Berita Kašana (Berit Kaschan) ir igauņu dzejniece, biblioterapeite un literatūrzinātniece. Viņai ir iznākuši divi dzejoļu krājumi: "Es smejos guļot" (2016) un "Rīta maiņa" (2019). Pašlaik viņa strādā pie trešā dzejoļu krājuma. Šogad 9. septembrī Berita Kašana ar dzejas lasījumu piedalījās Dzejas dienu pasākumā Rīgā "Siev.Dz.".
Tallinas Universitātē viņa ir aizstāvējusi maģistra darbu par stāstījuma un mīta dziedējošajām īpašībām Noras Ikstenas un igauņu rakstnieces Aino Pervikas prozā, rakstījusi recenzijas, tai skaitā arī par tiem Noras Ikstenas romāniem, kas izdoti igauņu valodā.
Atdzejotājs
Pēc lietuvēna, par ko es nevarēju runāt
Sēžu pie tava virtuves galda un dzeru novadējušos šķīstošo kafiju.
Es nezinu, kāpēc vakardienas vakars ar mīkstajām malām
nogulsnējās par alvas pelēku rītu.
Kāpēc tavas kafijas kārbas vāks neiet kā nākas virsū.
Viss ir pārāk pliekans.
Un negaršo ne pēc kā.
Piepeši laiks mainījās. Arvien atgādina visu,
kas attiecībā pret tevi un pasauli mani kaitina.
Šodien pietiks ar mazumiņu.
Brīžam tava stāja, tas, ko tu aizmirsti, lai gan apsoli izdarīt,
pārāk lielā pašpaļāvība zināmu parādību noliegšanā, arī tas,
kā tu pašlaik uz manas piedegušās grauzdētās baltmaizes smērē aukstu sviestu,
skaļi skrāpējot ar bezjēdzīgu rūpību.
It kā tas, kā no rītiem tu man smērē sviestmaizi,
kaut ko mainītu.
It kā tavi bezpalīdzīgie mēģinājumi piedraudēt realitātei ar sviesta nazi
kaut ko mainītu. Nemainīs neko, jo šodien
es negribu būt mīlēta.
Es vēlos sajust starpību starp sevi un pasauli,
atkal nebūt nevienam tuvai,
būt acīmredzami liekai,
redzēt savu dzīvi no malas.
Lai vienlaicīgi ar manām acīm
tevi varētu novērtēt visas manas indīgās un juceklīgās ciltsmātes,
kuras arvien vēl gaida tavu aiziešanu.
Mūsu ģimenē ir tāda tradīcija.
Ar rūpību uzturētais rūgtums
ir atkal iesūcies manā skatienā.
Tu pamani to, bet neko nejautā.
Tavi laika sprīži arvien vēl ir garāki par manējiem.
Katra aizkaitinājuma pilnā sekunde, ikviens īgnais rīts
nesaglabājas tavā atmiņā citādi, kā vēstures notikums.
Tie kļūst tikai par mirkļiem, kādi tie pastāv
visos zelta laikmetos. Tāpat kā īpatņi ar sīvajām asinīm
pastāv visās paaudzēs. Sīkumu dēļ dzīve neapstājas.
Bet tad tava ar rūpību uzsmērētā grauzdētās baltmaizes rika nokrīt uz grīdas.
Ar sviestu uz augšu.
Tu pavīpsnā. Uzliec maizi uz šķīvja,
pēc tam no atvilktnes izņem pilnīgi neatvērtu kafijas paku,
un tas man mazliet atgādina,
kāpēc no visiem pasaules vīriešiem
es sēžu tieši pie tava virtuves galda.
Uzticība
Par putniem es neko daudz nezinu.
Tomēr uzskatu,
jo agrāk
un skaļāk
tie sāk dziedāt,
jo labāk veicas dzīvē.
Putni vilina rītu pienākt arvien ātrāk
un pārliecina dienu palikt ilgāk.
Kad putni sasparojas,
tie nakti dzied lielāku un krāsaināku,
smieklus dziļākus un cerību tuvāku.
Atgādina katram par kādu senu sapni,
īpaši slepenu vēlmi,
kuras realizācijas laiks vēl nav beidzies.
Nu, pamēģiniet iet mājās maija mēneša naktī
un ne pēc kā neilgoties.
Jā, par putniem es neko daudz nezinu,
aci pret aci tos satieku salīdzinoši reti.
Bet esmu iemācījusies sekot viņu norādei –
klausīties pasaules metronomu,
jo arī mans mīļākais žanrs
ir nākotnes mūzika.
Solidaritāte
Tur esot bijušas
neskaidras sirdslietas,
apslāpēti skūpsti un
nakts vidū iešana pa karstām oglēm.
Kāds zināja, kāds gribēja, kādam droši vien bija
kāda par daudz,
kāds meklēja pats sevi.
