Mūzika
11.11.2020

Soļus uz priekšu

Komentē
4
Saglabā

Par anša albumu "Liela māksla" ("Netīrās cilpas", 2020)

Es redzu mežus un purvainus laukus
Kuros maldos, kādreiz tas ar mani notika bieži
Tāpēc tagad, tur staigājot, manas kurpes ir sausas
Un arī nezinot ceļu, es speru soļus uz priekšu

ansis – "Spirāle" (2013)

Jau pirmajās dienās pēc albuma iznākšanas kļuva skaidrs, ka anša "Liela māksla" guvusi lielus panākumus. Dziesmas strauji ierindojās straumētāko sarakstos, #lielamāksla uz pāris dienām kļuva par Latvijas tvitera tēmturi, un gan albums, gan pats ansis saņēma daudz uzslavu no diezgan plaša cilvēku klāsta, sākot no ierastajām hiphopa galvām un beidzot ar veselības ministri. Tuvākajos mēnešos tam, visticamāk, sekos arī "Zelta mikrofona" nominācija par labāko albumu un varbūt pat pirmā hiphopa uzvara šajā kategorijā, kā arī neizbēgamā murdoņa par to, cik albums ir pārslavēts un neizteiksmīgs, kas bieži seko tik straujai atzinībai.

Tagadne reizēm šķiet pašsaprotama, paradoksālā kārtā vienlaikus aizmirstot, kāds ceļš šurp vedis un kur tas varētu būt nogriezies. Zināmā mērā "Lielas mākslas" plašā rezonanse bija paredzama. Spriežot pēc iepriekšējā albuma "Balzams" kritiskajiem un ar to nesaistītā singla "Zemes stunda" komerciālajiem panākumiem, ievadrindkopu es tikpat labi būtu varējis sarakstīt jau jūnijā, kad tika izziņots albuma nosaukums, lai gan tas nepasaka priekšā neko par gaidāmā darba skaņu un tematiku. Vai ansis ceps jaunus singlus? Vai varbūt turpinās "Balzama" iestaigāto ceļu? Vai varbūt atgriezīsies pie priekšdienām – "Himnu" trokšņainajām cilpām vai "Riekstu armijas", "Lāzeru", "PKI" laika izjūtām? Jo rūpīgāk klausītājs sekojis līdzi anša mūzikai cauri gadiem, jo vairāk variantu prātā.

Viena no garākajām ēnām, kas slejas pār "Lielu mākslu", patiešām pieder "Balzamam", ar kuru jaunajā albumā saskatāmas vairākas tiešas un netiešas paralēles – ziņu reportāžu sampli, zvans "Gaismu" beigās, zināmā mērā arī albuma izkārtojums. "Balzamu" no citiem atzītiem hiphopa ierakstiem atšķīra spēja apvienot plašu tematisko un stilistisko klāstu, neupurējot nedz satura kvalitāti, nedz pieejamību. Tieši daudzveidība un anša bītmeikera un producenta prasmes ieaicināja jaunus klausītājus hiphopa lokā, piedāvājot tiem īsu ceļvedi žanra izplatītākajos tropos – reprezentos [1] ("Ultra"), motrepā ("Kas deg manā bākā"), pašironiskā tusiņu repā ("Jauni un bagāti"), gangsteru stāstos ("Guli"), introspektīvās pārdomās ("Ir pagājis ilgs laiks", "Sauss") un hiphopa fanātiem mīļajā repā par repu ("Bērni", bet arī viscaur albumam). Vispopulārākā albuma dziesma izrādījās "Zāles", kur ansis vieglu roku savija kopā vairākus latviešiem labi pazīstamus motīvus – biklumu, sociālo alkoholismu, nakts pasēdēšanu maģiju un reti īstenojamo vēlmi kādam pateikt, ka viņi mums ir zajebal. Dziesma trāpīja kaut kur pa vidu starp sociālo kritiku un atklātu vēstījumu par sevi un ļāva arī neuzmanīgiem klausītājiem pālī kliegt līdzi piedziedājumam, kuru maldīgi nolasījuši kā dzeršanas slavināšanu. Tas bija tāds albums, ko hiphopa klausītāji varēja ieteikt saviem draugiem un ģimenes locekļiem kārtējos mēģinājumos pārliecināt viņus par hiphopa žanra un kultūras vērtību.

