Par Artura Šopenhauera "Par gribas brīvību" (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs, izdevniecība "Zinātne", 2020).
Arturs Šopenhauers ir vienlaikus viens no pazīstamākajiem un marginālākajiem filozofijas klasiķiem. Viņš nav aizmirsts un stabili saglabā savu vietu filozofijas vēsturē jau pusotru gadsimtu, tomēr pastāvīgi atrodas citu filozofu ēnā. Pirmkārt jau Nīčes. Man savā laikā filozofijas vēsturi pasniedza profesori Vilnis Zariņš un Pēteris Laizāns. Atceros, ka studiju pašā sākumā viens no studentiem pieminēja, ka viņu interesējot Nīče. Lai gan tie jau bija pārmaiņu laiki, šāds apgalvojums aizvien bija nedaudz kontroversiāls, jo Nīče padomju laikos skaitījās aizliegtais autors. Bet Zariņš kļuva pikts citu iemeslu dēļ – viņam šķita, ka aizraušanās ar Nīči liecina par amatierisku filozofijas izpratni, tāpēc viņš dusmīgi paziņoja: lai saprastu Nīči, jābūt daudz lasījušam, pirmkārt jau Šopenhaueru – vai jūs esat lasījis Šopenhaueru?
Savukārt analītisko filozofu vidū Šopenhauers teju vai mītisku statusu ieguva tāpēc, ka saskaņā ar nostāstu esot viens no retajiem filozofijas klasiķiem, ko rūpīgi lasījis Ludvigs Vitgenšteins. Elizabete Anskomba ievadā savam izvērstajam komentāram Vitgenšteina "Loģiski filozofiskajam traktātam" min, ka Vitgenšteins Šopenhaueru esot lasījis 16 gadu vecumā, pamatā viņam piekritis un Šopenhauera ietekme uz viņu bijusi daudz lielāka nekā Deividam Hjūmam, no kura Vitgenšteins esot izlasījis tikai dažas lappuses. Tas labi saskan ar Vitgenšteina tīrradņa un ģēnija tēlu.
Pašam Šopenhaueram dzīves laikā nācās konkurēt ar G. V. F. Hēgeļa slavu. Šie pastāsti par Šopenhaueru (par to, kā viņš Berlīnes universitātē esot ieplānojis lekcijas tieši tajā pašā laikā, kad Hēgelis) patika profesoram Laizānam. Viņš arī pieminēja, ka Šopenhauers esot pasūtījis sava iemīļotā pūdeļa skulptūru. Lai gan Šopenhauers dzīves pēdējos padsmit gados, kad dzīvoja Frankfurtē, patiešām esot aizrāvies ar pūdeļiem, liecību tam, ka viņš būtu pasūtījis šādu mākslas darbu, man nav izdevies atrast. Kopējais iespaids par Šopenhauera raksturu (un te ironiska atsauce uz viņa filozofiju, kurā rakstura jēdziens ir visnotaļ būtisks) nav diez ko labs. Arī esejā "Par gribas brīvību" var atrast dzēlīgas piezīmes par kolēģiem. Tomēr, cik var saprast, daļēji tā bija viņa izvēle (vēl viena neatšifrēta atsauce). Kā tulkojuma “Šopenhauers Rīgā" pēcvārdā raksta Igors Šuvajevs, Šopenhauers bija nācis no pārtikušas ģimenes, viņa māte un māsa piederēja pie vācu intelektuālajām aprindām, kas tīklojās ar visu vāciski runājošo Eiropu, pie kuras piederēja arī Rīga, – Šopenhauers varēja atļauties visādas idiosinkrātiskas attieksmes un pozas. Cik var noprast, atzīšanu gan viņš vēlējās iegūt, bet tā nāca tikai dzīves nogalē – 50. gados.
Latviski izdotā "Par gribas brīvību" ir relatīvi neliela apjoma eseja, kuru Šopenhauers uzrakstīja kā konkursa darbu Norvēģijas Karaliskajai zinātņu biedrībai 1837. gadā. Konkursa tēma bija jautājums "Vai cilvēka gribas brīvība ir pierādāma iz pašapziņas?". Šopenhauera atbilde būtībā ir negatīva, bet esejā tiek aktualizēta vesela virkne fundamentālu un Šopenhauera filozofijā centrālu jautājumu par cēlonību, cilvēka rīcības dabu un ētiku. Jāņem vērā, ka teksts, ko viņš pats un vēlākie komentētāji uzskata par viņa nozīmīgāko darbu, ir "Pasaule kā griba un priekšstats". To Šopenhauers publicē 1818. gadā trīsdesmit gadu vecumā un raksta, ka "no tā, ko šajā pasaulē gribēju paveikt un kas man bija jāizdara, izdarīts ir jau 99 no 100". Tomēr eseja "Par gribas brīvību", kas publicēta divdesmit vienu gadu vēlāk, viņam bija svarīga arī tāpēc, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad viņa rakstītais tika pamanīts – konkursā viņš saņēma zelta medaļu.
