Slimība kā metafora

4

Šķiet, ka slimošana ar tuberkulozi iemantojusi romantiskas asociācijas jau 18. gadsimta vidū. Olivera Goldsmita satīrā par dzīvi provincē „Viņa pazemojas, lai iekarotu” (1773) pirmā cēliena pirmajā ainā misters Hārdkāsls iejūtīgā veidā pārmet misis Hārdkāslai to, cik ļoti viņa posta dzīvi savam lempīgajam dēlam Tonijam Lampkinam, uzspiezdama aprēķina laulības.

Misis H.: Un es esmu vainīga? Nabaga puika vienmēr bijis pārāk slimīgs, lai darītu ko jēdzīgu. Skola viņu nobeigtu. Kad viņš kļūs kaut drusku stiprāks, kas zin, ko latīņu valodas studijas gada vai divu garumā var viņam dot?
Misters H.: Viņam latīņu valoda! Kā cūkai baletkurpes. Nē, nē, alus dzertuve un stallis ir vienīgās skolas, ko viņš jebkad apmeklēs.
Misis H.: Nu, mums nevajadzētu tagad aizskart nabaga zēnu, jo, tā izskatās, ilgi viņš vairs nebūs starp mums. Katrs, kas ieskatās viņa sejā, var redzēt, ka viņam ir dilonis.
Misters H.: Aha, ja tikai palikšana resnam būtu viens no simptomiem.
Misis: H.: Viņš dažkārt klepo.
Misters H.: Jā, kad aizrijas ar grādīgo.
Misis. H.: Es patiesībā baidos par viņa plaušām.
Misters H.: Un es arī — patiesi; par to, ka viņš trallina kā runājoša trompete — [Aiz skatuves dzirdami Tonija sveicieni]. O, te jau viņš nāk! Ļoti izģindusi figūra, patiesi.

Šis dialogs pasaka priekšā, ka fantāzija par tuberkulozi bija vispārpieņemta ideja, un misis Hārdkāslai tas nav nekas vairāk kā klišeju krājums par Londonas intelektuālo vidi, kurai pretim viņa tiecas un kas vienlaikus bija Goldsmita lugas[1] auditorija. Goldsmits pieņem, ka tuberkulozes mīts jau ir pietiekami izplatījies — tuberkulozes saslimšana kā anti-ģikts. Snobiem, iznireļiem un karjeristiem tā bija viens no rādītājiem, kas liecināja par to izsmalcinātību, delikātumu un jutekliskumu. Mobilitāte un mainība (gan sociālā, gan ģeogrāfiskā), kas kļuva iespējama, sākot ar astoņpadsmito gadsimtu, paredz, ka cieņa un sabiedriskais stāvoklis vairs nav gluži predestinēti, bet ir jānotur. Un tie tika uzturēti ar jaunu priekšstatu par apģērbu (modi) un jaunu attieksmi pret slimībām. Gan apģērbs (ķermeņa ārējais ietērps), gan slimība (kaut kas līdzīgs ķermeņa interjera dekoram) kļuva par priekšvēstnesi jaunai sevis nostādnei.

