Kultūra
30.12.2016

Spilgtākie kultūras notikumi 2016. gadā

Komentē
0

Rūta Briede, Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja, ilustratore

Tiecoties izpētīt, kā laiks, kas veltīts mākslas darba radīšanai, sākot no idejas līdz realizācijai, ietekmē mākslas darba ideju un veidolu, šogad esmu pievērsusi uzmanību trim izstādēm: "Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība" jaunatklātajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, "Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un Valda Celma izstādei "Kinētikas arheoloģija" Rīgas Mākslas telpā. Katra no šīm izstādēm piedāvā atšķirīgas laika un mākslas darba rašanās formulas, kuras tiešā veidā, visticamāk, nav lietojamas šodienas māksliniekam, bet rosina mēginājumiem atrast savējo.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe

Nacionālā teātra izrāde "Asins kāzas", režisors Vladislavs Nastavševs. Maigums, nežēlība, precizitāte, skaistums, fantāzija vispārākajā pakāpē.

"Berlīnes ansambļa" izrāde "Fausts", režisors Roberts Vilsons. Gudri, ironiski, aizraujoši sarežģīti, ko mans prāts tomēr spēja uztvert. Tik virtuozu aktierspēli, kādu demonstrēja Kristofers Nells Mefistofeļa lomā, nekad un nekur nebiju redzējusi – absolūta psihofiziska brīvība. Pat mans elks Benedikts Kamberbedžs atpalika.

Jaņa Rozentāla izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Kaut kādā grūti definējamā veidā šis Notikums radīja nacionālo jūtu pacēlumu. Bija lepnums, ka mums ir tāda līmeņa mākslinieks, tik skaists pēcremonta muzejs, tik gudra izstādes koncepcija, kas piedāvā aplūkot ne tikai gleznas, bet arī fotogrāfijas – gan kā gleznu iedvesmotājas, gan mākslinieka privātās dzīves izgaismotājas.

Raimonds Ķirķis, dzejnieks

Vladislava Nastavševa izrāde "Melnā sperma", ko man bija iespējams noskatīties viesizrādē Vidzemes koncertzālē Cēsis 4. augustā, un tai sekojošais Valmieras Vasaras teātra festivāls 5.–7. augustā. Rīga ir pārslogota – šāds secinājums radās pēc izbraukuma kultūras zaļumos. Pārslogota gan ar norišu intensitāti, kas notikumiem liek ieslīgt bezatminīgā ikdienas ritējumā, gan ar to, ka ir samērā grūti rast novitātes pilsētvides iesaistei mākslā. Ja "Melnā sperma" vien ir ievērības cienīga ar savu svaigo teātra valodu un saturu, tad Valmieras Vasaras teātra festivāls vieš cerības par arvien jaunākiem meklējumiem arī šajā mākslas jomā.

Koncertizrāde "Metamorfozes" Kultūras pilī "Ziemeļblāzma" kultūras foruma "Baltā nakts" ietvaros 10. septembrī. Kādā intervijā grupas "Sigma" solists Jānis Ozoliņs izteicās par grupas nosaukuma atspoguļojumu savā mūzikā, proti, dažādu mūzikas stilu un grupas dalībnieku personību sintēzi gala rezultātā (sengrieķu alfabēta burts Σ tiek izmantots kā summas zīme). Tieši šajā koncertā līdzās grupas mūzikai tika atskaņoti minimālisma komponista Filipa Glāsa skaņdarbi, kas radīja grupas mūzikas skanējumu kontekstuālāku. To visu papildināja Ievas Kauliņas scenogrāfija un dejas kompānija "Ārā", kas kopējo multimediālā priekšnesuma summu padarīja jo vērienīgāku.

