¼ Literatūra
21.04.2008

Šo tumsu var uzspēlēt

Komentē
0

 

Jau iedzīvojies Rīgā, lai gan kurzemnieciskas saknes. Sakaros ar dzīvi, sapņiem un vīzijām. Tieši šie sakari un [ne]sakarības patīk dzejā.




***
atnākšana
manās mājās ir durvis un logu ducis
šķīvji visādi nieki asaru trauks
viss rūpīgi ierāmēts saskaitāmās un precīzi citējamās laika zīmēs
aiz kurām katra telpa ir noslēpusi citu telpu
un aiz laika kāds nepieskaitītais
asiņu rievām pārvelk švīku un izrādās – viņš te jau ir bijis

kad vedu suni pastaigā krēslas draugs
uz palodzes košļā ēnu kurā savādi atspīd svece
un savādi runā par nakti pēc dienas
kurā viņš nebija klāt
un es steidzos es steidzos aiziet
lai atnāktu ātrāk ne jau pirmajam būt
bet paspēt pie sevis atnākt kad atbīdās visādas zemes un debesu sienas
nevienas klusēšanas vairs nepaliek tikai kāda balss
visam pieskaita nesaskaitāmo


***
un tā fatamorgāna sviedrē acis un pirkstu galus
dūmu pakalna zaļā zāle
izslīd miklās delnās un vārdi
mijkrēslī dedzina putnus

pats sevi esi nolēmis aiz simtiem
par vienu un vienīgo spoguļa aci
iekrist atpakaļ klēpī un elpot
vēl pirms dzīvības cilpas kaklā

un lietu tu gaidi
lai varētu atvērt kā aizkara zīdu
mazām pēdiņām nolīst otrā pusē
sausi notirpt un būt pa īstam

apvārsnī mākoņi burzās un zibens
greiziem zobiem lauž stikla miesu
bet tu krizdams uz katras lauskas
slīdi atpakaļ tieši uz iesma


***
atraidītā cieta ir tava balss it kā dzīva nobeigta rīklē
un tagad tu nāc mani glābt
paslēpt no zemes ēnas kuru es atradu tavā glāstā

vienmēr novakars tevi atnes
mīkstā alkainā lava piebriedušās gūžas
sarkanās matu strēmeles logā

atraidītā nenāc zeme ir asiņu grūta
tevi es mīlu nolādēts es tevi zinu
aiz viena nejauša mirkļa
aukstos sviedros grimstoša siena

es esmu beidzies tai ēnai nav beigu
pār tevi nakts veltīgi līķautu velk
viss noklust viss miljoniem reižu noklust
zemes dievs un tavs laiks manī ir sācies


***
pilsēta aizaug
lēni aizmirstām sejām
logu biezokņi pamāj aiz paraduma
tikai tāpēc ka balss spiež uz varžacīm
un kauc katrā dubļu pliķī
tikai tāpēc ka sev kāds aiznaglo muti
un sajūk prātā
kad klusums uzrīko dzīres
visiem vientuļiem kam šeit nav paredzēta vieta
un dzīve ir aizsvīdis stikls
uz kura viss sadalīts laika joslās
pa solim pirms un pēc durvīm
kas nekad neveras ciet


***
sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem un glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu


***
laikam jau arī bez šī krasta un viļņiem
jūru var atrast
zemus un līkus likteņa suņus
rūsganām akmeņu sejām

atnākt un klusēt uz vēju klona
lodē līdz apvārsnim triekties
un kad šī sala būs mirusi
pat ja mirusi
vēl paliek jūra
elpa smilgu sausajos matos
grūtākā mūžības jūdze

un viļņi aizskalo laiku
bez tāluma mokām
aizplūstot atpakaļ krastā veļas
it kā neviena te nebūtu bijis
nevienas stipras un dzīvas balss
tikai smilšainā palodze smilšu skārds
gadsimts uz mēles sāļš


***
kā karsta pagale rudens gruzd
lapās dzestri viļņi no ūdeņu puses
un milzīgi dvieļi berž
jumtus mēs sen vairs neslaukām ielas
mazs saliekams galdiņš stāv dubļos un vaboļu
mēslos bet kad korķējam vaļā vienu pagali ruma
neviens nesaka – pēc mums kaut vai...
tikai uzlej uz plēšām viebjas un klusē
bijīgi klusē it kā redzētu savas iekšas
it kā drēgnums kā kukainis pirms laika tur ielīstu palikt
un sairt tai lielajai degšanai līdzi
tad mēs kritīsim stiklainās
kraukļa acīs un stiprāk rūsēs sētnieka lāpsta
bet pēc tam
pēc tam ielas atkal būs tīras


***
ja tava upe izžūs
un pēdējā putna spalvas sakaltīs dzelkšņainos saros
pat vistukšākās ielas galā
melnās celles sienas
kļūs mīkstas kā koks
kad vējš klusi čīkstot tur iebāzīs rokas

nomirt var tikai par vēlu
tu teiksi
bet pelnu dūmaku es tīšu kā šķiedru
un izgrebšu milzīgu siltu kurpi

zeme iecirtīs zobus
katra saknes riba sāpīgi spiedīsies sejā
un tomēr tu būsi ceļā
sveša atgriezties savas pilsētas ielās
nevienam nepieskaitīta un brīva
tu slīdēsi baltajā šķirstā
un skanēsi kā neapsolīta dziesma
dziesma ko nav iespējams pabeigt


***
es varētu palikt šai pieturā
iespiesties zaļajā ēnā
un izlīst caur laika spraugu
pašā viducī liesmai
brīvi no krusta zīmēm
mēs pulcētos dīvaini mirdzošām acīm
vienā mezglā bez telpas
bez asins kas diedelē balsi
tuvi kā putni ceļā uz svešu zemi
mēs mirušie mācītos dzīvot
vējā kur nepaliek pulksteņu skatlogi
akli un tikšķoši rēgi
tikai ēna un nekas
nezustu kad mēs gultos silti uz kāda pleca
un elpa sekotu elpai
mirklim kas uzlido palikt
 

Jānis Vādons

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!