Aina no "Skroderdienām Silmačos", Latvijas Nacionālais teātris, 2014. gada iestudējums
 
Kultūra
22.06.2016

"Skroderdienas Silmačos" – izklaide, ideoloģija un rituāls

Komentē
0

Doma par šo eseju sākās ar kādu reklāmu – 2014. gada jūnijā Latvijas Nacionālais teātris savā "Youtube" kontā publicēja klipu, lai pieteiktu jaunu sastāvu "Skroderdienām Silmačos": Arturu Krūzkopu Kārlēna lomā nomainīja Uldis Siliņš, Rūda stafeti no Jāņa Vimbas pārņēma Jurģis Spulenieks. Pats par sevi tas, protams, nav nekas neparasts: Nacionālais teātris "Skroderdienu" lomu sadalījumu savā tradicionālajā sezonas noslēguma hitā maina regulāri, iezīmējot paaudžu nomaiņu trupā. Tomēr klips piesaista uzmanību. Tajā redzam divas aktieru grupas, divas paaudzes atšķirīgās skatuves (var teikt – izrādes) pusēs. Jaunie meklē "savus" tēlus – sēž teātra kafejnīcā un izmēģina dažādus cigāra smēķēšanas veidus, rokas teātra kostīmu glabātuvē pēc apģērba gabaliem, kuri vislabāk patīk (no švītīgiem līdz ekstravagantiem vai tautiskiem), iemēģina balsi populārajos meldiņos un kājas – deju soļos. "Vecākā" paaudze sēž skatītāju zāles tumsā, galvas bažīgi saķēruši, un veras skatuves virzienā ar skatienu, kas tā vien vēsta: "Ak, Dievs..." Skaidrs, ka viņi (un mēs, skatītāji, viņiem līdzi) gaida, ka tūlīt, tūlīt notiks katastrofa – izrāde tiks iznīcināta, svētki nenotiks. Bet viss beidzas laimīgi: jaunie ir iztrakojušies un patstāvīgi nonākuši pie atklāsmes, kā jāspēlē – proti, tieši tāpat, kā to darījusi iepriekšējā paaudze. "Būs jau labi," atviegloti nopūšas Vimba.

Šis klips mani rosināja domāt par jautājumu, uz kuru atbilde var šķist pašsaprotama un tomēr tāda nav. Proti, kāpēc Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" Latvijā ir tik populāras? Ne Blaumaņa pētnieki, ne teātra zinātnieki, raksturojot lugu, nav skopojušies ar krāšņiem epitetiem, kas, tuvāk ieskatoties, tomēr neko konkrētu nenozīmē. Ko, piemēram, izsaka "vislatviskākā no lugām", kā Blaumaņa darbu dēvē Guna Zeltiņa? Vai "nacionālā rakstura izteicēja", raksturojums, ko savos pētījumos apspēlējusi virkne Blaumaņa daiļrades pētnieku? Un tomēr lugas iracionālā popularitāte, kā to raksturojusi Līvija Volkova, nav apšaubāma. "Skroderdienas" šobrīd ir visu laiku visvairāk iestudētā latviešu luga, turklāt tā atrodama Latvijas profesionālo teātru repertuāros bez pārtraukuma kopš 1955. gada. "Skroderdienām" nav kaitējis ne spožu interpretāciju trūkums (eksistē slaveni iestudējumi, tomēr mākslinieciskā izcilība lugas skatuves interpretāciju vērtējumā allaž paliek it kā otrajā plānā), ne fakts, ka latvieši tradicionāli snobiski attiecas pret izklaides repertuāru, un neviens, pat Blaumanis pats, nekad nav noliedzis, ka "Skroderdienas" ir populārajam, ne mākslas (tas ir – elitārajam) teātrim piederīgas. Un tomēr "Skroderdienas" pieņem bez jautājumiem – vienkārši tādas, kādas tās kuru reizi sanākušas. Jo īstenībā "Skroderdienas" jau sen vairs nav tikai teātra izrāde.