Šellijs 1820. gada 27. jūlijā rakstīja Kītsam, izsakot līdzjūtību kā viens tuberkulozes slimnieks otram, ka viņš ir ievērojis, ka „jūs turpinat valkāt izdilušo ārieni”. Un šī frāze nebija nejauša. „Izdilis” tika attiecināts uz kopējo vizuālo iespaidu, un šis iespaids kļuva par pamatu 19. gadsimta dzīves stilam. Kļuva nepieklājīgi ēst ar baudu. Šarmanti bija izskatīties slimīgam. „Šopēns bija tuberkulozes slimnieks laikā, kad laba veselība nebija modē,” Kamils Sensāns rakstīja 1913. gadā, „modīgi bija būt bālam un nogurušam. Princese Beldžojoso pastaigājās pa bulvāriem bāla kā nāve.” Sensānam bija taisnība, pieminot mākslinieku Šopēnu un sava laika slavenāko femme fatale, — viņiem abiem bija liels iespaids tuberkulozes slimnieka izskata popularizēšanā. Tuberkulozes ietekmētais priekšstats par ķermeni kļuva par jaunu modeli aristokrātiskam izskatam — brīdī, kad aristokrātija vairs nebija svarīga kā varas apliecinājums, bet galvenokārt kā ārējais tēls. („Neviens nekad nebūs pārāk bagāts. Neviens nekad nebūs pārāk tievs.” Vindzoras hercogiene reiz teica.) Tieši tā — tuberkulozes romantizēšana ir pirmais plaši izplatītais piemērs modernismam raksturīgajai rīcībai — pasludināt sevi par „tēlu”. Tuberkulozes slimnieka izskats vispirms bija jāatzīst par pievilcīgu, ja reiz tas kļuva par pagodinājuma zīmi un piederību. „Es klepoju nerimtīgi,” Marija Baškirsteva rakstīja reiz ļoti populārajā Dienasgrāmatā, kas publicēta 1887. gadā, pēc tam, kad autore divdesmit četru gadu vecumā mirusi. „Bet, kā par brīnumu, es nepavisam nekļūstu neglītāka, slimība piešķir man noguruma auru, kas ir pat ļoti pievilcīga.” Tas, kas reiz bija aristokrātisko femme fatale mode un piestāvēja jauniem daudzsološiem māksliniekiem, pēkšņi kļuva par darbības lauku modei kā tādai. Divdesmitā gadsimta sieviešu mode (ar tās tievuma kultu) ir pēdējais patvērums metaforām, kas radušās, romantizējot tuberkulozi 18. gadsimta beigās un 19. gs. sākumā.

Vairākas literārās un erotiskās nostādnes, kas pazīstamas kā „romantiskā agonija”, ir pārmantotas no tuberkulozes un tās metaforiskajām transformācijām. Agonija kļuva romantiska stilizētā izklāsta dēļ, kādā pasniegti slimības pirmie simptomi (piemēram, vājums, kas pārtapis apātijā), un patiesā agonija tika gluži vienkārši noklusēta. Bāla, dziļi šķīsta jauna sieviete un bālgans, rahītisks jauns vīrietis sacentās viens ar otru kā (tolaik) neārstējamākās, atspējojošākās un patiesi briesmīgās slimības kandidāti. „Kad es biju jauns,” rakstīja Teofils Gotjē, „es nespēju uzskatīt par lirisku dzejnieku nevienu, kas svēra vairāk nekā deviņdesmit deviņas mārciņas.” (Pievērsiet uzmanību, ka Gotjē saka „lirisku dzejnieku”, acīmredzot samierinoties ar faktu, ka romānisti ir veidoti no smagāka un prastāka materiāla.) Pakāpeniski tuberkulozes slimnieka izskats, kas simbolizēja pievilcīgu ievainojamību, sakāpinātu jūtīgumu, vairāk un vairāk kļuva par sievietes ideālo izskatu — tajā pašā laikā, kad vidus un vēlīnā deviņpadsmitā gadsimta vīrieši bija resni, dibināja industriālas impērijas, sarakstīja simtiem romānu, karoja un izlaupīja kontinentus.