Arta Ostupa dzejoļu krājums "Žesti", izdevniecība "Neputns". Šī dzejoļu krājuma iespaidīgums paģērē krietni plašāku domu izklāstu, nekā tas šeit būtu pieņemams, tāpēc šim brīdim izvēlos to izsacīt īsi, pārfrāzējot kādu Ostupa rakstītu rindu (kaut par dzejoļa rindām šī dzejnieka sakarā ir diezgan mānīgi runāt): es vairs nespēju sevi iztēloties ārpus tavas atmiņas.

Haralds Matulis, literāts

Izlasīju grāmatu "Janoami", par jaunu balto meiteni, ko mazotnē nolaupa lietusmežu indiāņi. Viņa sastopas ar visādu varmācību, bēguļo pa džungļiem no vienas cilts pie citas, vairīdamās no sliktajiem indiāņiem, kas grib viņu nogalināt. Visa dzīve paiet ķīviņos un karagājienos un šapuno slēpjoties no citu klanu uzbrukumiem. Ļoti aizraujoša un vitāla dzīve.

No vietējiem kultūras notikumiem patika LMC Vakarskola, kas sezonas laikā notiek ik pa divām nedēļām. Tur ir iespējams padiskutēt par aktuālām laikmetīgās mākslas un mūsdienu sabiedrības tēmām, kas vispār Latvijā ir reti pieejami lieta. No pārsteidzošajiem kultūras notikumiem pārsteidza Lailas Pakalniņas filma "Ausma" – dīvaina avangarda filma.

Jānis Ķīnasts, pilsētplānotājs

Kr. Barona ielas remonts Rīgā. Kr. Barona ielas remonts ir kultūras notikums pats par sevi. Tas nepārprotamā kārtā atklājis mūsu sadzīvisko, profesionālo un citu konfliktsituāciju risināšanas kultūras iezīmes, kāds teiktu pat – vērtības. Visa iela ar tās nesto nosaukumu nu jau ir kļuvusi par sava veida pārmaiņu simbolu Rīgā. No vienas puses, parādot, ka pilsēta ir kaut kas vairāk par ēkām ar cilvēkiem starp tām, pilsēta ir kustība un iela ir domāta, lai pa to kustētos daudz kas vairāk par privāto autotransportu. Uz ielas mēs kļūstam par sabiedrību. No otras puses, viss šis stāsts ironiski norāda uz to, ka, pirms ķeramies pie lielākiem projektiem, mums būtu jāiemācās, ko nozīmē tikt galā ar vienu ielu.

Kristas Burānes, Mārtiņa Eihes un Leldes Prūses izrāde "Robežas" Purvciemā. Jēdziens robežas man ir tuvs. Dabas pasaulē tās ir ļoti plūstošas, bet cilvēks savā iedomībā ar izdomātu karšu palīdzību tās mūsu ainavas uztverē uznesis kā treknas līnijas, tādējādi sagraizot to, kas vēl pirms tam bijis vesels. Izrādi "Robežas" viennozīmīgi lieku gada meistarstiķu sarakstā, jo, kaut vai nosaucoties par robežām, šī izrāde uzlikusi pirkstu uz šī vārda un jautā – tiešām? Trīs stundu laikā, kuras ar aizsietām acīm pavadīju te trolejbusā, te kāpņu telpā uz krēsliņa vai siltā dzīvoklī, rokās turot kādas sievietes mantoto tēva siksnu, pirmās nojūk tieši mūsu uztveres robežas. Kur sākas un beidzas intīmais, paslēptais, noslēpumā turētais, kas domāts tikai izredzētajiem? Lai kāda būtu atbilde, izrādes laikā, dzirdot visskaistākās balsis un sajūtot cilvēciskākās rokas, tā kļūst mazsvarīga. Būtiskais jau nav acīm saredzams, īsti mēs redzam tikai ar sirdi, kā teiktu viens mazs starpplanētu ceļotājs.