"Populārais" Blaumanis

Lai nonāktu pie šī fenomena skaidrojuma, jāsāk no sākuma. Populārā teātra kontekstā Blaumanis ir specifisks gadījums. Autors, kas burtiski rada moderno latviešu dramaturģiju, aizstājot no 18. gs. pārmantotās novecojušās vācu sentimentālisma tradīcijas un romantisma ietekmē radušās pseidoetnogrāfiskās "latvietības" fantāzijas ar modernisma idejām. Autors, kuru interesē sarežģīti, daudzšķautņaini raksturi, tradicionālā un modernā dzīvesveida sadursme, psiholoģiski paradoksi. Autors, kurš pirmais latviešu dramaturģijā uzraksta traģēdiju (turklāt ne tikai pēc formas, bet arī pēc būtības) un pierāda, ka latviešu valoda nav un nevar būt šķērslis lielas mākslas radīšanai. Un vienlaikus autors, kurš savas dzīves laikā īstenībā nebija ne neapšaubīts, ne fenomenāli populārs. Kritika gan augstu vērtēja Blaumaņa traģēdijas, tomēr nereti arī pārmeta, ka viņa darbi ir pārlieku vienkārši, neizsmalcināti. Paradokss, vai ne? Jo Blaumaņa lugas patiesībā ir pat ļoti sarežģītas un izsmalcinātas, tikai tām nepieciešams sagatavots lasītājs, kas teksta mānīgo vienkāršību prastu atbīdīt malā, ieraugot aiz formas satura komplicētību. Un arī tehniski labi sagatavoti, profesionāli izpildītāji, kas dramaturga sarakstītās virāžas spētu gan saprast, gan pilnvērtīgi iemiesot. Īpaši pēdējais neapšaubāmi bija problēma 20. gs. sākuma latviešu teātrim, uz kura skatuvēm spēlēja nereti ārkārtīgi talantīgi, bet profesionāli nesagatavoti aktiermākslas tīrradņi. Ja vēl šim mikslim pievieno zināšanas, ka Blaumanis iztiku pamatā pelnīja ar rakstu darbiem (tai skaitā arī kā žurnālists), tad var pieļaut, ka viņa izvēli sākt rakstīt komēdijas tādā savas dzīves posmā, kad daļa viņa spožo traģēdiju jau ar panākumiem bija pirmizrādītas publikai, vienlīdz labi skaidrojama gan ar finansiāliem apsvērumiem, gan – ar nepieciešamību radīt ko vienkāršāk uzvedamu.

"Skroderdienas Silmačos" bija Blaumaņa trešā komēdija. To pirmo reizi uzveda 1902. gadā, un kritika to burtiski iznīcināja. Visslavenākais piemērs, protams, ir Jānis Asars, kurš recenzijā lugu ne tikai nosauc par sapelējušām drupačām (salīdzinot ar Blaumaņa iepriekšējiem darbiem), kas piemērotas tikai krogiem, bet arī pareģo, ka "Skroderdienas" ir Blaumaņa kapu zvans, kas vēsta – viņš neko būtisku vairs nespētu uzrakstīt, pat ja pūlētos. Blaumaņa pētnieki ir plaši analizējuši Asara atsauksmes zemūdens akmeņus (tas ir – viņa personisko ieinteresētību): Blaumanis nesen ar skandālu bija sarāvis attiecības ar "Dienas Lapu", kur Asars turpināja publicēties; aizvien acīmredzamāk iezīmējās atšķirības abu bijušo kolēģu politiskajā pārliecībā; visbeidzot, skanot bungu ievadam, gaismā tiek celts trumpja dūzis: Blaumanis bija traucējošs faktors Asara mīlas dzīvē. Turklāt pētnieki šai gadījumā diez vai kļūdās – personisku degsmi atsauksmē patiešām var just. Tikai uz Asara ekstrēmā piemēra fona ir viegli palaist garām patiesi būtisko: lai arī citus izteicienus izvēloties, īstenībā "Skroderdienu" jautājumā recenzenti ir vienisprātis. Turklāt – viņiem piekrita arī skatītāji. "Skroderdienas Silmačos" izrādīja vien trīs reizes; 1902. gada latviešu teātra statistiskajiem standartiem tas nav apkaunojošs rādītājs, bet vienlaikus nepārprotami liecina par publikas vienaldzību. Pēc neveiksmīgās "Skroderdienu" pasaules pirmizrādes Blaumanis pat jutās spiests aizstāvēt sevi publiski, presē skaidrojot, ka viņa mērķis ir bijis radīt vieglu izklaidējošu gabalu, neko vairāk, bet publiku šis arguments neaizkustināja. Īstenībā lugas statuss mainījās no tās neatkarīgu apstākļu dēļ – pēc tam, kad 1908. gadā Blaumanis Somijā plašākai publikai negaidīti mira, sekojošie piemiņas pasākumi viņu ātri padarīja (protams, pelnīti!) par klasiķi. Bet klasiķiem, kā zināms, nozīmīgi ir arī viņu maznozīmīgie darbi.

