Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
05.06.2020

Spēles ar uguni

Komentē
0
Saglabā

"Es vispār nevaru iedomāties, ka tu kļūsti dusmīgs," draugi ir teikuši, komentējot manu apkaunojošo stāstu par to, kā pārtraucu spēlēt videospēles. "Vai arī tu vienkārši esi tik aukstasinīgs, ka nevaram atrast paslēptos līķus?"

Augdams Amerikas vidējos rietumos 80. gados, es biju tipisks sava laika produkts. Videospēles nupat bija sākušas ieņemt vietu nacionālajā apziņā, un "Atari" konsole kļuva par pirmo plaši pieejamo videospēļu platformu. Lauku bērnam, kas izmisīgi meklēja nodarbes (mēs dzīvojām vairāk nekā 4 jūdžu attālumā no pilsētas, un kaimiņu saimniecībās nebija mana vecuma bērnu), tas bija veids, kā aizpildīt vienmuļās dienas.

Man joprojām palikušas prātā pirmās spēles, piemēram, "Donkey Kong" un "Asteroid" – graudains ekrāns, trijstūrains kosmosa kuģis, kas spridzina pretī lidojošus lielus un mazus apļus, kuru iznīcināšana sniedza tādu gandarījumu, it kā es būtu izglābis bezpalīdzīgu jaunavu vai pat visu pasauli – līdz nākamajai dienai –, pie reizes uzstādot arī jaunu spēles rekordu.

Atceros dienas, kad ar draugiem sēdējām manā istabā – tikko vēl bija pusdienlaiks, bet, kad palūkojos ārā pa logu, bija jau uzlēkušas zvaigznes. Blenžot ekrānā, varēju pavadīt neskaitāmas stundas – tādā kā meditatīvā stāvoklī, atdalīts no pasaules, līdz mamma uzsauca: "Vakariņas gatavas!"

Tomēr šādai videospēļu spēlēšanai, kas robežojās ar apsēstību, bija arī daži trūkumi, un viens no tiem mani mocīja vēl vairākus gadus, līdz visbeidzot pārtraucu spēlēt videospēles. Proti – es biju ļoti dusmīgs bērns, kad spēlēju šīs spēles.

Man jāatzīstas lasītājam, ka bērnībā biju ļoti sāncensīgs, un šī iezīme atklāja savu neglīto seju jebkurā nodarbē, kad tiku nostādīts pret kādu citu (pat tad, ja šis cits bija datorprogramma). Biju audzināts tā, ka iekšā verdošās dusmas citu priekšā vajag apslāpēt – kaut vai tāpēc, lai neizskatītos pēc muļķa. Bet, kad istabā biju tikai es un mans videospēles pretinieks, visas apspiestās dusmas izlauzās – neviena cilvēka visapkārt, tikai cīņa uz dzīvību un nāvi, aci pret aci. Un nāvi videospēlēm es vēlēju tik bieži, ka varbūt labi vien bija, ka cīnījos ar nekustīgu priekšmetu bez dvēseles.

Bērnībā man bija sava istaba, kas, kā vēlāk atklāju, bija citiem nepieejama greznība. Man bija pašam sava mazā karaļvalsts – gulta, grāmatplaukti, televizors un krēsls pašā istabas vidū. Tur es varēju sēdēt un burties ar savu "Nintendo" (bija jau deviņdesmitie, un šī konsole bija neliels solis augšup).

Jo vecāks kļuvu, jo vairāk sakāpinātās cerības un pašsaprotamās sakāves, ko dzīvē piedzīvo katrs, audzēja manas dusmas. Sāku mest "Nintendo" pulti pret zemi, kad kaut kas neizdevās; kliedzu uz TV ekrānu, kad mani amerikāņu futbola spēlētāji neguva punktus vai beisbola spēlētāja atsitiens neizdevās. Vecāki no viesistabas sauca, lai tūlīt pat izslēdzu spēli, citādi viņi nāks to darīt paši. Manas dusmas uz brīdi rimās, lai pēc brīža uzliesmotu no jauna.

Šādi es vadīju paralēlo dzīvi ekrānā lielāko daļu pusaudža gadu. Nevaru pateikt, cik daudz stundu pavadīju, cenzdamies uzvarēt, bet, visdrīzāk, pazaudēju vairāk nervu nekā jebko citu.

Domāju, ka šādās atkarībās (es patiesi nespēju pārtraukt to darīt) bieži gadās mirkļi, kas izgaismo problēmas apmēru. Manu dzīves gaitu mainīja (domāju, ka galu galā uz labu) divi konkrēti notikumi, kad man bija septiņpadsmit.