Atšķirībā no "Balzama", kuram gandrīz visus bītus veidoja ansis pats, "Lielas mākslas" eklektisko skanējumu nodrošina vairāku mūziķu komanda. Līdzās paša anša bītiem pie cilpām sastopam anša brāli 181h ("Kauguri 1998"), DJ Chris Vader ("Bimini", "Sports"), Niklāvz ("Rīga") un salīdzinoši melodisko un saldo Shenfi ("F5 F1", "Definīcija"), savukārt albuma izskaņā dziesmas "Tā nav liela māksla" pavadījums sastāv gandrīz vienīgi no Ginta Smukā perkusīvās ģitārspēles. Starp albuma instrumentālajiem viesiem sevišķi jāizceļ vijolnieces Kristīnes Balanas solo "Pīlē", kas atgādina Miri Ben-Ari pienesumu Kanje Vesta pirmajam albumam. Neatkarīgi no bītu autoriem, galavārds vienmēr nepārprotami ir ansim, kurš tos apstrādājis, pārmiksējis un savilcis kopā, bieži pievienojot knapi pamanāmu detaļu audumu, piemēram, amerikāņu producenta un anša elka J Dilla sirēnu brīdī, kad viņš min to, kā "analizēja Dillas stilu" dziesmā "Tā nav liela māksla". Šajā albumā ansis daudz vairāk eksperimentē ar brīvāku dziesmu struktūru un garumiem, kā arī ar balss pārveidošanu, bieži mainot tās tembru un toni, reizēm dziedot vai izmantojot dažādus balss korekcijas rīkus.

ansis nenoliedzami ir viens no Latvijas tehniski izcilākajiem, asprātīgākajiem reperiem un brīvi pārvalda gan repa vidē izmantoto slengu, gan vietējās un pasaules kultūratsauces. Tiem klausītājiem, kuri ir raduši sekot līdzi zilbju skaitam atskaņās un kuri meklē katru iespējamo atsauci uz citiem reperiem, te darāmā netrūks, taču viņiem nekādi papildu apliecinājumi no malas nav nepieciešami. Tiem klausītājiem, kuriem šādi apsvērumi nav būtiski vai kuri tos palaiž garām, vēlos pateikt, ka daļa anša meistarības ir tieši tajā, cik neuzsvērts bieži šķiet teksta blīvums, bet domāju, ka reti kurš šos tekstus sauktu par vājiem, nepārdomātiem vai klišejiskiem. Jāatzīmē, ka albuma skaniskā dažādība dod ansim plašas iespējas variēt arī ar repa plūdumu, kas visspilgtāk izpaužas dziesmās "Gaismās", "Sports" un "Definīcija". Tomēr tie ir tikai tehniski apsvērumi, kuri nespētu pārliecināt plašāku klausītāju loku, ja tie nepārtaptu saistošās, jēgpilnās dziesmās.

"Lielā mākslā" centrālo vietu ieņem jautājumi par hiphopa kultūras nozīmi anša un citu dzīvē. Jau pats nosaukums atgādina par reperu ilgajām alkām pēc pieņemšanas plašākā kultūrvidē, kas brīžiem robežojusies ar kompleksainu aizstāvību pret jebkādu kritiku no iztēlotiem naidīgiem spēkiem, kuru kādreiz esmu piekopis arī es. "Lielā mākslā" šādu savecējušu kompleksu nav. Kā ansis pats norādījis preses relīzē, ieraksts ir veltīts hiphopa kultūrai un tās priekšā zūd nepieciešamība taisnoties. Tā vietā ansis izmanto savu augošo popularitāti un de facto hiphopa vēstneša statusu, lai publiski reflektētu par to, kā hiphops noteicis anša dzīves līkločus, kā tas saslēdzas ar Latvijas kontekstu un kādas attiecības mēs šeit esam veidojuši ar pasaules – galvenokārt ASV – hiphopa tradīcijām. Jau pirmajos pantos ansis mudina uzdot jautājumus par komūnas neviennozīmīgo ietekmi uz klausītājiem un savu atbildību pret kultūras afroamerikāņu saknēm, soloties pats tās turēt svētas, kamēr vien repos. Tā vietā, lai kādu drudžaini censtos pārliecināt par hiphopu kā lielu mākslu, ansis šo statusu pieņem par jau esošu realitāti un caur savu tekstu iesaista klausītājus izrietošajās pārdomās.

