Dzejnieks fs un atdzejotājs Guntars Godiņš. Foto: Kaspars Jēkabsons
Pavisam nesen klubā Hamlets notika igauņu dzejnieka fs dzejas izlases „skumju vairs nav” atvēršanas pasākums. Grāmatu sastādījis un atdzejojis Guntars Godiņš. Ar izlases atdzejotāja starpniecību arī notika šī saruna par dzeju, dzīvi un depresiju.
Laiku pa laikam Latvijā tiek izdotas igauņu autoru dzejas izlases (tagad Guntara Godiņa, agrāk, 1970. gados - Laimoņa Kamaras atdzejojumos [i]), tāpat atsevišķas publikācijas sniedz kaut nelielu priekšstatu par to, kas ir igauņu dzeja šodien. Kāda ir situācija ar latviešu dzejas tulkojumiem Igaunijā? Kāds ir tavs priekšstats par latviešu dzejas procesu?
Varu atzīties, ka man ir diezgan haotiskas zināšanas par latviešu dzeju. Pie mums, piemēram, ir tulkota somu modernās dzejas antoloģija, tādēļ par somu dzeju man ir konkrēts priekšstats. Savukārt par latviešu dzeju sapratni gūstu pamazām, satiekoties ar latviešu dzejniekiem, kad viņi viesojas pie mums, Igaunijā, citreiz redzu viņus arī pasākumos ārzemēs, un, ja teksti parādās kādā man saprotamā valodā, tad es uzzinu, ko viņi raksta, bet konkrēta priekšstata par latviešu dzeju man nav.
Protams, es pazīstu Kārļa Vērdiņa dzejoļus, pazīstu Annas Auziņas dzejoļus, nereti esam kopā uzstājušies un esam personiski pazīstami.
Guntars tavas dzejas izlases ievadā raksta, ka savos jaunākajos krājumos „2004” un „kails un dzīvs” esi atteicies no metaforas lietojuma. Vai tā ir apzināta izvēle vai loģisks daiļrades turpinājums?
Man liekas, ka tā ir dabiska attīstība. Tātad man kopumā ir iznākušas četras grāmatas, bet Guntars šajā izlasē ir iekļāvis dzejoļus no trijām jaunākajām. Un tā, manuprāt, ir pareiza izvēle, jo tieši otrajā grāmatā esmu visvairāk pietuvojies pats sev. Šovakar mēs lasījām daudzus dzejoļus no trešās, bet visvairāk no ceturtās grāmatas, un man pat sāka likties, ka, iespējams, šobrīd rakstu vēl metaforiskāk, vēl tēlaināk, nekā agrāk. Tas viss mainās, un mainās arī priekšstats par jau paveikto.
Vai tas tev liek domāt, ka no metaforiskā domāšanas veida nav iespējams izbēgt un zināms tēlainības potenciāls apziņā ir neizbēgama ielikts?
Man bieži vien rodas dīvaina sajūta, kad es vienkārši runāju, jo reizēm pieķeru pats sevi, ka esmu izteicies tēlaini, varbūt pat pārāk. Bet dzejā tas ir vēl sarežģītāk. Es, protams, apzināti neizvairos no metaforām vai, teiksim, salīdzinājumiem, un, ja kaut kas no tā tekstā parādās, to neizsvītroju. Teksti, kurus rakstu, man pašam ir ļoti nozīmīgi un reizēm pat sāpīgi, un tādēļ grūti kādus elementus mehāniski izmest ārā no dzejoļa.
Citreiz, ikdienā sarunājoties, es bieži atkārtojos, piemēram, nejauši pasaku teikumu, kas jau iepriekš ir parādījies kādā manā dzejolī, un tad sāku smieties pats par sevi.
Tomēr uz šādiem jautājumiem man vienmēr ir grūti atbildēt, kur nu vēl - atbildēt precīzi... Kad tekstu esmu uzrakstījis, nevaru, it kā attālinoties, to analizēt.
Bet kā tu redzi pats sevi igauņu dzejas kontekstā?
Vēl pirms gada es varēju skaidri pateikt, kas notiek igauņu dzejā un kāda tajā ir mana vieta, tad šobrīd vairs neesmu pārliecināts. Tas ir pārsteidzoši, cik dažāda ir igauņu dzeja, kaut vai skatoties kvantitatīvi – gada laikā Igaunijā tiek izdotas apmēram simts dzejas grāmatas.
