Kultūra
12.12.2012

Spalvas

Komentē
0

Kad man tālo astoņdesmito gadu beigās padusēs izauga spalvas, mamma ieteica tās noskūt, bet uz maniem iebildumiem tikai paraustīja plecus un teica, ka tā būs citām meitenēm. Viņa neteica, ka mans padušu apmatojums būtu neglīts, tikai informēja mani par šo sabiedrības normu. Mamma toreiz nevarēja iedomāties, ka pēc dažiem gadiem citām meitenēm brīvas no apmatojuma būs ne tikai paduses, bet arī kājas un peldkostīma biksīšu apkārtne, bet vēl pēc kāda laika – visā pilnībā arī zona, ko šīs biksītes parasti apslēpj. Tā kā pēc spalvainuma kritērijiem esmu virs vidējā, man arvien ir nācies nopūlēties, lai neapgrūtinātu apkārtējos ar nepiedienīgu izskatu. Diemžēl šīs pūles apgrūtina mani pašu, un gribu saprast, kāpēc mūsu kultūrā sievietēm jāizliekas, ka viņām mati aug tikai uz galvas.

Negribu gan apgalvot, ka manā personiskajā uztverē "nevēlamais apmatojums"[1] viennozīmīgi būtu vēlams. Man nav sveša jaukā sajūta pēc vaksācijas, kad "viss ir tik gluds un tīrs," ko bieži piesauca citas sievietes, ar kurām mēģināju apspriest šo jautājumu. Arī slēptās vai atklātās matiņu likvidācijas pakalpojumu reklāmās parasti tiek uzsvērts jutekliskais aspekts. Tiek runāts, piemēram, par pastaigu plīvojošos svārkos vai par seksuālo dzīvi tiešākā veidā. Patīkamās izjūtas tiek pieminētas labprātāk nekā apstāklis, ka, piemēram, "tev vairs nebūs jāvairās no pārējo sieviešu skatieniem sporta kluba ģērbtuvēs vai jāprāto, kādu peldkostīmu vilkt uz baseinu"[2] jeb nepieciešamība ievērot bezspalvu standartu, atkailinot citkārt slēptas ķermeņa daļas publiski vai pat privāti. Doma, ka kaut ko dari sev par prieku, nevis citu dēļ, glaimo patmīlībai. Tomēr joprojām pastāv jautājums, kāpēc gan tik daudziem cilvēkiem gluda āda bez spalvām – kā savējā, tā citu – šķiet acij un taustei tīkamāka. Jo īpaši, ja tā ir sievietes āda.

Vīrieši bārdu un ūsas palaikam ir skuvuši, kopš izgudroja šim nolūkam piemērotus darbarīkus. Sākotnēji viņi atbrīvojās no visa veida galvas matiem tālab, lai ienaidniekam nebūtu kur ieķerties[3], vēlāk higiēnas vai arī sociālā slāņa demonstrēšanas nolūkos. Vairākās kultūrās vīrieši ir likvidējuši arī ķermeņa apmatojumu, tomēr kopumā no saviem kāju, roku, padušu un kaunuma matiņiem sievietes ir atbrīvojušās biežāk nekā vīrieši.[4] Līdzīgi kā vīriešu noskūtā bārda, arī sieviešu viscaur gludā āda senatnē mēdza apliecināt sociālo statusu, proti, tāda tā bija tikai augstāko sabiedrības slāņu pārstāvēm. Šis apstāklis tiek plaši izmantots attiecīgo pakalpojumu reklāmas materiālos, kuros parasti uzsvērts, ka augstdzimušas daiļavas esot vaksējušās jau senajā Ēģiptē, Grieķijā un Romas impērijā.

Tāpat vaksācijas salonu mājaslapās labprāt tiek pieminēts, ka teju visu laiku vizuālajā mākslā, attēlojot kailumu, sievietēm praktiski nekad nav sastopams nekāds ķermeņa apmatojums. Aplūkojot dažādus mākslas vēstures piemērus, redzams, ka visbiežāk tas tiešām netiek skaidri parādīts. Ja skulptūru gadījumā vēl var pieņemt, ka tēlnieki apmatojumu nav izcēluši formas tīrības labad (vīriešu skulptūrās gan gadās pa kādam noapaļotam kaunuma kušķim), tad gleznās un grafikās matiņu trūkumu ir grūti apšaubīt. Padušu un iespējamie kāju matiņi parasti ir ignorēti vispār, bet kaunums visbiežāk attēlots vai nu bez spalvām, vai arī tas aizsegts ar nelielu drapēriju, dekoratīvu ornamentu vai auga detaļām, vai nekonkrēti izēnots – it kā ir, it kā nav. Retumis gan figurē minimāls stilizēts kaunuma apmatojums, tomēr vīriešiem biežāk nekā sievietēm.

