Proza
14.12.2012

Šņākuļosim silti

Komentē
1

Viņa šonakt kusa, svīda un karsa. Cilvēki miegā nometa segas vai vismaz izbāza vienu kāju no segapakšas. Sniegs tecēja no rūtīm, soliņiem, pēdējām rudens lapām. Viss viegli uzsila, un viņa smaidīja, viņa ķēra sevī pavasari, viņa jutās kā iemīlējies skuķis, jo šķita, ka it viss tiek nolaizīts kā visgardākais karameļu saldējums. 

Viņa pirmo reizi klīda pa svešām ielām un jutās kā no inkubatora izlaists pērtiķēns Amazones džungļos, viss šķita dzīvs un skanīgs, tik priecīgs, tik neierasts, lai gan viņa atdūrās pie mūra ar durvīm un uzrakstu "Club Moloko", vienīgi kāpēc tas nav rakstīts kirilicā?

Bija nakts, starp trijiem un četriem, kad arī valstis kā kopums drīkst sapņot, un viņa bija nonākusi te, Latvijā, pie uzraksta "Club Moloko"; vai tiešām kaut sapnī nevarēja nokļūt eksotiskākā vietā? Lai gan jāatzīst, sajūtās viņa bija laimīga, kaut kas tik skaists vēl nebija piedzīvots, tā sajūta, it kā ikkatrs, pat tas, kurš izsita "Latvijas Balzāma" logus 13. janvāra naktī, būtu iemīlējies, it kā visu māju logus vienlaicīgi taranētu krāsainu taureņu bari un visas sniegpulkstenītes un maijpuķītes zvanītu pavasari. Vai valsts var būt iemīlējusies?

"Hola! Guapa! Dame un besito!?"* pār Madrides ielu sauca kāds iekārojama auguma, tumsnējs vīrietis gaišmatainai daiļavai, kas izskatījās uz mata kā viņas lepnums – Laima; bet vai pie viņas kāds uzdrošinātos sievietei izspiests skūpstus? Kas pa’ nekaunību! Vai tik šis nebūs kāds bordelis? Vai vēl ļaunāk, varbūt te valūta ir skūpsti un smaidi? Ak, kungs, novērsieties! Tās ir manas kājas, manas plaukstas, manas lūpas, manas acis! Ko Jūs atļaujaties?!

Kas te notiek? Kāpēc pat valstīm ir jāmurgo? Taču par spīti visam viņa jūtas labi, iekšēji bija tik silti. Viņa apsēdās uz trotuāra malas, kas šķita tīrāka par prezidenta pils marmora grīdu, un tik silta kā piens; ko tādu viņa nebija redzējusi un jutās apburta, nokļuvusi saulrieta stundā, jo ielu apgaismojums šķita kā saules staru šāviņš no loga uz logu, un balkoni ar puķēm – no viena no tiem pēkšņi sāka pilēt ūdens, kāds izgāza spaini ūdens virs puķēm; kurš ķēms gan lej puķes trijos naktī? Un, kā jau sapnī pienākas, Latvijai blakus apsēdās viesmīlīgs namatēvs Spānis, sapņa ietvaros piešķirsim šai valstij vīrieša dzimumu.

"¿Por qué allí?"** Spānis smaidīja, no lūpām medu liedams, sabučoja Latviju uz abiem vaigiem, apsēdās blakus un gaidīja, lai viņa kaut ko saka. Viņas sejā parādījās vēl lielāks izbīlis un nesapratne, viņa sarāvās kamoliņā tuvāk sienai un pār lūpām izgrūda: "Ko, pie velna, maukur, Tu no manis gribi, es Tevi nesaprotu!"

Kā jau sapnī, valodas barjeras nepastāv, un, lai tev, lasītāj, būtu vieglāk, viņi pārgāja uz latviešu valodu.

"Tik skaista, bet tik neaudzināta, bet nav jau pirmā reize, kad te ierodas ledus karalienes un izkūst," Spānis gardi nosmēja, taču tad galanti iepazīstināja ar sevi, atvainojās par savu ikdienišķumu un pieteicās par stāstnieku.

"Tev droši vien ir grūti saprast, kāpēc ielās visu nakti skan mūzika, kāpēc cilvēki trijos naktī neguļ, bet aplej puķes un noskalo balkonus, kāpēc ielās ķīnieši tirgo alu, lai arī tas ir aizliegts, un kāpēc cilvēki to dzer, ja arī tas ir aizliegts, kāpēc visur skan smiekli, kāpēc ielas ir tīras."

