Foto: Juris Justs
 
Proza
13.10.2021

Skvērs

Komentē
15

Tajā dienā visi apkārt runāja par kaut kādām ļoti sliktām ziņām. Es izklaidīgi smaidīju, līdzjūtīgi māju ar galvu – man nebija ne jausmas, kas tur atkal lēcies. "Acīmredzot – strādāt mēs vairs nevarēsim," teica nejauši satikti paziņas, es drošības pēc klusēju. Nezināju – labi tas ir vai slikti. Un, ja runājam par ziņām, tad pie sliktām, kā man liekas, pierod daudz ātrāk nekā pie labām. Un tad tās pārstāj būt sliktas. Kā laika apstākļi oktobrī vai kašķīgas kaimiņienes lamāšanās.

Tajā dienā man bija jāsatiek skvērā cilvēks, kurš atnesīs papīrus. Bez tā visa  īstenībā mierīgi varētu iztikt, tomēr tāda ir kārtība – kaut kas tiek darīts, tad tiek sadrukāta kaudze papīru, kas visu to it kā apliecina, kādam tie jāparaksta un jāsagrūž mapēs. Pat tad, ja viss jau aizgājis pa pieskari. Kādreiz mans darbs bija saistīts ar tādu nepārtrauktu apliecināšanu, un kopš tā laika paraksts man pārvērties muļķīgā ķeksī, kādus velk biļešu kontrolieri uz soda kvītīm.

Cilvēks kavējās, un es, nolīdis skvēra malā, vēroju citu ļautiņu laisko atpūtu atvasaras pēdējās atbalss mānīgajā siltumā. Māmiņas ar bērniem, cienīgi pensionāri uz soliņiem, garmataini skolnieki dzērienu bundžiņām – neizskatījās, ka tiešām kādu tās sliktās ziņas uztrauktu. Vai varbūt šie cilvēki tāpat kā es bija palaiduši tās garām? No netālu esošās slimnīcas izšmaucis kungs svītrainā halātā un čībās nu naski kliboja atpakaļ ar tirgū nopirktu ziedu pušķi rokās. Maza meitenīte dzinās pakaļ pa čabošajām lapām lēkājošai, sašutuma pilnai vārnai, viņai pakaļ centās tikt aizelsusies māmiņa. Uz liela, vecmodīga velosipēda caur skvēru cienīgi izbrauca skaista kundze augsti paceltu galvu.

Un tikai naktī, braucot no darba, es pamanu, cik tukša atkal kļuvusi pilsēta ar tumšajiem bāru logiem un skumji pamestajiem āra galdiņiem. Vientuļi samirkšķinās luksofori, gaidot takšus, kurus neviens vairs nekur neizsauc. Nevienam nevajadzīgi kaudzē mētājas skrejriteņi. It kā kāds būtu pagriezis kādu neredzamu slēdzi un izslēdzis ģeneratoru, atstājot savu lomu nospēlējušās dekorācijas grimt pustumsā. Un piepeši es sajūtu siltu vienotības sajūtu ar šo pilsētu, kuru pēdējā laikā knapi spēju paciest. Pilsētu, kurai neizdevās. Tagad tai droši vien atliek tikai sērīgi apsnigt kādā no šīm saltajām, savādi klusajām naktīm. Es nezinu, kur tad būšu pats. Bet šonakt apstājos pie mājas un nesteidzos iekšā. Nedaudz drudžaini velku auksto gaisu caur klabošiem zobiem, mīņājos kā gaidot kaut ko. Ielas ap mani ir pilnīgi tukšas, un nav neviena, kam neizprotami piemiegt ar aci vai kā citādi apliecināt savu atrašanos konkrētajā kārtējā lūzuma punktā.

Pēkšņi atceros, ka reiz, nu jau ļoti sen, uz stūra pretī atradās iecienīta beķereja. Cilvēki pie tās stāvēja garās rindās taisni kā tagad pie humpalu bodēm, lai nopirktu siltas bulciņas un stipri atšķaidītu tēju plastikāta krūzītēs. Tas viss maksāja kaut kādas smieklīgas kapeikas. Reizēm arī es ar drauģeļiem tur iebrāzos, kad, kārtējo reizi plosījušies visu nakti pa galvaspilsētu, no rīta sajutām zvērisku izsalkumu. Man nav ne jausmas, kur tagad palikuši visi tie zēni plīvojošiem matiem, kurp aizrībinājuši savos smagajos zābakos, nokniedētajām jakām žvadzot. Pat paša stūra vairs nav – kāds to apgriezis, pielipinājis pie sienas kiosku un pakomātu.

Kamēr es tā stāvu, blenžot uz pazudušo stūri otrpus ielai, mēģinot un nekā nespējot atsaukt atmiņā tā kādreizējo izskatu, ir sācis līt. Man nez kāpēc vairs nesalst, ir pat patīkami tā stāvēt un lēnām samirkt. It kā es par ātru būtu atnācis uz randiņu. Vēl nesen man likās, ka reiz var pienākt diena, kad cilvēkiem būs jāatgādina, kā bija pirms visa šī. Varbūt pat būs jārīko kādi retrospekcijas seansi, slaidšovi, jālasa lekcijas par to, kā dzīvoja cilvēki, pirms sliktās ziņas kļuva par vienīgajām. Bet šonakt, domājot par to skvēru, man tā vairs nešķiet. Pat tad, ja krogus, parkus un lidostas aizvērtu uz visiem laikiem. Pat tad, ja nogrieztu visus stūrus šajā pilsētā, cilvēki – viņi, mēs, visi – taču vienalga būtu kā bērni. Kā bērni, kas, priecīgi plaukšķinot, vēro sava armagedona krāšņo asti pirmssniega debesīs. Un kāpēc gan, galu galā, ne? Es tā nostāvu lietū vēl krietnu brīdi, cenšoties atrast kaut vienu tiešām derīgu "kāpēc", tad mierīgs un noguris atslēdzu durvis.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
15

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!