Apmatojums ignorēts arī kristīgās Eiropas mākslā, kad tajā atsāka parādīties kailķermeņi. Analizējot attēlus vienus pašus bez konteksta, varētu secināt, ka Renesanses un vairāku turpmāko gadsimtu laikā abu dzimumu cilvēki ir aktīvi skuvuši vai vaksējuši vismaz kaunuma un padušu apvidu (kāju spalviņas vēl varētu būt gleznošanai pārāk smalkas). Patiesībā pēc Romas impērijas sabrukuma, kad Eiropā līdz ar barbaru ciltīm uz daudziem gadsimtiem virsroku guva bārdas, savvaļā augt atsāka arī ķermeņa matiņi.[5]Lai gan viduslaikos turīgākās eiropietes dažkārt tomēr pacentušās tos noplēst, vaksēšanās gandrīz pilnībā tika izskausta 16. gs., kad pret šo paradumu vērsās Katrīna de Mediči[6].

Kopš tā laika Eiropā (un likumsakarīgi – vēlāk arī ASV) masveida metodiska atbrīvošanās no apmatojuma netika praktizēta līdz pat 20. gs. Apģērba apklāti, matiņi varēja droši kuplot, taču pieklājīgajā vizuālajā telpā tos neattēloja līdz pat 19. gs. beigām. Goijam savulaik nācās atteikties no galma mākslinieka amata "Kailās mahas" (1797) dēļ. Gleznā redzamais kaunuma apmatojums gan ir minimāls, un izskatās, ka hercogienei Albai attiecīgajā zonā pat ir izveidota rūpīga frizūriņa. Tomēr ar nelielo tumšo spalvu laukumiņu pietika, lai par mākslinieka darbību ieinteresētos inkvizīcija, jo īpaši tāpēc, ka uzgleznotais sievietes tēls klaji pauž iekāri, tā kontrastējot ar dažu iepriekšējo gadsimtu aseksuālajiem sieviešu aktiem. Vēl skandalozāks darbs bija Gistava Kurbē "Pasaules sākums" – ne tik daudz pavērtās kājstarpes kā kuplā kaunuma matu ērkuļa dēļ. Tā kā šis reālistiskais darbs ir tapis 1866. gadā, to vēl nebija redzējis Džons Raskins, kad viņš, kā vēstulēs lasāmos mājienus interpretē Mērija Lutjēna[7], 1848. gadā kāzu naktī ar Efiju Greju pēkšņi atklājis, ka jaunās sievas līdz šim apslēptās ķermeņa daļas pretēji tālaika mākslas uzturētajam priekšstatam klāj apmatojums. Šoks bijis tik liels, ka Raskins nespējis pildīt vīra pienākumus visus piecus gadus, līdz Efijai izdevies laulību anulēt un iziet par sievu pie slavenā prerafaelīta, skaistās slīkones Ofēlijas autora Milē, kuram viņa dzemdēja astoņus bērnus.

