Spēles ar sērkociņiem

"Poges kungs stāvēja pašā ielas vidū pie Komiskās operas un sasprindzināti skatījās pāri uz Ganību dambja tiltu. Viņš redzēja, ka meitene garāmgājējiem izstiepj pretī roku un kniksē. Dažreiz garāmgājēji apstājās un deva naudu. Tad mazā kniksēja atkal un, kā likās, pateicās. Poges kungs atcerējās iepriekšējās dienas ainu mājās. Punktiņa taču bija stāvējusi dzīvojamā istabā, vaimanājusi pret sienu un teikusi: "Sērkociņi, pērciet sērkociņus, mani kungi un dāmas!" Tas bijis mēģinājums. Par to nebija vairs nekādu šaubu. Tur stāvēja viņa meita un ubagoja!"

Ērihs Kestners. "Punktiņa un Antons"

Nepiedzeries, nevārties dubļos kopā ar cūku un neapkauno cūkas vārdu, neaizmirsti izslēgt gludekli, uzmanīgi rīkojies ar prīmusu, pazīsti Vidusāzijas dzejniekus, padomju kosmonautus un Otrā pasaules kara varoņiem veltītus pieminekļus, nešķērso dzelzceļu neatļautās vietās, iepērcies Igaunijas PSR Patērētāju biedrības veikalos – tā ir tikai nožēlojama saujiņa no zināšanām, ko padomju cilvēks reiz varēja apgūt, rūpīgāk pirkstos apgrozot sērkociņu kārbiņu. Sērkociņi, to trauslās no plāna finiera salocītās un ar papīru aplīmētas kārbiņas un uz kārbiņām uzlīmētās etiķetes bija vesela industrija un pat eksporta nozare.

Sērkociņu fabrikas vēl kopš 19. gadsimta bija daudzās Latvijas pilsētās – "Vulkāns" un "Komēta" Rīgā, sērkociņu skaliņu fabrika Saldū, fabrikas Liepājā un Kuldīgā. Tur saražotais tika nosvilināts, nomests zemē, ieslodzījuma vietās iebūvēts garlaicības iedvesmotos izsmalcinātu katedrāļu un citu sērkociņu namiņu maketos vai pielipināts pie kāpņu telpu griestiem gan tepat PSRS, gan šķūrēts prom uz tādām tālām zemēm kā, piemēram, Tunisija un Maroka.

Sērkociņu bija daudz, un, kā tas parasti gadās ar lietām, kuru ir vairāk par trim, cilvēki sāk tās kolekcionēt. Sērkociņu kārbiņu etiķešu kolekcionēšana jeb filumēnija PSRS bija kļuvusi par tik izplatītu laika kavēkli, ka, līdzīgi filatēlistu priekam izlaistām pastmarku sērijām, sērkociņu rūpnīcas pat bija sākušas drukāt īpaši krāšanai paredzētas etiķešu sērijas, kādas uz kārbiņām, iespējams, pat nekad netika salīmētas.

Šajās sērijās tad parasti bija kāds ducis kārbiņu etiķešu un dažkārt arī lielā bilde – tā, ko būtu jālīmē uz vairāku kārbiņu iepakojuma jeb "bloka". Veikalos parasti bija pieejamas tikai kārbiņas ar pāris veidu etiķetēm – laikam zināmākā un gadu gaitā dažādos izpildījumos pārstrādātā ir tā ar trim vārpām un žokeju uz lēcienā sastinguša melna zirdziņa muguras. "Safety Matches" – tur mulsinoši bija rakstīs, un ilgu laiku man nebija ne mazākās jausmas, kāpēc it kā parasti sērkociņi tiek dēvēti par "Drošības sērkociņiem". Bērniem spēlēties ar tiem tāpat nebija ieteicams, ugunsgrēks varēja izcelties arī no tiem, un arī neko mitrumizturīgi tie nebija – kaut kādā tūrismam veltītā padomu grāmatā biju lasījis, ka par ūdensdrošiem sērkociņus varot padarīt, vien to galviņas rūpīgi iemērcot izkausētā parafīnā.

