Sarunas
10.02.2023

Spriedze dzēš mūsu vieglumu. Katrīnas Neiburgas un Rvīna saruna

Komentē
0

Katrīna Neiburga ir māksliniece, Purvīša balvas laureāte, kas visbiežāk strādā ar video un instalācijām, regulāri veido scenogrāfijas; pagājušajā gadā Valmieras teātra festivālā iestudēja eksperimentālo operu "Vēsā", kas "Spēlmaņu naktī" saņēma žūrijas specbalvu. Rvīns Varde ir rakstnieks, publicists, raidījuma "Zaļgalvis" vadītājs un putnu vērotājs. Šī ir viņu saruna – par miegu, mākslu, vecumu un nāvi. 

Rvīns: Cik bieži tu savā ikdienā piedzīvo vienatni?

Katrīna: Pietiekami.

Rvīns: Kad tu pamosties piecos no rīta, kas tev pirmais rādās gar acīm?

Katrīna: Ir aktuālās lietas. Bet ir arī milzīgās, nepārvaramās bailes no nāves, kas iesētas no ģimenes. Mamma mani bērnībā rāva ārā no bērnudārza, jo viņai likās, ka tūlīt sāksies atomkarš. Naktīs viņa šausmīgi kliedza. Vienā naktī Miķeļtornī viņa teica: "Ja tagad nāk kāds iekšā, tad lec ārā pa logu un skrien pāri purvam pie kaimiņiem!" Ir pagājuši četri gadi, kopš mamma aizgāja, un esmu veiksmīgi tikusi galā ar tām lietām, jo sapratu – tā bija mamma, tas nebija mans. Un arī nomirt nav nemaz tik briesmīgi. Un cik var klauvēt pie koka? Neviens nav neaizstājams. Citreiz domāju par saviem diviem dēliem: kas būs, kad nomiršu. Bet viņi tiks galā.

Rvīns: Nāve ir dzīve bez tevis. Tu gūglē diagnozes?

Katrīna: Vairs ne, es jau tāpat esmu hipohondriķe.

Rvīns: Man arī bieži liekas, ka notiks pats sliktākais. Bet esmu novērojis, ka prāta nervozitāte atslābst pie dabas.

Katrīna: Man daba netraucē domāt par slimībām. Bērnībā es ļoti daudz slimoju, pat nesaprotu, kā ir iespējams tik daudz slimot, mani bērni gandrīz vispār neslimo. Man bija jersinioze.

Rvīns: Jauna diena, jauns vārds.

Katrīna: Bērnībā aptuveni četrus gadus domāju, ka man smadzenēs ir strutas. Man dūra ar šļirci dobumos, tas ir šausmīgi sāpīgi. Ārsts pateica: "Ja nebūs iesnu, viss būs labi." Un pēc tam, kad bija iesnas, es tās slēpu – atceros vasaras Miķeļtornī, kad es kā bērns domāju: re, visi priecājas, bet viņi nezina, ka tūliņ miršu. Kaimiņiene stāstīja, kā kādam kala vaļā galvu un ņēma ārā strutas. Varbūt tās visas ainas uzbūrās galvā tik spilgti, ka kļuvu par mākslinieci.

Rvīns: Bet es atceros gadījumu ar tevi un puisīša attēlu Operas plakātā, kad tu uz brīdi kļuvi par tautas ienaidnieci. Cik ilgs laiks tev pagāja, lai to sagremotu?

Katrīna: Man šķiet, ka es tagad tikai pāris gadus jūtos brīva par to runāt. Tas skāra ļoti personīgi – es tajā laikā baidījos, ka man atņems mammas tiesības. Es neesmu lasījusi visus tos komentārus. Pauls Bankovskis pēc daudziem gadiem man tos uzdāvināja apkopotus, bet es tāpat nelasīju. Tāpēc es tagad jutu līdzi Brektem, jo, lai cik arī viņš kā provocējošs mākslinieks nebūtu pieradis pie tā visa, viņš tāpat jutās šausmīgi. Teica, ka esmu laikam vienīgais cilvēks, kurš to var saprast. Es domāju, ka aizvien vēl ir cilvēki, kas asociē manu vārdu tikai ar šo darbu.

