grebņeva kadri, kas nereti rada aizdomas par rūpīgi izgaismotu telpu, ir savirknēti spēlfilmai raksturīgās sekvencēs, ik pa laikam filmas montāža kļūst stilizēta, pat klipveida, tādējādi skatītāju izsitot no citādi grodā filmas ritma. Īpaši vēlos izcelt ainas ar Valtera ģimenes arhīvu, kas postošas stihijas skaņu pavadījumā tiek pretnostatīts varonim, kurš sakņupis sēž uz zemes, kā arī skatu ar Tomasu pašnāvnieku mežā, kas varētu būt atmiņu vai sapņa aina, un epizodi ar Taņu un viņas draudzenēm klubā.

Neņemot vērā vairākus, manuprāt, šaubīgus mākslinieciskos risinājumus, filmas varoņi ir gana interesanti tipāži un filma "strādā" – mirklī, kad skatītājs pārstāj meklēt pieturas punktus, lai redzamajam piedotu racionālu un viegli sagremojamu struktūru. Filmā ir daudzas izcili smieklīgas un gaiša humora pilnas epizodes (Valters un pusdienu kundze!), kā arī meistarīgi fiksēti novērojumi. Dažādo jauniešu stāstos starp rindām atklājas tas, ko viņi varbūt vēl nav gatavi teikt skaļi, vai arī – nav gatavi teikt tiešā tekstā. Matīsam Kažam ir izdevies ielikt savus varoņus apstākļos, kuros viņi neviļus parāda daļu no šī vecuma esences – noteikti ne bērni, varbūt vēl ne pieaugušie, vienmēr ar vienu kāju jauna ceļa sākumā.

Žulijens Nuhums Kulibali

Ir gadījies pamosties no slikti samontēta sapņa.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!