Augusta beigās Līču skolā ar Valmieras domes atbalstu notika "Satori" desmitā radošā nometne. Tajā autori 6 dienu garumā strādāja meistardarbnīcās pie stāstiem, esejām un dzejas par baudas tēmu. Šajā sērijā, ko ilustrējusi māksliniece Rasa Jansone, publicēsim nometnē tapušos tekstus.
Skan "Gulbju ezers". No aizkulises iznirst dejotāju plūsma un top par četrām līnijām. Līnijas sadalās uz pusēm, kļūstot par apli. Aplis sadalās, un mēs sastingstam divās kolonnās skatuves centrā. Labā roka izlocīta gaisā, izbiedēts gulbja skatiens. Klusums. Aizskatuves stūrī, redzams tikai dejotājiem, ir ekrāns, kas no augšas rāda skatuvi. Ieraugu divas līnijas. Es neesmu dejotāja. Neesmu cilvēks. Esmu tikai daļa no līnijas.
Gribu sastingt brīdī, pirms izskan "Gulbju ezera" valša pirmā nots un pirms prātā sāk šaudīties domas par to, cik daudzos veidos iespējams izdarīt ko nepareizu: atsiesies mana pavirši piešūtā puantes lentīte, satraukšos tik ļoti, ka deja pārvērtīsies par elsu un ļimstošu kāju kokteili, sajaukšu horeogrāfiju, kuru vairāk nekā desmit gadu garumā gan fiziski, gan mentāli esmu izdejojusi simtiem reižu. Gluži kā doties uz piemājas veikalu un pēkšņi aizmirst, kā staigāt. Es veikšu neveiklu lēcienu, un mani ar atvērtu lūzumu transportēs uz slimnīcu baltā, spārnotā helikopterā, kas lēni slīdēs nakts debesīs, fonā skanot "Gulbju ezera" traģiskajam motīvam.
Es gribu apsēsties uz zemes, izjaukt mākslīgi simetrisko zīmējumu un atbrīvot savus muguras skriemeļus izliekumā, kas ir mazāk skaists, bet sniedz milzīgu atvieglojuma sajūtu. Vēlos pārtraukt cīnīties ar gravitāciju un kustēties veidā, kas dabisks tikai fantāzijas būtnēm. Jo es nejūtos kā fantāzijas būtne. Esmu būtne, kura vēlas aukstu aliņu, smieklus un mīkstu dīvāna polsteri zem sava saspringtā dibena. Katra mana ķermeņa mazākā sastāvdaļa kaut ko dziļi vēlas: mani sāpošie kāju nagi vēlas izlīst no ciešajām puantēm, pulsējošā kreisā potīte alkst pēc ledus, krampjos sarautie ikri izmisīgi lūdz brīdi miera. Nogurušās rokas, kuras nemitīgi plivinu gulbja spārnus imitējošās kustībās, man izskatās pēc izmisušiem mēģinājumiem vēl uz brīdi pakarāties kaut kur gaisā. Vēlos apsēsties un vērot tumsā slēpto skatītāju, kuram vēlāk paskriešu garām pie Operas dzelteni pelēkajām kolonām vai arī dodoties pāri operas tiltiņam, kur mani vienmēr pavada kaitinoši ķērcošās kaijas. Un ieslēgt mūziku austiņās, lai pēc trim stundām Čaikovska pamanītu, ka visa pārējā pasaule izskatās pēc zaimiem un vāja dzīves atspulga.
Augšā, lejā, augšā, lejā. Es turpinu plivināt savas gulbja rokas. Balets nekad neapstājas. Pat statiska poza ir ilūzija. Pēdas glāsta grīdu. Ceļu bļodiņas stiepjas augšup, it kā kājām nekad nebūtu gala. Augšstilbu iekšējie muskuļi nepārtraukti rotē uz āru, it kā 360 grādi būtu tikai pārvarams jēdziens, lāpstiņas mūžīgi iet lejup, jo horizontam un vertikālei nav finiša. Bezgalība ir nevis abstrakts matemātisks jēdziens, bet gan ikdienas galvenais motīvs. It kā manī iekšā būtu bezgalīga telpa dejai, bezgalīga vēlme pārkāpt sāpju un noguruma sliekšņus, kas nav tikai fantāzija, bet baletdejotājai piemērojama realitātes kategorija.