Spēlēju "Tecmo Super Bowl" – tā bija mana mīļākā spēle un lielākais ienaidnieks. Vienā no kārtējiem lamu pavadītajiem dusmu izvirdumiem, ko veltīju TV ekrānam, triecu spēles pulti pret dēļu grīdu, un tā palidoja zem gultas. Tolaik pultis vēl bija savienotas ar konsolēm, tāpēc es kā virves vilcējs centos izdabūt to no gultas apakšas, velkot aiz vada. Pašam par pārsteigumu, es pulti biju sašķaidījis, un tās iekšas bija izgāzušās uz āru gluži kā nokautam dzīvniekam.

Brīdi šokā stāvēju ar pulti rokās. Nekad nebiju pret nedzīvu objektu jutis tādu nicinājumu un naidu, lai to patiešām salauztu. Tajā mirklī sapratu, ka man jāizdara izvēle – brīdī, kad mans "Tecmo Super Bowl" izlaidīs garu (spēļu atmiņas kartes nebija mūžīgas), es pārtraukšu spēlēt videospēles pavisam. Šis mirklis pienāca ātrāk, nekā gaidīju – jau tajā pašā vasarā.

Ievēroju, ka mana "Tecmo Super Bowl" spēles kasete nedarbojas, kā nākas – nepareizi saglabā datus un laiku pa laikam uzkaras. Zināju, ka totāla sirdsdarbības apstāšanās ir tepat aiz stūra, un varēju tikai gaidīt klīnisko nāvi. Darīju visu, kas manos spēkos, lai atvieglotu situāciju, bet tas bija pārāk sarežģīti.

Un tad pienāca tā diena. Vienā no tirādēm biju nosolījies spēli nodedzināt, kad man tā būs apnikusi vai arī mirusi dabīgā nāvē. Rituālistiskā noskaņojumā, kas nāca no kaut kādām manis dzīlēm, nolēmu spēli iznest ārā un to tiešām izdarīt. Līdzi paņēmu šķiltavas, no spēles kasetes izvilku iekšas, lai tā labāk degtu. Noliku to smiltīs mājas pagalmā, aizdedzināju filmiņai līdzīgās iekšas un vēroju, kā tā deg. Mani pārņēma savāda laimes sajūta; tolaik to nesapratu (tobrīd galvenokārt brīnījos, vai vispār esmu pie pilna prāta), bet tagad redzu to kā ziedojumu dieviem, atbilstošu noslēgumu tam, kas mani tik biedējoši bija kontrolējis. Tagad tas bija beidzies, es varēju dzīvot citu dzīvi bez videospēlēm – un to es arī darīju.

Kopš tā brīža esmu turējis pulti rokās tikai pāris reizes, lielākoties tāpēc, ka jaunākie radinieki gribējuši ar mani uzspēlēt kādu spēli. Citas reizes padevos draugiem, kuri joprojām spēlē. Paņemt rokā pulti un kaut ko uzspēlēt ir līdzīgi kā piekrist ar draugiem iedzert šotu – tu piekrīti, bet pēc tam jūties slikti. Un, jo vecāks kļūsti, jo mazāk pievilcīgs tas viss paliek.

Varbūt mēs esam pietuvojušies tehnoloģiju pārsātinājuma punktam. Es jau tā gana daudz sēžu pie datora un patiešām cenšos atrast jebkādu veidu, kā aizbēgt no ekrāniem, lai gan pilsētā to izdarīt kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Šis apstāklis sliecas pastiprināt jau augošu problēmu – atkarību no tehnoloģijām kopumā. Jo vairāk tu centies no tām izvairīties vai atradināties, jo niknāk atkarība tevi pārņem, kad tai piekāpies.

Ticu, ka dzīve ārpus ekrāna ir daudz skaistāka. Esmu laimīgs par to, ka lielāko tiesu sava divdesmitgadnieka posma spēju izvairīties no ekrāniem – videospēļu spēlēšana būtu mani iemetusi atpakaļ vietā, no kuras gribēju izbēgt. Es joprojām mēdzu sadusmoties, bieži vien par niekiem, bet, kad atbrīvojos no videospēlēm, sapratu, ka dusmas ir kaut kas tāds, ko spēju kontrolēt. Atslēgšanās no pults un pieslēgšanās atpakaļ dzīvei bija tā sākums.

Džeids Vils

Džeids Vils (1978) ir literārais tulkotājs. Viņš ieguvis maģistra grādu Tartu Universitātē somugru filoloģijā. Džeids tulko no latviešu, lietuviešu un igauņu valodas, viņa tulkojumi ir publicēti tādos...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!