Latviešu hiphopā šāda refleksija nav nekas jauns; tā ir sastopama un pat būtiska jau kopš žanra pirmsākumiem. Sevišķi spilgts agrīns piemērs ir Armanda, Žaka, Kurta un Gustavo 2002. gada dziesma "Dziesma", kurā ar bažām iztēlota iespējamā komercializētā hiphopa nākotne – fonogrammas, kartona mākslinieki, truli teksti un vēl trulāki klausītāji. Lai arī tā laika "īsto" un "komerciālo" reperu nometnes vairs nav tik aktuālas, repa klausītāji vēl arvien šķiro nopietno un nenopietno repu pēc līdzīgas, no šiem priekštečiem aizgūtas loģikas. Sevišķi jāizceļ Gustavo pants, kurā topoša repa zvaigzne sastopas ar "Parazīt Records" pārstāvjiem, kuru interese un izpratne par hiphopa kultūru ir, maigi sakot, virspusēja. Šie panti tiek veltīti ne tikai klausītājiem, bet arī esošajiem un topošajiem reperiem, liekot viņiem padomāt par savām attiecībām ar hiphopa kultūru.

Gustavo piemērs anša un citu reperu mūzikā ilgstoši kalpojis kā augstais repa ideāls, attiecībā pret kuru mērīt savas rindas – divtūkstošajos viņš kļuva par labā latviešu repa pārstāvi vispārējai publikai, līdz šo karjeras un dzīves posmu 2014. gadā noslēdza, pārsaucoties par Arstarulsmiru. Turklāt Gustavo un Ozols ir starp retajiem reperiem, kuriem bijusi iespēja savā mūzikā reflektēt par to, ko nozīmē sasniegt necerētu slavu hiphopā, kā repot un dzīvot tālāk pēc šādām izmaiņām. Manuprāt, Gustavo trešais studijas albums "Trešā elpa" – pēdējais, kas sastāvēja tikai no jauna materiāla [2] – ir līdz šim spilgtākais šādu pārdomu piemērs. Lai gan daudzi repa fani albumu ir norakstījuši kā pārāk saldu un pozitīvu, es vēl šodien tajā saklausu apbrīnojami krāšņas aranžijas un daudz būtisku pārdomu par to, kā neiestrēgt pagātnes neveselīgajos domāšanas ciklos, un saklausu pantus par tēmām, kuras bieži šķiet hiphopam nepiemērotas – par mīlestību pret mazo māsu, par prieka atrašanu sīkumos, par disonansi starp sevi un skatuves tēlu – un kurās var ielasīt arī tobrīd briestošo atteikšanos no šī karjeras etapa. "Lielā mākslā" ansis vairākkārtēji atsaucas uz Gustavo kā teju mītisku tēlu – "Toreiz Gustavs singlus prezentēja SWH, tas bij pizģec" ("Definīcija"), "Ja mani redzētu Gustavs, viņš gan jau lepotos" ("Bimini") –, un tagad arī ansis repo no līdzīgas pozīcijas kā tā, kurā Gustavo atradās divtūkstošajos gados.

"Lielā mākslā" ansis no iekšpuses cenšas aprast ar savas un hiphopa popularitātes sekām, bieži atrodot līdz šim neizpētītas šķautnes. Albuma garākajā dziesmā "Gaismās" (8:03) pat saskatāms Gustavo "Dziesmas" panta spoguļojums: starp pantiem, kuros ansis reflektē par dzīvi pēc "Balzama", viņš nervozi brauc liftā satikt potenciālu menedžeri [3], kurai viņš, vairīdamies no vārda "reperis" stigmas, sevi nosauc par "latviešu dziedātāju" un neveiksmīgi mēģina izteikt kādu piedāvājumu, taču tiek atraidīts un dodas projām. Dziesmas beigās atgriežamies realitātē, kurā pašam ansim sakarā ar kādu "projektiņu" zvana Renārs Kaupers. Klausītāji var smaidīt, zinot, ka anša stāsts beigu beigās ir veiksmes stāsts, tomēr jautājums par to, kas īsti ir hiphopa veiksmes stāsts, paliek atvērts. Neskaitot pārsteidzošo dinamikas maiņu starpspēlē, "Gaismu" pavadījums pārsvarā ir lēzens, lifta mūzikai līdzīgs bīts ar flamenko nokrāsām, kura fonā kā kūstošs ledus peld piedziedājumā ietvertā repa zvaigznes ironiskā miniatūra: "Skatuves gaismās dārglietas spīd, / Rajona naktī limuzīns slīd, / Zīmolu drēbes, žurnāla vāks, / Portālu slejas – repera stāsts." Lifta mūzikas skanējuma simboliskā sasaiste ar birojiem, birokrātiju un rutīnu šādu pašu šabloniskumu pietuvina arī piedziedājuma klišejai. Pretstatā šim ārējam veiksmes stāstam ansis pantos runā par repa terapiju, par spožām skatuves atmiņām un neskaidrajām attiecībām starp Ansi Kolmani un reperi ansi – daudz netveramākiem un, iespējams, būtiskākiem apsvērumiem.

