Foto: Juris Justs, "Riga Street Photography"
 
Proza
30.12.2020

Sniegs bija kritis visu nakti

Komentē
1
Saglabā

Beidzot atminējies, pasūtīju jaunu D vitamīnu devu pa pastu. Tie atnāca ar novēlošanos, toties ar pievienotām dāvaniņām – dezinficējošu roku balzamu un Ziemassvētku kalendāru – tādu, kur katru dienu jāatver vaļā pa vienam lodziņam, balvā saņemot vitaminizētu gumijas lācīti.

– Neticu, ka tur ir kaut kādi vitamīni, – viņa teica.

– Es gan neredzu iemeslu šaubīties, – atbildēju un katru dienu paklausīgi vēru vaļā pa vienam lodziņam, līdz kādu vakaru pieķēru sevi, stāvot pie loga, ķibinot laukā un metot mutē lācēnus vienu pēc otra. Bērnībā es tādās reizēs visai meistarīgi aizlīmēju savas nepacietības pēdas, tagad vienkārši izknibināju laukā arī atlikušos. Kad tu sāc negaidīti novecot un pārdzīvot par visu pēc kārtas, naktīs nespējot gulēt dēļ domām par esības trauslumu, tad katrs gumijas lācēns – un katra cigarete, katrs dzēruma kautiņš, katrs strīds ar muļķiem neapšaubāmi ir vitamīniem pilns.

Trešo Ziemassvētku priekšpusdienā klaiņoju pa Mežaparku. Sniegs bija kritis visu nakti, neļaujot man iemigt, ar savu nedzirdamo sanoņu raujot laukā no gultas pie loga, un turpināja snigt vēl joprojām. Pa Mežaparka aizsnigušajām ielām velosipēdu, skrituļdēļu un žiroskūteru vietā lēni rušinājās bākugunis mirkšķinoši sniega tīrāmie traktori, šur tur no kupenām skumji vīdēja apkrituši skrejriteņi. Cilvēki plūda no visām pusēm – ģimenes ar bērniem, bērni bez ģimenēm, pārīši, duetos nūjojoši pensionāri. Ar termosiem, bērnu ratiņiem, ragaviņām, fotoaparātiem, zelta retrīveriem. Visi čaloja savā starpā, smējās, sakliedzās pikojoties, bet trokšņi apsnigušajos kokos pazuda kā segā. Es aizkūlos līdz Ķīšezeram pārbaudīt, vai pīles vēl ir vietā, tad apstājos pie laivu piestātnes izsmēķēt cigareti. Pie spuldzīšu virtenes apjoztās kafejnīcas blakus bija iekurta uguns – dažas pagales akurāti dega pie pašām durvīm āra kamīnā (šķiet, tos tiešām tā sauc), un es domāju par to, cik lieliski būtu ieiet iekšā un izdzert pāris karstos balzamus. Ja viņa man tobrīd būtu līdzās, mēs noteikti tā arī rīkotos, bet vienam man tur vienkārši paliktu aizvien skumjāk ar katru minūti. To sapratis, devos klaiņot tālāk, žilbstot no baltuma apkārt.

Tādās dienās atceros visas tās no agras bērnības – dienas, kad no rīta viss piepeši izrādās aizsnidzis, gaiss kļūst savāds un, skatoties sniega mākoņu pilnībā aizklātajās debesīs, rodas sajūta, ka tās naktī krītot aizķērušās un palikušas karājamies zemu apsnigušo koku galotnēs. Un tagad mēs visi esam kā tajā stikla kupolā – ieslēgti, bet drošībā uz visiem laikiem. Man garām aizskrien mazs, līksms puišelis, velkot aiz sevis lēkājošas ragaviņas, viņam pakaļ piesārtušiem vaigiem steidzas omīte elegantā cepurītē. Netālu sastindzis kāds padsmitnieku pārītis un samulsuši skatās viens otrā mirdzošām acīm. Divi nopietna izskata kungi mēteļos piepeši metas pikoties savā starpā, kamēr sieviete ar sanbernāru pavadā apstājusies gaida viņus ironiski gurdenu smaidu sejā. Ja es varētu vismaz savākt – ja ne citādi – nedaudz šīs žilbinošās gaismas, spalgi sanošā, baltā klusuma. Bet es nevaru, tāpat kā nevaru pat iesiet atmiņas par to – es pārāk labi zinu, kas ar tām notiek.

