Skumja nepieciešamība

Mans dēls šobrīd lasa Astridas Lindgrēnes grāmatas par Brālīša un Karlsona piedzīvojumiem. Tā kā nedzīvojam Zviedrijā, lasa viņš latviešu tulkojumā. Tā ir viņa pirmā pietiekami nopietnā, patstāvīgi apgūtā lasāmviela, un  ar to saistītie pārdzīvojumi, ka arī valodiskā darba pieredze paliks visam mūžam. Paliks tāda, kāda tā bijusi tulkotājas Elijas Klienes sapratnē, valodā, talantā.

Ar šādām pieredzēm bagāti esam visi. Protams, ir Baltā grāmata, ir Kārļa Skalbes pasakas, tautasdziesmas, daudz kas cits, līdz pat tagadnes Mārai Cielēnai un Arno Jundzem. Bet tomēr: mēs tik daudzi uzaugām ar Ievas Lases Mazo princi, Vizmas Belševicas Vinniju Pūku un Doktoru Dūlitlu, Elijas Klienes un Mudītes Treimanes  trollīti Muminu, Mudītes Treimanes Lennebergas Emīlu, Zanes Rozenbergas Oza zemes burvi, Aijas Vālodzes Čārliju un Villiju Vonku, Ievas Kolmanes Artēmiju Faulu un tā talāk un tā joprojām. Var sacīt – ar tulkotāju palīdzību un viņu valodā mēs ietulkojam sevi pasaulē, tādā pasaulē, kuras konstrukciju un saturu lielā mērā nosaka šie paši tulkojumi.  Mēs – tie, kam vecāki iemācījuši, ka lasīšanai vispār ir kāda nozīme. Un mēs – veselas tautas, citstarp, latviešu tauta.

Te neskarot neaptveramo, kas saistās ar Bībeles tulkojumu pastāvīgo, ik pa laikam atjaunojamo iespaidu uz valodām un attiecīgo valodu runātāju domāšanas iespējām, atcerēsimies latviešu oriģinālliteratūras pirmsākumus, Juri Alunānu. Viņa Dziesmiņas taču arī ir cittautu, galvenokārt vācu, pasaules sapratnes un sajūtas ietulkošana mūsējā, latviskajā. Rau, kā viņš rakstīja 1856. gadā, Dziesmiņu pirmās daļas pirmizdevuma ievadā: „Šīs dziesmiņas pārtulkojot, man bij šādas domas: es gribēju rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka, un tad es arī dzinos latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grabažiem iztīrīt. Kas zin, kā ar latviešu valodu un ar latviešu rakstiem šim brīžam iet, tas gan atzīs, ka tāds darbs nav viegls darbs. Lielākā grāmatu daļā, kas līdz šim ļaudīs izgājušas, valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta.“[i] Un tad – Rainis ar Fausta tulkojumu, ar polemiku par latviešu valodas iespēju paplašināšanu un pret valodnieku Kārli Mīlenbahu un viņa, kā Rainim šķita, „reakcionārajiem“ uzskatiem.[ii]

Vai tad vēl jāpierāda tulkotāja darba nozīmība? Vai jābrīnās, ja par tulkošanas problemātiku spriests un runāts kopš  antīkajiem laikiem? Umberto Eko min, ka vārdu translatio tādā nozīmē kā pārcēlumu no vienas vaalodas citā pirmoreiz lietojis jau Seneka[iii].