Rvīns: Kā tas izskatījās no iekšpuses? Panika?

Katrīna: Sākumā bija jāiet uz izmeklēšanu Stūra mājā, kur mani pratināja kriminālpolicija. Paldies dievam, bija advokāts, kurš pabrīdināja, ka viņu jautājumi ir pārdomāti tā, lai varētu uzķerties. Es biju jauns skuķis, man bija 28 gadi, jau ieiet Stūra mājā vien bija katastrofāli. Vēl divus gadus pēc tam, kad dzirdēju ārā sirēnas, likās, ka brauc man pakaļ. Domāju – viss ir pierādīts, viņi ir klāt, nāks melni cilvēki, kas mani raus prom. Tad ilgu laiku bija vainas sajūta. Vajadzēja būt daudz drosmīgākai un cīnīties, bet tas bija pārāk personīgi. Dīvains negadījums.

Rvīns: Es arī esmu bijis Stūra mājā un saprotu, par ko tu runā. Manā gadījumā tas beidzās ar piespiedu darbiem.

Katrīna: Kādi darbi tev bija jādara?

Rvīns: Bija jāstrādā pansionātā, kur atrodas cilvēki ar mentālajiem traucējumiem. Pēc tam domāju – vai tas ir normāli, ka cilvēku, kurš notiesāts par vardarbīgu pornogrāfiju, ieliek pie tik neaizsargātas iedzīvotāju grupas. Bet tagad tas viss liekas kaut kāds prikols. Tavā orbītā tas notikums vairs nefigurē?

Katrīna: Ja ir jautājums par cenzūru, esmu galvenā eksperte. Parasti zvana un grib, lai es piedalos diskusijās. Es negribu teikt, ka toreiz tā nebiju es, kas uztaisīja plakātu, bet cilvēks visu laiku mainās, notiek svārstības.

Rvīns: Kāda tu esi šobrīd?

Katrīna: Man liekas, ka esmu ārprātīgi stipra. Izturīga. Pandēmija, karš, daudzās nāves, šķiršanās; es piekrītu – tas, kas mūs nenogalina, padara spēcīgākus.

Rvīns: Vai arī rada traumas.

Katrīna: Tu zini: man liekas, ka nerada gan. Es esmu kareivis, es cīnos.

Rvīns: Tu teici, ka ir svārstības, bet reizē tu cīnies – kā tas tā vienlaicīgi var būt?

Katrīna: Ilmārs Šlāpins par mani sen teica – ir cilvēki, kuri ļoti grib kaut ko izdarīt un neizdara, un ir cilvēki, kuri dara darīšanas pēc, bet manī tas ir sabalansēts. Es šausmīgi šaubos, tomēr izdaru.

Rvīns: Cikos tu mosties?

Katrīna: 8:05, jo man jāved bērns uz skolu.

Rvīns: Un cik ilgi tu gulētu, ja nebūtu jāved bērns?

Katrīna: Tikpat. Bet reizēm pēc tam es atkal iemiegu. Man vajag gulēt astoņas stundas. Ja nesanāk astoņas, man viss riebjas un jūtos ļoti dramatiski. Ja pamostos naktī un neguļu trīs stundas, tad viss pēc tam ir mīnus trīs. Un citreiz es domāju – ja neskaitītu, nejustos tik ļoti slikti.

Rvīns: Laime ir daudz nedomāt.

Katrīna: Absolūti! Man tikko dakteris pateica: "Visu, ko vari atlikt, atliec uz rītdienu! Bet tikai tad, ja tu par to vari nedomāt."

Rvīns: Viegli pateikt.

Katrīna: Jo spriedze dzēš mūsu vieglumu. No otras puses, ir miljoniem ieteikumu tam, kā dzīvot ilgāk, bet, ja tā padomā, cik gan tu varētu iegūt? Par pieciem gadiem vairāk? Un, ja nu tu tos dzīvo, bet nebaudi? Man ir veselīgie un ļoti neveselīgie periodi – tie ir viļņi.

