Ceturtdienas rītā tviteris mani laipni informēja – kaut kur šai pasaulē esot "Ceha" raksts par feminismu. Es apņēmos to nevērt vaļā. Stingri apņēmos. Arī tad, kad man par to atgādināja divi citi sociālie tīkli un divas draudzenes. Ņemot vērā, ka "Cehs" pēdējā laikā tiek publicēts gan portālā "Delfi", gan, lūk, arī "Rīgas Laikā", grūti ļaut paslīdēt garām šīm publikācijām nepamanītām. Arī Pauls Bankovskis nesen tepat reaģēja uz "Ceha" rakstu "Kāpēc koncertus apmeklē idioti?".
Šķiet, lielāko daļu "Ceha" publikāciju saturu var reducēt uz jautājumu: "Kāpēc cilvēki vispār ir idioti?". Atbilde parasti netiek sniegta, toties var radoši izmantot dažādus faktus, lai par idiotismu kā tādu uzjautrinātos. "Ierēkt ierēkšanas pēc" nenoliedzami ir ārkārtīgi ērta pozīcija, jo tīkama sajūta rodas gan tad, kad kādā raisi sašutumu, gan tad, kad kādu sasmīdini. Un "Delfu" komentētāji vispār ir bezgalīgi pateicīga publika, jo divas trešdaļas sašutīs, lai tur vai kas. Ja pavisam godīgi, es nekad līdz galam neesmu sapratusi "Ceha" pozīciju. Viņi it kā atspoguļo nejēdzīgus viedokļus kariķētā veidā, lai atrādītu šo viedokļu absurdu. Laikam.
Lai arī kā man patīk domāt, ka visi cehisti dvēselē ir feministi un ka viņi vēlas ņirgāties tikai par… nu labi – viņi vēlas ņirgāties par visu, paši īsti neticot uzrakstītajam, tomēr mani biedē apziņa, ka šāda veida publikācijas atkal un atkal kultivē uzskatu, ka viss feminisms ir vienāds, viss feminisms ir radikāls (un ka viss radikālais feminisms ir dziļi absurds).
Ja jūs ieiesiet komentāru sadaļā pie šīs publikācijas, uzzināsiet, ka beidzot "Ceham" ir viens sakarīgs raksts. Neko īpaši jaunu tur nevar izlasīt, neskaitot to, ka feminisms ir arī antizinātnisks, citādi tas neiestātos pret manspreading. To, ka feministes ir nedabūjušas, nesmukas lesbietes, kas ienīst vīriešus, es zināju jau arī pirms tam. To es uzzinu katru reizi no jauna, kad mans vārds izskan saistībā ar feminismu.
Tātad, jā, es atvēru konkrēto publikāciju. Man nav rakstura. Pašā sākumā mēs redzam attēlu, kas uzsver būtisko. Proti, visas feministes ir resnas. Nav pārāk radoši, bet, ja joks ir pārbaudīts un strādā, tad – strādā. Ievads savukārt izskaidro raksta autora pozīciju – proti, viņš rakstīs no feminista skatpunkta, bet, spriežot pēc ilustrācijas, mēs jau esam morāli sagatavoti, ka sistēma tiks sagrauta no iekšpuses.
Pati publikācija tiek veltīta kvotu jautājumam, pirmkārt, radot maldīgu priekšstatu, ka ir velkama vienādības zīme starp feminismu un prasību, lai valdībā (vai jebkur citur) tiktu pārstāvēts vienāds vīriešu un sieviešu skaits. Diskusija par to, kādā veidā būtu palielināma sieviešu pārstāvniecība valdībā un vai un kā būtu sekmējama tā saucamā pozitīvā diskriminācija, noris arī starp tiem, kas sevi sauc par feministiem. Jāpiebilst, ka kvotu ideja turpina būt diezgan nepopulāra. Konkrēto iniciatīvu par 30% sieviešu pārstāvniecību Saeimā Latvijā parakstījuši 86 cilvēki. Tai pašā laikā kvotas kaut kādā mērā ir ieviestas vairāk nekā 50 valstīs, tostarp tik kliedzoši radikāli feministiskās kā Afganistāna, Bangladeša un Irāka. Lielākajā daļā no valstīm, kur sievietes ieguvušas vairāk nekā 30% vietu parlamentā, ir ieviesta kvotu sistēma. Taču ar visām kvotām tikai divās pasaules valstīs sieviešu īpatsvars parlamentā ir 50% vai vairāk. Kas, manuprāt, nozīmē, ka vīrieši var gulēt mierīgi.