Festivāli "Lampa", "Komēta" un "Zemlika". Ko tur daudz. Latvijas festivālu karte mainās. No kominieku pasākumiem kāpās un jauniešu hārdkoriem Zirņu pļavās esam tikuši līdz indie kultūras notikumiem teju katrā lauku sētas pagalmā, pilsētas mikrorajona šķērsielā un tamlīdzīgi. Vasaras (un ne tikai) festivālu rīkošana, šķiet, ir kļuvusi par sava veida morālu pienākumu, kā pievienotā vērtība tām retajām nedēļas nogalēm, kurās pie D vitamīna var tikt arī dabiskā veidā. Lai kā arī būtu ar Latvijas kultūras festivālu renesansi (?), ne visus esmu apmeklējis un, spriežot pēc to augošā skaita, mums katram drīz vajadzēs savu festivālu plānotāju. Labi, ka pēdējos Latvijā štancē pēc līdzīgiem principiem. Tāpēc arī ir liels prieks, ka vismaz trīs no šādiem notikumiem novērtēju ar visaugstāko atzīmi. Un visus šos festivālus kaut kas saista – un tas noteikti nav kaut kas, kas tos īpašus padarījis tieši šogad. Šos festivālus saista tas, ka tie necenšas būt kaut kas vairāk, nekā tie ir. Šie festivāli nav fatamorgāna, kas tev apsola kaut ko vairāk par tevi pašu. Ja vēlies izteikties, tu tapsi uzklausīts, bet cieni citus un runā par sevi. Ja vēlies iztrakoties un noticēt, ka cietoksnis ir mūsu prāta izdomājums, nevis reālas sienas, tu tapsi uzņemts ar atplestām rokām. Ja vēlies notikumu, kas ārpus Latvijas kultūras kartes atrodas ne tikai telpā, bet arī laikā, tev ir dota tāda iespēja. Un visi trīs, kopā ņemti, tie tādējādi kļūst par to, kas mums tiešām ir vajadzīgs. Un tā ir sapratne: kur ir, tur rodas.

Inga Žolude, rakstniece

Manu šā gada mākslas piedzīvojumu starpā īpašu vietu aizvien ieņem Rudens kamermūzikas festivāla ietvaros notikušais koncerts "Happy birthday, Steve Reich!", kas vispusīgi iezīmēja gan minimālisma mūzikas poētiku, gan sniedza diezgan plašu un atraktīvu ieskatu alternatīvās skaņu radīšanas performancēs, muzicējot gan uz kaktusu adatām, gan rotaļu flīģelīša, gan puķupodiem.

Visnospriegotākais teātra valodas lakonismā šogad bija Vladislava Nastavševa režisētais uzvedums "Mēdeja" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Atkārtot, ka Guna Zariņa spēlē izcili, jau kļūst par banalitāti, jo viņa citādi nemaz nemēdz spēlēt. Riskantā bērnu aktieru klātbūtne izrādē tiek izturēta, un sirdi plosošās zēnu balstiņas sevi attaisno pilnībā. Ak, kādi gan mēs skatītāji esam tīksmīgi emociju patērētāji!

Teātra kontekstā noteikti vēlētos minēt arī režisora Jana Villema van den Bosa iestudējumu "Pinokio" Latvijas Leļļu teātrī. Ar novatorisko sen klasiskā stāsta interpretāciju un absolūti izcilo scenogrāfiju sen pazīstamajās Leļļu teātra telpās tika ienesta pasaules elpu.

Lai gan šis gads Latvijas mākslā mūs ir lutinājis gan ar LNM atklāšanu un izcilām izstādēm citās izstāžu telpās, es minēšu tieši "Survival Kit" izstādi, kas norisinājās paralēli Tēlniecības kvadriennālei un kas savā ziņā radniecīgā veidā uzturēja dialogu ar skatītāju. "Survival Kit" šogad sekmējies laikmetīgajā mākslā vērst uzmanību uz nemateriālajām norisēm un tradīcijām, lai ar eksperimentālām pieejām pastumtu mākslas robežas vēl mazliet plašākas. Festivāla bagātīgajā programmā īpaši jāuzteic fenomenālu skatītāju pieprasījumu ieguvusī performance "Mala", ko veidojušas māksliniece Kate Krolle un Agnese Krivade, savdabīga autore, kas pēc ilgākas prombūtnes, par laimi, atgriezusies Latvijas mākslas telpā.