Rvīns: Nesen skatījos vienu lekciju par nelinearitāti, un tur tika minēts, ka senajās zinātnes paradigmās netika iekļauts tas, ka viss ir mainīgs. Proti, tur, kur darbojas ballistika un mehānika, tas der, bet, papētot drusku dziļāk, sanāk, ka arī sirds pēc dabas ir aritmiska.

Katrīna: Un dažādie periodi visu salīdzsvaro. Bet aizrauties ar kaut ko ir superīgi – man ir bijis posms, kad sekoju ajūrvēdas diētai, tad cigunam un dažādām citām praksēm. Tā ir dzīves sāls – izmēģināt visu, ko tev piedāvā. Galvenais ir nepalikt vienā posmā, nepalikt pārāk nopietniem.

Rvīns: Vai mākslu tu uztver nopietni?

Katrīna: Tā māksla, ko daru es – tas ir interesants veids, kā dzīvot. Es visu laiku mainu kompānijas, sarunu biedrus, domubiedrus, visu laiku ir citas tēmas, par kurām domāt. Ja es piedalos pasākumos, kas iniciēti no ārpuses, tas nāk kā piedāvājums – vai tu gribi tagad padomāt par šo tēmu? Jā, dodiet šurp! Pagājušajā gadā darbojos tikai un vienīgi kompānijās, risināju uzdevumus. Man tas ir vajadzīgs.

Rvīns: Es arī daru dažādas lietas – moderēju diskusiju par suņiem, rakstu tekstus raidījumiem un visu to daru ar lielu interesi, bet tā nav atbilde uz jautājumu, vai tu to uztver nopietni. Dugins teiktu, ka nav vērts sludināt ideoloģiju, kuras dēļ nav vērts mirt. Lai gan Duginu citēt, protams, šobrīd ir jocīgi.

Katrīna: Tas ir veids, kā iejusties dažādās lomās. Bet savā ziņā tas ir nenopietni, jo es neesmu ne dakteris, ne antropologs, ne šoferis. Vai es būtu gatava mirt par savu mākslu? Nē. Mirt nav gudri. Daba nav mūs radījusi, lai mēs speciāli mirtu. Es būtu gatava mirt par bērniem, bet tā ir banalitāte.

Rvīns: Es domāju par mūsdienu mākslu, ko veido tikai konteksts – nevar pateikt, ka tas, lūk, ir labi, jo man tas patīk. Tas tā vairs nedarbojas. Ir A0 izmēra apraksti, kas jāizlasa, bez kuriem neko nevar saprast – es redzu tam iemeslu no mākslas vēstures viedokļa, bet tas nav mans.

Katrīna: Ja godīgi, mani neinteresē māksla, kas ir tikai konceptuāla. Es varu to novērtēt, saprotu, ka šobrīd tas ir svarīgi, kaut kādos gadījumos tas ir arī dziļi iedarbīgi, bet uz mani tas strādā tikai tad, ja mākslinieks var izteikt savu lietu arī vizuāli. Varbūt esmu vecmodīgs cilvēks, bet man vajag, lai darbs tevi emocionāli aizskar, rada sajūtu vai jaunas domas. Tāpēc es neesmu rakstniece – man vienmēr šķitis: ja var uzrakstīt, tad sanāk, ka māksla nav jātaisa.

Rvīns: Teksts var būt ļoti vizuāls. Viena sieviete man nesen stāstīja par savu paziņu un lietoja teikumu: "Viss, kas par viņu būtu jāzina, ir tas, ka viņa spēlē golfu."

Bet bija tāds Hasans ibn Sabbahs, kurš organizēja hašišīnu sektu, kas nogalināja kristiešus. Lai parādītu saviem adeptiem paradīzi, viņš lika tiem smēķēt hašišu, dzert vīnu un ļāva būt skaistu sieviešu sabiedrībā, lai pēc tam izmantotu to kā argumentu labajai aizkapa dzīvei. Un viņam pieder teiciens, ka nekas nav reāls un viss ir atļauts. Kas tev ir pa īstam?