Tu sāc dejot desmit gadu vecumā un no tā brīža nekad nebeidz. Došanās uz darbu ir tikai ilūzija, jo darbs nekad nebeidzas. Arī brīvajā dienā tavs ķermenis ir vai nu aizgājušās nedēļas slodzes manifests, vai nākamās nedēļas rīks. Atvaļinājumā tavs ķermenis kļūst par ļenganu, ierūsējušu traucēkli, alus depozītu. Ritms ir vienīgais veids, kā saglabāt pašapmierinātību, kontroli pār savu dzīvi – sajust sava ķermeņa lokanību, savas sāpes un muskuļus, kurus balets bez manas piekrišanas jau kategorizējis "pareizajos" un "nepareizajos".
Operā it visur ir spoguļi. Baleta zāles spogulī es neredzu sevi, redzu nepietiekami izvērstas gūžas, izlaistu dibenu, visus brokastu kruasānus un pusnakts picas, kas no cilvēcīgas baudas balerīnas mutē kļūst par aizliegto augli un iemeslu žēlabām, paslepus cerot uz tuvāko kolēģu līdzjūtību par manu morālo un fizisko pagrimumu. Par spīti maniem regulārajiem pūliņiem, attēls spogulī bieži raisa riebumu, un pirms treniņstundas pie stangas apmainos vietām ar kolēģi, kura ar sajūsmu tver iespēju vērot sevi spogulī, kamēr es apmierināti ielienu zāles stūrī. Šādos brīžos mierinu sevi, ka jebkuru pūļu rezultāta trūkums ļauj secināt – ieguldītais darbs neizpilda vai nu kvantitātes, vai kvalitātes rādītājus. Un abi varianti ir vienlīdz nomācoši.
Pēc treniņstundas apsēžos ģērbtuvēs, romantiskas dvesmas apvītā vietā, kur rožu ziedlapiņu smaržu aizstāj sviedros izmirkušu puanšu dvaka. Bet arī tur man pretī ir spogulis. Redzu sviedru pilītes un neprasmīgi uzklātu meikapu, seju, kura nesasniedz skatuviskuma estētiskos standartus. Atgriežos zālē. Gar sienām, kuras neklāj spoguļi, ir tonēti logi, kas tumsā kļūst par vēl vienu spoguli, bet dienas gaismā paver šķietami karalisku skatu uz zaļa paklāja segto Operas parku, kas ziemā kļūst par Brēgela gleznas cienīgu ainavu. Redzu Raiņa bulvāri ar nebeidzamu mašīnu plūsmu un Brīvības pieminekli. Kādā sestdienas rītā tur sapulcējies dzelteni zilā tērpies pūlis, kurā gribētu būt arī es, līdz no hipnotizējošās ainas mani izrauj izolētības sajūtu pastiprinošs kolēģa jautājums: "A što eto takoe?"
Neņemot vērā treniņa vadītājas pūles mainīt mūsu atrašanās vietu telpā, dažkārt mēs ar draudzeni spītīgi izvēlamies stangu pie logiem un treniņa laikā kā mazi bērni sajūsmā viena otrai norādām uz fluorescējošās vestēs tērptu bērnudārznieku rindām, sievieti, kas izskatās pēc mūsu vidusskolas skolotājas, un muļķīgiem tūristiem, kuri minas īrētos katamarānos, man paslepus cerot, ka viņi samirks kanāla strūklakā. Dažkārt paskatos lejup un vēroju aiz Operas paslēpušos bezpajumtnieku dzerstiņus vai ar skatienu urbjos kāšus pīpējošu jauniešu mugurās. Viņiem neienāk prātā, ka aiz tonētajiem stikliem kāds cenšas dzīvot. Esmu tikai atspulgs. Es vairs nevēlos tikt vērota, es gribu vērot. Alkstu izrauties no ritma, ieviest disonansi mākslīgā harmonijā, apsēsties prožektora gaismā un pārstāt būt izrādes sastāvdaļa.
1