Tramvajā atpakaļceļā kliedēju laiku, pārlasot Hemingveju. Aiz loga atkal puteņo, vagonā bez manis neviena cita nav. Hems pļāpājot pastaigājas ar sievu pa Parīzi, papusdieno, iedzer, atkal staigājas, tērgājot par šo un to. Dalās atmiņās un apmainās dziļdomīgām frāzēm. Tālāk, iespējams, papusdieno vēlreiz, pārrunā plānus, vēl nedaudz padalās atmiņām, iedzer un dodas uz numuriņu – es jau vairs nelasu, sēžu, piespiedis pieri tramvaja logam. Cilvēki dzīvē tā nesarunājas. Vismaz ne tie, kurus pazīstu es, vismaz ne es pats. Nezinu, kāpēc bērnībā man tas viss likās ticami. Ņemot vērā, ka bērnībā, šķiet, mani ap stūri apvest bija sarežģītāk nekā tagad. Pa ceļam mājup vēl ieeju lielveikalā pēc pāris produktiem, kurus skata pēc izvietot ledusskapī, un satieku R. Viņa matu ērkulis saslējies gaisā bezmaz pusmetra augstumā, acis virs maskas drudžaini spīd.

– Bļiiin, – viņš satraukti čukst, – vakar paņēmu piecas ripas... Vāks. Nezini, kur te meklēt konservēto ananasu šķēlītes?!

Kamēr es krāmējos pie pašapkalpošanās kases, man atkal jādomā par spalgi sanošo, balto klusumu – to varētu safasēt tabletēs un izrakstīt visu to pārējo, nekam nederīgo draņķu vietā pusmūža bērniem, kuriem atkal un atkal nākas līmēt sevi kopā, ikreiz neglābjami pazaudējot pa kādam fragmentam. Kases aparāts pārtrauc skenēt un vēsta par nepareizu svaru pēdējai precei. Mani kaut kas piepeši samulsina šajā parastajā paziņojumā, bet es nepaspēju to apdomāt – pie manis jau dodas kasiere.

– Olīvas, ja? – viņa līksmi sauc. – Kā tad, kas tad cits... Kā man tās olīvas jau apriebušās, godīgi jums teikšu!

Snigt turpina arī nākamajā dienā, bet tas jau ir pavisam cits sniegs. Parasts, pelēcīgs sniegs no augstu uzkārtām, tukšām alumīnija debesīm. Tas, kurš pēc tam mētāsies vēl līdz vēlam pavasarim kā partizānu līķi pa mežiem. Ziemassvētki ir beigušies. Iespējams, paši skumjākie Ziemassvētki līdz šim – katrā ziņā lielai daļai cilvēku, kuriem tika atņemta iespēja vismaz šo vienu reizi gadā satikties ar tuviem un tāliem radiniekiem, lai svinīgā vakara izskaņā neglābjami saplūktos no jauna vecu aizvainojumu dēļ. Nu, vai arī ne tā – ko gan es varu zināt, sen taisnīgi diskvalificēts no šīm sērīguma sacīkstēm ar visiem sev līdzīgajiem. Mums katri nākamie Ziemassvētki būs paši skumjākie, bet leģiona rindas papildināsies straujāk, nekā tiks savākti kritušie no vannasistabām un bēniņiem. Beidzies būs arī šis gads, kuru tagad moderni uzskatīt par gatavo katastrofu, bet es tam īsti nespēju piekrist. Man liekas, mēs vēl samērā veiksmīgi esam tikuši tam cauri. Esmu pilnīgi drošs, ka varēja būt daudz draņķīgāk.

Un es stāvu pie loga, domīgi ķeksējot no paciņas un metot mutē olīvas – tieši tāpat kā dažas dienas iepriekš lācēnus no kalendāra. Lejā pieturā apsēdies Hems, mugurā viņam ir no vates segas šūts kamzolis, galvā saņurcīta naģene. Iespējams, viņš brauks uz hipodromu, gan jau viņam pačukstēts par kādu jaunu, nevienam vēl nezināmu, bet izcili potenciālu kumeļu, un likmes būs viens pret miljonu. Vai pat viens pret simts miljoniem. Laimesta gadījumā – un tas ir gandrīz neizbēgams – ar to vajadzētu pietikt visam. Kaut ko murminot pie sevis bārdā, viņš no  maisa, kas nolikts pie kājām, izvelk plastmasas pudeli ar caurspīdīgu šķidrumu – visdrīzāk tas ir kāds viegls "Chateau" baltvīns no Mišo restorāniņa – un, ierāvis pāris garus malkus, slaiki nospļaujas. Čehovs rakstīja, ka priecāties par tādiem niekiem kā Jaunais gads ir aplami un cilvēka prāta necienīgi. Ka Jaunais gads ir tāds pats draņķis kā vecais, ar to vien atšķirību, ka vecais bija slikts, bet jaunais būs vēl sliktāks. Neatceros šo citātu lasījis Čehova stāstu krājumā – es to redzēju kaut kur internetā un nevaru pat galvot, ka tas tiešām ir viņa rakstīts, jo nepārbaudīju.

– Ejiet tak jūs dirst ar saviem Jaunajiem gadiem! – piepeši kareivīgi izslējies, uz kādu man neredzamu otrpus tukšajai ielai pieturā mauro Hems.

Man gribētos pabeigt uz kādas savādākas nots, bet es, domīgi viebdamies, iemetu mutē pēdējo olīvu un dodos pēc cigaretēm.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!