Nesen pārlasīju 2001. gadā izdevniecībā Avots klajā nākušās Vilhema Haufa pasakas[iv]. Apjomīgā un, kā pašiem izdevējiem noteikti šķiet, krāšņā grāmata ir saistoša ne tikai tajā atrodamo pasaku dēļ. Tā ir arī noslēpumaina. Gados jaunākam lasītājam, un starp pasaku cienītājiem tādu nav mazums, var sagribēties uzzināt, kas tas Haufs tāds ir. Tomēr tas nav izdarāms. Atrodami gan mākslinieces, gan ilustrāciju datorapstrādātājas, gan korektores, gan maketētājas vārdi, bet tas arī viss. Velti meklēt kādu priekšvārdu vai pēcvārdu ar norādēm par autoru. Tādi , protams, nav obligāti, bet par ļaunu nenāk. Bibliogrāfiskajā anotācijā, kas lasāma pēdējā lappusē, ir teikts tā: «V. Haufa pasaku varoņi stāsta par pašu piedzīvoto, aizraudami ne tikai savus klausītājus, bet arī katru lasītāju. Pasaku darbība risinās gan tuksnesī, gan Austrumu pilsētās, gan Bavārijas mežainajā novadā – Špesartā –, kas savulaik bijusi laupītāju iecienīta vieta, u.c.». Īsi  sakot, Avota izdevuma lasītājam bez priekšzināšanām (diemžēl tādu mūsdienās netrūkst) nekas neliedz uzskatīt, ka Haufs varētu būt latviešu rakstnieks. Turpretī pirms pusgadsimta – 1958. gadā – Latvijas Valsts izdevniecības apgādā izdotajam Haufa pasaku krājumam Aukstā sirds gan bija uzrādīts tulkotājs – Rūdolfs Egle, un Jāņa Niedres pēcvārdā izlasāms, ka pasaku meistars bijis vācu rakstnieks romantiķis:  Wilhelm Hauff (1802 – 1827). Var vēl piebilst, ka pirmoreiz Egles tulkojumā  latvieši Haufa pasakas varēja lasīt Pēterburgā 1913. gadā A. Gulbja apgādā iznākušā krājumā. Tam sekoja tā paša apgāda 1923. un 1925. gada izdevumi un 1942. gadā Latvju Grāmatas sarūpētais[v].  Ja salīdzinām 1958. un 2001. gada grāmatas, redzams, ka teksts abās ir identisks (vienīgi jaunākajā ir par dažām pasakām vairāk). Tad kur un kāpēc pazudis  cienījamā literatūras pētnieka un tulkotāja Rūdolfa Egles vārds? Vai, lai apšmauktu autortiesību aģentūru? Vai varbūt vienkārši tāpēc, ka izdevniecības Avots darbiniekiem tulkotājs ir šķitis tik sīka vienība, ka tādu pieminēt vispār nav vērts?

Apgāda Jumava pērn klajā laistajam Maikla Skota dēku romānam Alķīmiķis[vi] gan ir norādīta tulkotāja. Tā ir Ināra Eglīte. Atrodami arī atbildīgās redaktores, literārās redaktores, tehniskās redaktores un korektores vārdi un uzvārdi. Tātad strādajusi vesela speciālistu komanda. Tomēr šī jauniešiem domātā romāna (tas rotāts ar Harija Potera fanu kluba emblēmu) latviešu valoda nesniedz gandarījumu. Viena uz labu laimi paņemta rindkopa no 53. lappuses: «Stāvs sakustējās, lēni pieceļoties kājās un pagriežoties ar seju pret viņiem. Dvīņi bija šokēti, atklājot, ka viņi veras uz meiteni, kas bija tikai nedaudz vecāka  par viņiem. Meitenes āda bija balta, noklāta vasaras raibumiem, apaļīgajā sejā dominēja acis zāles zaļumā. Sarkanie mati burtiski vibrēja, Sofija nevarēja saprast, vai tie ir dabiski vai krāsoti.» Un vēl viens piemērs – no 126. lappuses: «Sofija pēkšņi saprata, ka viņa pārlieku uzkrītoši raugās, un tad piesardzīgi novērsās. Vīri izskatījās pēc primitīvas cilvēku sugas, bet viņa zināja atšķirības  starp neandertālieti un kromanonu, un viņas tēvam kabinetā bija ģipša australopithecus galvaskauss, sinantropa un lielā pērtiķa galvaskauss. Šie vīri nebija neviens no viņiem. Tad Sofija pamanīja, ka viņu acis ir zilas – spilgti zilas, un viņiem bija neticami saprātīgs skatiens,» Tāds – neveikls, pārbāzts ar aplamām vai ļoti smagnējām sintaktiskām konstrukcijām ir viss romāna latviešu teksts. Netrūkst arī nezināšanas dēļ ielaistu kļūdu, vietumis, kā tas ir arī australopithecus gadījumā, tulkotāja padevusies un šo, to, sevišķi vietvārdus, atstājusi oriģinālrakstībā, aacīmredzot nevarēdama izdomāt, kā tos transkribēt.