Un kādas ir tavas attiecības ar igauņu dzejas klasiku, piemēram, Artura Alliksāra (Artur Alliksaar) [ii] dzeju?
Es negribētu ar šādiem vārdiem velti mētāties, bet Alliksārs bija ģēnijs. Varbūt pēdējā laikā neesmu lasījis viņa darbus, taču jau kopš vidusskolas laikiem man ir saglabājies spilgts iespaids par viņa dzeju. Bet, protams, atdzejot Alliksāru ir ļoti sarežģīts uzdevums.
Varbūt liksies, ka izprašņāju tevi par it kā savstarpēji nesaistītiem autoriem, bet, lasot vairākus tavus dzejoļus, īpaši tos no „kails un dzīvs”, dažviet man tā noskaņa saslēdzās ar Silvijas Platas dzejoļiem, īpaši tiem no viņas pēcnāves krājuma.
Protams, es zinu, kas viņa ir, tomēr jāatzīst, ka neesmu lasījis. Jā, varbūt patiešām ir kādas paralēles, bet es noteikti zinu, ka esmu sava ceļa gājējs. Protams, tas neizslēdz to, ka man varētu piedēvēt arī kādus citus ceļus.
Bet tas dzejnieks, kura dzeja mani visvairāk ietekmējusi, kuru sāku lasīt jau skolas laikā, daudzus dzejoļus zināju no galvas, citēju, bija Juhans Vīdings (Juhan Viiding). Sākumā viņš publicējās ar pseidonīmu Jiri Idi (Jüri Üdi). Septiņdesmitajos gados viņš bija ļoti populārs.
Ļoti dīvaini ir tas, ka viņš rakstīja pantmērā un ar atskaņām – tā, kā es nerakstu, bet viņš bija man tuvs. Savukārt, kad viņš sāka publicēties, parakstot dzejoļus ar īsto vārdu kā Juhans Vīdings, tie bija citādi dzejoļi, daudz brīvākā formā. Taču lielāku iespaidu manī radīja tieši ar pseidonīmu parakstītie dzejoļi, un es pats vēl joprojām nevaru saprast, kāpēc tā.
Runājot par atklātību, es brīžiem pat baidos pats par sevi, bet es nevaru rakstīt tikai uz pusi, es varu rakstīt tikai līdz galam. Vai nu es rakstu tā, vai nerakstu vispār. Tomēr, protams, man ir arī ironiski dzejoļi.
Kādā dzejolī tu raksti „pēc 35 gadiem / no kuriem vismaz 24 / biju vēlējies nomirt / esmu taisījis divus pašnāvības mēģinājumus”. Atvaino, ka varbūt uzdodu nepiedienīgus jautājumus, bet Čārlzam Bukovskim bija krājums ar nosaukumu „Dzejoļi, kas uzrakstīti pirms izlekšanas no 8. stāva loga”...
Esmu rakstījis dzejoļos par ļoti konkrētu sāpi, tomēr tas būtu pārāk galējs vispārinājums. Es negribētu rakstīt tik traki, kaut kādai robežai jābūt, kuru nedrīkstētu pārkāpt. Varbūt ir brīži, kad gribētos rakstīt tieši tā, un es, piemēram, atceros kaut ko sāpīgu, kas man tajā brīdī liekas svarīgi, bet vēlāk tas vairs neliekas tik būtiski.
Klubā Hamlets, kur notika „skumju vairs nav” atvēršanas pasākums pirms pāris nedēļām Dzejas dienās notika pasākums "Klasiskās dzejas vakars", kurā piedalījās arī Guntars Godiņš un arī man bija tas gods. Pasākuma tēma šogad bija "depresija mākslā". Vai, tavuprāt, par mākslu vispār iespējams spriest šādās kategorijās?
Esmu daudz par to domājis, īpaši pēc jaunākās grāmatas sastādīšanas. Arī ar iepriekšējo krājumu, „2004”, bija līdzīgi. Es šaubījos par dzejoļu izvēli. Jo, iespējams, līdz ko tu uzraksti līdz galam cilvēka jūtu pieredzi, ar to arī viss beidzas. No otras puses, es iedomājos, ka varbūt kāds cilvēks, kurš lasīs manus dzejoļus, tieši tos drūmākos, spēs tajos atrast sev sabiedroto, otru cilvēku, kas jūt ko līdzīgu viņa pieredzētajam, un varbūt tādējādi viņš pat izglābjas.