Droši vien var rasties jautājums: kāpēc lai klausītājus interesētu šāda repa virtuve? Līdzīgi kā citās subkultūrās, repa faniem ir tendence spēcīgi identificēties ar mīļākajiem māksliniekiem un viņu dzīves gājumu. Dzīvošana līdzi reperiem, repošana līdzi teatrāliem un bravūrīgiem tekstiem ir kā iespēja pieslieties komiksu varoņiem, kuru mēles ir žiletes un dzīve laistās zeltā, vienlaikus piedēvējot reperu tekstiem autentiskumu [4]. (Pēdējā dziesmā "Tā nav liela māksla" ansis pieskaras arī tekstu teātrim: "Man ir flex rīmes, agresīvi teksti, manī bāri, / Bet es nekad mūžā negribētu kādam darīt pāri.") Turklāt šobrīd repa klausītāju loks ir krietni plašāks par hiphopa subkultūru, sevišķi jaunāku klausītāju vidū, līdz ar to ir vērts reflektēt par tā ietekmi.

ansis ne tikai labi apjauš šo dinamiku starp repu, reperiem un viņu klausītājiem, bet arī ir gatavs vaicāt, kāpēc izpildītājus un klausītājus pievelk hiphopa kultūra, estētika un dzīvesveids. Bieži vien ansis ļoti atklāti runā par nedrošību un izmisumu, kas mudina meklēt izeju repā un narkotikās, kuras mēdz pavīdēt daudzu populāru reperu pantos: "Reperi meklē sev patvērumu [..] Kad tu dzirdi, kā reperi mirst uz bīta / Tu dzirdi, kā reperi mirst uz bīta." ("F5 F1") Neskaitāmi pasaulē slaveni reperi ir miruši no pašu aprakstītās un reizēm slavinātās vardarbības un narkotikām, bet pēc piemēra mums nav jāmeklē tālu – arī Latvijā reizēm nākas dzirdēt par talantīgiem, reizēm jauniem un daudzsološiem mūziķiem, kurus nogalinājusi narkotiku atkarība. Galu galā netrūkst arī stāstu par zudušām estrādes zvaigznēm, rokmūziķiem un citiem kultūras spīdekļiem. "Un ko tu zini par repaku lāstu? / To, kā nodzertie talanti savus hitus norepot vairāk nevar bez glāzes? / Vai tiešām tu nezini neko par šo stāstu?" ("F5 F1")

Sāpīgi domāt par to, cik bieži aiz reperu ietekmē esošajiem klausītājiem nodotās bravūras slēpjas nedrošība, tomēr aizvien biežāk sastopamās atklātās sarunas par garīgo veselību un komūnas savstarpējo atbildību iedrošina un silda sirdi. Galu galā ansis runā ne tikai ar klausītājiem, bet arī ar saviem kolēģiem – reperiem, kuriem nav nekāda pienākuma faniem un citiem svešiniekiem atskaitīties par savu dziļāko nedrošību, bet kuriem var būt svarīgi dzirdēt šos atbalstošos, saprotošos pantus no kāda, kas ļoti labi pazīst viņu pieredzi. Caur savu atklātību anša teksti top par ko vairāk nekā skrupulozu fanu jūsmām par hiphopa pasaules iekšējām norisēm, un šai kultūrai raksturīgā klausītāju identificēšanās ar tekstu varoņiem (šķietami – pašiem reperiem) var kalpot par pamatu pārdomām pašiem par savām attiecībām ar hiphopa kultūru, apreibinošām vielām un garīgo veselību.