Par divām te ieskicētajām, ļoti bieži sastopamajām pozīcijām: klaju nevērību pret tulkotāju un klaju tulkotāja nevērību – bija jādomā, lasot pērn iznākušās Jeļenas Kalašņikovas sarunas ar 87 tulkotājiem. Šīs grāmatas sakarā krieviski lasošo publiku var apskaust. Šķiet, labā nozīmē apskauž arī paši krievi. Ne velti grāmata jau izpelnījusies visai cildinošu kritiku un apbalvota gan ar Krievijas tulkotāju ģildes diplomu, gan saņēmusi žurnāla «Insotrannaja Ļiteratura» balvu. Mēs varam apskaust tāpēc, ka uzrādītie 2000 ekspemplāri acīmredzot ir pietiekami, lai būtu vērts izdot. Salīdzinot iedzīvotāju un lasītāju skaitu, līdzvērtīga grāmata par latviešu tulkotājiem droši vien būtu jāizdod 20 eksemplāros, un to nu neviens izdevējs nekad nevarēs atļauties. Tāpēc mums šādu grāmatu nav un nebūs. Tāpat kā mums nebūs īpaši tulkošanas teorijai un praksei veltītu rakstu krājumu un periodisku izdevumu.

Bet varbūt mums neko tādu nemaz arī nevajag?  Varbūt krievu kultūras vidē vienmēr aktuālās debates un strīdi starp burtiskāka un «mākslinieciskāka» tulkojuma aizstāvjiem «praktiskajiem» latviešiem šķiet vien tukšu salmu kulšana?

Nezinu, bet pievienojos Mihailam Gasparovam, kurš vēstulē savai radiniecei, filozofei un tulkotājai Natālijai Avtonomovai vēstulē rakstīja: «Labi, ka tev tagad ir darbs  – tulkojums. Tulkošana nomierina labāk nekā jebkāda cita nodarbošanās.»[vii]. Tā ir, kā raksta  Gasparovs, pats esmu pamēģinajis.

Un es labprat pievienojos arī Olgai Sedakovai, kura par tulkošanu izteikusies šādi: «Es nedomāju, ka tam, kas praktiski strādā literārā tulkojuma jomā, būtu nepieciešama kaut kāda savas nodarbošanās vispārīga teorija. Tulkošanas māksla  daudz lielākā mērā veidojas no detaļām un no atšķirīgā, nekā no vispārīgiem uzstādījumiem un principiem.“[viii]

Šo apjomīgo interviju krājumu nav iespējams ne recenzēt, ne pārstāstīt. Tajā sastopas visdažādākie viedokļi un uzskati, paaudzes un tulkošanas „skolas“.

Ieskatu Jeļenas Klašņikovas veikumā atļaušos sniegt, piedāvājot subjektīvi (kā gan citādi!) izvēlētu citējumu klāstu

«Tā kā tulkojums ir teksta pārradīšana citā valodā un citas kultūras ietvaros, tad par precizitāti iespējams runāt tikai samērā nosacīti.» (Natālija Avtonomova)

«Tulkojums man pirmām kārtām ir mēģinājums, cik vien iespējams, saprast kādu citu cilvēku. Simtprocentīgi veiksmīgi šādi mēģinājumi nekad nav.» (Tatjana Baskakova)

«– Kāds iemesls ir neveiksmīgiem tulkojumiem?  Varbūt tulkotājam nav tuvs tulkojamais darbs?

– Mani daudz vairāk pārsteidz tas, ka ir veiksmīgi tulkojumi. Jo labāks ir kāds literārs sacerējums, jo dziļāk tas sakņojas savā dzimtajā valodā, savas zemes atmosfērā, tās vēsturē. Vārda māksla tomēr ir ļoti nacionāla. Izdevies tulkojums ir brīnums. Toties viegli saprast, kāpēc rodas neizdevušies tulkojumi – nesanāk ietērpt vārdos to oriģinālteksta atmosfēru.» (Dmitrijs Vedenjapins)

«– Ko jums nozīmē apzīmējums «ģeniāls tulkotājs»?