Un tikai vēlāk, šķiet, pēc kādā detektīvromānā vai vecā avīzē lasītā par indēšanu vai saindēšanos ar sērkociņiem, nāca atskārta, ka pieminētā drošība nebūt nav saistīta tikai ar pašaizdegšanās risku un tātad sērkociņu pamatfunkciju. Ilgu laiku sērkociņu galviņās tika izmantots visindīgākais un lietošanā bīstamākais no fosforiem – baltais fosfors. Drošajos sērkociņus sāka izmantot mazāk bīstamo sarkano fosforu, turklāt to nošķīra no maisījuma, kurā tiek iemērktas sērkociņu galviņas, un izmantoja vienīgi sērkociņu uzraušanai paredzētajā abrazīvajā joslā uz kārbiņu malām.

Manā īpašumā ir pāris pašdarinātu albumu, kuru lapās ir vēl iepriekšējās paaudzes vākta etiķešu kolekcija. Kopš bērnības esmu to pētījis tik daudz reižu, ka vairumu bildīšu un klāt pierakstīto tekstu atminos no galvas. Droši vien līdzīgi atmiņu pazaudējušajam Umberto Eko romāna "Karalienes Loanas noslēpumainā liesma", kas pagātni meklēja bēniņos uzietās komiksu burtnīcās, es savas atmiņas restaurāciju varētu sākt ar sērkociņu etiķešu albumiem.

Manā bērnības pastmarku kolekcijā vienīgais patiesais brīnums, kā tolaik pašam šķita, bija lentikulārajā drukā (tā ir tā pati tehnoloģija ar caurspīdīga materiāla rieviņām, kas uz kalendārīšiem, atklātnītēm un nozīmītēm rada trīsdimensiju telpas vai kustības ilūziju) iespiesta Butānas marka, savukārt etiķešu albumos pāris vispārākie eksemplāri bija dažas kārbiņas no ASV, kas pat īsti nebija ne kārbiņas, ne etiķetes, bet vienkārši salocīti apdrukāta kartona gabaliņi ar izplēšamiem tāda paša kartona "kociņiem". To brīnumainība galvenokārt gan slēpās šajā tehnoloģijā un pašā izcelsmes faktā, bet ne "saturā", jo, kā jau minēju, uz padomju etiķetēm aplūkotās tēmas bija ne mazāk raibas kā rakstītais uz noplēšamā kalendāra lapiņu kreisajām pusēm.

Aplūkojot etiķetes tagad, interesants šķiet ne tik daudz uz tām drukātais saturs, cik mākslinieciskais izpildījums jeb forma.

Anonīmi palikuši meistari ir vingrinājušies, darinādami spožas mazformāta kompozīcijas, kas ir krietni vien drosmīgākas un aizraujošākas par nu jau, kā šķiet, pamirušo "ex libris" žanru. Daudzas no etiķetēm ir vienā vai divās krāsās iespiesti grafiskā dizaina šedevri, kas nedarītu kaunu arī jaunāko laiku dizaina, ilustrācijas vai it kā tikai pēdējo gadu laikā par modes lietu kļuvušās infografikas nozares darboņiem (starp citu, mākslinieciski interesantas jau nav tikai PSRS tapušās sērkociņu etiķetes, te, lūk, ieskats citu zemju produkcijā.

Nav ne jausmas, kur šāda informācija būtu meklējama, taču var jau būt, ka kaut kur sērkociņu fabriku arhīvos un vecās Personāla dokumentu valsts arhīvā nonākušās grāmatvedības grāmatās ir atrodami arī mākslinieku vārdi. Kuldīgas sērkociņu fabrikā "Vulkāns" kā melnstrādnieks savas darba gaitas reiz esot sācis aktieris Ēvalds Valters (1894-1994). Iespējams, kādā no sērkociņu fabrikām sācies vai aizritējis arī daža Latvijas mākslas klasiķa daiļrades gājums.

Varbūt kāds no lasītājiem zina vairāk?