Istabiņa un balkons Takaharju sanatorijā Somijā, kur mira Rūdolfs Blaumanis, pastkarte

Klišejas. Psiholoģija. Rituāls

Par "Skroderdienu" "maznozīmīgumu" īstenībā ir iespējams strīdēties. Paradoksālā kārtā lugas vietu tik pamatīgi aizņēmusi tās interpretācijas vēsture, ka atklājums – "Skroderdienas" ir ne tikai laba, bet arī ļoti sarežģīta luga – emocionāli pārsteidz. Galu galā pēdējo simts gadu laikā tā visbiežāk ir iestudēta tieši kā populārs "gabals" – šo tradīciju aizsāk jau nedaudzie iestudējumi starpkaru periodā, un tā turpinās joprojām, saistot lugas izpratni ar tās pirmo, bet nebūt ne galveno nozīmju līmeni. Un tādējādi lugu ievērojami vienkāršojot, jo tās teksts ir veidots vismaz trīs līmeņos. Tās ir trīs autonomas zīmju sistēmas, kuras savā starpā reti mijiedarbojas, bet kuru eksistence ļauj ieraudzīt "Skroderdienas" kā neparasti daudzveidīgi interpretējamu materiālu.

Pirmais lugas līmenis ir tas, kuru katrs teātri mīlošs latvietis droši vien zina no galvas. Silmaču māju saimniece Antonija bildinājusi savu priekšstrādnieku Aleksi, kas savukārt mīl kalponi Elīnu. Gatavojoties kāzām, mājas piepilda gan saimes ļaudis ar savām ikdienas likstām, gan atbraucēji – palīgdarbiem salīgtas kalpones, šuvēja, drēbnieks, pāris apkārt ceļojošu ebreju tirgotāju. Visi šie tēli kopā veido "Skroderdienas Silmačos" kā muzikālu pārpratumu komēdiju. Sižetu, kā jau žanram pienākas, vada pārpratumi un maldīšanās, un lugas centrā šai gadījumā atrodas trīs pāri, kas dažādu iemeslu dēļ sapinušies savās attiecībās. "Skroderdienu" īpatnība ir tāda, ka katram pārim ir piešķirta sava toņkārta. Elīna un Aleksis ir melodramatiskais pāris – viņu mīlestību apdraud nejaušības un raksturu biklums, un katrs atsevišķi klusi cieš. Antonijas un Dūdara līnija ir dramatiska – viņus vieno kopīga sāpīga pagātne, pretrunīgas jūtas lugas darbības laikā, turklāt caur abu attiecībām iespējams runāt arī par dzīves sarežģījumu dziļākiem sociāliem un psiholoģiskiem iemesliem. (Šai līnijā ieskanas viena no Blaumaņa darbu pamattēmām – konflikts starp varu/mantu un cilvēciskajām saiknēm.) Savukārt Zāra un Joske ir komiskais pāris – no vienas puses, līnija balstīta etniskā humorā, no otras – Ābrams atgādina renesanses pārpratumu komēdiju trakos večus, kuru pretošanās bērnu laimei balstīta nepamatotos aizspriedumos un kurus vajag piemānīt (viņu pašu labad), lai reiz visi tiktu pie laimīgām beigām.

Ap trim mīlas līnijām vijas vesels labirints papildlīniju. Vecenes (kā tradicionāli dēvē Bebenes, Pindacīšas un Tomuļmātes trio) baumo, vērpj intrigas, un to daba ļauj vairākas ainas interpretēt vodeviļas atslēgā. Auce un Pičuks kalpo par pastorāles estētikā ieturētu ideālās laulības didaktisku attēlu. Savukārt Ieviņa, Kārlēns un Rūdis izspēlē pieaugšanas stāstu: līdz kaulam dramatisku viņiem pašiem (jo visas pirmās pieredzes viņi izbauda uz savas ādas), komiskas visiem pārējiem, atpazīstot pusaudžu "pirmajās" savas un visu pārējo pieaugšanas pieredzes. Estētisko lugas slāni šis trio papildina ar aktīvas fiziskās komēdijas potenciālu.