Pēdējās grāmatā brīžiem jūtu, ka varbūt esmu aizgājis pārāk tālu un šie dzejoļi tikai vairo negatīvo, kas pastāv pasaulē.
Vēl sarežģītāka situācija ir ar tuvākajiem cilvēkiem: tas, ko esmu uzrakstījis, var viņus aizskart, īpaši, ja viņi aprakstītajā bijuši iesaistīti. Daudzus manus tekstus viņiem ir grūti lasīt.
Piemēram, reiz es atklāju, kāds jauns cilvēks, lasot manu dzeju, bija no tās iespaidojies. Tas man lika aizdomāties, vai jaunieši, ietekmējušies no maniem drūmākajiem tekstiem, nevar nodarīt sev pāri.
Grāmatā vairākkārt parādās ārzemju izpildītāju nosaukumi. Kā tev liekas, vai mūsdienu cilvēkam derīgāk būtu izlasīt, piemēram, visus Prusta romānus vai noklausīties Deivida Bovija vai tavu iemīļoto The Sisters of Mercy diskogrāfiju?
Man pašam visvairāk patīk klausīties mūziku. Tas atbrīvo. Literatūra ir intelektuāla, bet mūzika – psiholoģiska un fizioloģiska, un tā vienmēr ietekmē.
Runājot par Sisters of Mercy, es nedomāju, ka manā dzejā būtu kādas līdzības ar viņiem. Ir vēl kāda grupa, kas man patīk varbūt pat vairāk – New Model Army, kuri savās dziesmās vērsās pret Tečeres politiku, viņi pat sarakstīja dziesmu veltītu Solidaritātes kustībai Polijā, un man tas likās pareizi. Protams, ar šo mūziku es vairāk aizrāvos, kad biju jaunāks.
Guntars „skumju vairs nav” ievadā raksta, ka tu esi viens no populārākajiem dzejniekiem Igaunijā. Kā tu izjūti šo popularitāti, teiksim, vai tā var mēroties ar rokzvaignes popularitāti?
Nē, tas tomēr ir kaut kas pavisam cits.
Kāds mans draugs, kurš strādā par pasniedzēju Mākslas akadēmijā Igaunijā, lasīja studentiem igauņu dzejas tekstus un jautāja, vai viņi atpazīst to autorus. Vēlāk viņš smiedamies stāstīja, ka manus dzejoļus neviens neatpazina. Manā rakstības veidā studenti varbūt arī saskatīja ko atšķirīgu, taču nezināja, kas ir autors.
Bet es nekad nerakstu, kad man kaut kas ir sakāpis. Es rakstu tad, kad es jūtu, ka elpoju un par šo sajūtu nevaru neuzrakstīt, dzeja ir mana elpošana.
[i]
Pirmās izlases: „Cilvēki krastā” – R.:Liesma, 1970. sakārt., atdzej. Laimonis Kamara; viņa atdzejojumos arī 19. gadsimta igauņu dzejas izlase “Kur ciemā gāja Koidula” – R.:Liesma, 1976.; atsevišķās atdzejas izlases, piemēram: Dorisas Karevas, Hando Runnela, Paula Ērika Rummo, Artura Alliksāra, Jāna Kaplinska, Tenu Ennepalu, Matsa Trāta un Ilmāra Lābana izlases dažādās izdevniecībās iznākušas, tāpat kā fs grāmata un citi jaunākie igauņu dzejas izdevumi, Guntara Godiņa atdzejojumā.
[ii] Igauņu dzejnieks (1923 - 1966), kurš neiesaistījās nekādos kompromisos ar pastāvošo iekārtu, tādēļ viņa tekstus lasītāji lielākoties iepazina rokrakstos vai autora dzīves laikā viņa paša lasījumā visnegaidītākajās Tartu vietās. Visi viņa krājumi izdoti pēc nāves (latviski – Alliksārs.A. Nebūtība varētu arī nebūt. R.:Minerva,1998. Atdzejojis Guntars Godiņš).
0