Sarunas
24.04.2023

Slēptais matriarhāts. Saruna ar Hannu Kapilovu

Komentē
1

Nav nepieciešama detalizēta kontentanalīze, lai konstatētu, ka pasaules ziņu virsrakstos, dokumentālajās filmās un "YouTube" blogeru pārraidēs par karu Ukrainā galvenās darbojošās personas ir vīrieši. Tā, protams, ir objektīva realitāte, ka lauvas tiesu karalauka smaguma iznes vīrieši, taču Ukrainas sīkstuma formulā neaizstājams elements ir arī sievietes. Ukraiņu režisore Hanna Kapilova izveidojusi filmu "Oh, Sister!" ("Ak, māsa!") [1], kurā dokumentēti Ukrainas sieviešu stāsti – vilciena pavadones, kara mediķe, cilvēktiesību juriste. Katra dara savu darbu, lai Ukraina ne tikai noturētos, bet arī uzvarētu. Pieņēmies spēkā kara laikā, Ukrainas "slēptais matriarhāts" diezin vai paliks tikpat apslēpts arī pēc kara. Projektā "Jaunā pasaule" Rita Ruduša sarunājas ar Hannu Kapilovu par pārmaiņām Ukrainas sabiedrībā un to neatgriezeniskumu. 

Rita Ruduša: Lasot ziņu virsrakstus, redzam, ka vīrieši dominē stāstā par karu – viņi cīnās karalaukā, lai aizsargātu valsti, viņi vada sarunas, viņi vada valsti, viņi komentē un izsaka prognozes. Sievietēm paliek aprūpētājas vai upura loma. Bet kāda ir patiesā aina?

Hanna Kapilova: Tas nebūt tā nav. Realitāte ir tāda, ka no 2 miljoniem armijā dienējošo 30 tūkstoši ir sievietes. Sievietes un bērni ir neaizsargātākā Ukrainas sabiedrības daļa, tāpēc ir tendence viņus uztvert kā upurus, bet tā nav. Viņas arī cīnās un ne tikai armijā, bet, piemēram, ar savu darbu cenšas ietekmēt karadarbības gaitu. Un tas ir tas, ko vēlējos parādīt savā filmā: ka visi ir iesaistīti.

Rita: Jūsu filmā ir vilcienu konduktori, NVO aktīvisti, kas palīdz vardarbības upuriem, jums ir Nobela miera prēmijas laureāte – cilvēktiesību juriste, kas vāc pierādījumus par kara noziegumiem. Kādēļ jūs filmas sagatavošanas procesā izvēlējāties šos cilvēkus?

Hanna: Kad sāku rakstīt filmas scenāriju, es nodomāju, ka šobrīd katra ukraiņu sieviete varētu būt Nobela prēmijas laureāte, jo viņas cīnās par mieru pasaulē ar savām rokām, prātu un darbu. Visu, ko viņas dara, viņas dara uzvaras vārdā. Ja Ukraina zaudēs, miera pasaulē nebūs.

Rita: Bet kāpēc, jūsuprāt, mēs nedzirdam daudz stāstu par sievietēm karā?

Hanna: Domāju, ka tam par iemeslu ir fakts, kuru minēja viena no manas filmas varonēm, citējot Nobela prēmijas laureāti Džodiju Viljamsu, – vīrieši uzsāka karu, bet sievietēm šobrīd nākas uzkopt šo bardaku. Es savā burbulī redzu ļoti daudz sieviešu, un skumji ir tas, ko atzīmējat – vidusmēra mediju patērētājs viņas neredz. Manas filmas uzdevums ir dot šīm sievietēm balsi, lai viņas sadzirdētu. Katra no viņām iesaistās, kā var, un vēlos atainot katras pienesumu. Mana manikīra meistare ada zeķes armijai, pazīstu sievieti, kura kā brīvprātīgā darbojas virtuvē, gatavojot ēdienu armijai un okupēto teritoriju iedzīvotājiem. Un viņu vidū ir arī Oleksandra Matvijčuka, kura vāc pierādījumus kara noziegumiem. Katra indivīda paveiktajam darbam ir nozīme.

Rita: Kur viņas rod spēku turpināt šo darbu? Piemēram, vienai no filmas varonēm, kura komunicē ar kara vardarbības upuriem, ir jārunā ar bērnu, kurš ne tikai piedzīvoja, kā nogalina viņa māti, bet vēlāk arī redzēja viņas sadalīto un zālē pamesto ķermeni. Tā ir neiedomājama trauma. Kur cilvēkam, kurš palīdz šādiem upuriem, atrast cilvēcības gaismu, lai neapstātos?

Hanna: Es nedomāju, ka mums ir izvēle to neatrast. Pretējā gadījumā Krievija uzvarēs.

Rita: No vienas puses, ir šīs neticami spēcīgās sievietes, no otras – populāras personības, kas runā par "vājo dzimumu". Piemēram, kādreizējā Ukrainas prezidenta biroja padomnieka Oleksija Arestoviča retorikā nereti iezogas patriarhāli toņi. Kā šīs divas pasaules, jūsuprāt, sadzīvo?

Hanna: Manuprāt, Ukrainā valda slēpts matriarhāts. Vēsturiski ukraiņu sievietes ir bijušas ļoti stipras. Viņas ir ģimenes galva literatūrā, kultūrā un arī mākslā, portretos tiek attēlotas staltu stāju, paceltu galvu un rokām sānos varoņa pozā. Bet tas ir mans viedoklis. Protams, pastāv daudz seksistu, kā jūsu pieminētais Arestovičs, bet, manuprāt, viņš ir emuāru autors, nevis autoritātes balss. Es saprotu, kāpēc viņam ir tik daudz sekotāju – viņa balss ir ļoti mierīga, viņš iedarbojas uz cilvēkiem kā tāds nomierinošs līdzeklis. Bet otrā pusē ir viņa personība ar seksistiska un homofobiska rakstura uzskatiem, kurus viņš pārraida tālāk. Un tas ir skumji.

Rita: Kādas, jūsuprāt, būs dzimumu lomu pārmaiņas pēc kara, kas, kā mēs visi ceram, beigsies pārskatāmā nākotnē? Šis spēks, kas, kā jūs sakāt, klusībā pastāvējis vienmēr, tagad ir ieguvis jaudu, pateicoties darbam, ko kara laikā dara sievietes Ukrainā. Kā tas ietekmēs sabiedrības virzību uz priekšu?

Hanna: Es domāju, ka šis karš ir par vērtībām. Novecojusī "krievu pasaule" ar savu ideoloģiju cīnās pret Eiropas vērtībām. Uzvaras gadījumā mums būs jāturpina šī cīņa jau mūsu sabiedrības iekšienē. Soļi, kas tiek sperti šobrīd, jau minētie sieviešu jautājumi, attieksme pret LGBTQ, maina pasaules sabiedrību jau tagad. Un es domāju, ka šīs pārmaiņas nepazudīs.

Rita: Vairāki svarīgi likumi ir pieņemti kara laikā, citu vidū Stambulas konvencija, kuru Latvija diemžēl joprojām nav ratificējusi. Vai jūs domājat, ka likuma izmaiņas arī palīdzēs paātrināt šo procesu?

Hanna: Protams, šī reforma paātrina procesu. Un esmu pateicīga mūsu likumdevējvarai, ka tā uz šādām pārmaiņām uzstāj. Tā ir laba pāreja no pēcpadomju pagātnes uz Eiropas nākotni.

Rita: Taču ir viens Eiropas demokrātijas aspekts, kuru karš nedaudz sarežģī. Kara laikā pazūd paškritika, pētniecisko žurnālistu darbs saņem daudz kritikas, tiek teju nicināts. Proti, kā tu uzdrošinies runāt par dārgo olu iepirkumu armijai laikā, kad mums ir jāuzvar karš? Valsts tagad ir nodzīvojusi vairāk nekā gadu bez pašrefleksijas, un vai tad, kad pienāks uzvara, būs viegli paskatīties spogulī?

Hanna: Nē. Ir tāds termins "український срач" (ukraiņu trešs – red.). To varētu raksturot kā iekšējā ienaidnieka meklēšanu un neapturamu cīņu pret šo ienaidnieku. Cilvēkiem ir uzkrājusies agresija, kura aizgājušā gada laikā tika virzīta uz ārējo ienaidnieku. Vietām šis formāts atkāpjas, Kijivā jau esam saskārušies ar miera ieviešanas procesiem, kas raisa pārdomas un refleksiju. Un ir redzams, kā šī refleksija var kļūt radikāla un koncentrēties uz iekšējā ienaidnieka meklēšanu, kas nav produktīvi. Esmu pārliecināta, ka mēs esam cilvēki, kas ieviesīs kārtību, bet ne tādā veidā. Pēckara haosa uzkopšanas darbi un pašrefleksija nedrīkst būt agresīva.

Rita: Vai tā redzat savu kā filmu veidotājas lomu? 

Hanna: Jā, noteikti. Filmu veidotāju, mākslinieku, citu radošo profesiju pārstāvju pamatuzdevums šobrīd ir gatavot materiālu eksportam, gan atspoguļojot kara traumu, gan reflektējot par to, lai pasaule var saskatīt ne tikai krievu kultūru. Mēs apzināmies sevi cīņā ar kolonizatoru, un šī cīņa ilgst jau aptuveni 300 gadus. Lai dekolonizācija notiktu, abām pusēm būtu jādod sava piekrišana. Bet Krievija tam nav gatava. Tikai abu pušu vienošanās rezultātā ir iespējams rasties kam jaunam. Šobrīd tikai mēs esam tajā stadijā, lai izvēlētos iet autonomu ceļu. 

Rita: Jūs esat cilvēks, kurš darbojas kultūrā. Kā jūs redzat Ukrainu kā noteiktas kultūras telpas daļu pirms pilna mēroga iebrukuma? Vai un kā tas ir mainījies? Kur jūs meklējat iedvesmu un radošas partnerības? 

Hanna: Es šobrīd veidoju dokumentālo filmu par vienu no lielākajiem Ukrainas fondiem "Ukraina24". Realitātē viņi ir labāk atpazīstami Eiropā nekā Ukrainas pusē, jo visa viņu komunikācija bijusi vērsta uz Eiropu, lai tā mums palīdzētu. Mums jābūt abās pusēs. Mums jāšķetina no ārpuses un jāeksportē, lai būtu vienā līmenī ar Eiropas kultūras procesiem un institūcijām.

Rita: Vai, jūsuprāt, ukrainis šodien savā pārliecībā jūtas kā eiropietis?

Hanna: Es ceru, bet nevaru runāt par visiem ukraiņiem. Kopš neatkarības atgūšanas sākuma bija dažādas politiskās partijas, kas sadalījušas Ukrainu pa cauri tekošās upes krastiem – rietumi un austrumi. Tā patiesībā bija kulturāla neveiksme. Šī sadalīšana palīdz Krievijai darīt to, ko tā šobrīd dara. Mūsu kultūras nākotnei jābalstās uz vienotību, nevis šķelšanos. Tu esi citāds, bet mēs esam ukraiņi, un tas mūs vieno. Mums ir jāatrod savas līdzības un jākoncentrējas uz tām.

 



[1] Filmu var noskatīties "Nobel Women’s Initiative" mājaslapā.



Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ascendum" un interneta žurnāls "Satori".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!