"Soula brālis" policista formā

Par Spaika Lī filmu "Melnais KKKlanmens", 2018

Rasisms un ksenofobija ir vienas no sāpīgākajām tēmām, kurām šobrīd ir pievērsusies arī pamatstraumes popkultūra. Pat tādi seriāli kā "The Gifted" vai "Supergirl", izmantojot zinātniskās fantastikas elementus, runā par naidu pret imigrantiem un bailēm no būtnēm, kas atšķiras no pieņemtās "normālības". "The Gifted" gadījumā tie ir ar īpašām spējām apveltīti mutanti, kurus cilvēki vēlas ieslodzīt, iznīcināt vai izsūtīt. "Supergirl" izmanto šo pašu parafrāzi, runājot par bailēm no citplanētiešiem. Ir skaidrs, ka Donalda Trampa nākšana pie varas iedvesmojusi visus šos stāstus, un, lai arī bieži vien līdzīgas analoģijas ieslīd patosainā banalitātē, nevar noliegt to, ka kino un televīzija sevī nes lielu ideoloģisko svaru un ietekmi. Ne velti arī šī ir viena no tēmām, kuru režisors Spaiks Lī aplūko savā jaunākajā filmā "Melnais KKKlanmens", kas Kannu kinofestivālā ieguva balvu "Grand Prix".

Filma sākas ar fragmentu no klasiskās filmas "Vējiem līdzi", kurā kā cerības un varonības apliecinājums vējā plīvo konfederātu karogs. Šis dienvidu štatu simbols joprojām ir strīda ābols Amerikas Savienotajās Valstīs – dienvidštatu patrioti to uzskata par vēsturiska lepnuma simbolu, bet afroamerikāņu vairākums tajā saskata rasisma slavināšanu. Dienvidnieku retorikai par labu, protams, nenāk fakts, ka šis karogs regulāri parādās dažādās naidu kurinošās akcijās. Plašas debates par šī simbola izmantošanas aizliegšanu iedegās pēc apšaudes Emanuela Afrikāņu metodistu episkopālajā baznīcā Čārlstonā, un atklājās, ka slepkava savā "Facebook" profilā publicējis attēlus ar konfederātu karogu. To, cik dažādi šādus "vēsturiskus simbolus" cilvēki uztver, parāda arī Spaiks Lī: pirmais afroamerikāņu policists Koloradospringsā – Rons Stalvorts – uz šo karogu skatās ar neizpratni un skaidru "wtf" izteiksmi sejā. Pārējiem tas neizraisa nekādas emocijas. Līdzīga sajūta varētu rasties, kad par padomju režīma zvērībām neinformēti cilvēki bezkaislīgi valkātu drēbes ar stilīgu PSRS simboliku. Ņemot vērā, ka filmas "Melnais KKKlanmens" darbība notiek septiņdesmitajos gados, bet šis karogs joprojām (un šobrīd arvien biežāk) lepni plivinās daudzviet, nonākam pie Spaika Lī pamatmetodes: ironiskas un smieklīgas paralēles starp "rasistiskajiem" septiņdesmitajiem un "progresīvajām" mūsdienām. No sākuma ir ļoti, ļoti smieklīgi. Pēc tam – ne tik ļoti. Bet – par visu pēc kārtas.

"Melnais KKKlanmens" ir balstīts patiesā stāstā – policista Rona Stalvorta memuāros par to, kā viņš iemanījās iefiltrēties kukluksklana (KKK) rindās. Protams, ka patiesība ir izskaistināta un papildināta, taču jau pati pamatpremisa ir tik neticama un absurda, ka šādiem mākslinieciskiem paspilgtinājumiem viegli noticēt. Jau darba intervijas laikā policijas priekšnieks Bridžess uzdod Stalvortam (Džons Deivids Vašingtons) tiešu jautājumu: vai viņš varēs pieciest kolēģu piezīmes un casual [1] rasismu (vārds nigger tiek izmantots brīvi un plaši)? Interesanti, ka šajā intervijā Bridžesam blakus sēž afroamerikāņu kolēģis (skaista ironija par to, kā dažādi uzņēmumi un iestādes slēpj savu rasistisko attieksmi, plakātiski izrādot savus darbiniekus, kas pārstāv etniskās minoritātes). Šo kolēģi gan vairāk uztrauc fakts, ka šāds "jauns, stilīgs soula brālis" [ 2 ] vēlas strādāt policijā. Stalvorts pārliecina, ka policista darbs viņam ir svarīgāks par apkārtējo attieksmi, un uzsāk savu karjeru.

Viens no pirmajiem uzdevumiem ir iefiltrēties "Black power" mītiņā un noklausīties tur notiekošo ideologa Kvames Tures (Korijs Hokinss) uzrunu un apkārtējās sarunas, lai saprastu, vai netiek gatavotas kādas pretlikumīgas akcijas. Tur Rons sastop ideālistisku un ļoti dedzīgu pilsoņtiesību aktīvisti no studentu padomes – Patrisu (Lora Harjera), kuras attieksme pret policistiem ir visai nepielūdzama: viņa tos sauc tikai par cūkām. Un šī ideoloģiskā disonanse starp abiem varoņiem, manuprāt, ir viens no "Melnā KKKlanmena" veiksmes ieročiem. Jo afroamerikāņu vidū policija bieži vien saistās ar ienaidnieku, un kāpēc tad Rons Stalvorts vēlas tur strādāt? Doma par sistēmas mainīšanu no iekšienes ir noteicošā. Līdzīgi, kad bijušajam FIB direktoram Džeimsam Komijam vaicāja, kāpēc viņš paliek strādāt arī Donalda Trampa administrācijā, Kornijs atbildēja, ka strādā savas valsts, nevis konkrēta prezidenta labā. (Bet mēs gan zinām, cik labi viņam šis ideālistiskais plāns izdevās.) Un, lai arī ir saprotami Patrisas pārmetumi par ko līdzīgu "kolaboracionismam" un vēlmi izlikties par "baltādaino", tādējādi nododot savējos, brīžiem pat saprotamākas un empātiju raisošākas ir Rona izvēles. Jo agresīva ideoloģija un bezkompromisu attieksme, kas reizēm sakņojas atriebības vēlmē, mēdz atbaidīt vēl vairāk.

Tā nu savā "nodevēju darbā" Rons kādu dienu avīzē uziet kukluksklana reklāmu ar telefona numuru un piezvana. Viņš iegūst vietējās organizācijas vadītāja Valtera Brīčveja (Raiens Egolds) uzticību, un policijas priekšniecība atļauj veikt iefiltrēšanās misiju. Šajā brīdī stāstā iesaistās Rona kolēģis Flips Cimmermans (Ādams Draivers) – baltādains ebreju izcelsmes policists. Jo kādam taču jātēlo Rons Stalvorts-rasists, lai ietu tikties ar kukluksklaniešiem dzīvē. Un, kā tiek teikts filmā, – ar pareizo baltādaino džeku mēs varam sasniegt jebko!

Spaiks Lī uzsver, ka netaisot komēdijas. Taču šī filma ir ļoti asprātīga, lielākoties tieši tāpēc, ka spēlējas ar laiktelpu – varoņiem septiņdesmitajos ieliekot mutē tekstus, kas ir atpazīstami šodienas skatītājiem, vai velkot dažādas paralēles. Piemēram, pieminot KKK līdera Deivida Djūka iespējamās ambīcijas politikā. Stalvorts par to pasmejas – jo ASV nav tāda valsts, kur šādi cilvēki nonāk pie varas. Skatītāji smejas. Taču realitātē Deivids Djūks tviterī pauž sajūsmu par Trampa iedvesmojošajām runām. Tikpat uzjautrinoša ir filmas sākumā redzamā rasismu slavinošā un antisemītiskā reklāmas rullīša filmēšana, kurā piedalās Aleks Boldvins, kurš ir slavens ar to, ka televīzijas šovā "Saturday Night Live" regulāri parodē Donaldu Trampu.

Viens no populāriem pārmetumiem filmai ir tas, ka kukluksklanieši lielākoties tiekot parādīti kā karikatūras un neaptēsti pāķi. Bet tas piedien žanram, kas spēlējas ar septiņdesmito gadu stilistiku. Turklāt, ņemot vērā to, ka Spaiks Lī erudīti citē kino vēsturi, šis paņēmiens liek domāt par lomu apvēršanu: ja agrāk kino melnādainos varoņus nonivelēja līdz rasistiskām karikatūrām, tad kādēļ šie white supremacists [3] nevarētu būt atveidoti tādā pašā līmenī? Saprotamas ir bažas par to, ka, pasmejoties par šādiem radikāliem grupējumiem, viņi it kā netiek uztverti gana nopietni un var ar laiku iegūt lielāku ietekmi, jo neierakstās smadzenēs kā leģitīms drauds. Taču filmas fināls ar dokumentālajiem kadriem no traģēdijas Šarlotsvilā parāda, ka Lī nepavisam neuzskata KKK par joku.

