Recenzija
05.06.2012

Smaga aktieratkarība

Komentē
0

Aktieris ir smalka un dīvaina profesija. To var iegūt ar nelielu (nu, labi – zināmu) piepūli, bet tikt vaļā no tās ir iespējams tikai retos vai traģiskos gadījumos. Aktieris ir atkarīgais daudz lielākā mērā par alkoholiķi vai narkomānu. Viņš ir trīskārši atkarīgs – no lugas autora, no režisora un no skatītāja. Pareizāk sakot – no tās baudas (negribas lietot nodeldēto ezoterisko terminu "enerģija"), ko viņš saņem caur savu lomu uz skatuves vai kādas citas teātrim pielāgotas vietas. Protams, ir vēl vesels lērums mazāku kaifu un knifu, ko lomai iedod tērpu mākslinieks, scenogrāfs, mūzikas autors vai pat gaismotājs, taču trīs lielākie ir teksts, režija un kontakts ar skatītāju. Gadījumos, kad tas viss sakrīt, aktieris uz brīdi nomirst savā la petite mort, lai dotu dzīvību varonim.

Dailes teātris maijā piedāvāja veselas četras pirmizrādes, kas faktiski ieskicēja nākamās sezonas pamata saturu, jo aktieri tās paspēja izbaudīt vien trīs vai četras reizes (lielās zāles izrāde "Mežonīgā pilsēta" tika parādīta deviņas reizes). Divas no tām bija neslēptas komēdijas, viena saturēja komēdijas elementus, bet pēdējā, lai arī ar traģiskām beigām, taču izspēlēta (brīžiem – izdejota) pietiekami viegli, lai skatītājam neradītu nevajadzīgu smeldzi un drūmas pārdomas. Uzreiz atzīšos, ka mana favorīte bija kamerzāles izrāde "Mana lēdija Nikotīna", kas meistarīgi sadiegta no Džeimsa Metjū Berija īso stāstu krājuma par to, kā džentlmenis atmet smēķēšanu (un secīgi atceras visus tās sniegtos iepriecinājumus). Taustāmāku ietvaru visai izrādei veido Jura Dimitera saliekamā scenogrāfija (kā sauca to koferīti ar daudzajiem nodalījumiem un izbīdāmajām atvilktnēm, kurās var salikt visu džentlmenim nepieciešamo – par neseseru?), kas rada satriecošu iespaidu izrādes ievada nobeigumā un turpina ielīksmot visu atlikušo laiku. Taču galvenā delikatese šajā uzvedumā ir lieliskā aktierspēle, kas īpaši sagaršojama kļūst kamerzāles tuvplānos un atklāj sešu aktieru dažādos talantus iejusties precīzi stilizētos, grafiski izsmalcinātos tēlos. Laurim Subatniekam, šķiet, nu jau pietiek ar nelielu acu kustību, lai izraisītu publikā smieklu lēkmi. Perfekts šajā žanrā ir Dainis Gaidelis. Ar prasmīgi izspēlētu anekdoti savu etīdi pasniedz Gints Grāvelis. Un ir kāda aina, kuras dēļ vien ir vērts šo izrādi apmeklēt pat tiem, kas no teātra negaida jautrību un izklaidi, – uz dažām minūtēm greizsirdīgas rozes tēlā iejutusies Ilze Ķuzule nospēlē skaistāko un pārliecinošāko mīlas drāmu, kādu man ir gadījies redzēt Latvijas teātrī.