Kāds varētu pamatoti iebilst, ka šī tuberkulozes romantizācija bija tikai slimības literāra transformācija, un laikā, kad tā bija patiesi postoša, tuberkuloze, iespējams, tika uzskatīta par tikpat pretīgu, cik vēzis šajos laikos. Visticamāk, ikviens deviņpadsmitajā gadsimtā zināja, piemēram, par diloņslima cilvēka smakojošo elpu. (Aprakstot savu vizīti pie mirstošā Marģera, Gonkūrs atzīmē „pūstošās miesas smaku viņa guļamistabā”.) Tomēr līdz šim visi pierādījumi liecina, ka tuberkulozes kults nav vienkāršs izdomājums, ko ieviesuši romantisma dzejnieki un operu libretisti, bet gan plaši izplatīta attieksme, un no tuberkulozes mirstošā persona (gados jauna) tika uztverta kā romantiska personība. Kāds varētu iebilst, ka šīs briesmīgās slimības realitāte nav saistīta ar šīm jaunajām būtiskajām idejām, īpaši ar individualitāti. Tieši tuberkulozes gadījumā tika skaidri noformulēta ideja par individuālo slimību, līdz ar ideju, ka ļaudis, sastopoties ar savu nāvi, kļūst daudz apzinātāki, un iespaidos, kas iegūti šīs slimības laikā var saskatīt moderno ideju par cilvēka individualitāti, kas divdesmitajā gadsimtā iegūst agresīvāku — ja ne mazāk narcisistisku — formu. Slimība bija viens no veidiem, kā padarīt ļaudis „interesantus”, kas sākotnēji bija ekvivalents „romantiskam”. (Šlēgelis savā esejā „Grieķu dzejas studijas” (1795) piedāvā „interesanto” kā modernās (t.i., romantiskās) dzejas ideālu. „Nevainojamas veselības ideāls,” Novāliss saka kādā fragmentā, kas sarakstīts laikā no 1799. līdz 1800. gadam, „ir tikai zinātniski interesants”; patiesi interesanta ir tikai slimība, „kas pieder individualizējošajam”. Šai idejai — par to, cik interesanti ir slimie, — vispārdrošāko un ambvivalentāko formulējumu deva Nīče savā darbā „Varas griba” un citos tekstos. Lai gan Nīče reti minēja kādu atsevišķu slimību, viņa slavenie spriedumi par indivīda vājumu un kultūras izsīkumu vai dekadenci iemiesoja un izplatīja vairākas klišejas par tuberkulozi.

Romantiskais nāves traktējums apgalvo, ka ļaudis caur savu slimību tiek padarīti unikāli un daudz interesantāki. „Es izskatos bāls,” teica Bairons, skatoties spogulī, „man vajadzētu mirt no diloņa.” „Kādēļ?” jautāja draugs, kas apciemoja Baironu Atēnās 1810. gada oktobrī. „Tādēļ, ka dāmas tad sacītu: skat, šis nabaga Bairons, cik interesants viņš izskatās mirstot.” Iespējams, ka lielākais romantiķu izveidotās uztveres devums ir nevis cietsirdības estetizācija un slimuma skaistums (kā Mario Prazs atzīmējis savā slavenajā grāmatā), nedz arī prasība pēc neierobežotas personiskās brīvības, bet gan nihilistiskā un sentimentālā ideja par „interesanto”.

*

Skumjas padarīja cilvēku „interesantu”. Būt skumjam — tā bija izsmalcinātības un jutekliskuma pazīme. Kas arīdzan nozīmēja — būt bezspēcīgam. Stendāla darbā „Armance” rūpju pilno māti ārsts nomierina, sakot, ka Oktāvs galu galā necieš no tuberkulozes, bet tikai no „neapmierinātības un kritiskas melanholijas, kas raksturīga viņa paaudzes un statusa jauniešiem”. Skumjas un tuberkuloze kļuva par sinonīmiem. Šveiciešu rakstnieks Anrī Amiels, pats būdams tuberkulozes slimnieks, 1852. gadā rakstīja savā Journal intime:

Debesis sedza pelēkums, kam pāri klājās vieglas ēnas, miglas strēles locījās ap attālajiem kalniem; daba bija izmisusi, panīkusi, visapkārt krita lapas kā neremdināmu skumju asarās slīkstošas jaunības zudušās ilūzijas.... Tikai egle nesatricināmi stāvēja viena savā zaļoksnumā un dzīvībā — visaptverošās tuberkulozes pašā vidū.

Bet, lai izjustu šādas skumjas, jābūt jūtīgam cilvēkam; tāpat arī — lai iegūtu tuberkulozi. Mīts par tuberkulozi veido priekšpēdējo epizodi garajā melanholijas idejas attīstībā kopš antīkajiem laikiem, kur, saskaņā ar uzskatu par četriem valdošajiem noskaņojumiem, tā ir mākslinieku slimība. Melanholiskais tipāžs — vai tuberkulozes slimnieks — bija pāri stāvošs: jūtīgs, radošs, nošķirts no pārējiem. Kītss un Šellijs, iespējams, nežēlīgi cieta no šīs slimības, bet Šellijs mierināja Kītsu, ka „dilonis ir slimība, kas piemeklē galvenokārt tos, kas sarakstījuši tikpat labas vārsmas kā tu...” Klišeja par tuberkulozes saistību ar radīšanu bija tik pamatīgi nostiprinājusies, ka gadsimta beigās kāds kritiķis atļāvās izteikt pieņēmumu, ka tā ir tuberkulozes izplatības straujā samazināšanās, kas vainojama toreizējā literatūras un mākslas pagrimumā.

