Komentē
0

[Fragments.]

„Es runāšu vienkārši,” sparīgais puisis sacīja. „Lai tā Frankfurtes avīze nodrukā pavisam īsi: mēs neesam muļķi! Mums tikai nav naudas! Mums ir tiesības uzstāt, lai viņi ņem vērā šo atšķirību.”
„Bet, protams, es jūs lūdzu!”
Aizmugurē kāds jautāja: „Un kas, lūdzu, ir tie, ko jūs apzīmējiet ar „mēs”? Turki, kurdi, azerbaidžāni, čerkesi, Karsas iedzīvotāji? Kas?”
„Jo tie ir dzīves lielākie maldi,” aizrautīgais zēns turpināja, „kas pastāv jau tūkstošiem gadu, - visi vienmēr jauc nabadzību ar stulbumu!”
„Kas tad ir stulbums? Nu, pasaki!”
„Tiesa, cilvēces vēstures dižajā ritumā allaž ir bijuši ticības un tikuma aizstāvji, kas izpratuši šo apkaunojošo pārpratumu un teikuši, ka arī nabagos mīt ticība, cilvēcība, gudrība un ka viņiem ir sirds. Ja kāds Hanss Hansens redz nabadzīgu cilvēku, viņš izjūt līdzcietību. Varbūt viņš uzreiz nedomā, ka šis nabags ir iespējas neizmantojis nejēga un nodzēries ļurbaks.”
„Es Hansu Hansenu nepazīstu, bet tā domā ikviens, kas ieraudzījis nabagu.”
„Ieklausieties, lūdzu!” sacīja entuziastiskais kurdu puisis. „es nerunāšu ilgi. Varbūt līdzcietību izjūt pret vienu nabagu, bet, ja trūkumā ir visa tauta, tad pasaule vispirms nodomā, ka šī tauta ir stulba, slinka, aprobežota, neko nejēdz, iegrimusi netīrībā līdz ausīm. To apņirdz, nevis jūt tai līdzi. Tās kultūru, paražas un tikumus atzīst par jocīgiem. Vēlāk varbūt viņi nokaunas par šo domu, pārstāj smieties un nospriež, ka tās kultūra ir tīri interesanta, ja šīs tautas strādnieki viņiem sāk mazgāt grīdas un uzņemas visnetīrākos darbus, bet tas viss notiek vienīgi tādēļ, lai šie strādnieki nesaceltos, jo visiem no tā ir bail.”
„Lai viņš beidzot pasaka, par kādu tautu ir runa!”
„Es vēl kaut ko pateikšu,” iejaucās cits kurdu jauneklis. „Nav vairs tie laiki, kad cilvēce, laipni smaidot, noskatītos, kā cilvēki cits citam pāgriež rīkli un cits citu apspiež. To es secināju no tā, ko pastāstīja māsasvīrs no Vācijas, kas pagājušvasar bija atbraucis uz Karsu. Pasaule vairs nepiever acis uz tautām, kas apspiež citas.”
„Tas jāsaprot tā, ka jūs mums draudat rietumnieku vārdā?”
„Tādējādi,” aizrautīgais puisis turpināja, „sastapis kādas nabadzīgas tautas pārstāvi, viņs vispirms instinktīvi izjūt nicinājumu. Nodomā, ka šis nabaga cilvēks ir tik trūcīgs tāpēc, ka pieder pie muļķu tautas. Viņam šķiet, ka šā vīra galvā, visticamāk, mīt visas tās aplamības un nejēdzības, kas viņa tautu padarījušas tik nabagu un nožēlojamu.”
„Varētu gadīties, ka tur ir sava daļa taisnības...”
„Ja tu mūs uzskati par tikpat stulbiem kā tas iedomīgais rakstnieks, tad pasaki skaidri! Tas bezdievīgais ateists, iekams pats vēl nav nonācis ellē, vismaz pacentās uzstāties televīzijā tiešraidē, drosmīgi mums paskatīties acīs un atklāti pateikt, ka viņš visu turku tautu uzskata par stulbu.”
„Atvainojiet, bet cilvēks, kas uzstājas televīzijā, nevar redzēt savu skatītāju acis.”
„Šis kungs neteica „redzēt”, bet gan „skatīties”... 



No vācu valodas tulkojusi Līga Grande.

Orhans Pamuks

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!