Pat šādā saīsinātā apskatā acīmredzams, ka estētiski luga atgādina rasolu. Tomēr šķiet, ka Blaumaņa estētiskās izvēles šai gadījumā nav nejaušas un liecina drīzāk nevis par neprofesionalitāti, bet gan, gluži otrādi, – apzinātu darbu ar sava laika un publikas gaidu horizontu. "Skroderdienas" tipoloģiski atgādina austriešu Johana Nestroja vai Ferdinanda Raimunda tautas komēdijas, kas 20. gs. sākumā latviešu skatītāju vidū bija ļoti populāras. (Tātad kaut kādā mērā "Skroderdienas" ir apzināta atgriešanās pie senākas, sava laika latviešu skatītājam tuvās vāciskās tradīcijas, lai arī – piešķirot tai oriģinālu latvisku ietvaru.) Jāatzīmē arī, ka latviešu skatītājiem visos laikos ir paticis, ka viņiem bez aplinkiem pasaka, kā jāsaprot uz skatuves notiekošais. "Skroderdienas", tā šķiet, šai skatītāju vēlmei izdabā.

Bet tikai iluzori, jo tūdaļ darbībā ieslēdzas lugas psiholoģiskais slānis. Blaumaņa luga tikai izliekas, ka tās tēli sevi pilnībā izsaka runā. Lasot uzmanīgi, kļūst skaidrs, ka Blaumanis principiāli apzinās savas sarežģītās lugas ierobežojumus: proti, katram varonim, dabiski, uz notiekošo ir sava, individuāla, unikāla skatījuma perspektīva. Bet, tā kā lugā ir, mazākais, deviņi galvenie tēli (bet to skaitu var brīvi palielināt, uzmanīgi izvēršot kādu no blakus līnijām), šos individuālos skatījumus tekstā nav iespējams izteikt, neparalizējot darbību. Tāpēc lugā ir daudz paužu, kurās to, ko varoņiem nav iespējas izteikt vārdos, aktieriem nākas izspēlēt bez tiem.

Interpretācijas iespējas, ko paver lugas teksts, patiesībā ir apbrīnojami plašas. Blaumanis visus lugas tēlus ir sakārtojis trijstūros, turklāt – daži tēli var piederēt uzreiz pie vairākām grupām. (Piemēram, Antonija atrodas vienā trijstūrī ar Aleksi un Elīnu, bet arī – ar Aleksi un Dūdaru.) Daži trijstūri kalpo kā savdabīgs kora veids, vienu ideju izsakot vienlaikus vairākām, niansēs atšķirīgām balsīm. Citi ir sarežģītu konfliktu bērnistabas, kur katram no trim iesaistītajiem varoņiem ir sava, ar pārējiem fundamentāli nesavienojama patiesība. Turklāt šajos gadījumos zemstrāvās izcīnīto cīņu gaita un iznākums ir būtiski atkarīgs no smalkākajām niansēm, un trijstūru eksistence labā psiholoģiskā teātrī nodrošina smalku psiholoģisku saspēli – visi figūrā saistītie varoņi neizbēgami ir atkarīgi cits no cita, vismazākās izmaiņas vienā automātiski nozīmē nepieciešamību piemēroties un reaģēt pārējiem. Un pat izejas pozīcijas tēliem īstenībā nav gluži skaidras. (Ņemsim, piemēra pēc, Antoniju, kas vienlīdz labi Aleksi var patiesi mīlēt vai arī uzskatīt par iegūstamu trofeju, savukārt jūtas pret Dūdaru gradēt no kaislīgas iemīlēšanās līdz vienaldzībai vai pat dziļai nepatikai.) Tas pēc būtības ir Staņislavska ainas struktūras modelis (lai arī Staņislavskis to rakstveidā vēl nebija noformulējis): viens varonis darbojas, pārējie – reaģē uz viņa darbību. Šī tipoloģiskā saikne nav nejauša, jo Blaumanis kā modernists ir radniecisks Antonam Čehovam, kura lugas iestudējot slavenais krievu režisors šos principus atklāj. "Skroderdienu" gadījumā modelis izvēršas vēl sarežģītāks, jo vienlaikus tiek pieļauta darbība divās vai pat trijās atsevišķās darbības līnijās.