Tomēr tuberkulozes mīts skāra vairāk nekā tikai radošuma nozīmi. Tas papildināja arī svarīgo bohēmista dzīves modeli, kurā nodarbošanās ar mākslu nav obligāta. Tuberkulozes cietējs bija deklasēts elements, klaiņotājs, kas atrodas nebeidzamos savas vietas meklējumos. Sākot ar deviņpadsmitā gadsimta sākumu, tuberkuloze kļuva par jaunu iemeslu trimdai, dzīvei, kas sastāvēja no ceļošanas. (Nedz ceļošana, nedz izolācija sanatorijā pirms tam nebija tuberkulozes ārstēšanas veids.) Pastāvēja īpašas vietas, kas tika uzskatītas par piemērotām tuberkulozes slimniekiem: deviņpadsmitā gadsimta sākumā — Itālija; tad Vidusjūras reģions un Dienvidu Klusā okeāna salas; savukārt divdesmitajā gadsimtā — kalni un tuksnesis — visas dabas ainavas, kas tikušas veiksmīgi romantizētas. Kītsam ārsti ieteica pārvākties uz Romu; Šopēns izmantoja salas Vidusjūras rietumos; Roberts Lūiss Stīvensons izvēlējās trimdu Klusajā okeānā; D.H. Lorenss klaiņoja pa pusi zemeslodes. Romantiķi ieviesa individuālismu kā ieganstu vaļībai un jebkuru pilsonisku pienākumu noraidīšanai, lai varētu dzīvot tikai savai mākslai. Tas bija veids, kā nošķirt sevi no pasaules, bez nepieciešamības uzņemties atbildību par šo lēmumu — stāsts, kas ir Burvju kalna pamatā. Pēc eksāmenu nolikšanas un pirms stāšanās darbā kādā Hamburgas kuģu būves firmā jaunais Hanss Kastorps dodas trīs nedēļu vizītē pie sava ar tuberkulozi slimā brālēna Davosas sanatorijā. Īsi pirms Hanss „dodas lejup”, ārsts diagnosticē plankumu viņa plaušās. Viņš paliek kalnā nākamos septiņus gadus.

Padarot iespējamas tik daudzas iespējami graujošas iekāres un pārvēršot tās kulturālā bijībā, tuberkulozes mīts neapstrīdami nostiprinājies cilvēciskajā pieredzē un uzkrājies medicīniskajās zināšanās gandrīz divsimt gadu garumā. Lai arī pēdējā gadsimta otrajā pusē bija novērojama zināma pretreakcija slimības romantiskajam kultam, tuberkuloze saglabāja vairumu tās romantisko atribūtu — kā pazīme, kas norāda uz pārākumu, kā piedienīgs vājums — līdz pat 19. gs. beigām un vēl arī mūsu gadsimtā. O’Nīla darbā ”Garais ceļojums naktī” tā joprojām ir jūtīgo jauno mākslinieku slimība. Kafkas vēstules ir par tuberkulozi izskanējušo spekulāciju kopsavilkums, tāpat kā Burvju kalns, kas publicēts tajā pašā gadā, kad miris Kafka, proti, 1924. Liela daļa Burvju kalna ironijas vērsta pret Hansu Kastorpu, solīdu birģeri, kas saslimst ar mākslinieku slimību — tuberkulozi. Manna romāns ir vēlīns, kautrs komentārs tuberkulozes mītam. Bet romāns joprojām atspoguļo mītu: uz birģeri slimība iedarbojas garīgi attīroši. Mirt no tuberkulozes joprojām bija noslēpumaini un (bieži vien) pacilājoši, un šis priekšstats saglabājās, līdz praktiski neviens Rietumeiropā un Ziemeļamerikā no tās vairs nemira. Kaut arī saslimšana ar šo slimību, pateicoties augstākai higiēnai, pēc 1900. gada sāka strauji kristies, mirstības līmenis saslimušo vidū saglabājās augsts; mīta spēks tika klīdināts tikai līdz ar pienācīgas ārstēšanas iespējamību, ko noteica streptomicīna atklāšana 1944. gadā un isoniazīda uziešana 1952. gadā.