Būtu maldīgi teikt, ka albums sastāv tikai no hiphopa iekšpolitikas apcerēšanas. Piemēram, "Pīle" ir viegls gabals par labumiem, ko var baudīt veiksmīga repera dzīvesveidā, – statusu, naudu un izklaidēm. Šajā dziesmā sastopam arī vienīgo albuma viesreperi rolandu če, kas pēdējos gados ir izcēlies albumos "Siera plate" un "Siera plate 2", kuros kopā ar xantikvariātu ir veiksmīgi ienesis latviešu hiphopā poptrepa vēsmas. "Pīlē" rolands tehniskā līmenī tur līdzi ansim un izmet pāris asprātīgas rindas ("Nav tā, ka trūktu ķīmijas / Modri kā cīruļi, plašākas kļūst zīlītes / Pacani beksteidžā pat pūš pīlītes"), tomēr zīmīgi, ka ansis izvēlējies viespantu dziesmai, kura ir mazāk personiska un apcerīga. Uzreiz pēc "Pīles" seko abi albuma reprezenti – "Bimini" un "Sports". Lai gan visās trijās dziesmās teksti ir gana spēcīgi, to atrašanās vienuviet mazliet samazina efektu un rada atkārtošanās sajūtu. Rezultātā es izjūtu "Bimini" kā albuma visaizmirstamāko dziesmu gan tās reprezentam netipiski mierīgā tempa, gan vienmuļā bīta dēļ, kura vietā nevaru neiztēloties vecos, trokšņainos, viegli aritmiskos paša anša vai Orioles bītus. Turpretim "Sports" attaisno visas cerības un savu nosaukumu – ansis mežonīgā tempā met pančlainu pēc pančlaina uz trokšņaina bīta, kuram garām slīd arī DJ PM2THEAM skreči un tembrāli apstrādāta anša balss, kas rada aizvien augošas spriedzes priekšstatu. (Reperis Arčijs tviterī norāda, ka daļa "Sporta" efekta nāk no biežā cietā "o" lietojuma, apzināti un pastiprināti lietojot svešvārdus.)

"Lielā mākslā" sastopami, manuprāt, līdz šim spēcīgākie anša urbānie repi dziesmās "Rīga" un "Kauguri 1998". "Rīgā" ansis iezīmē savu pilsētvides vīziju, kura ir pārsteidzoši harmoniska – atšķirībā no agrīno grandu (piemēram, Armanda un Žaka) konservatīvās skepses pret dažādību, anša Rīga sniedzas pāri homofobijai un nacionālo kopienu nesaskaņām un atplaukst kā dzīvības pilna vieta, "mūsu vide", no kuras "Londona izskatās kā lauki". anša pantos "mēs" ir it kā šaurs līdzgaitnieku loks, taču dziesma lokā ieaicina arī klausītājus un dod iespēju viņiem izjust savu loku kā "mūs", kuriem šī Rīga ir vienlīdz pieejama. Šāds pilsētas patriotisms latviešu repā ir gana bieži sastopams motīvs. "Kauguri 1998" stājas krasā pretstatā šim optimismam, spilgtās ainās aprakstot bīstamos Kauguru betona džungļus, kur varēja iegūt labu izpratni par apkārt valdošo ekonomisko pagrimumu un "zeku dzīvi", bet zaudēt kabatas naudu, omes pensiju vai citus labumus. Uz mani sevišķi iedarbīgas ir rindas par pretrunīgām izjūtām pret dāvanā saņemto mobilo telefonu, kam "līdzi nāca cits bīstamības līmenis". Vēl atceros sākumskolas biedrus, kuriem gadījās burvju triks – ieiet Esplanādē ar mobilo, bet iznākt jau bez tā. Arī šādi stāsti hiphopā ir labi pazīstami, un to stāstīšana apliecina to, cik tuvu tekstos Latvijas urbānā vide var piekļūt Amerikas repa dižgaros apdziedātajām bloku mājām un apdalītajiem nabadzīgo rajoniem.