Kaut kas pieskārās, kāds atvēra būri,
daudzas atslēgas tika saliektas.
Kāds āzējoties atkorķēja dārgus vīnus,
kāds pamanīja pūles.
Ik vakaru pilsēta svinēja slepenus svētkus,
un pastāvēja cerība sastapt viņus.
Vai patiesi tos kaut kas dziļi saistīja
vai viņi vienkārši vienojās?
Un nekas cits nebija, tikai
smaga roka uz gurna, raiba kleitas aste,
kaisle īsa kā dižspāres lidojums?
Kurš beidzamais smējās,
kurš iepriekš bija labākais?
Vai kāds tomēr jutās vainīgs?
Taču jau no paša sākuma šis stāsts bija neskaidrs.
Kurš vispār pamanīja, ka no dueta izvērties duelis?
Par kādu vairāk zina tikai dārza vārti,
kas drosmīgi klusē,
un tas nekas, ka dvēsele ir maiga.
Ceļojuma drudzis
Autobusu pieturās cilvēki gaida
algas pielikumu,
zudušas mīlestības atgriešanos,
retāk kaut ko jaunu,
eksāmena rezultātus,
nākamo olimpisko zeltu,
dzīves līmeņa celšanos,
dzīvesbiedra piecdesmito jubileju,
lai atkal varētu uzstāties ar runu
un ar divdomīgiem ikdienas jociņiem smīdināt kompāniju pie galda,
vai arī laiku, kad var iziet no mājām.
Tiek gaidītas cenu atlaides un grūtību pārvarēšana,
izaicinājumi un iedzīvošanās spēju atjaunošana,
pavasara pērkons, lai beidzot varētu apsēsties uz sliekšņa,
telefonsaruna par aizdevuma piešķiršanu,
atkal apvienojušās grupas "Led Zeppelin" koncerts,
pirmās attiecības un DNS analīžu rezultāti,
iešana pie friziera un mētelis no ķīmiskās tīrītavas,
inspirācijas un reinkarnācijas,
pēdējā diena drupās pārvērstajā darbavietā
un vispārēja atzinība.
Nemaz nav tik viegli
gaidīt autobusu.
Nedēļas nogale Tartu
Tēva pirksti ir resnāki par mātes pirkstiem
un arī strupāki.
Noteikti ne īsāki, ne arī taukaini,
vienkārši jūtami neveiklāki.
Vienā ziņā tie tādi arī bija,
piemēram, tad, kad biju maza meitene
un viņš pirms deju stundas manus matus saņēma copē.
Tēva taisītā frizūra ātri vien izjuka.
Bet viņš vismaz bija centies.
Tēva paijas bija arī biklākas,
it kā baidītos ar savām vīrieša rokām
pārāk saspiest manu meitenes galvu,
tāpēc parasti viņš mani paijā tā,
ka es to drīzāk redzu, nevis sajūtu.
Mātes pirksti ir smalkāki par tēva pirkstiem,
pirkstu gali un nagi ir apaļāki.
Copi māte savilka tik stingri,
Ka man gandrīz vai acis izspiedās,
bet uz augšu saņemtā frizūra parasti nostāvēja ilgāk nekā citiem.
Dažreiz varbūt pat par ilgu.
Visi viņas pieskārieni bija intensīvāki,
viņa bija radusi mani uzskatīt par savu īpašumu.
Uz viņas kreisās delnas ir skaidri uzzīmēts
burts M.
Tēva vārds sākas ar šo pašu burtu.
Viss turpmākais ir viņu rokās.
Laikam arvien vēl.
Dakteris oktobris
Bērni un dzīvnieki jau lūkojas tukšumā,
bēniņos ēnas izmēģina polonēzi.
Zirnekļi ievācas istabā.
Likmes ceļas.
Viņš izklāj uz galda visas mēness jūras,
citoarhitektūras reģionus,
Odiseja ceļojumus
un manas pārdzimšanas dienu kārtis.
Viņš seko reakcijai.
Gaida, lai es nomierinos
un paskatos tieši virsū.
Pēc tam viņš maigi satver manu delnu,
ieklausās pukstošajā dzīslā,
tad pirkstu pēc pirksta atver plaukstu
un pēkšņi
neomulīgi, ar jūtamu pašpārliecinātību
manu dzīvības līniju pavelk garāku.
Nosmīn.
Un, kā vienmēr,
iesaka palikt pareizajā ritmā.
Respektēt pasaules lēmumus.
Izbaudīt pat svētdienas,
mīlēt lēni.
Nenomocīt sevi ar pagraba troksni.
Koncentrēties uz kustību.
Papētīt,
kurš atņēmis kaķa soļiem skaņu.
Marts
Ko tu drebi.
Sāc dzīvot!
Marš!
No igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš
25