Kopš 19./20. gs. mijas ķermeņa apmatojums Rietumu kultūrā gan leģitīmi skatāms gleznās un fotogrāfijās, taču paralēli pamazām sāk pazust no sievietes ķermeņa. 1915. gadā ASV tiek uzsākta "Lielā padušu kampaņa".[8] Tā kā ap šo laiku modē nāk bezpiedurkņu kleitiņas, ražotāji iegūst jaunu, viegli iekarojamu teritoriju. Pirmajā reklāmā ir redzama sieviete ar paceltu roku un pilnīgi gludu padusi, bet teksts vēsta: "Vasaras kleita un mūslaiku dejas apvienojumā rada nepieciešamību atbrīvoties no nevēlamā apmatojuma."[9] Turpmāk reklāmās dažkārt minēta higiēna, tomēr daudz biežāk izmantota vēlme izskatīties pievilcīgai. Sievietēm tiek "iepotēts", ka padusēm jābūt tikpat gludām kā sejai, līdz veikalos parādās īpaši sievietēm domāti skuvekļi, kā arī depilācijas krēmi. Ar kājām sākotnēji neiet tik viegli, taču īsie svārciņi un caurspīdīgas zeķes padara aktuālu gludu ādu arī uz tām. Sākot valkāt arvien pieticīgāk apsedzošus peldkostīmus, matiņiem tiek atstāts arvien mazāk un mazāk vietas. No ASV tendence izplatās anglofonajās zemēs, Rietumeiropā un citviet. Lai gan joprojām ne visā pasaulē miesas atkailināšana automātiski nozīmē bezspalvu standartu un arī otrādi[10], tomēr Rietumu sabiedrībā sievietes visu 20. gadsimtu drosmīgi izrāda arvien vairāk sava ķermeņa, līdztekus nevēloties atklāt citiem uz tā augošos matiņus. To veicina un izmanto attiecīgo produktu tirgotāji. Sievietes ķermenis ir sācis līdzināties tā attēlojumam agrāko laiku mākslā, un, lai šo vizuālo stereotipu ietekme neaizmirstos, tiek producētas arvien jaunas bildes, kas kultivē šādas gludas ādas estētiku.

Britu sociālantropologs Edmunds Ronalds Līčs savos pētījumos par hinduistiem un tagadējās Šrilankas budistiem secina, ka šajās austrumu kultūrās gari mati nozīmē neapvaldītu seksualitāti, īsi apgriezti mati – ierobežotu seksualitāti, bet noskūti – celibātu[11]. Cits antropologs, Kristofers Roberts Holpaiks, izvirza mazliet atšķirīgu hipotēzi: nogriezt matus nozīmē sociālu kontroli, bet gari mati norāda uz atrašanos ārpus sabiedrības[12]. Arī Rietumu sabiedrībā pastāv tendence apmatojumu uztvert kā mežonīguma, bet tā likvidēšanu – kā civilizācijas attīstības pazīmi. Umberto Eko "Neglītuma vēsturē" raksta par Platona uzskatiem: "Parmenīdā tiek noliegts, ka varētu pastāvēt idejas tādām nešķīstām un nicināmām lietām kā mēsli, dubļi, apmatojums. Tātad saskaņā ar šādiem uzskatiem neglītais pastāv vienīgi jutekļiem uztveramajā pasaulē kā fiziskās pasaules nepilnības izpausme atšķirībā no ideju pasaules."[13] Acīmredzot arī mākslā apmatojums netiek attēlots, jo ir nepilnības izpausme.  Tālāk Eko sniegtajos piemēros spalvas retumis tiek izmantotas, lai vārdiski raksturotu neglīto un baiso, dzīvniecisko un smirdīgo. Savukārt neglīteņu attēlos tās vai nu nav saskatāmas, vai arī ir tik pārspīlēti dzīvnieciskas, ka neradījums galīgi neatgādina cilvēku. Arī mūsdienās par spalvām bieži tiek runāts kā par kaut ko pretīgu. Vaksācijas problēmai veltītajos interneta komentāros, kritizējot "noaugšanu", figurē tādi formulējumi kā "spalvains mērkaķis", "alu cilvēki", "džungļi" un "mūžameži".

Minētie priekšstati attiecas uz abu dzimumu pārstāvjiem, tomēr mūsu kultūrā redzamāk skar tieši sievietes. Kaut arī mākslā vīriešu ķermeņa apmatojuma attēlojums ilgstoši ir bijis gandrīz tikpat nepiedienīgs un skūšanās piederumu industrija aizsākās tieši ar vīriešiem domātām precēm, kaut arī vīriešu apģērbu mode ir mainījusies ja ne pilnīgi paralēli, tad atkailināšanās ziņā līdzīgā tempā ar sieviešu modi, tomēr no vīriešiem kā pieklājības standarts joprojām tiek prasīts vienīgi kaut cik sakopt (pat ne obligāti pilnībā noskūt) ūsas un bārdu. Kāju, roku, padušu, krūšu un peldbikšu apkārtnes spalvas gan dažkārt tiek likvidētas vai samazināts to apjoms, tomēr vīrieši tās drīkst eksponēt pludmalē, sporta zālē un citās situācijās, kurās tiek atklātas attiecīgās ķermeņa daļas. Pat ja daži iesmīn par biezāku apmatojumu uz vīrieša ķermeņa ("tam "Ugunsgrēka" Vadimam nu gan ir spalvas!"), vīrieti tāpēc vien neuzskata par nepieklājīgu vai nepievilcīgu. Kāpēc tā?