Katrīna: Pa īstam man ir pieskārieni. Šodien gāju ārā no mājas un teicu Krampītim [Katrīnas jaunākajam dēlam – red.]: "Novēli man kaut ko!" Un viņš sacīja: "Nesakautrējies." Superīgs novēlējums, tas ir pa īstam. Un arī brīži, kad sajūti māsību. Man tagad ir sieviešu draugi, izveidojās šūniņas, ar viņām es pārspriežu lietas, mēs tiekamies – tur ir rūpes vienai par otru. Tie dāmu vakari ir ideāli, nav jādomā par to, ka varbūt kādai ir sarkans deguns.

Rvīns: Tas ir nepiedienīgi – būt ar sarkanu degunu?

Katrīna: Mani aizskar cita lieta – Latvijā ir ļoti šovinistiska sabiedrība. Tas, ka pret tevi vēl aizvien izturas kā pret skuķīti, kas kaut ko dara. Deminutīvā, lai visu forši noniecinātu. Meitenītes savākušās, kaut ko izdomājušas, brīnišķīgi.

Rvīns: Runājot par to degunu, es bieži esmu saskāries ar gadījumiem, kad sievietēm ļoti nepatīk viņu āriene absolūti iracionālos veidos – tāda plaisa starp realitāti un to, kā viņas sevi uztver. Vai tu to pamani?

Katrīna: Es domāju par novecošanu. Man noteiktā mērā nepatīk tas, ka saskatu sevī savu mammu. Domāju, tas nepatīk diezgan daudzām sievietēm.

Rvīns: Kāpēc?

Katrīna: Man šķiet, tas ir tādēļ, ka esi ļoti daudz vērojis savu mammu un redzējis viņas vecuma pazīmes – tā ir dabiska nepatika pret vecumu. Man ir konkrētas sajūtas, piemēram, par savu seju, kad parādās kaut kāda tūska vai buldoga vaigi. Un tad es, ar Antonu pie nosūcēja pīpējot, par to sūdzos. Deviņpadsmit gadus vecam dēlam tas viss, nabagam, jāklausās. Šajā pasaulē viņš ir mans labākais draugs. Viņš iesaka filmas, jo mācās par operatoru, kopā pārrunājam viņa mājasdarbus, iztirzājam – totāls kaifs. Esmu uzaudzinājusi sev draugu. Kad mamma bija vēl dzīva, es biju tikai meitiņa. Tas bija līdz 40 gadiem, es biju pilnīgs bērns. Tagad ir drusku vairāk jādomā par ļoti garlaicīgām lietām.

Rvīns: Piemēram?

Katrīna: Par namīpašumiem. Esmu atteikusies iet savas mammas pēdās, es varu radoši un emocionāli visus atbalstīt, bet iesaistīties tikai nedaudz. Es to novēroju arī Annas Auziņas grāmatā un lugā, ko uzvedām – kā kaitina visas tās mammas lietas. Man šķiet, ka vīriešiem tā nav, viņiem patīk līdzināties tēvam, viņi ir relaksētāki.

Rvīns: Vai tu gribētu visu laiku būt jauna?

Katrīna: Nē, savādāka. Mana mamma bija ļoti depresīva, bet es gribētu būt ļoti priecīga. Priecīga muļķe.

Rvīns: Kāpēc tev nepatīk vecums?

Katrīna: Es gribētu būt veca revolucionāre, kas novecojot taisa aizvien vairāk un vairāk tetovējumu, trakulīgi bauda dzīvi, ir mierā ar sevi un savu ārējo veidolu – bez smaguma. Piemēram, kā Mišela Lemī. Ja sešdesmit gadus veca sieviete apmeklē ballītes viena, tas ir citādi nekā tad, ja to dara vīrietis. Iekšējā sajūta man nemainās, es gribu ballīti, bet negribu izskatīties stulba.

Rvīns: Tu tikko teici, ka gribi būt muļķe.