Henriks Eliass Zēgners, dzejnieks un dīdžejs

2016., šķiet, atmiņā paliks kā tumšs gads. Katrā ziņā tā jo īpaši šķiet šajā laikā, kad grūti atcerēties, kā izskatās saule. Līdzās teroraktiem un politiskam ārprātam kultūrā tas iezīmējies kā nāves piepildīts laiks. Līdzās Deividam Bovijam, Leonardam Koenam, Kītam Emersonam, Umbertam Eko, Intai Čaklajai un Ilmāram Blumbergam šogad aizgājuši vēl daudzi, daudzi citi.

Attiecīgi šajā topā hronoloģiski pirmais izvirzās Bovija pēdējais albums "Blackstar", kas tika izdots janvāra sākumā, dažas dienas pirms Bovija nāves. Par to rakstīts un runāts ir daudz, bet joprojām līdz galam nespēju tā īsti pat noticēt šī albuma esamībai – tajā ir bezgalīgi daudz neticami spēcīgu elementu – gan muzikālu, gan idejisku –, kas kopā rada atsevišķu kosmosu. Nepilnu nedēļu pēc 10. janvāra, Zigija nāves dienas, teju nejauši nokļuvu Bovijam veltītajā ceļojošajā izstādē, kas tobrīd bija apskatāma Groningenā. Vīstošie ziedi, cilvēki asarām acīs un kopējā noskaņa lika justies tā, it kā būtu notikusi pasaules mēroga traģēdija.

Nākamo gribu nosaukt "Radiohead" jaunāko albumu "Moon Shaped Pool", kas tika izdots maijā. Albums lēnām, bet pamatīgi šī gada laikā manī ir ieaudzis, un ticu, ka, klausoties to pēc vairākiem gadiem, atmiņā atausīs tieši šis gads. Mierīgs, nepretenciozs, caurspīdīgs un vēss, satriecoši skaists ieraksts. Septembrī man palaimējās – nokļuvu "Radiohead" koncertā Berlīnē. Tas noteikti ir arī šī gada spilgtākais koncerts. Īsi izsakoties, varu vien visiem ieteikt sekot līdzi viņu turneju datumiem un pirkt biļetes.

Kā trešo spilgto notikumu gribu nosaukt atjaunotā Latvijas Nacionālās mākslas muzeja atklāšanu pēc rekonstrukcijas. Muļķīgā kārtā visas ģeniālās izstādes tajā gan esmu palaidis garām, taču sajūta, pirmo reizi izstaigājot tā telpas, atmiņā palikusi ļoti skaidri. Kad mācījos pamatskolā, mana mācību iestāde atradās piecu minūšu gājienā no muzeja. Nereti bastoju stundas un, nezinādams, ko citu darīt, gāju uz turieni, sēdēju un skatījos uz Purvīša gleznām. Tas man bija tāds drošs patvērums. Laikā, kad muzejs bija slēgts, Rīgas centrā visu laiku atdūros pret sajūtu – kaut kā trūkst. Tagad, pēc rekonstrukcijas, viss atkal nostājies savās vietās, vēl labāk un jaukāk nekā iepriekš.

Gribu pieminēt vēl dažus citus spilgtus notikumus: Igija Popa jaunāko albumu, viņa koncertu "Positivus" festivālā, latviešu grupas "The Pink Elephant" izdoto albumu "kasešu atskaņotāja" formātā (un tā klausīšanos mazā koka namiņā Slovākijas kalnos), pēdējo Nacionālā teātra "Osedžas zemes" izrādi aprīlī ar Lolitas Caukas sveikšanu dzimšanas dienā. Un Nika Keiva jaunāko albumu, it īpaši pirmo reizi, kad to klausījos, braucot cauri pelēkam Polijas rītam.

Satori aptauja

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!