Komentārs
19.12.2012

Šoreiz vēl ne

Komentē
0

Ciktāl mūsdienās ir zināms, pēdējo divu tūkstošu gadu laikā pasaules gals ir solīts jau vismaz 220 reižu. Tas ir visai cerīgi, un ļauj droši uzticēties visiem tiem aprēķiniem, ka arī šoreiz visi pareģojumi būs aplami. Ja nu kādam, izlasot neskaitāmo pasaules galu sarakstu (un nupat pasaules gals tiek prognozēts ik gadu), rodas jautājums, kāpēc visi līdz šim pareģotie pasaules gali ir beigušies laimīgi, bez masveida iznīcināšanas, atbilde meklējama Bībelē, kurā teikts: neviens cilvēks nezinās to dienu...

21. decembra gaidīšana nav vienkārša, pat ja atlicis pavisam nedaudz, stress ir lielāks, kā savulaik stāvot rindā pēc desām un šņabja – vai visiem maz pietiks? Stress ir mūsdienu dzīves neatņemama daļa. Taču satraukties par maiju kalendāra apokaliptiskajiem skaidrojumiem gan nevajadzētu vairāk kā atmiņām par pērnās ziemas sniegu.

Mūsdienu pasaulē lietojam dažādas laika uzskaites sistēmas un kalendārus, starp kuriem mums pieņemto Gregora kalendāru ikdienā lieto absolūtā minoritāte. Tas ir vispārpieņemts tikai valsts un dažādu pašvaldību, transporta un komunikāciju jomās. Pārējā dzīvē tam ir tikai tāda informatīva funkcija. Šad un tad arī atzīmējam notikumus no visai atšķirīgiem kalendāriem, kuriem seko dažādās reliģiskās konfesijas, citas tautas. Zinām arī vēsturiskā atmiņā iesakņojušos visai atšķirīgos folklorizētos gadskārtu un lauku darbu sezonalitāti iezīmējošus notikumus.

Līdzīgi arī Centrālamerikā senie olmeki ienāk ar diviem atšķirīgiem kalendāriem, no kuriem viens ir senais Saules kalendārs ar 360 dienām (plus vēl 4-6 dienas svētkiem), bet otrs tiek attīstīts un pielāgots galvenās lauksaimniecības kultūras – kukurūzas – audzēšanas plānošanai. Tajā ir aptuveni 260 dienas, bet visā olmeku apdzīvotajā teritorijā (tā ir aptuveni četras reizes lielāka par Latviju) tas nav pietiekoši precīzs. Sākot sagatavot līdumus tikai ar trīs dienu novēlošanos gatavošanas nozīmēja jau būtiskus ražas zaudējumus. Laukiem ir jābūt sagatavotiem un sasētiem pirms lietus sezonas sākuma. Zināmu apgrūtinājumu veido arī sarežģītā skaitīšanas sistēma, kuras pamatā nav desmit vienības (mums ierastā Senās Ēģiptes decimālā sistēma), bet gan 18. Vienkāršojot kalendāru, tiek ieviesta jauna skaitīšanas sistēma ar 20 vienībām (kāju un roku pirkstu summa), bet kalendārs joprojām nav pietiekoši precīzs.

Nākamajā posmā precizēšana tiek veikta, saskaņojot saules un lauksaimniecības kalendārus, kas Saules dievišķumu paceļ pāri Kukurūzas un Lietus dieviem, nosakot, ka šāda kalendāru saskaņošana ir jāveic ik pēc katriem 52 gadiem, un tā tiek veikta ar "lieko svētku" dienu palīdzību, papildus pieskaitot trūkstošas dienas Saules kalendāram. Lauksaimniecības kalendārie dati tiek pierakstīti uz akmens stēlām no augšas uz leju lineāri, bet stēlu pilnībā aprakstot, aizvieto ar jaunu. Šāda stēla ir Saules pulksteņa daļa atklātā vietā, kur tiek realizēti arī citi rituāli.

Olmekiem, protams, ir savi priekšstati par pasaules galu – un tā ir Kukurūzas un Lietus dieva vienlaicīga novēršanās, kam neizbēgami sekos bads. Arī šai tautai labi zināms ir mīts par septiņiem liesajiem gadiem un nelaimēm. Un tieši precīzs lauksaimniecības kalendārs un tā saskaņošana ar saules kalendāru ir vienīgais drošais risinājums.

Olmeku kultūra noriet, attīstoties urbanizācijai – ievērojama seno zemkopju daļa pārceļas uz pilsētām, kur dzīvo nebūt ne tikai vairs olmeki. Pilsētās sāk dominēt maiju cilšu pārstāvji, un maiji izveido pilsētu savienību – tā ir senās maiju valsts organizācijas forma. Maiji pārņem ne tikai olmeku dievus, skaitīšanas un rakstu kultūru, bet arī kalendārus un to lineāro pieraksta veidu. Jaunievedums ir nosaukumu piešķiršana mēnešiem un dienām. Savi nosaukumi tiek arī gadiem Saules un zemkopības kalendāru 52 gadu salīdzināšanas ciklā. Maiji ir prasmīgi zemkopji un, acīm redzot, ir spējuši gūt ievērojamus panākumus kukurūzas selekcijā, kas ikdienā noslogoto lauksaimniecības kalendāru spēj papildināt ar svētku un atzīmējamām dienām. Tomēr, precizējot kalendāru savstarpēju saskaņošanu, maiji atklāj nepieciešamību veikt papildus saskaņošanas ārpus 52 Saules kalendāra gadu cikla – tās ir 144 000 dienas, kad veicama papildu saskaņošana. Arī tā tiek veikta, balstoties uz kalendāru dienu lineārā pieraksta datiem un atzīmēm.

