Bērnībā, steidzoties cauri Rīgas Centrālās stacijas tunelim uz Olaines vilcienu, biju iemanījusies ātri tipināt uz priekšu, cieši turēties vecākiem pie rokas un daudz negrozīties apkārt, jo tunelī bieži gar sienām valstījās cilvēki, kas man nepatikā lika novērsties. Var jau būt, ka tā notika tikai pāris reizes, bet joprojām man šī vieta saistās tikai ar to (un belašiem). Līdzīgās sajūtās balstīts arguments ticis izmantots šonedēļ, kad olimpiskā centra "Ventspils" kafejnīcu lūdza pamest mūziķim, 1. grupas invalīdam Rolandam Balodim-Ūdrim. Komentāros pie feisbuka ieraksta par šo gadījumu cilvēki pauduši gan kaunu un nožēlu, gan arī nosodījumu invalīdu pavadošajai personai, kas ar Ūdrīša klātbūtni apgrūtinājusi pārējos kafejnīcas apmeklētājus. Tieši šie komentāri, ne tikai pats notikums, manuprāt, iezīmē sabiedrības šķelšanos attieksmē pret vienu no mūsu sabiedrības vismazāk aizsargātajām grupām.
Pēc tam, braucot vilcienā vismaz līdz pat Torņakalna pieturai, ja ne Atgāzenei, jutu ne tikai belašu smaržu, kas pildīja vagonu, bet arī pārdzīvojumu par tikko ar acs kaktiņu redzētajiem cilvēkiem. Šķiet, ka, pirmkārt, tās bija bailes (no viņiem? no iespējas kļūt par vienu no viņiem?), kas vēlākajos gados, turpinot manu ceļu pa šo stacijas tuneli, pārauga žēlumā un tad – ignorēšanā.
Pagājušajā vasarā, saprotot, ka biedrības "Ascendum" ("Satori" izdevēja) dibināšanā izvirzītais misijas formulējums īsti vairs nav saprotams mums pašiem, nolēmām, ka vajadzīgs jauns. Tā nu augusta tveicē pēc triju stundu bezjēdzīgas vāļāšanās pa grīdu un neskaitāmiem centieniem pareizos atslēgvārdus iekļaut kodolīgā un skanīgā teikumā nonācām pie jaunā misijas formulējuma: biedrība "Ascendum" vieno idejas un cilvēkus, kas veido empātisku, izglītotu un pilsoniski aktīvu sabiedrību.
Par izglītību viss būtu daudzmaz skaidrs, arī pilsonisko aktīvismu pēdējo gadu laikā, šķiet, sākam saprast, bet empātijas jēdzienam, lai arī tas bieži tiek lietots, vēl aizvien piemīt ēterisks raksturs un trūkst skaidras izpratnes par tā nozīmi. Vai mēs vispār zinām, kas ir empātija, un vai mūsu sabiedrībā tā ir vērtība?
Mēdz runāt par dažādiem empātijas tipiem. [1] Pirmā ir afektīvā jeb emocionālā empātija, ko varētu definēt kā spēju just līdzi. Otrā ir kognitīvā empātija – spēja intelektuāli saprast cita cilvēka perspektīvu. Un tad vēl ir trešā – somatiskā empātija [2], kas izpaužas kā fiziska reakcija, kuru, kā norāda eksperti, visticamāk izraisa spoguļneironu darbība. Šie empātijas veidi var nebūt savstarpēji saistīti. Piemēram, cilvēkam, kas ir emocionāli empātisks, var nepiemist kognitīvā empātijas spēja vai otrādi.
Pieļauju, ka stacijas tunelī es biju somatiskās empātijas varā, bet vilcienā maršrutā Rīga-Torņakalns – emocionālās. Un varu tikai spekulēt, kā Ūdrīša situācijā izpaudies katrs no empātijas tipiem. Tieši empātija (šajā gadījumā somatiskā) ir tā, kas, visticamāk, izraisa nepatīkamas izjūtas (kā minēts komentāros, pat vemšanas refleksu), skatoties uz to, kā ēd invalīds. Bet, kamēr somatiskā empātija nav kontrolējama un emocionālā ir saistīta ar cilvēka psihi, tikmēr kognitīvo empātiju cilvēks tik tiešām var attīstīt – mācoties, sarunājoties un pieredzot. [3]
Šonedēļ intervēju Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu (intervija portālā būs skatāma nākamnedēļ). Kā svarīgu atslēgvārdu, runājot par humanitārās izglītības un kultūras nepieciešamību, profesore min vārdu "empātija". Bez radošuma un empātijas tu esi puscilvēks, bez tā mēs atgriezīsimies neandertāliešu līmenī, apmēram tā viņa teica. Un tieši humanitārās vērtības ir tās, kas ļāvušas attīstīties, piemēram, zero waste kustībai. Profesore saka: "Tā ir spēja uztvert pasauli kā dzīvu organismu." Ja tāda spēja nepiemīt, cilvēks nevar saprast to, ka viņa nopirktais plastmasas maisiņš otrā pasaules malā var uzkrist uz galvas kādam bruņurupucim un viņš var iet bojā, stāsta Muktupāvela.
[1] Rogers K., Dziobek I., Hassenstab J., Wolf OT, Convit A (April 2007). "Who cares? Revisiting empathy in Asperger syndrome".
[2] Rothschild, B. (with Rand, M. L.). (2006). Help for the Helper: The psychophysiology of compassion fatigue and vicarious trauma.
[3] Krznaric Roman, EMPATHY and the Art of Living, Blackbird: 2007
6