Ir grūti iztēloties, kā šādas šausminošas slimības realitāte var tikt transformēta tik ačgārni. Iespējams tas palīdz spriest par mūsu ērai pielīdzināmo izkropļojumu, kas rodas spiediena rezultātā, lai paustu romantisku attieksmi pret sevi pašu. Izkropļojuma objekts, bez šaubām, nav vēzis — slimība, ko neviens nav centies slavināt (tādējādi piešķirot tai metaforiskas funkcijas, kā to deviņpadsmitajā gadsimtā izdarīja ar tuberkulozi). Divdesmitajā gadsimtā atbaidošākā un sirdi plosošākā slimība, kas stāsta par sakāpinātu jūtīgumu, ”garīgu” jūtu izpausmi un „kritisku” neapmierinātību, ir ārprāts.

Fantāzijām, kas tiek saistītas ar tuberkulozi un ārprātu, ir vairākas paralēles. Abas slimības saistītas ar ierobežojumu. Slimnieki tiek nosūtīti uz „sanatorijām” (izplatīts apzīmējums tuberkulozes klīnikai, tāpat arī izplatītākais eifēmisms, kā apzīmēt trakomāju). Reiz izolēts, pacients nokļūst dublicētā pasaulē ar īpašiem noteikumiem. Līdzīgi kā tuberkuloze, arī ārprāts ir līdzīgs trimdai. Psihiska ceļojuma metafora ir paplašinājums romantiskajai idejai par ceļošanu, ko pieprasa tuberkuloze. Lai izārstētos, pacientu ir nepieciešams izraut no viņa dienišķās rutīnas. Tā nav nejaušība, ka visbiežāk lietotā un pozitīvi uztvertā metafora, kas saistīta ar ekstrēmu psiholoģisku pieredzi (kaut arī to izraisījušas narkotikas vai psihoze), tiek dēvēta par tripu jeb ceļojumu.

Divdesmitajā gadsimtā vesels metaforu saišķis, kas senāk bijis piekabināts tuberkulozei, sašķēlās un tika iedalīts divām slimībām. Dažas tuberkulozes pazīmes tika piedēvētas ārprātam: priekšstats par cietēju kā drudžainu, pārgalvīgu radību ar galējām kaislībām, kas ir pārāk jūtīgs, lai panestu vulgārās šausmas, ko uzspiež ikdienas dzīve. Pārējās iezīmes, tostarp agonijas, kas ir grūti romantizējamas, tika piedēvētas vēzim. Ne vairs tuberkuloze, bet ārprāts šodien ir saistviela mūsu sekulārajam mītam par ceļošanu sevī. No romantiskā viedokļa, slimība saasina apziņu. Tāpat kā kādreiz tuberkolozei, tagad ārprātam tiek piedēvēta spēja sniegt apziņai lēkmjveidīgu apskaidrību. Ārprāta romantizēšana visaizrautīgākajā veidā atspoguļo mūsdienu iracionālās vai rupjās (spontānās) uzvedības (izlādēšanās) prestižu; to pašu kaislīgumu, kura apspiešanā reiz tiecās saskatīt tuberkolozes cēloņus un kas tagad tiek uzskatīts par vēža izraisītāju.

No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.

[1] Goldsmits, kurš bija mācījies par ārstu un kādu laiku praktizējis medicīnu, pauda arī citas klišejas par tuberkulozi. Savā esejā „Par izglītību” (1759) Goldsmits rakstīja, ka viegla diēta ar nedaudz sāls, cukura un garšvielu „izmaina jebkurus diloņa ieradumus, izņemot tos reti sastopamos, kas valda starp pilsētas vecāku bērniem”. Tuberkuloze tiek skatīta kā ieradums, raksturojums (ja ne gluži pieķeršanās), vājība, kas ir jāpārvar un uz ko vairāk predisponēti ir pilsētu iedzīvotāji.