– Tulkotāji mēdz būt talantīgi un godprātīgi. Ģeniāls tulkotājs var būt tikai tad, ja viņš jau pats par sevi ir ģeniāls dzejnieks.   Dzejnieks rada metaforu un ietērpj to vārdos. Bet tulkotājs ir tikai interprets.   Lai cik ģeniāls arī nebūtu pianists, tik un tā viņš nav ne Šopēns, ne Bēthovens. Un pat ja tu esi ģeniāls tulkotājs, vienalaga, tava vieta ir desmitajā rindā.» (Ella Vengerova)

«– Vai, jūsuprat, pastāv tāda tulkošanas teorija?

– «Tulkošanas teorija» pastāv tikai kā apkārt ņudzošo dīkdieņu sagudrota konstrukcija.» (Anrī Volohonskis)

«Tulkošana tā pa lielam ir izbāzeņu gatavotāja māksla. Tu nofenderē zvēriņu, ieliec tam stikla acis, pielīmē pie dēlīša. Tur visi ir tādi amatnieku paņēmieni, svešiem tie nav interesanti – kā izdarīt tā, lai zvēriņš izskatītos kā dzīvs. Vienīgais, ko var izdarīt tulkotājs, lai nejustos tikai kā taksidermists, – piezagties autoram pēc iespējas tuvāk.» (Dmitrjs Volčeks)

«Es domāju, ka tā ir māksla. Ne radoša, tomēr māksla. Tā ir māksla, kas radniecīga izpildītājmākslai, bet ne gluži – drīzāk kā skaņdarba «pārlikšana» no viena mūzikas instrumenta  citam.» (Anatolijs Geleskuls)

«Dzejas tulkošana vārsmās, manuprāt, ir jēdzīga tikai  tad, ja tulkotājaam ir vēlēšanās un varēšana izdarīt ar savu valodu kaut ko jaunu, līdzīgi kā oriģināldzejoļa autors ir izdarījis ar savējo.  Bet izglītojošiem nolūkiem labāk būtu dzeju tulkot prozā. Vispārpieņemtā prakse atdzejot tā sauktajā oriģināla pantmērā noved tikai pie tā, ka deviņdesmit deviņi procenti atdzejojumu nesniedz ne prieku, jo ir slikta dzeja, ne labumu, jo pantmēra un atskaņu dēļ tiek sakropļota pat burtiskā, pārtulkojamā jēga.» (Grigorijs Daševskis)

«Toporovam ir taisnība. Jaunieši ir kosmopolītiski un runā kaut kādā «putnu esperanto», kas pa daļai nāk no slikti pārtulkotām filmām un žurnālu rakstiem, kas arī ir slikti pārtulkoti. Jaunam cilvēkam viņa vienaudzis no cita kontinenta, kur runā citā valodā un kur ir it kā pilnīgi cita kultūra, izrādās, ir tuvāks nekā paša vecāki vai pat vecākais brālis.» (Kirils Medvedjevs)

«Tulkotāja raksturā ir ļoti daudz perversiju. Dažbrīd viņam patīk palikt ēnā un dabūt tādu sāpīgu kaifu no tā, ka viņš lasītājam zem kāda klasiķa vārda var iesmērēt pats savu tekstu. Citkārt, gluži otrādi, viņš nekādi nevar samierināties, ka viņa vārds grāmatā iedrukāts stūrītī ar sīkiem burtiem.  Vai atkal – pārtulko frāzi, sēž un priecājas: redz, kāds es malacis. Viņam šķiet, ka viņš  šo frāzi ir radījis, lai gan ir par to daudz mazāk atbildīgs nekā autors. Tulkotājs pastāvīgi un mokoši cīnās ar savu godkārību. /../ Man šķiet, ka tulkotāja psiholoģija  – tā ir mazā cilvēciņa psiholoģija.» (Kirils Medvedjevs)

«Vai var runāt par «padomju  skolu» tulkošanā kā par parādību? Diemžēl var./../ Nekas nevar būt briesmīgāks par iztikas pelnīšanu, tulkojot padomju  republiku un brālīgās sociālisma nometnes valstu dzeju.» (Vladimirs Mikuševičs)

«Tulkošanā, manuprāt, drīzāk var runāt par intuīciju, nevis par iedvesmu. Savā darbā es vairāk paļaujos uz intuīciju. Protams,  ideālā gadījumā fonā ir jābūt zināšanām. Pretējā gadījumā ar intuīciju tu kompensē nezināšanu.» ((Leonīds Motiļevs)

«– Tad jau iznāk, ka vairums grāmatu vispār nav pārtulkojamas?