"Mežonīgā pilsēta" ir pavisam cita mēroga izrāde, lai arī scenogrāfija, kas atgādina kino dekorāciju šķērsgriezumu, rada iespaidu par leļļu māju vai laboratorijas peļu labirintu. Aktieriem šeit tikusi dota iespēja lauzt dažu labu iestrādātu stereotipu vai to, ko dēvē par "faktūru". Pavisam citāds Artūrs Skrastiņš (visu izrādes laiku un vēl pēc tam ir saspringti jādomā: "Ko man viņš atgādina – tēvoci Festeru no Adamsu ģimenes, oposumu no kādas multfilmas, Normundu Naumani?", tā arī nespējot atcerēties vienu konkrētu tēlu), neparasta Rēzija Kalniņa aizkustinoši trauslas un nepārtraukti piedzērušās maitas lomā, neticami, līdz fiziskai kroplībai pārvērtusies Kristīne Nevarauska, lēnām un visu izrādes laiku novecojošs un mirstošs Juris Bartkevičs. Režisors Gatis Šmits ir spējis pārlauzt Dailes teātra aktieru iespēlētās maskas un panākt, lai sāk no nulles, gluži kā savu pirmo lomu dzīvē iemēģinot. Zināma neskaidrība un pārsteigums ir šī dīvainā žanra pamatā – lai arī izmantojot klasisku kriminālsižeta struktūru un holivudisku filmas montāžu, izrāde atstāj skatītāju vairāk apmulsušu nekā apmierinātu. Kā alegoriju var uztvert galveno jautājumu, ko pēc izrādes mājupejot pārrunā to redzējušie: "Kurš tad īsti nozaga to naudu?" Gluži tādā pašā veidā režisors atstājis neatbildētus vēl dažus jautājumus par to teātra valodu un paņēmieniem, kas veido vienlaikus ļoti pārdomātu un pabeigtu, bet tajā paša laikā "nepabeigtu" un interpretācijai atvērtu izrādi.

Mazās zāles izrāde "Tas īstais, tā īstā" ir Toma Stoparda lugas iestudējums, kas principā nevarēja neizdoties. Sabojāt Stopardu ir ļoti grūti. Taču to var arī izmantot, lai atgrieztos laikā un ļautu izdzīvot kādu tā pa īstam nepieredzētu laikmetu. Ja "Manā lēdijā Nikotīnā" tas bija 19. gadsimta beigu Londonas šarms, "Mežonīgajā pilsētā" – 50. gadu amerikāņu pilsētas riskantā dzīve, tad šajā gadījumā mēs atgriežamies pie 60. gadu beigu dumpīguma, seksuālās revolūcijas un politiskā aktīvisma rietumnieciskās idilles, par kādu varējām tikai sapņot. Ja aktieriem vēl ir ļauts iejusties aktieru un dramaturgu lomās, tad rezultātā varam droši sagaidīt aizraujošu un līksmu komēdiju ar pamatīgu pašironijas devu. Četri pieredzējuši, trīs jauni aktieri un divi izrādē ierauti skatuves strādnieki līdz ar skaņuplašu atskaņotāju un "Procol Harum", "The Monkees", Nīla Sedakas un Elvisa Preslija mūziku sniedz skatītājam tieši to, ko tas vienmēr ir vēlējies no teātra, – iespēju pasmaidīt, padomāt, paskumt un beigu galā arī izklaidēties. Lai gan lielākie ieguvēji no tā visa tik un tā, šķiet, ir Juris Žagars, Vita Vārpiņa, Akvelīna Līvmane un Ģirts Ķesteris, kas nometuši gadus divdesmit no pleciem un ļāvušies izālēties, cik tīk.

Ceturtā no Dailes teātra maija pirmizrādēm "Neprātīgā Zelda" tika pasniegta kā eksperimentāla – kamerzāles apstākļos režisora scenogrāfijā divu jauno aktieru duetā tika izspēlētas Zeldas un Skota Ficdžeraldu attiecības. Dž. Dž. Džilindžers ar nelielu sentimentu atcerējies savas pirms vairāk nekā desmit gadiem tapušās izrādes "Ēdenes dārzs" un "Concerto Grosso No 2" ar daudziem jauneklīgiem jociņiem, bet Dainis Grūbe un Dārta Danēviča piepilda viņiem piedāvāto spēles telpu tik ticami un organiski, ka brīdī, kad pagājušā gadsimta 20. gadu Zelda izvelk mobilo telefonu, tas šķiet tikpat dabiski un sirsnīgi kā peldēšanās polietilēna maisiņu putās vai biljarda spēlēšana ar āboliem.

Jauno izrāžu piedāvājums liecina par to, ka Dailes teātris šobrīd nemēģina savu skatītāju ne pārsteigt, nedz arī izdabāt, tā vietā izdabājot un dāvājot pārsteigumus saviem aktieriem, kas arī ir laba un aktieratkarīga teātra svarīgākais kapitāls.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!