Spokainā māja

Angļu modernisma klasiķi Virdžīniju Vulfu (1882–1941) latviski pazīstam galvenokārt kā romānu autori (“Deloveja kundze”, 1998, “Orlando”, 2001). Taču arī viņas stāsti ir uzmanības vērti — vai gan citādi laikraksts “Saldus Zeme” 1994. gadā būtu publicējis stāsta “Juvelieris un hercogiene” tulkojumu? Šeit piedāvātais stāsts publicēts vienīgajā Vulfas dzīves laikā izdotajā stāstu krājumā “Monday or Tuesday” (“Pirmdiena vai otrdiena”, 1921).

Douni — kalnains apvidus Saseksas grāfistē.

Tulkotājs

Lai kādā stundā tu pamodies, durvis aizcirtās. No istabas istabā viņi gāja, roku rokā, izšķiroties šeit, parādoties tur, pārliecinoties; spokains pāris.

“Šeit mēs to atstājām,” viņa teica. Un viņš piebilda: “O, bet arī šeit!” “Tas ir augšstāvā,” viņa nomurmināja. “Un dārzā,” viņš čukstēja. “Klusāk,” viņi teica, “lai neuzmodinām viņus.”

Bet tu mūs nepamodināji. Ak, nē. “Viņi to meklē; viņi atvelk aizkaru,” kāds varētu teikt, un tā izlasīt vienu, divas lappuses. “Nu viņi to atraduši,” kāds būtu nešaubīgs, apstādinājis zīmuli uz lappuses malas. Un tad, noguris no lasīšanas, kāds pieceltos un redzētu, ka visa māja ir tukša, durvis stāv vaļā, tikai meža balodis apmierināti dūdo, un no fermas atskan kuļmašīnas dūkoņa. “Kāpēc es šeit ienācu? Ko es gribēju atrast?” Rokas man bija tukšas. “Varbūt tas ir augšstāvā?” Bēniņos bija āboli. Un atkal tik skumīgi, dārzs kluss kā vienmēr, tikai grāmata ieslīdējusi zālē.

Bet viņi to bija atraduši viesistabā. Neviens nekad nebūtu varējis viņus redzēt. Logu rūtis atspoguļoja ābolus, atspoguļoja rozes; caur stiklu visas lapas šķita zaļas. Ja viņi viesistabā pārvietojās, ābols tikai pagrieza savu dzelteno sānu. Vēl pēc mirkļa, ja durvis bija atvērtas, kas bija izklāts pār grīdu, piekarināts pie sienām, nokarājās no griestiem? Rokas man bija tukšas. Strazda ēna pārskrēja paklājam; no visdziļākajām klusuma akām meža balodis vilka dūdu skaņas. “Drošs, drošs, drošs,” maigi sita mājas pulss. “Dārgums aprakts; istaba...” pulss pēkšņi apklusa. O, vai tas bija apraktais dārgums?

Mirkli vēlāk gaisma bija izzudusi. Tad ārā, dārzā? Bet koki pleta tumsu klejojošam saules staram. Tik jauki, tik neparasti, stars, ko es vienmēr meklēju sadegušu aiz stikla, vēsīgi iegrimis zem virsmas. Nāve bija stikls; nāve bija starp mums; vispirms nākot pie sievietes, pirms simtiem gadu, atstājot māju, cieši noslēdzot visus logus, istabas bija aptumšotas. Viņš pameta to, pameta viņu, gāja uz ziemeļiem, gāja uz austrumiem, redzēja zvaigznes kustamies dienvidu debesīs; meklēja māju, atrada to nomestu aiz Douniem. “Drošs, drošs, drošs,” priecīgi sita mājas pulss. “Dārgums ir tavs.”

Vējš auro avēnijā. Koki visvisādi liecas un lokās. Mēnesstari lietū mežonīgi šļakst un pludo. Bet lampas stars krīt tieši no loga. Svece deg nekustīgi un klusi. Klejojot pa māju, atverot logus, čukstot, nevēloties mūs pamodināt, spokainais pāris meklē līksmi.

“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Skūpsti bez skaita.” “Celšanās no rīta...” “Sudrabs kokos.” “Augšstāvā...” “Dārzā...” “Kad pienāca vasara...” “Ziemas sniega laikā...” Tālumā nemitīgi aizvērās durvis, maigi klaudzinot kā sirdspuksti.

Viņi nāk tuvāk, stāj pie ieejas. Siena gāžas, lietus slidina sudrabu pār stiklu. Mūsu acis satumst; mēs nedzirdam soļus līdzās; mēs neredzam dāmu attinam spokaino apmetni. Viņa rokas aizklāj lukturi. “Skaties,” viņš izdveš. “Skaņa aizmigusi. Mīla viņu lūpās.”

Noliekušies, sudraba lampu pār mums turēdami, viņi skatās ilgi un cieši. Ilgi viņi nogaida. Vējš trencas taisni, liesma mazliet noliecas. Strauji mēnessgaismas stari krusto grīdu un sienu un satiekoties notraipa izliektās sejas; sejas apdomā; sejas, kas meklē gulētājus un meklē viņu slēptos priekus.

“Drošs, drošs, drošs,” lepni sit mājas pulss. “Garus gadus...” viņš nopūšas. “Atkal tu atradi mani.” “Šeit,” viņa murmina, “guļot; dārzā lasot; smejoties, ripinot ābolus bēniņos. Šeit mēs atstājām mūsu dārgumu...” Noliecoties viņu gaisma ver manus plakstus. “Drošs, drošs, drošs,” mežonīgi sit mājas pulss. Pamostoties es saucu: “Ak, tas ir tavs apraktais dārgums? Gaisma sirdī.”

No angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš.