Recenzija
20.12.2013

Sliktā grāmata

Komentē
0

Par Maksima Trivaškeviča grāmatu "#528"

ImageNesen biju iegājusi nelielā grāmatnīcas "Jānis Roze" veikaliņā, lai iztērētu dāvanu karti. Man bija slikts garastāvoklis, un tāpēc jo īpaši tracināja visi kliedzošie vēstījumi par bestselleriem Ņujorkā, tulkojumiem 158 valodās, Bukera un vēl visādu prēmiju laureātiem, nemaz jau nerunājot par izaicinošajiem aprakstiem uz grāmatu muguriņām. Endrjū nokļūst uz vientuļas salas, taču atklāj, ka tā nebūt nav tik vientuļa, kā sākumā licies, un var sākties neparastākā spēle uz dzīvību un nāvi šī gadsimta vēsturē. Laulāts pāris ar diviem bērniem dzīvo diezgan vienmuļu, bet tomēr patīkami mierīgu dzīvi, līdz Teodora kādu vakaru nepārnāk mājās, un viņas vīrs uz mašīnas stikla izlasa pirmo dīvaino ziņu. Es zinu, ka gan rakstniekiem (neskaitot, protams, Džoannu K. Roulingu un Stīvenu Kingu), gan grāmatu apgādiem finansiāli iet diezgan pašvaki, bet šī bija tā diena, ka tad, ja izvēlētos kaķēnu, ņemtu to, kas izolējies no visiem un palīdis zem dīvāna. Vai vislabāk – to, kas maisā. Tāpēc pieliecos pie viszemākā plaukta un atradu tur divas patīkami askētiski tērptas igauņu grāmatas, kuras nekavējoties nolēmu iegādāties, bet blakus tām stāvēja man pilnīgi nezināma latviešu autora grāmata. Tā, par kuru tagad rakstīšu. Maksima Trivaškeviča "#528" – lai uzreiz sabojātu intrigu, atklāšu, ka šī trīsciparu kombinācija apzīmē galvenā varoņa koju istabiņas numuru.

Uz grāmatas muguriņas bija rakstīts, ka tā ir autora otrā grāmata (par pirmo – "PretStraume" – neko nebiju dzirdējusi), bet šī – apmēram tāpat kā iepriekšējā – būs par biežām dzīves baudīšanas reizēm, tika solīta kaudze ar prikoliem un arī šis tas par mīlestību. Tātad veco un jauno laiku latviešu literatūrai kas diezgan netipisks, par ko varēja pārliecināties, pieredzot relatīvi palielo ažiotāžu, ko izraisīja Jāņa Joņeva "Jelgava 94" – arī par prikoliem, pusaudžu gadiem, dzeršanu un konkrētajā gadījumā mūziku. Maksima Trivaškēviča grāmatā mūzikas ir diezgan pamaz, un tās vietu aizpildījusi gan augstākās izglītības kritika, gan padomi vienaudžiem, gan arī diezgan daudz seksa (šī interneta žurnāla redaktors tieši sūdzējās, ka Joņeva grāmatā par šo mūžīgi aktuālo tematu neesot itin nekā). Protams, kad pārnācu mājās un nolēmu kaut ko laiski palasīt, vispirms no visām paņēmu tieši šo grāmatu – tas tā, lai kliedētu jel kādas bažas par sevi kā dziļu cilvēku.

Grāmata sadalīta divās lielākās daļās – teorijā, praksē –, starp kurām būtiskas atšķirības nemanīju, ja nu vienīgi otrajā bija vairāk skaidru un gaišu pamācību vienaudžiem par to, kā labāk dzīvot. Daudzas no īsajām nodaļām varētu eksistēt arī kā atsevišķi īsi stāstiņi, un, lai gan tie visi veido kopainu un iezīmē konkrētu periodu autora dzīvē (ņemot vērā viņa gadu skatu, – vienu no vēl nedaudzajiem), sakārtojums nav gluži hronoloģisks. Šie stāstiņi lielākoties dokumentē epizodes no studentu ikdienas dzīves kojās un ir piesātināti ar alkoholu, šādām tādām narkotikām, seksu un lamuvārdiem, kuri tiek lietoti pilnīgi bezmērķīgi. Jāatzīst gan, ka tāda pati tendence novērojama arī īstajā dzīvē. Lasot ir neiespējami distancēties no autora paša, jo viņš, šķiet, tiešām precīzi, bez izskaistinājumiem vai liekas fantāzijas devas pieraksta savu piedzīvoto. Tas neved ne pie kāda atrisinājuma vai morāles, ja neņem vērā epilogu, kurā lasītājs uzzina, ka autors un reizē galvenais varonis piepildījis vienu no saviem mazajiem (vai lielajiem?) sapņiem – izslaukt govi –, turklāt īstenojis to nevis dzimtenē, bet gan tālajās Meksikas ārēs.

Grāmatas varoņu raksturi ir reizē gan kolorīti, gan uz stāsta kopējā fona maz atšķiras cits no cita – viens izlemj braukāt pa pasauli, cits ieslīdzis kredītu parādos, vēl kāds mūžīgi dzīvo uz cita rēķina – , bet citādi bez individuāli spilgtām rakstura īpašām, iekšējiem pārdzīvojumiem u.tml. Izņēmums ir paša autora tēls, kurš paralēli savai alkatīgajai kārei pēc iedzeršanas un citu izlaidīgai dzīvei raksturīgu elementu baudīšanas ir arī ļoti apzinīgs pret dzīves, tā teikt, racionālo pusi. Viņš cītīgi mācās (turklāt – medicīnu!), lasa grāmatas, domā veidus, kā nopelnīt naudu, un neienīst savus vecākus (starp citu, grāmata veltīta mammai un tas, cik noprotams, nav nekāds tur sarkasms). Taču izklaide reti kad sastopama tīrā formā, tāpēc, kā jau minēju, grāmatā ir arī daudz pamācību, kuras sniedz it kā labs čoms, taču ir skaidrs, ka viņš ir nešaubīgi pārliecināts par teiktā neapgāžamo patiesību. Te viens piemērs (uzšķīru uz labu laimi): "Panākumu sasniegšanai nemaz nevajag tik daudz. Pietiek ar vienu ievērības cienīgu lietu, un tie tev ir nodrošināti. Taču nedomājiet, ka pietiek ar papīru, kas šo ievērības cienīgumu apliecinātu. Pasaulei ir vajadzīgs kaut kas īsts. Kaut kas taustāms. Kaut kas, ar ko savu pakaļu tik vienkārši nenoslaucīsi. Tieši tāpēc manas grāmatas tiek drukātas nelielā formātā. Un uz diezgan cieta papīra." Patiesībā šis nejaušais citāts koncentrē sevī gandrīz visus grāmatā iekļautos elementus – kādu draudzīgu padomu, kritiku "papīram" jeb augstākai izglītībai, arī iezogas neliels lamu vārdiņš un visa beigās – tā teikt, deva ironijas. Ā, gandrīz aizmirsu par mīlestību – "viņa" ir vienīgā, kas grāmatā parādās 2. personā un bez vārda, taču neko daudz arī par šo būtni diemžēl neuzzinām, ja nu vienīgi to, ka viņa ir ideāla mīļotā.

Ja autors/ galvenais varonis tik teicami neprastu savienot dzīves baudīšanu ar misijas apziņu dzīvi tomēr aizvadīt jēgpilni arī pēc sabiedrībā saprotamiem standartiem, šis žanrs visdrīzāk būtu ievietojams filmu "Kolka Cool" aizsāktajā un "Cilvēki tur" jau skarbāk turpinātajā dokumentālajā dzīves bezjēdzības plauktiņā. Tas likumsakarīgi var izraisīt lasītājā naidīgu pretreakciju: "Jūs tikai dzerat, lamājaties, pa starpu vēl lepojaties, cik veiksmīgi tualetē ieslodzījāt pasniedzēju, un kas man no tā visa?" Es arī nezinu. Bet tagad man jāatzīst, ka izlasīju to pāris dienās, un tad, kad stāstīju dažiem draugiem, ka esmu atradusi grāmatu, kur visi dara tikai, nu, to, ko jau teicu, lielākā daļa reaģēja ar: "Iedosi man pēc tam?" Jā, daudzi (vismaz tie, kas vēl sirdī jaunieši) nevar noliegt, ka mēdz būt amizanti klausīties citu ballīšu piedzīvojumus. Taču grāmata tomēr pretendē būt kaut kāda veida māksla, tāpēc aiz autora izvēlētās formas – un tas nekas, ka tā ir r(a)upja – tomēr jābūt sajūtamam kaut kam vairāk, kaut kam TAM. Tā ir viela mūžīgai diskusijai. Bet mani iepriecināja, ka autoram, kurš ir mačo tipa džeks bez lielas pietātes pret mākslu, ir ne tikai liela vilkme, bet arī talants rakstīt, turklāt skaidrā un lieki neizskaistinātā valodā. Tur pat varbūt būtu dažam rakstniekam un publicistam ko pamācīties.

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!