Katrīna: Parīzē vai Spānijā veci cilvēki sēž kafejnīcās un priecājas par dzīvi. Šeit veci cilvēki nejūtas ļoti gaidīti. Bet tie taču ir tie viedie un interesantie! Ciltīs taču arī tā ir bijis, ka tu prasi jautājumus vecajiem. Ja mēs ikdienā visu laiku runātu par nāvi, būtu citādi. Mēs ar Krampīti ļoti daudz esam runājuši par to, kā būs, kad nomiršu.

Rvīns: Ko tu no tiem vecajiem un viedajiem gribētu uzzināt?

Katrīna: Es noteikti gribētu kaut ko pajautāt mammai, bet tādas iespējas nav. Un tā es jūtu dabisku dziņu un tieksmi – meklēju vecākas sievietes, ar kurām sarunāties. Es mēģinu bieži tikties ar Antona vecmāmiņu, kurai ir 86 gadi, vai vismaz parunāt pa telefonu. Tās pat nav tās atbildes, tā ir sajūta. Man pietrūkst omes, mammas, un tad es viņas meklēju citās vecākās sievietēs, ar kurām pārrunāt arī pilnīgas muļķības. Par vīriešiem, par slimībām, par angļu valodu, ko Antona vecmāmiņa mācās savos deviņdesmit gados.

Es vienā brīdī sapratu, ka mana ome ir tāda pati kā es. Man tā bija liela atklāsme. Viņai ir bijušas tās pašas kaislības, kas man. Ja tu par to neprasi, neuzjundī šīs lietas, viņa paliek ome, kas pienes vistas spārniņus un labumiņus. Savukārt, ja tu drusku paknibini, sajūti, ka viņa ir tā pati trakā meitene. Bet daži novēroti vīrieši pret savām mammām izturas nenormāli neiejūtīgi un vispār nemēģina uzklausīt, izzināt, veidot dziļāku sarunu. Viņi grib vislabākās kotletes un lai liek mieru. Es nekad neesmu sapratusi, kā tā var būt.

Rvīns: Tikko biju vienā pasākumā un man pienāca klāt vīrietis – viņš redzēja man rokās garo fotoobjektīvu un teica, ka viņš to saprot, jo pats makšķerē. Mājās ir problēmas, viņš aizbrauc uz ezeru un sēž, atslēdzas no visa. Migla ceļas, daba. Tā pat nav bēgšana, tas ir mēģinājums izdzīvot.

Kā tu apzinies savu identitāti, cik tev tā ir svarīga?

Katrīna: Man liekas, ka es nezinu savu identitāti. Man ir sajūta, ka nedrīkstu piekāst savu vecvectētiņu Ludvigu Neiburgu, kas uzcēla namus. Man ir jābūt ļoti krutai, lai būtu šeit. Viņš ir sagādājis man tik kapitālu dzīvi. Lai viņam ir prieks, skatoties uz mani no mākoņa maliņas, – tā ir mana identitāte. Toties mans opis Andrejs kā vecākais dēls varēja kļūt par visu Neiburgu īpašumu vadītāju, bet tika izsūtīts uz Sibīriju uz 15 gadiem. Pēc tam atgriezās atpakaļ un kļuva par krāsotāju. Un dzīvoja it kā nekādu dzīvi, nekad viņam nebija nekādu vēlmju – katru vakaru viņš ēda divas siermaizes ar tēju. Viņā bija askēze un liela cilvēka sajūta – ar milzīgu mīlestību pret visiem pārējiem. Viņu neskāra mazās tēmas, viņš vienkārši bija. Un gāja ar mani pastaigās pa Arkādijas parku. Un tagad es te esmu. Es gribētu, lai Ludvigs un Opis priecājas.

Rvīns: Ja tu būtu neredzama, ko tu izdarītu? Viens man pateica, ka viņš sistu cilvēkiem no rokām ārā sīceni maršruta taksometrā.

Katrīna: Es lidotu caurspīdīgā bumbā pāri visai pasaulei un lūrētu logos. Nē, patiesībā es gribētu būt sūna uz koka pie upes, kura skatās, kā mainās gadalaiki.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!