Alisas Vilkinsones neglaimojošā recenzija portālā "Vox" pārmet filmai rasisma tēmas vienkāršošanu, kā arī min, ka visticamāk "Melno KKKlanmenu" neies skatīties skatītāji ārpus liberālā atzara. Tādējādi mērķauditorija paliekot noslēgta savā "burbulī" – nerasisti pasmejas par rasistiem. Taču arī šajā gadījumā nevaru piekrist – kā jau Alise Zariņa minēja savā Riga IFF dienasgrāmatā – neizskatās, ka potenciālā publika būtu vērtējama tik viennozīmīgi. Turklāt kādu tieši tad Vilkinsone vēlētos redzēt šo filmu? Dramatisku un skaudru? Tādu, kas analizē kukluksklaniešu psiholoģiskos portretus, psihiskās novirzes un ģimenes drāmas, kas noved pie tik radikāliem uzskatiem? Lai arī daļa no šī grupējuma dalībniekiem ir atveidoti kā lohi, piemēram, Valters Brīčvejs – Rona Stelvorta tuvākais "draugs" kukluksklanā – ir attēlots kā simpātisks un jauks cilvēks. Un Deivids Djūks – lai arī arogants un brīžiem ne pārāk gudrs – arī ir gana slīpēts un galvenais – ietekmīgs –, lai netiktu novērtēts par zemu.

Filmas vizuālā stilistika ir brīnišķīga – smeļoties iedvesmu no septiņdesmito gadu policijas drāmām, Spaiks Lī izveido kičīgu retro pasauli, kur papriecēt acis. Tāpat arī saistoša ir garu kadru izmantošana – dialogu asprātība un aktieru saspēle nolasās vēl spēcīgāk, ja procesā neiesaistās montāža. Plūstošu ritmu filmai piešķir dažādie dolly kadri, kā arī režisora slepenais ierocis – dubultie dolly kadri, kas paredz, ka uz sliedēm tiek kustināta ne tikai kamera, bet arī aktieri kadrā. Turklāt "Melnā KKKlanmena" gadījumā tā ir tieša atsauce uz blaxploitation [ 4 ] detektīvfilmām no septiņdesmitajiem gadiem. Asas darbības mirkļos negaidīti iesaistās rokas kamera, telefona sarunas brīžiem tiek risinātas ar sadalītā ekrāna palīdzību… Vārdu sakot, filmu nūģiem būs, par ko sajūsmināties.

Ļoti savdabīgi ir kadri, kuros redzam "Black power" ideologa Kvames Tures runas klausītāju tuvplānus. Tās ir uz melna fona uznirstošas sejas, kurās redzama cerība, iedvesma un arī kameras mīlestība pret šīm sejām. Jo Kvame arī runā par to, ka skaistums nav tikai baltādains – un Spaiks Lī ļauj mums šo skaistumu vērot un saglabāt atmiņā.

Flipa Cimmermana varoņa līnija ir tā, kas paplašina "Melnā KKKlanmena" tematiku – tā kā kukluksklans ir naidīgi noskaņots pret visiem, kas nepieder pie "pareizās, kristīgās" baltās rases, parādās arī jautājums par antisemītismu. Flips skaidro, ka nejūt īpašu piederību ebreju kopienai un ka mierīgi iekļaujas sabiedrībā, par savu ticību nedomājot un nerunājot par to. Un šeit notiek skaudrs pavērsiens – ja vizuāli tu neesi atšķirīgs no vispārpieņemtā standarta, tava "citādība" nav problēma un tu par to nedomā. Taču – kā atzīst Flips – pavadot laiku ar kukluksklaniešiem, kuri vārās par cionistu sazvērestībām un to, ka holokausts ir meli, – viņš par to sāk domāt arvien vairāk. Jo naidīgumu lielākoties pamana tikai tad, ja tas ir vērsts pret tevi. Un tādēļ daudziem baltādainajiem ir viegli teikt, ka rasisms nepastāv, jo viņi to nepiedzīvo un nekad arī nepiedzīvos.

Spaiks Lī ir iemanījies šajā ironiski asprātīgajā lentē ielikt ļoti plašu tematisko loku – piemēram, paralēli montējot " Black power" un "White power" mītiņus, kur abas puses ceļ gaisā dūres, cīnoties par savu patiesību. Vai liekot policistiem runāt par to, ka viņi savējos aizstāv, jo policija ir kā ģimene. Un pēc tam šādu pašu tekstu liekot runāt kukluksklaniešiem. Lī atgādina arī D. V. Grifita 1915. gada filmas "Nācijas dzimšana" milzīgo ideoloģisko ietekmi un tās iespaidu KKK kustības popularizēšanā. Pat ja brīžiem joki šķiet acīmredzami un filmas sižets – ritma un tempa dēļ – vienkāršots, režisors par problēmām nebūt nerunā vienkāršoti vai vienpusēji. Jā, ir tēli, kuri ir "sliktie", un tēli, kuri ir "labie". Taču tie ir tikai daži tēli. "Melnais KKKlanmens" brīdina par to, cik bīstami ir akli uzticēties skaidrai ideoloģijai no abām pusēm, un atgādina, ka ar vardarbību nav iespējams panākt pārmaiņas un ka ne brīdi nedrīkst zaudēt savu pilsonisko modrību. Jo brīdī, kad tu iesnaudies, kāds cits ir nomodā.