Eseju "Par gribas brīvību" Šopenhauers izdeva grāmatā "Ētikas abas pamatproblēmas" kopā ar vēl vienu viņa rakstītu konkursa darbu Dānijas Zinātņu akadēmijai; lai gan tas esot bijis vienīgais iesniegtais darbs, balvu tas tomēr nesaņēma, jo neesot atbildis tēmai. Kopā šīs esejas uzskatāmas par svarīgākajiem viņa darbiem ētikā, ja neskaita "Pasauli kā gribu un priekšstatu". Lai gan vēlākās esejas turpina monumentālās "Pasaules kā gribas un priekšstata" tēmas, "Par gribas brīvību" būtiski atšķiras un papildina viņa agrīno tekstu. Pirmkārt jau stilistiski. Tas, kuram tekstam dot priekšroku, ir atkarīgs arī no filozofiskās gaumes. "Par gribas brīvību" ir mierīgāks, analītiskāks darbs, tajā mazāk jūtama romantiskā trauksme un Šopenhauera izslavētais pesimisms. Patiesībā klišeja par Šopenhauera "pesimismu" ir tik bieži atkārtota, ka šī eseja ir kā zināma atelpa un atgādinājums novērtēt Šopenhaueru nevis kā romantisma blakni, bet gan kā domātāju un teorētiķi. Galu galā viņš pats īpaši cienīja Imanuela Kanta precīzo un analītisko prātu. Šī eseja arī atgādina un atsaucas uz Hjūmu, ne tik daudz uz Anskombas pieminēto solipsismu, bet uz cēlonības problēmu un skeptisko garu.
Šopenhauers ir pazīstams ar savu metafiziku, un viņu lielākoties atceras gribas jēdziena dēļ. Arī šajā esejā gribas jēdzienam ierādīta ļoti liela nozīme. Tomēr, manuprāt, ja meklējam Šopenhauerā Nīčes un tieši varas gribas priekšvēstnesi, tad noderīgāks teksts ir "Pasaule kā griba un priekšstats". Šīs esejas centrā ir gribas brīvības un determinētības vai cēlonības jautājumi. Akcenti ir mazliet citi. Būtībā šis ir lielisks ievads diskusijai par jautājumu – vai ir pamats domāt, ka mūsu rīcība nav cēloniski noteikta jeb determinēta. Šopenhauers problēmu raksturo izvērsti, paredzot dažādus pārpratumus un atbildot uz tiem; īpaši interesanta ir daļa, kur viņš raksta par rīcības motīviem kā cēloņiem. Es pats atceros vienu svešzemju profesoru, kurš teica, ka gribas brīvība neesot problēma, jo, re, viņš varot pakustināt savu roku, kā vien vēlas, un tas esot uzskatāms pierādījums, ka brīvība ir. Šopenhauers uz šāda veida izteikumiem atbild skaidri un ironiski. Atliek vien lasīt.
Te gan viens brīdinājums. Latviešu valodai ir kāda īpatnība, kas neuzmanīgus cilvēkus var mulsināt, kad runa ir par gribu. Man visvieglāk to nodemonstrēt ar angļu valodas palīdzību. Angliski var viegli nošķirt "gribu" no "vēlmes" – "the will" nozīmē 'griba' kā, piemēram, "cilvēkam ir stipra griba" (a strong will), bet "the want" un "to want" nozīmē vēlmi – kaut ko, ko es vēlos, iekāroju. Tās ir dažādas lietas. Mana vēlme, iekāre ir motīvs ("es gribu ābolu"), un šis motīvs ir cēlonis, kas liek man kaut ko darīt – tas, ka es gribu ābolu un sniedzos pēc ābola, nav brīvas gribas izpausme, tā ir cēloniska saistība starp ābolu, manu vēlmi un manu rīcību. Bet "griba" nav "gribēšana". Griba (ja tāda vispār ir) darbojas neatkarīgi no motīva, piemēram, es varu teikt: lai gan man "gribas ābolu", es "ar gribas palīdzību" atturos un pēc ābola nesniedzos vai pat atbrīvojos no šīs vēlmes. Arī tulkojumā šie jēdzieni ir nošķirti un "gribēšana" ir tulkota kā 'vēlme' un 'iekārošana', bet "gribu" nekā citādi īsti iztulkot nevar, un tas var radīt pārpratumus. Kad Šopenhauers raksta: "Es esmu brīvs, ja varu darīt to, ko es gribu," (11. lpp.) – runa nav par to, ka es daru to, ko vēlos vai ko liek mana iekāre, bet gan par to, ka es daru to, ko brīvi izvēlos vai ko liek mana brīvā griba ("Frei bin ich, wenn ich thun kann, was ich will"). Un jautājums "Vai tu vari gribēt arī to, ko tu gribi?!" ("Kannst du auch wollen, was du willst?!") nav jautājums "Vai tu vari gribēt ābolu, ja tu gribi ābolu?", bet "Vai tava griba ir brīvas gribas noteikta?". Proti, tas ir fundamentālais jautājums par brīvību – ja es bez pamatojuma kaut ko daru, to īsti nevar saukt par brīvību, šāda rīcība ir kaut kas, kas ar mani notiek, nevis kaut kas, ko es daru. Varētu teikt, ka manas izvēles pamatā ir gribas akts, tāds kā iekšējs spēks, kas liek man rīkoties noteiktā veidā, bet tad ir jautājums, vai šis gribas akts ir manis izvēlēts vai arī tas ar mani vienkārši notiek. Un, ja tas ar mani vienkārši notiek, kādā veidā tā var būt brīva griba?
Eseja "Par gribas brīvību" ilustrē vēl vienu būtisku Šopenhauera iezīmi – šī ir eseja par gribas brīvību, bet viņš to nosauc par ētikas pamatproblēmu. Viena iespējamā reakcija uz Šopenhauera tekstu varētu būt mēģināt nodalīt metafiziku no ētikas un tad pētīt, kā metafizika ietekmē viņa ētiku, kādas dzīves atziņas izriet no viņa pieņēmumiem par gribu, cēlonību un brīvību. Bet Šopenhauers, šķiet, nenodala metafiziku no ētikas. Jautājums ir par to, no kādas perspektīvas mēs lūkojamies uz viņa pārdomām. Arī pasaule, kādu to apraksta Šopenhauers, nav izzināma, tai var tikai pietuvoties – tuvāk, tuvāk un atkal ne. Ko darīt? Jāmēģina no citas puses – tuvāk, tuvāk…
1