– Principā pārtulkojama nav neviena.Ja kādam šķiet, ka viņš zina angļu vai kādu citu valodu un var tulkot, tās ir tīrās blēņas.» (Vladimirs Muravjovs)

«Ikviens mākslas darbs ir palimpsests un, stingri ņemot, tulkojums. Katra paaudze to izlasa citādāk.  Vēl vairāk – katrs cilvēks vienu un to pašu darbu izlasa savādāk.  Ir bezgalīgs skaits Hamletu utt.» (Jans Probšteins)

«Tulkojums ir mākslas pamats. Nacionālā literatūra un valoda sākas no tulkojuma. Mūsu gadījumā – no Bībeles tulkojuma.» (Aleksejs Prokopjevs)

«Es uzskatu, ka tulkotājam nav nepieciešams spilgts  un spēcīgs talants. Tas viņam var pat traucēt, kā tas gadās, piemēram, Borisa Pasternaka tulkojumos. /../ Tulkotājam vajadzīgs nevis spēks un paša manieres spilgtums, bet gan elastība.» (Olga Sedakova)

«Telpa, kurā mājo cilvēki, kas uzskata sevi par piederīgiem grāmatu civilizācijai, aizvien  vairāk sašaurinās: sabiedriskā interese zūd, ar tulkošanu nodarbojas aizvien marginālākas personas, kas, savukārt, apmāca amatā vēl lielākus margināļuas; grāmatu civilizāciju izspiež citas brīvā laika pavadīšanas formas. Šīs parādības cēloņi ir filosofiski, sociāli, finansiāli un vēl visādi. Arī mēs nonāksim līdz Rietumu situācijai, kur nopietnas literatūras lasītāju skaits ir ap divām procenta demitdaļām.» (Viktors Toporovs)

Tulkojums – tā ir skumja nepieciešamība. (Asars Epels)

Tā varētu citēt vēl un vēl. Piekabināšu galā vienu izteikumu no pavisam citas grāmatas: «Mūsdienu izdevniecību praksē burtiskums tulkojumos vairs nav pieprasīts, lai gan – ne aiz labas dzīves. «Galvenais, lai dzīvīgi izklausītos mūsu pašu valodā!» – domā izdevējs un dod attiecīgus norādījumus tulkotājam. Oriģināldarbā pirmais pat neiesakatās, bet otrais ieskatās ik pēc vienas teksta rindas. Abu partneru zemā, lai neteiktu nulles, kvalifikācija ļauj tiem atrast kopīgu valodu. Tai skaitā arī ar lasītāju, kas strauji zaudē iemaņas nopietni iedziļināties tekstā.»[ix]

Bet pašā nobeigumā kaut kas no brīnišķīgās Gasparova grāmatas „Pieraksti un izraksti“:

„Stāstīja J.Aleksandrovs: Hruščovs devās vizītē uz draudzīgo Afganistānu, Aleksandrovam un Adalisai tika pavēlēts: steidzami vajag afgāņu dzejas antoloģiju! Bet kā ar parindeņiem? Saceriet paši! Uztaisīja un izdeva divu nedēļu laikā. Hruščovs pasniedza, ķīnieši steidzamā kārtā pārtulkoja ķīniski, afgāņi pārtulkoja no ķīniešu valodas, un visi bija apmierināti.“[x]

Gasparova minētais izklausās pēc joka. Kas lai zina, kā tur bija īstenībā. Fakts, ka tulkošana no starpniekvalodām arī Latvijā bija visai izplatīta, tomēr paliek. Tāpat kā atskārta, ka tulkojums  ir skumja nepieciešamība. Nekas vairāk, bet arī nekas mazāk.