Maiju pilsētu savienība iet bojā – to iekaro tolteki. Lai arī tie valda pār zemi tikai nepilnus divus gadsimtus, to pienesums kalendāru attīstībai ir nozīmīgs – abi kalendāri iegūst apļveida attēlu, pieraksts vienkāršojas, kalendāru atzīmēm izmantotie simboli tiek vienkāršoti un attēloti viennozīmīgi. Tomēr pats svarīgākais – kalendāru uzturēšanai tiek veidotai īpaši tempļi, kalendārās būves un kalendārs kā tāds kļūst par pielūgsmes objektu. Tomēr tas ir visai attāls no fetišisma, atkāpšanās no kalendāru noteiktās kārtības toltekiem maksā bada gadus, un visu valsti iekaro acteki.

Acteki ir visai kareivīga tauta, un tā viegli pārņem gan abus kalendārus, tā arī to savstarpējās saskaņošanas procedūras, acteku valstī kalendārs un tajā noteiktais kļūst par likumu. Tā izpilde tiek stingri pārraudzīta, un kalendāru saskaņošanas notikumi ir valsts dižākie svētki ar neatņemamām bumbas spēles izpriecām, kur uzvarētāji, negaidot sirmu vecumu var nonākt debesīs, atļaujot sevi upurēt dieviem par godu un pateicībā par ražīgiem gadiem nākotnē.

Šādu lietu kārtību acteku pasaulē atklāj un sagrauj spāņu kolonizatori kopš 1521. gada. Nepilnu divdesmit gadu laikā šeit no fiziskas iznīcināšanas, bada un slimībām iet bojā gandrīz 18 miljoni iedzīvotāju. Atlikušie pāriet kristietībā, zaudē savas senās zināšanas kā par rakstību un rēķināšanu, tā arī par kalendāriem. Pēc nedaudz vairāk kā 150 gadiem mūsdienu Gvatemalas kalnos kristiešu mūki un sludinātāji vēl atrod pēdējos seno teiku un nostāstu stāstītājus, to stāsti tiek pierakstīti un vēlāk arī izdoti (Popol Vuh). Bet aptaujātie par kalendāriem vien atceras pašus lielākos skaitāmos laika periodus (ēras jeb baktuni) un senās prasības to skaitīšanu ievērot.

Raugoties no mūsdienu informācijas telpas, attiecībā uz zināmo par apskatītajām senajām kultūrām, būtu jāņem vērā dažas lietas:

  • attēlos redzamajā milzīgajā akmens ripā vajadzētu saskatīt tikai acteku tempļa sienas dekoru, kurā ir atspoguļoti kalendārie simboli, bet tas nav pats kalendārs. Aptuveni šādi izskatījās saules un lauksaimniecības kalendāru savstarpējās saskaņošanas instruments (aplis) un tādi ir atrasti vairāk kā 100 šajā reģionā.
  • Neviena no senajām Centrālamerikas tautām un kultūrām neprognozē nevienu pašu pasaules galu, senās reliģijas prasa ievērot kalendāru vairāklīmeņu saskaņošanas procedūru (Saules kalendāra izteiksmē tie ir kritiskie 52 gadi, 144 000 dienas un 26 500 gadi).
  • Līdz mūsu dienām ir izlaistas jau deviņas nerealizētas šo kalendāru saskaņošanas procedūras, un pasaule nav gājusi bojā, bet seno tautu pēcnācēji lieto Gregora kalendāru, audzē pavisam citas šķirnes kukurūzu, lieto minerālmēslus un prot laukus arī apūdeņot.

Kritiskie datumi, kas izriet no 13. un 14. baktunu (144 000 dienu ciklu) saskaņošanas, nav sevišķi nopietni, jo 52 kalendāro gadu cikli sen vairs nav tikuši saskaņoti. Tas ir procedūras, nevis datuma jautājums. Līdzīgi kā mēs paši esam kādreiz brīvi noteikuši jaunā gada sākšanos 1. janvārī – tas nav kritisks datums nekādā nozīmē, pēc būtības tie ir tikai kalendāra lapiņas svētki. Savukārt no procedūras viedokļa tas ir ļoti nozīmīgs datums un vienmēr kalpo mums par kādu atskaites punktu gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē.

Vēsture jau reiz ir izspēlējusi ļaunu joku ar no kukurūzas audzēšanas atkarīgām maiju un acteku tautām. Tās gaidītā Ņikitas Sergejeviča (Hruščova) vietā saņēma konkistadoru Ermanu Kortesu. Pēc mēdiju vidē pieejamā spriežot, senie tālo zemju dievi paviršiem lasītājiem atspēlējas ar laika uzskaiti un pārrēķiniem, kas mūsdienu cilvēkam ne vienmēr ir viegli uztverama.

Nav jau un nebūs tāda pasaules gala vēl tūkstošiem gadu, tomēr ir cerība. Cerība, ka būs kāda taisnīgāka lietu kārtība, būs augstāka vienlīdzība, būs kāda godīgāka valsts pārvalde un tautas priekšstāvji. Šajā nozīmē 2012. gada 21. decembra gaidīšana pasaulē ļoti skaidri norāda, kur šādas pārmaiņas sabiedrībā ir visvairāk bezcerīgi gaidītas un arī par mūsu pašu zemi neko daudzsološu neuzrāda.

Tēmas

Valdis Segliņš

Valdis Segliņš dzimis 1958. gadā Līgatnē. Beidzis Ļeņingradas Kalnu institūtu, strādā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Izdotas 10 grāmatas, pēdējos gados LU Akadēmiskajā ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!