Lai gan apzīmējumi "vīrišķie hormoni" un "sievišķie hormoni", tāpat kā tiem piedēvētā atbildība par ķermeņa apmatojumu ir visai nesena parādība, un par sekundāro dzimumpazīmi šo apmatojumu dēvē salīdzinoši neilgi, turklāt spalvas, galu galā, aug abu dzimumu pārstāvjiem, arī bez medicīniska pamatojuma nevar noliegt, ka vīrieši caurmērā ir spalvaināki par sievietēm. Arī senajos neglītuma aprakstos spalvas biežāk pieminētas, runājot par vīriešu kārtas būtnēm.[14] Un, ja jau vidējais vīrietis ir spalvaināks par sievieti, patriarhālajā sabiedrībā, organizējot pasauli veidā, kas pretstata vīrieti sievietei, šī atšķirība tiek vēl papildus pārspīlēta un uzsvērta. Spalvains vīrietis mums šķiet "vīrišķīgs", pat ja viņš ir neglīts un dzīvniecisks, savukārt "sievišķīgai" sievietei jābūt estētiski nevainojamai. Tā kā tradicionāli sieviete tiek uzlūkota kā objekts, viņas ādai jābūt pieskārienam tīkamai, respektīvi, gludai un zīdainai (jo uz tausti patīkami mēdz būt arī spalvaini objekti, piemēram, kaķis) saskaņā ar priekšstatu par bezspalvainu ādu kā pilnīgas būtnes idejai atbilstošu. Spalvaina sieviete attiecīgi ir "nekopta". Savukārt, tā kā vīrietis ir subjekts, nevienam īpaši nerūp, vai viņa āda ir vai nav gluda un taustei patīkama – viņš pats ir tas, kurš pieskaras. Vīriešu vidū "sevis sakopšanu", likvidējot matiņus, ir aizsākuši un joprojām proporcionāli vairāk praktizē homoseksuāli vīrieši, kuriem heteroseksuālais lomu dalījums nav tik tuvs un aktuāls. Kopumā Rietumu sabiedrībā vīriešiem apmatojuma iespējamā likvidēšana ir vairāk gaumes jautājums, kamēr sievietes (vismaz fertilā vecuma sievietes) tikai izņēmuma gadījumos atļaujas pārkāpt šo patriarhālā sabiedrībā sakņoto sociālo normu. Tā kā arī mode, mārketings un bailes no mežonīgā šajā ziņā abus dzimumus pagaidām nav ietekmējušas vienādi, pieļauju, ka dziļāks iemesls ir šis pārspīlētais heteroseksuālais nošķīrums. Līdz ar to spalvu raušana kļūst par feminisma problēmu.