Lugai ir vēl trešais – simboliskais – līmenis, jo ne velti darbības kulminācija "Skroderdienās" sakrīt ar Līgo nakti. Protams, Blaumanis svētkus izmanto arī kā dramatisku rīku: sižeta virzībai ir nepieciešams, lai mājā ienāktu nepiederošie – cilvēki no malas, kuri turklāt varētu brīvi pārvietoties (tie nevar būt vienkārši ciemiņi, pret kuriem ievēro noteiktas sociālas uzvedības normas, bet kurus nekad pa īstam neatstāj savā vaļā); ir nepieciešams, lai varoņi būtu atbrīvoti no ikdienas rūpēm un varētu pilnībā pievērsties savu attiecību problēmu risināšanai; vasaras saulgrieži arī reālistiski pamato sociālo normu vājināšanos, alkohola lietošanu, kam sižetā ir liela loma, utt. Bet aiz šī reālistiskā līmeņa vasaras saulgrieži manifestējas kā pilnbrieda, auglības laiks.

Kā precīzi norādījusi Līvija Volkova, Silmaču iemītnieki īsā laika posmā saskaras ar veseliem trim kosmoloģiska mēroga notikumiem – bērna piedzimšanu, gatavošanos kāzām, senu rituālu. Psiholoģiskā līmenī katrs no šiem notikumiem liek varoņiem pārvērtēt savu līdzšinējo dzīvi, bet svarīgi, ka tieši rituāls paver iespēju pārveidot realitāti, izmanīt to. (Tāda ir katra rituāla būtība – "atvērt" realitāti, pārskatīt to un apliecināt iepriekšējo kārtību vai arī – izmainīt to.) Un likmes "Skroderdienu" gadījumā īstenībā ir daudz nopietnākas par personisko laimi. Tas ir jautājums par kosmisko kārtību, par to, lai, kā lugas atrisinājumu raksturo Volkova, katrs varonis būtu atradis savu īsto vietu. Jāņem vērā, ka māja latviešu kultūras tradīcijā nav tikai vieta. Tā ir pasaule, un cilvēki tajā – ģimenes, arī sabiedrības (tautas, nācijas) modelis. Antonija ir šīs ģimenes māte, viņas funkcija ir apgādāt, aprūpēt, un tieši funkcija, nevis kādas individuālas sievietes laime ir likta uz kārts. Ģimenei vajag tēvu, mājai vajag saimnieku, jo bez viņa modelis nav pilnīgs. Tikai – Aleksis šai lomai acīmredzami neder, viņš nav izgājis un arī lugas gaitā neiziet tādu iniciācijas procesu, kas viņu no dēla padarītu par tēvu. Un tādēļ ģimenei ir vajadzīgs ienācējs no malas.

Budzene Antonija pērk vīru

Bet šie slāņi reti kad parādījušies "Skroderdienu" iestudējumos uz Latvijas skatuvēm, tādēļ diez vai lugas popularitāte saistāma ar Blaumaņa dramaturģijas shēmu komplicētību. (Īstenībā teātra vēsturē eksistē tikai divi konceptuāli mēģinājumi pieskarties arī lugas dziļākajiem slāņiem – Eduarda Smiļģa iestudējums 1923. gadā, pārveidojot latvisko lauku sētu par delartiskās komēdijas tēlu darbības skatuvi, un Viestura Kairiša versija Jaunajā Rīgas teātrī 1998. gadā, kas balansēja uz robežas starp rituāla studijām un "Skroderdienu" tradīcijas pašmērķīgu dekonstrukciju.) Secinājums "uzprasās" pats no sevis – visu laiku vispopulārākā latviešu luga ir populāra, šķiet, tieši tādēļ, ka to nemēdz interpretēt "pa jaunam" jeb – lugas iestudētāji allaž pieturas pie tradicionālas, publikai pazīstamas lasījuma versijas. Sekli? No vienas puses – jā. Bet tikai no vienas, jo specifisku vēsturisku apstākļu dēļ, šķiet, "Skroderdienas" vispār ir pārtraukušas būt par teātra izrādi, bet drīzāk kļuvušas par kaut ko citu. Par patstāvīgu rituālu.