Viņa tikai klusi pamāja ar galvu un bikli uzsmaidīja, jo viņa tiešām jutās apjukusi, gribēja kaut ko atcirst un pateikt, ka viņu nekas neinteresē un viņa nesaprot, kā var dzīvot, ja balkona puķes nekad nav redzējušas bites, un kādēļ ielas ir jāmazgā, tomēr viņa savaldījās un uzklausīja, jo viņu nepameta siltums – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

"Mēs dzīvojam šajā brīdī. Šis vakars, vēl pirms Tu iemigi, bija diezgan skaudrs, cilvēki izgāja ielās, lai nozākātu valdību, līdzīgi, kā to darīja tas jūsējais 13. janvārī, tikai te cilvēki bija tūkstošiem, tika ievainoti policisti, jo viņu pienākums ir aizstāvēt valsti, tomēr cilvēki ir ne tikai valsts, cilvēki ir būtnes, kas grib dzīvot šajā mirklī un neraizēties par nākotni, viņi to visu laiku ir darījuši, bet tagad mums grib atņemt mūsu pašu nopelnīto. Taču par to nav jāuztraucas, par spīti visam cilvēki šeit dzīvo un priecājas par katru dienu, mēs vienkārši dusmas nepaturam virtuves sarunās (jo mēs gandrīz vienmēr vakariņojam ārpus mājas), mēs izejam ielās un laižam to lādiņu vaļā, lai ir sadursme, lai ir rezultāts, neatkarīgi no tā – kāds.

Mums patīk iet ielās, mums patīk iepazīties ar citiem, just viņus blakus, tas ir spēks – karā nekad neuzvar viens kareivis, uzvar valsts, uzvar kopums. Mums visiem taču bērnībā patika saņemt mammas un tēta skūpstus, patika paslēpties viņu azotē, tad kāpēc lai tagad, iepazīstot vairāk cilvēkus, mēs viņus nesveiktu ar skūpstu un apkampienu, jo tas taču ir daudz patīkamāk par nobļautu "čau" otrpus ielai gar lietussarga malu, kāpēc gan nesmaidīt un nemeklēt labo dzīvē, jo nav jau tā, ka viss ir slikti – ja sievietei nav vīra, tad viņai noteikti ir visburzāmākais kaķis, ja vīrietim nav sievas, tad viņam noteikti ir zināma pilsētas labākā ēstuve, ja kādam nav darba, tad viņam noteikti ir daudz brīva laika, lai lasītu, gulētu, piedodiet, kasītu olas, bet ja cilvēkam nav daudz brīva laika, tad viņam noteikti ir darbs, par kuru saņemt atalgojumu.

Dzīvē nekas nav perfekts, pat kokiem uz dienvidu pusi ir kuplāks vainags!"

Viņa bija iemigusi, klausoties Spāņa dzīves apcerēs; šķiet, viņš bija iekalis visus Paulu Koelju domu graudus – slēptā reklāma, nekas cits! Pamodusies no spējā klusuma, viņa pamanīja Spāni, kurš bija paguvis sagādāt gardāko karsto šokolādi un dīvaina paskata virtuļus, kurus vietējie sauc par "churros"; nav brīnums, ka šie cilvēki spēj pēc nakts uzdzīves iegriezties arī darbā – šādi gardumi pielādē ar enerģiju un taukos uzsūc visu alkoholu. Viņu pārsteidza Spāņa viesmīlība, neskatoties uz to, ka lielāko daļu sarunas viņa gulēja, bet, iespējams, viņam galvenais bija runāt, nevis tapt uzklausītam.

Bija pienācis laiks mosties pa īstam, viņi atvadījās. Netipiski, tomēr Latvija ielūdza Spāni ciemos.

Rīgas ielas klāja viegla nesaldas ledenes kārta, kuru tomēr tik ļoti kārojās nolaizīt, lai arī tā dzeltenā krāsa diez vai bija citrona garšas nokrāsa. Izskatījās, ka līs, pār Akmens tiltu pārlaidās melnu kovārņu bars un ietina pilsētu miglā. Neskatoties uz drēgnumu un miskastes atmosfēru, cilvēki, satinušies savos segmēteļos, brida uz darbu, skolu, brida pretī savai dienai un vēl mazliet sevī juta siltās vasaras atskaņas.

Nu kāpēc gan tas vīrietis ar Hitlera ūsiņām nenoskrubina vaigu savai sirdsdāmai, pirms katrs aiziet savu ceļu?

 

_________________________________________________________________

*Čau, smukulīt! Dod man vien’ bučiņ’!

**Kāpēc te?

Jolanta Sermā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!