Turklāt, ja iepriekš tik daudzus gadus rādīt kaunuma apmatojumu bija nepieklājīgi galvenokārt tāpēc, ka tas saistījās ar seksualitāti, un vēl 1970. gadu pornogrāfijā dominēja bagātīgi spalvu kušķi, tagad tiek automātiski pieņemts, ka sievietes intīmās zonas apmatojuma trūkums vienmēr uzlabo seksuālo dzīvi. Greiams Māstertons grāmatā "Citas sievietes seksuālie noslēpumi"[15] vairākkārt iesaka sievietēm nebaidīties noskūt kaunuma apmatojumu orālā seksa un cita veida intīmās dzīves atsvaidzināšanas labad. Grāmata angliski ir izdota 1989. gadā, un tolaik kails kaunums vēl nebija standarts. Divdesmit gadus vēlāk šāds bikini zonas dizains vairs nav pārsteidzošs, tas kļuvis par labo toni. "Bikini maliņas taisa tikai četrdesmitgadīgas tantes, " pirms kāda laika dzirdēju sakām kāda mārketinga uzņēmuma vadītāju (starp citu, gudru, patīkamu un krietnu cilvēku), sapulcē apspriežot piedāvājumu. Ar to domāts, ka sievietes, kuras grib tikt uzskatītas par jaunām un pievilcīgām, iet vaksēt visu pa pliko. Ne velti amerikāņu feministu autore Dženifera Keišina Armstronga raksta: "Ikviena tava brazīliešu bikini vaksācija var likt kādai citai sievietei justies spiestai darīt tāpat. Tēlaini izsakoties, tu neesi viena uz salona galda, kad ieplestām kājām uzelpo pēc katra noplēsiena.[...] Ja nu tu esi nolēmusi, ka vēlies brazīliešu bikini, tev vismaz jāuzdod sev daži sarežģīti jautājumi." Tīmeklī uzgāju arī vietni http://hairylegsclub.tumblr.com/, kurā sievietes, kas nolēmušas neskūt kājas, publicē savu pieredzi un neskūto kāju attēlus. Viņas uzskata, ka atrunāties ar sabiedrības spiedienu ir vieglākais ceļš, taču izvēle pastāv un ir jāizmanto. Šiem amatieru attēliem piemīt drīzāk savstarpēja atbalsta funkcija nekā spēja mainīt estētiskos priekšstatus. Taču arī dažas slavenas dāmas drosmīgi demonstrē spalvainas kājas un paduses. Tā amerikāņu "Zelta Globusa" ieguvēja Monika 2010. gadā devās pa sarkano paklāju pēc balvas, savilkusi kleitu uz augšu virs ievērojami apaugušiem apakšstilbiem, turklāt tā nav vienīgā reize, kad viņa atklājusi fotogrāfiem savas spalvainās kājas.

Ja angļu valodīgajā vidē ik pa brīdim parādās kāds kritisks skatījums uz sieviešu atspalvošanās standartiem, tad Latvijā mēs protestējam tikai ziemā zem garajām biksēm. Labi, protams, ka daudzām jaukām meitenēm ir darbs, jo vaksācijas pakalpojumi ir pieprasīti. Viena no retajām, kas uzdrošinās runāt par spalvu jautājumu ārpus šo pakalpojumu reklāmām, ir Aiva Birbele lugā "Tāda es esmu"[16]. Lai gan Zanes Daudziņas izpildījumā monologs izklausās komisks, luga tomēr ir arī gana traģiska. Tā stāsta, ko tikai sievietes nav gatavas darīt, lai patiktu. Lugā varone cita starpā uz skatuves atriebībā nikni epilē butaforisku vīrieti. Patiešām, "spert pirmo soli intīmās zonas vaksācijas pasaulē daudziem vīriešiem liek viņu sievietes"[17], stāsta vaksācijas meistare, kuras klientu vidū ir arī vīrieši. "Man šķiet, ka vismaz trešā daļa no manām klientēm par šo tematu ir runājušas ar saviem džekiem."[18]

Tātad vispirms, maksājot par to lielas summas, ciešot sāpes, riskējot iemantot ādas iekaisumus un pat ginekoloģiskas kaites, mēs noplēšam matiņus sev pašām, un tad, lai viss būtu godīgi, piespiežam to pašu darīt arī vīriešus. Un neviļus arī savas meitas. Dženifera Keišina Armstronga raksta, ka sevi uzlabot tiek piedāvāts arvien jaunākām meitenēm, un kāds Ņujorkas salons pat aicinot novaksēt pusaudzēm pirmos kaunuma matiņus, lai tie vairs nekad neataugtu, kā arī iesakot uzsākt vaksēšanos jau no sešu gadu vecuma, lai tādējādi novērsto vēlāko procedūru naudu novirzītu izglītībai.[19] "Tas ir barbarisms," uzskata Armstronga. "Lēmums par vaksēšanos sievietei ir jāpieņem pašai, kad viņa jau ir seksuāli nobriedusi, savukārt veidojoties par pieaugušu sievieti, meitenei jābūt pārliecinātai, ka viņas dzimumorgāni ir labi tieši tādi, kādi tie ir."[20] Manuprāt, viņai ir taisnība. Mēs šausmināmies par Āfrikas meiteņu apgraizīšanu, par ķīnietēm, kas notinušas kājas, un kādreizējām augumu deformējošām korsetēm, taču tajā pašā laikā pie mums jaunas sievietes vairs nevar iedomāties, kā iztiktu bez vaksācijas. Pieradumam ir liels spēks, taču varbūt tomēr mēs varētu vismaz padomāt, vai tiešām un kāpēc gribam visu ķermeni tik "gludu un zīdainu". Iespējams, bezspalvainu ādu tikpat labi var nosaukt par glumu vai noplūktu un tiekties pēc pūkainas. Salīdzinoši gluda āda gan ir viena no pazīmēm, kas atšķir cilvēkus no lielas daļas citu zīdītāju, turklāt sievietēm šī ādas iezīme ir izteiktāka nekā vīriešiem, tomēr gan vienā, gan otrā gadījumā tā nav vienīgā atšķirība, un varbūt ir vērts vairāk koncentrēties uz citām.  