Rakstā tiek ironizēts par to, ka kvotas vajadzīgas, jo, redz, "parlamenta izveide, balstoties uz kandidātu izglītību, darba pieredzi, kompetenci vai personības tīkamību, nav pietiekami līdztiesīga". No kā acīmredzot, cehistuprāt, izriet, ka sievietes vienkārši ir sliktāk izglītotas, ar zemāku kompetenci un tā tālāk, jo, ja diskriminācijas nav un visi vadās pēc objektīviem rādītājiem, kā lai citādāk paskaidro to, ka tikai 16% sieviešu iekļuvušas Saeimā? Jo nepietiekami grib? Jo, lai arī cik apšaubāma un vidēja izglītība būtu mūsu valstsvīriem, sievietēm tā vienmēr būs draņķīgāka? Latviskojot kādu populāru mēmes parakstu: "Kuce, lūdzu!"
Tālāk. "Cehs" aicina ieviest dzimumu kvotas arī policijā, VUGD, ceļubūvē un tā tālāk. Iestājoties par vienlīdzību, mēs patiešām iestājamies par to, lai, pretendējot uz vienu un to pašu amatu, tiktu izvērtēta mūsu piemērotība tam, neņemot vērā dzimumu. Kas nozīmē, ka ideālā pasaulē sieviete netiktu diskriminēta, ja vēlētos strādāt, piemēram, par ugunsdzēsēju un atbilstu amata prasībām, jo kvotu būtība ir dot līdzvērtīgu iespēju tiem, kas tiek diskriminēti. Vai, ironiski ierosinot kvotas ieviest arī profesijās, kas tradicionāli apziņā saistās ar fiziska spēka nepieciešamību vai vienkārši tiek uzskatītas par tradicionāli vīrišķīgām, "Cehs" dod mājienu, ka vīrieši šobrīd tiek diskriminēti, jo tieši viņi ir šo smago darbu veicēji? Un tas nozīmē, ka, viņuprāt, sievietes attiecīgi ir priviliģētas? Taču vīrieši nekādā veidā netiek spiesti izvēlēties tieši šīs profesijas. Savukārt sieviete, izvēloties šo profesiju, visticamāk, jau rēķinās, ka saskarsies ar zināmu diskrimināciju – neatkarīgi no savām fiziskajām dotībām, ja tādas būs nepieciešamas. Iespējams, primāri būtu jākultivē pati ideja, ka nav tādu "sievišķīgu" un "vīrišķīgu" profesiju, ļaujot vīrietim atbrīvoties no priekšstata, ka viņam jānes visi pasaules smagumi un jācieš sakostiem zobiem (jo vēlāk mēs nonāksim arī pie pašnāvībām). Ļoti daudzas no "tradicionāli vīrišķīgajām" profesijām sen vairs nepieprasa izcilu fizisko sagatavotību, tomēr paturējušas tādu auru. Un, ja gadījumā pieprasa, – it kā taču skaidrs, ka mūsu fizisko spēku nenosaka ekskluzīvi dzimumorgāni, bet gan daudzu aspektu kopums. Lai atspēkotu pārmetumu feminismam, ka lietas, par ko cīnīties, tiek izvēlētas selektīvi (respektīvi, neizvēlas cīnīties par vienlīdzīgām tiesībām visiem), var uzrakstīt atsevišķu rakstu. Te tas jau ir.
Saprotu, ka rakstu "Esmu par feminismu – gribu, lai bruģi liek Iveta" balsta līdzīgi argumenti, ko var dzirdēt MRA (men’s rights activists) video vai arī Keisijas Džejas dokumentālajā filmā "Red Pill". Proti, "vīrieši arī cieš", taču feministes (kas, daudzuprāt, ekskluzīvi var būt tikai sievietes) pret šīm ciešanām ir aklas un pārāk aizņemtas ar cīņu par savām jau sen izcīnītajām tiesībām. MRA uzskata, ka seksistiska attieksme (pret vīriešiem, protams) raksturīga tieši feministēm. Taču apgalvojums, ka "vīrieši arī cieš", nenozīmē, ka vīrieši nebauda zināmas privilēģijas sabiedrībā, kas vēl aizvien ir konstruēta pēc patriarhāliem likumiem. Savukārt, ieskatoties MRA argumentos, diezgan viegli manīt, ka viņu ciešanu avots lielā daļā gadījumu ir tieši šis sociālais konstrukts. Teiksim, viens no apgalvojumiem, ko izmanto, lai ilustrētu vienlīdzības trūkumu un sievietes priviliģētību, ir tāds, ka tiesa vienmēr iestāsies par mātes interesēm, kad runa būs par bērnu aizbildniecību. Taču šāda parādība ir tiešas sekas uzskatam, ka sievietes vieta ir mājās, ka sieviete pēc dabas ir piemērotāka bērnu audzināšanai, ka sievietei piemīt iedzimta spēja rūpēties un tā tālāk.