Jāpiebilst, ka bērnība anša darbos ilgstoši bijusi nozīmīgs atskaites punkts. Cauri gadiem ansis ir uzsvēris savu kalsnumu, pielīdzinot savu paskatu bērnam vai pusaudzim, kurš klausītājus uzrunāja ĶjP laikos. Šis motīvs izceļas pēdējā dziesmā "Tā nav liela māksla", kur ansis sevišķi atklāti raksta par novēlinātās pieaugšanas sāpēm. Zīmīgi, ka šeit pieaugšana un izraušanās no bara vienaudžu spiediena tiek saistīta ar iegrimšanu dziļi hiphopa komūnā. Arī sasniegumi nenozīmē sirdsmieru. Viscaur albumam, bet sevišķi pēdējās dziesmās ansis ļauj vaļu gan vispārējām, abstraktām bailēm ("Nav bail"), gan konkrētiem pārdzīvojumiem, kuri seko vai, iespējams, pat izriet no viņa diezgan unikālās pozīcijas latviešu hiphopa kultūrā ("Tā nav liela māksla"). "Sociālā impotence", trauksme, jautājumi par to, vai bez repa maz atrastu attiecības, un galu galā – pietāte pret visu, ko hiphops ir devis. Klausoties albumu, šī pietāte sasniedz arī mani, kuram gan hiphops kopumā, gan mīļākie latviešu reperu darbi un nule arī šis albums ir bijuši prieks un patvērums.

Beigu beigās "hiphops kā vadmotīvs" anša rokās nenozīmē emocionāli pilnvērtīgas izpausmes trūkumu vai parastam klausītājam neizprotamus tekstus. Caur "Lielu mākslu" strāvo Latvijas un pasaules hiphopa vēsture, kura saskan gan ar tekstu saturu, gan valodas izjūtu. Albuma veiksme plašā klausītāju lokā apliecina hiphopa spēju populārajā kultūrā aptvert neticami plašu informācijas lauku, radot sajūtu, ka šis medijs savā ziņā ir īpašs un sargājams. Turklāt šāda ievirze arī pašu latviešu hiphopu izvirza kā bagātīgu kultūrvidi ar gana ilgām tradīcijām, lai uz tām jau kādu laiku varētu atsaukties, nepaļaujoties uz ārzemju šabloniem.

Pirmajā brīdī var rasties kārdinājums pārspīlēt albuma novatorismu, taču pārlieku liels uzsvars uz kaut kādu unikālu, iepriekš nepieredzētu skanējumu varētu būt maldīgs. (Neliegšos, arī es pēc pirmās noklausīšanās reizes vairākiem draugiem aizrakstīju, ka šis ir "lielākais solis uz priekšu kopš Eliota pirmā miksteipa".) Varbūt kādu klausītāju, kuram sevišķi tuvas bija "Himnu" abrazīvās skaņas, atraida "Balzama" un "Lielas mākslas" salīdzinoši melodiskais skanējums. Nav arī tā, ka ansis iepriekš nebūtu repojis tik labi vai nebūtu iepriekš tik dedzīgi aizstāvējis savu kultūru. Pat strauji izpelnītā atzinība līdzinās tai, ko "Balzams" saņēma 2017. gada pavasarī. Plaši iemīļoti darbi reti iezīmē pāreju uz jaunu paradigmu un veco vērtību atmešanu. Es pat teiktu, ka šajā gadījumā ir tieši otrādi. "Liela māksla" brīžiem sper soļus uz priekšu, taču tās apburošākā īpašība ir spēja neuzkrītoši savākt vienuviet lielu plašumu, nezaudējot cieņu pret priekštečiem un uzsverot hiphopu kā galveno kopīgo pavedienu. Lūk, tā ir liela māksla.

 

[1] Par "reprezentiem" sauc tehniski piesātinātus, bieži asprātībās balstītus un ārišķīgus repus, kuru mērķis ir izrādīt (reprezentēt) repera prasmes.

[2] Pēc tam iznāca arī albums "Pilsētas portāls", kurā bija sastopamas gan jaunas dziesmas, gan vecāku dziesmu jauni aranžējumi.

[3] Dziesmā menedžeres lomu ierunā dejotāja, anša menedžere un sieva Līva Kolmane.

[4] Ir vērts domāt arī par dzimtes jautājumiem šajā identifikācijas spēlē – sevišķi savās ārišķīgākajās izpausmēs, hiphops ilgstoši ir bijis maskulīna un pat mačiska telpa, kurā iztēlotās varas pozīcijas ir saistāmas ar patriarhāli kodētiem tēliem, nereti pieņemot klausītāju kā vīrieti pēc noklusējuma.

Tēmas

Edvards Kuks

Edvards Kuks (1997) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs. Šobrīd studē maģistru Zinātnes un tehnoloģiju studijās Māstrihtas Universitātē.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!