Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Proza
18.12.2019

Šoziem palikt mājās

Komentē
0
Saglabā

Kaut kad rudens beigās ap mani visi piepeši atmeta dzeršanu. Pat mans draugs Krišijs Bolderājā mulsi un neveikli krāmējās ap tasīti un tējkannu. J., Dīna lokalizētā versija, vispār aizbrauca uz Minesotu. Uz programmu, nevis uz štatu. Pēc tam gan no turienes aizmuka, protams. Es pats tikmēr aizgāju no darba un sēdēju mājās. Man likās: tagad es daudz rakstīšu, celšos vēlu un vazāšos pa istabām halātā. Tā arī bija, izņemot rakstīšanu – rakstīt es nerakstīju nemaz. Pa istabām halātā vazājos joprojām. Un nerakstu.

Tad mēs ar meitenēm braucām uz "Prozas lasījumiem". Pļāpājot ielēcām trolejbusā, tas izgrieza uz Valdemāra ielas un neglābjami iesprūda satiksmes korķī. Sasodīti paredzami, tāpēc niknojos uz sevi, ka nebiju par to iedomājies. Pusstundas laikā bijām nobraukuši apmēram pusotru pieturu, un sāka izskatīties, ka nokavēsim. Man tovakar bija jālasa otrajam, un meitenes – ar vienu no viņām esmu precējies – ķircināja mani, domādamas, ka uztraucos pirms uzstāšanās. Uztraucos es tikai par to, ka, iespējams, kavēsim. Ciest nevaru kavēt. Un vēl es biju līdz nelabumam skaidrā.

Uztraukumu pirms uzstāšanās atceros divreiz. Pirmo reizi pirms gadiem piecpadsmit, kad dziedāju grupā. Mums jau bija jākāpj uz skatuves, kad secināju, ka basists ir pazudis, bet bundzinieks tā pārdzēries, ka vairs nereaģē. Līdz vidum izģērbies, viņš dejoja zāles vidū un uz maniem kliedzieniem par to, ka jāiet gatavoties koncertam, atbildēja ar dēmoniskiem smiekliem un alus izgāšanu sev uz vēdera. Mani sasodīti satrauc tādas situācijas. Piedzerties vajag uz skatuves, nevis pirms tam.

Kaut arī ne gluži uz pašu sākumu, uz "Prozas lasījumiem" tomēr paguvām. Cilvēku bija sanācis tik daudz, ka nebija skaidrs, vai viņi nav sajaukuši pasākumus. Es nolasīju kaut ko savu, nedaudz paklausījos citus, piemetos, tērgāju blēņas, pārējie tāpat. Visu svarīgo esam izrunājuši jau kaut kad ļoti sen atpakaļ, tik sen, ka jau piemirsies. Palikuši vairs tikai nieki, sīkas detaļas.

"Vai jūs esat bijuši Valensijā? O, jums noteikti turp jāaizbrauc nākamvasar!"

"Man, atklāti sakot, neviena Trīra filma nešķiet pieminēšanas vērta."

"Nu Zeļenskis tomēr nav Reigens."

"Pat "Melanholija"?"

"Jo sevišķi, velns parāvis, "Melanholija". Nepieminiet manā klātbūtnē "Melanholiju"!"

Tovakar, mājās braucot, es iedomājos par to, ka šādās reizēs man bieži liekas – mēs tiekamies pēdējo reizi. Nezinu, kāpēc. It kā mēs būtu kaut kādi rindiņā salikti ķegļi, kurus tūlīt izmētās katru uz savu pusi. Varbūt kas tāds jau ir bijis un es vienkārši neatceros. Galu galā, kaut kad jau tas notiks tāpat. Varbūt pavisam lēnām un nemanāmi – tas būtu daudz labāk, protams, bet tā notiks.

Kādu dienu klīstu pa "Arsenāla" Lielajā zālē sagāztajām smiltīm – tā ir izstāde par zinātniskās fantastikas žanra atstātajām pēdām – un apstājos pie vienas no vitrīnām, kur, zem stikla sarindotas, guļ tās grāmatiņas no bērnības. Šeklijs, Bredberijs, Velss un pārējie. Skatoties uz tām, mani pārņem sajūta, ka vēl vakar esmu tās turējis rokās. Lasījis, ierāvies noplukušā klubkrēslā bērnības mājās, nedaudz pavērtu muti, līdzpārdzīvojuma pilns. Un es taču patiešām ļoti labi atceros. Atceros, kā misters Gudmens iesoļo ceļojuma biroja telpās un vēlas iegādāties biļeti uz Tranaju. Bet, ja kāds piepeši pajautā, es neatceros, cik man gadu. Jo tas nav tik būtiski, un tas piedevām šad tad vēl mēdz arī mainīties.

Varbūt par tiem ķegļiem un pēdējo tikšanās reizi man tā šķiet tāpēc, ka mūsu kopā sanākšanas – visa tā jautrā gvelšana ar cigaretēm pirkstos, vēlie vakari pie trokšņainu krogu durvīm – atgādina skolu izlaidumus. Vai atvadas lidostā. Iespējams, man vienkārši ir tendence katrā līksmībā post-factum saskatīt zināmu uzspēlētību un cītīgi aizlietu nedrošības sajūtu. Būtu tikai loģiski, ja es pats tādu izjustu, bet tā nav. Un tomēr ikreiz, kad redzu kādu nevaldāmi smejamies, brālīgi sitot visiem apkārtējiem pa pleciem un izgriežot kaulainās krūtis pret kosmosu, es ar pakausi sajūtu kaut kādu fatālisma ēnu virs jumtiem.