Nākamā sadaļa "Ceha" publikācijā runā par armiju un par to, ka armijā būtu iesaucami vīrieši un sievietes, ja valstī piedāvā atjaunot obligāto militāro dienestu. Papildus tiek arī pieminēts – karā miruši daudz vairāk vīriešu nekā sieviešu. Attiecīgi – jau atkal sievietes bijušas priviliģētā lomā. Jā, jo sievietes pašas lepni izvēlējās neiet karot, atzīstot to, ka nespēj šaut, domāt stratēģiski vai, diesnedod, uzkalpoties līdz kādām varas pozīcijām armijā. Tā?
Neejot tik tālu, lai piesauktu karu kā patriarhālas sabiedrības simbolu, subjektīvi piebildīšu: neredzu tajā neko nepareizu, ka obligātajā militārajā dienestā, ja tāds pastāvētu, būtu jādodas abiem dzimumiem. Izraēla ir viens no piemēriem. Protams, pagātnes dienests armijā varbūt nav tas morāli jēdzīgākais iemesls, kāpēc justies droši uz ielas, taču tieši tā man pāris sieviešu Telavivā paskaidroja, kāpēc nebaidās vienas pārvietoties naktīs pa ne tiem drošākajiem rajoniem. Cits stāsts – (kā daudzi feministi) uzskatu, ka obligātajā militārajā dienestā nebūtu jādodas nevienam. Bet, ja tā būtu izvēle, šai izvēlei būtu jābūt vienlīdz pieejamai abiem dzimumiem.
Turpinājumā "Cehs" uzstāj, ka darbavietā smagos negadījumos biežāk mirst vīrieši, pašnāvību biežāk izdara vīrieši. Šo statistiku raksta autors gribētu padarīt vienādu abu dzimumu gadījumos. Nevar nepiekrist. Tomēr – kamēr rakstā izmantots arguments, ka sievietes jāpadara slimīgākas, depresīvākas un jāpakļauj vairāk riskiem, lai abu dzimumu dzīvildze būtu vienāda, īsti nav skaidrs, kāpēc nevarētu rīkoties pretēji? Proti, veidot sabiedrību, kurā tiktu veicināti procesi, kas vīriešus pasargā no šādām nelaimēm. Galu galā, veidot sabiedrību, kur vīriešiem nav jāatbilst stereotipiem par vīrišķīgo vīrieti, kas neslimo, kam nesāp, kas nedrīkst sūdzēties, vienlaikus nozīmē arī veidot sabiedrību, kurā zūd ilūzija par iracionālo, trauslo un nopietniem uzdevumiem nederīgo sievieti.
Tāpat arī neredzu īsti sāpi par to, ka bērnudārzā bērnu pieskata "auklis Māris", taču, kā noskaidroju kārtējā bezjēdzīgajā tviterstrīdā, izrādās, ka feministi neiestājas par līdztiesību, jo necīnās par vīriešu tiesībām strādāt par skolotājiem, bērnudārza audzinātājiem un tā tālāk. Es iestājos, taču, protams, nepretendēju reprezentēt tik plašu un daudzveidīgu grupu kā feministi. Tomēr realitātē šos slikti apmaksātos darbus daudz biežāk veic sievietes, turklāt izrādās, ka pat tajos vīrieši nopelna vairāk.
"Cehs" aizrāda – ja reiz vienlīdzība, tad lai atkritumus vāc sievietes, santehniķes ir sievietes un policistes ir sievietes. Piekrītu. Ja viņas vēlas, lai viņas to dara. Es domāju, ka cilvēkam ir jādara viss, ko viņš vēlas, (neatkarīgi no dzimuma) un viņu nedrīkst diskriminēt, vadoties pēc dzimuma. Tas ir tik vienkārši, ka mums visiem to jau bērnudārzā vajadzēja iemācīties no aukļa Māra.
---
Un kāpēc man šis viss bija jāpieraksta, neņemot vērā aizrādījumus, ka "Cehs" to vien grib, lai viņiem tagad metas virsū satrakojušās feministes bez humora izjūtas. Ka vislabāk šādas lietas ignorēt un tā visa taču ir nevainīga ņirgāšanās. Ja godīgi – es nezinu. Bet pēdējā laikā vēl mazāk es saprotu, kāpēc pretēju viedokļu paudējiem ir jāsacenšas par to, kurš kuru labāk izņirgs, smukāk nosauks par idiotu un elegantāk pasūtīs dirst.
7