Deviņas dienas pirms vēlēšanām iestājas melnā PR zvaigžņu stunda. Nedēļu vēlāk nopietnam kompromatam jau ir par vēlu, tas nepaspēs iedarboties, bet pārāk agri izmesta informācija aizmirsīsies vai tiks atspēkota. Šajā ziņā Jurģa Liepnieka aktivitātes pastiprināšanās pagājušajā ceturtdienā neizraisa izbrīnu. Pārsteidz kas cits – izvēlētais upuris un kompromata raksturs.
Mūsdienu karamākslas tehnoloģijās tiek plaši izmantoti dažādi taktiskie ieroči ar nelielu darbības rādiusu un īslaicīgu iedarbību – gaismas vai trokšņa granātas, kuru mērķis ir apstulbināt pretinieku, asaru gāze, kas uz kādu laiku padara to rīcībnespējīgu. Ir dzirdēts par teroristu sapni uzlaist gaisā spridzekli, kas satur radioaktīvu vielu, šādi jau uz ilgāku laiku saindējot visu apkārtni. Deviņas dienas pirms vēlēšanām Jurģis Liepnieks izvēlējās lietot tā saucamo smirdbumbu – atklāt kādam nepatīkamu informāciju un skaļi par to klaigāt, maitājot gaisu sev apkārt un šādi par "smirdīgu" padarot jebkādu iespējamo diskusiju. Parasti to izmanto, lai novērstu uzmanību no kādas citas tobrīd aktuālas tēmas.
Un tomēr šis gadījums ir biedējoši netipisks. Pirmkārt – par mērķi izvēlēta Ministru prezidenta preses sekretāre Džeina Tamuļeviča, kas nedz kandidē vēlēšanās, nedz vispār ir kādas partijas biedre. Sabojāt viņas reputāciju un līdz ar to – politiskās karjeras iespējas – nav nekādas jēgas. Visai minimāli tas var ietekmēt premjerministres reputāciju vai partijas saraksta izredzes vēlēšanās. Tātad mērķis ir bijis cits – pēdējā priekšvēlēšanu kampaņas posmā atslēgt un padarīt par rīcības nespējīgu personu, kas atbild par Ministru prezidenta sakariem ar presi.
Zīmīgi, ka Liepnieks nemaz neslēpj – kompromitējošo fotogrāfiju izplatīšana ir saistīta ar Citadeles bankas pārdošanu, ko cenšas apturēt Liepnieka konsultētā partija "Saskaņa". 25. septembra rītā viņš ietvīto: "Jautri. Izeju 9.00 no treniņa pasaule jau uzsprāgusi. Vienotības Šēnbergs acīmredzami lieto kaut ko ļoti smagu un Džeina... ai Džeina." Pāris stundas vēlāk Nils Ušakovs (acīmredzami pēc konsultācijas ar Liepnieku) nāk klajā ar paziņojumu, ka "Vienotības" pārstāvis Didzis Šēnbergs "lieto smagas narkotikas, kas izsauc ne mazāk smagas halucinācijas". Vēl pēc brīža Liepnieks izplata informāciju par to, ka Džeina Tamuļeviča jaunībā izģērbusies Pjēra Vudmena kameras priekšā, kas viņu padara šantažējamu, tāpēc viņa nedrīkst strādāt NATO dalībvalsts premjera birojā. Dienu vēlāk viņš nedaudz maina formulējumu un apgalvo, ka ne jau izģērbšanās met ēnu uz Tamuļeviču, – par viņas neprofesionalitāti liecina tas, ka viņa nav spējusi panākt kompromitējošo materiālu pazušanu no interneta (pie reizes palieloties ar to, ka viņš pats jau nu gan prot parūpēties par kompromitējošas informācijas izdzēšanu: "Man pašam ir bijuši klienti, kuri iepazīstas ar meiteni, atklāj, ka viņai ir pagātne, vēlas izņemt no tā paša woodmena. Tas ir iespējams."). Taču šādam pārmetumam gan pilnīgi pietiktu ar to, ka tiktu pieminētas norādes uz kailfoto pieejamību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekāda jauna, iepriekš apslēpta informācija netiek atklāta. Tā jau pirms tam ir bijusi pieejama visiem interneta lietotājiem. Liepnieks tā vietā, lai pašausminātos par Džeinas naivumu, izvelk attēlus gaismā, pārkopē tos savā portālā, nodrošinās, lai tie netiktu izdzēsti, un rāda tos publiski, šķiet, gūstot no savas rīcības arī zināmu baudu.
Šis gadījums ir netipisks vēl kāda iemesla dēļ. Parasti tik netīra kompromata autori cenšas palikt anonīmi un neafišēt savu saistību ar to. Liepnieks rīkojas pretēji – viņš publiski aplej sevi ar mēsliem un vēl vairākas dienas turpina klaigāt, pievēršot sev sabiedrības uzmanību. Faktiski ar to tiek panākts diezgan vienbalsīgs sabiedrības nosodījums, kas vērsts Liepnieka, nevis Tamuļevičas virzienā. Liepnieka rīcības amoralitāte ir tik acīmredzama, ka šokē pat cilvēkus, kas viņu agrāk ir pazinuši. Vienīgie, kas notikušo nosauc par "seksa skandālu", ir pateicīgie prokrieviskie mediji, kas reaģē aizdomīgi ātri, gluži kā iepriekš zinājuši par tiem sagatavoto dāvanu. Tas, ar kādu izlēmību Liepnieks ir pats iešāvis sev kājā, rada bažas. Acīmredzot likmes ir pārāk augstas, un mēs diemžēl varam tikai minēt, kādas tās ir. Nepieciešamība par katru cenu apturēt bankas pārdošanu? Izšķirošās dažas balsis vēlēšanās, kas palīdzētu Ušakovam pildīt solījumu Kremlim un kļūt par Latvijas premjeru? Vai kaut kas vēl?