Aproce uz rokas mēra manu soļu skaitu. No istabas uz istabu. Mēra pulsu, analizē miegu. Izrādās, man nav dziļā miega fāzes. Varbūt tāpēc man tik bieži liekas, ka viss ir tikai haotisks pēcpusdienas snaudas sapnis. Kas tāds, ko varētu sapņot, piemēram, uz kafejnīcas terases pie liķiera glāzītes iemidzis sirms beļģu tūrists. Uztrūcies no īsās snaudas, viņš aizgaiņātu sapņa atbalsis kā mušu, pavicinot roku gaisā un tūdaļ visu aizmirstot. Ja tā ir, ja tas ir sapnis, tad droši vien var darīt visu, ko gribas. Bet man šoziem gribas tikai palikt mājās.

Citā  – īstā sapnī es atkal esmu "Arsenālā", guļu smiltīs un skatos uz Ausekļa gleznām. Mani tās fascinē, jo arī šīs smiltis ir no maģijas pilnās bērnības, bet šķiet neiederīgas ekspozīcijā, kaut arī nesaprotu, kāpēc. Netālu smiltīs sēž Marts un ar mazu lāpstiņu rok bedri.

"Zini, es tiem lasījumiem biju uzrakstījis stāstu par to, kā mēs ar tevi iepazināmies," es viņam saku.

"Ja?" viņš pēc brīža domīgi atbild, acis nepacēlis, un cītīgi turpina rakt.

"Jā. Par to, kā mēs toreiz dzērām stacijā uz tās būdiņas jumta. Tu, es un Reinis, atceries? Staciju aizslēdza, mēs pēc tam gandrīz netikām laukā, lēcām uz Satekles ielu no kaut kādiem krūmiem. Pēc tam iegāzāmies pie tiem topošajiem aktieriem dzīvoklī, kaut kāds tracis sākās… Atceries?"

"Jā. Tu to nolasīji?"

"Nē, kaut ko citu beigās lasīju."

"Tas labi," viņš saka, noliek lāpstiņu un sāk izraktās smiltis ar plaukstām bērt spainītī. Es piepeši saprotu, ka sapņoju. Man gribas pajautāt Martam, vai viņš arī to saprot, bet attopu, ka tas ir bezjēdzīgi, un aizsmēķējis izstiepjos smiltīs uz muguras.

Varbūt vajadzētu viņam piezvanīt, es iedomājos, kad pamostos. Es ļoti sen neesmu viņam zvanījis. Bet tad vajadzētu piezvanīt arī visiem pārējiem, ar kuriem neesmu runājis šos daudzos gadus. Kādreiz Ziemassvētkos es sēdēju un rakstīju cilvēkiem apsveikumus, kaudzēm apsveikumu, jo tas šķita svarīgi – katram tādā veidā it kā pateikties par viņa dalību, mijiedarbību ar manu dzīvi. Pēc tam aizvien mazāk un retāk, līdz pārstāju vispār. Visu šo cilvēku kādreizējā vai pat esošā klātesamība manā dzīvē nav kļuvusi man mazsvarīgāka, vien šķiet, ka mēs ļoti labi varam iztikt arī bez tādas kalendāras samidžināšanās. Kaut kas pārāk skumjš ir tādās vēstulēs. Ja nu vienīgi varētu tās adresātiem nogādāt papīra lidmašīnīšu izskatā, kuras piepeši ielido caur pavērtu logu virtuvē un ar skaļu plunkšķi iekrīt karstvīna krūzē.

Abi mūsu kaķi seko man līdzi uz virtuvi un skatās, kā vāru kafiju. Tad nāk man līdzi atpakaļ uz istabu un, iekārtojušies uz dīvāna, vēro manu bezdarbību. Viņiem arī vajadzētu halātiņus, es iedomājos – kā tādiem prokrastinācijas sensejiem.

"Kad tu beidzot uzrakstīsi to stāstu, par kuru jau tik sen runā?" viņa vaicā, ienākusi istabā. Es nezinu. Vēl jau tikai pāris gadu pagājis, kopš par to iedomājos, un neesmu vēl paguvis visu kārtīgi izplānot. Piemēram, cikos man to labāk sākt rakstīt, ko klausīties fonā, kādu frāzi izvēlēties prologam. Pagaidām tas viss nav skaidrs, tāpēc atrodu vienkāršu darbu, uz kuru jādodas vakaros. Pusnaktī nāku mājās un blenžu visādu Krievijas propagandistu televīzijas debašu ierakstus. Jo Orvels man arī patika. Tuvāk pavasarim es kaut ko izdomāšu, šogad tāpat vairs nav vērts ko uzsākt. Tūlīt sāksies visas tās brīvdienas, nekas nestrādās, kā nākas, labāk nogaidīt. Tāpēc nopūšos, apģērbjos un, nokāpis lejā, dodos uz to jocīgo bāru pāris mājas tālāk, laiski atspiežos pret leti un saku: "Vienu "Tranajas sevišķo", lūdzu!"

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!