 

 

[1] Ja pirms 30 gadiem tā dēvēja to apmatojumu, kas nedaudzām sievietēm veselības problēmu vai iedzimtības dēļ aug uz virslūpas, zoda, vēdera vai krūtīm, tad tagadējā vaksācijas laikmetā apzīmējums tiek attiecināts uz jebkuru ķermeņa apmatojumu zemāk par kaklu, proti, apmatojumu, kas vairāk vai mazāk raksturīgs vairumam pieaugušu sieviešu.

[2] Cherry. Pilna vaksācija: samtainas kājas vai maiga āda bikini zonā –50%  Pieejams https://cherry.lv/pilna-vaksacija-samtainas-kajas-vai-maiga-ada-bikini-zona/?utm_source=mrdeal, [skatīts 01.12.12.]

[3] Russel B. Adams. King C. Gillette, the man and his wonderful shaving device. Boston, Little, Brown, 1978, 6 – 7. lpp.

[4] Sherrow, Victoria. Encyclopedia of Hair: A Cultural History. Westport, Conn.: Greenwood Press, 2006.

[5] Turpat, 39. lpp.

[6] Turpat, 68. lpp.

[7] Lutyens, Mary. Millais and the Ruskins, London: John Murray, 1967, 156. lpp. Sk. arī: Mary Lutyens.  Effie in Venice: Effie Ruskin's Letters Home 1849 – 1852, London: John Murray, 1965.
[8] Hope, Christine. Caucasian Female Body Hair and American Culture. Journal of American Culture.Volume 5, Issue 1,  Spring 1982, 93 – 99. lpp. Pieejams arī http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1542-734X.1982.0501_93.x/abstract

[9] Turpat

[10] Ķermeņa apmatojumu likvidē arī Islāma kultūrā, lai gan tā nepieļauj publisku atkailināšanos.

[11] Leach, Edmund R. Magical Hair. Journal of the Royal Anthropological Institute of Great Britain and Ireland 88/2, 1958, 147 – 164. lpp.

[12] Hallpike, C. R. Social hair. Man n.s. 4, 1969, 256 – 264. lpp.

[13] Eko, Umberto. Neglītuma vēsture. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. 24. – 25. lpp.

[14] "Neglītuma vēsturē" ir tikai viens uz sievieti attiecināts verbāls spalvaina neglītuma piemērs, kurš turklāt tapis 1. gs. p.m.ē. (160. lpp.). Tikmēr par spalvainu vīriešu dzimtes radījumu ir runa vismaz 10 piemēros.

[15] Māstertons, Greiams. Citas sievietes seksuālie noslēpumi. Rīga: Kontinents, 1998

[16] Pieejams http://kroders.lv/wp-content/uploads/2012/02/T%C4%81da-es-esmu.pdf [skatīts 01.12.12.]

[17] Nikodemusa, Zane. Es pelnu naudu, vaksējot vīriešu kājstarpes. Cosmopolitan, 10/2009. Pieejams arī http://www.tvnet.lv/sievietem/persona/66334-es_pelnu_naudu_vaksejot_viriesu_kajstarpes [skatīts 01.12.12.]

[18] Turpat

[19] Armstrong, Jennifer K. Our Poor Vaginas. Sexy Feminist. Pieejams http://sexyfeminist.com/2010/10/19/our-poor-vaginas/ [skatīts 01.12.12.]

[20] Turpat

 

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!