Tiktāl par melnā PR tehnoloģijām. Veiksmīgākas vai neveiksmīgākas, tās tomēr ir tikai īslaicīgas akcijas, kas ar laiku pašas sevi neitralizē. Varu atgādināt Jurģim slaveno 2002. gada vēlēšanu skrejlapu kampaņu, kas tika vērsta pret Tautas partiju. Anonīmi izplatītas lapiņas dažas dienas pirms vēlēšanām neko daudz neietekmēja Tautas partijas reitingu, taču drīz vien noskaidrojās, ka tās ir sagatavojis Latvijas Ceļa darbinieks Pēteris Apinis. "Latvijas Ceļš" toreiz neiekļuva Saeimā. Šobrīd neviens vairs neatceras, kas bija rakstīts šajās lapiņās, taču to, ka tām bija saistība ar Pēteri Apini, cilvēki joprojām atceras. Baidos, ka šis "porno skandāls" – nevis izdevniecības "Liepnieks un Rītups" izdotās grāmatas – būs tas, ko atcerēsies cilvēki Liepnieka sakarā. Un šoreiz tā ir viņa paša izvēle.
Taču Liepnieka rīcībā ir novērojams arī kas tāds, par ko būtu nepieciešams parunāt nopietnāk. Runa ir par sociālā kauna izpratni un to, kāda uzvedība mūsu sabiedrībā tiek uzskatīta par pazemojošu. Mamma Jurģim nav iemācījusi kādu būtisku morālu normu – kauns nav paklupt, kauns ir rādīt ar pirkstu un smieties par paklupušo. Liepnieks rīkojās klasiski maskulīnā šovinisma paradigmas ietvaros, kas paredz to, ka sieviete, kas tiek seksuāli izmantota, ir pazemota un viņai par to jāsaņem sods. Šīs pašas paradigmas ietvaros šariata sekotāji apmētā ar akmeņiem sievieti, kas tikusi izvarota, nevis izvarotāju. Šādas paradigmas ietvaros Latvijas tiesneši var atļauties apgalvot, ka "dažkārt sieviete pati ir vainīga, ka izvarota". Savukārt vīrietis, kas sievieti ir izmantojis, tiek uzskatīts par ieguvēju un uzvarētāju. Es neticu, ka Liepnieks nav zinājis par to, ka Latvijas sabiedrībā šī paradigma vairs nedarbojas vai vismaz nav valdošā. Vai nu viņš ir vērsies pie kādas sev vien zināmas šauras mērķauditorijas (tiem saviem "klientiem", kas "iepazīstas ar meitenēm, kurām ir pagātne"?), vai arī rīkojies apzināti ciniski ar kādiem pavisam citiem mērķiem.
Rietumu kultūrā ilgā un grūtā cīņā ir panākts lūzums attieksmē pret cilvēka, un it īpaši sievietes, seksuālu izmantošanu. Ļaunprātīga izmantošana, piespiešana nodarboties ar sava ķermeņa pārdošanu, sutenerisms un tam pielīdzināmas darbības šobrīd tiek uzskatītas par smagiem noziegumiem pret cilvēktiesībām un personas brīvību. Mūsdienās stigmatizēta tiek nevis izmantotā sieviete, bet gan izmantotājs. Nekāds varonis nav Pjērs Vudmens, kurš deviņdesmitajos gados apbraukāja Austrumeiropu, ievilinot sievietes uz filmēšanās provēm, solot tām modeles karjeru, izģērbjot, seksuāli izmantojot un iegūstot lētu videomateriālu, ko vēlāk pārdot pornogrāfijas tirgū. Viņš faktiski ir divkārt ļaunprātīgi izmantojis sievietes ķermeni – ne vien tiešā veidā, bet arī ar meliem par iespēju nopelnīt. Nopelnījis ir tikai viņš pats, izmantojot apkrāpto sieviešu kailumu. Taču piecpadsmit gadus vēlāk, izvelkot šos ierakstus no interneta mēslaines un izmantojot savām vajadzībām, Jurģis Liepnieks cenšas nopelnīt vēlreiz uz otreizējās pārstrādes rēķina, ar to kļūstot par tikpat derdzīgu izmantotāju kā bēdīgi slavenais Vudmens. Viņus vieno arī nekautrēšanās no savas rīcības, Vudmens pats "līda kadrā" pie meitenēm, Liepnieks labprāt pievieno Džeinas kailfoto savu parādes portretu kluba žaketē. "И кто он после этого?" gribas pavaicāt krieviski. Nu, tā lai arī viņa klienti saprot.
49