Kā jau minēju iepriekš, neatkarīgās Latvijas laikā "Skroderdienas", lai arī vairākkārt iestudētas, tomēr nebija īpaši populāras. Jaunu lugas versiju bijis paredzēts iestudēt plānotajai Maskavas desmitgadei pirmajā padomju okupācijas laikā 1941. gadā, bet projekts nenonāca līdz pirmizrādei – Rīgā ienāca vācu karaspēks. Tāpēc "Skroderdienu" uzvaras gājiens paradoksālā kārtā sākas 1955. gadā, kad Drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs Alfrēds Amtmanis-Briedītis ierosina lugu iekļaut repertuārā. Nacionālā teātra jubilejas izdevumā "Latvijas Nacionālais teātris" Ieva Struka raksta, ka ar šo lēmumu teātris izglābis Blaumani no padomju cenzūras situācijā, kad dramaturgam faktiski draudēja aizliegums, – "Skroderdienas" bija pilotprojekts, kura veiksme deva zaļo gaismu tālākiem Blaumaņa lugu iestudējumiem. Lai arī apgalvojums par draudošo aizliegumu šķiet nedaudz pārspīlēts, neapšaubāmi, iestudēšanas laikā 1955. gadā gan teātris, gan padomju funkcionāri pret "Skroderdienām" izturējās ar sakāpinātu uzmanību. Varbūt pat tieši tādēļ, ka "Skroderdienas" bija "tikai izklaides gabals", jo padomju iekārta, šķiet, labi saprata, ka masu komunikācijas līdzekļi (teātris tai skaitā) ir ļoti iedarbīgi ideoloģijas izplatīšanas rīki. Tādēļ nepārsteidz, ka mēģinājumu procesā piedalījās pārstāvji no Kultūras ministrijas un pat Komunistiskās partijas Centrālkomitejas, savukārt Amtmanis-Briedītis naktīs murgoja un grima aizvien dziļākā depresijā, pārspriežot sēdēs, vai uz skatuves pieļaujamas lugai neatņemamās "buržuāziskās zīmes": Jāņu svinības, laulības gredzeni aktieru pirkstos un kāzas kā novecojis sociāls rituāls.

Galvenā problēma 1955. gada "Skroderdienās" bija nopietni ideoloģiska – Blaumaņa lugā objektīvi nav konflikta starp kalpiem un saimniekiem. Amtmanis-Briedītis izvēlējās konfliktu "ieviest", lai idejiski nodrošinātos, un iedalīja Antonijas lomu Olgai Lejaskalnei. Šai gadījumā būtiska ir vecuma grupu nobīde. Blaumaņa Antonija, rēķinot devīgi, ir ne vairāk kā 35 gadus veca; aktrise savukārt nesen bija nosvinējusi 50. jubileju, un iestudējums šo vecumu īpaši uzsvēra, lai pamatotu, ka starp varoni un par viņu daudz jaunāko Aleksi nekādas jūtas nevar pastāvēt, iespējams tikai finansiāls darījums, kurā saimniece sev pērk vīru. Pirmajā acu uzmetienā, protams, varētu likties, ka šāda interpretācija ir Blaumaņa garam galēji neatbilstoša (tā to lielākoties teātra vēsturē arī vērtē, minot par piemēru padomju ideoloģijas diktētiem absurdiem). Un tomēr pēc būtības motīvs Blaumaņa daiļradei nav svešs. Tiesa, Blaumaņa darbos tas ir apgriezts – vecāki vīri pērk sev jaunas sievas. Galu galā arī Antonija savulaik ir tā nopirkta, tikai, atšķirībā no pārējām Blaumaņa saimniecēm, viņai autors žēlsirdīgi piešķīris otru iespēju. (Lielākoties Blaumanis savas varones soda – ienīsto vīru nāvi gaidīdamas, viņas pakāpeniski zaudē cilvēcību un iet bojā pašas, atstājot večus atraitņos vai, kā ekstrēmajā Raudupietes gadījumā, pēc vīra bērēm pilnībā zaudējot varu pār pārlieku ilgi apslāpētajām kaislībām.)

Velta Līne – Zāra 1955. gada iestudējumā. Foto – Juris Krieviņš

Tas, ka 1955. gada uzvedums kļuva ļoti populārs, kā nojaušams pēc Strukas apkopotajiem dokumentiem, teātrim bija šoks. Nacionālo teātri cauri laikiem raksturojoša iezīme ir spēcīga kolektīva identitāte, tai skaitā vismaz daļā trupas – arī nacionālā, un iestudējums ar padomisko lasījumu centrā šķita tai visai krasā pretrunā.  Bet publika iestudējumā uztvēra tieši pretējo – proti, latvisko identitāti, kas bija kļuvusi apdraudēta un tādējādi visniecīgākajās zīmēs meklējama un saudzējama. Riskējot izklausīties melodramatiski, "Skroderdienas" pakāpeniski izvērtās ne tikai par specifisku kultūras pretošanās formu, bet pat par nacionāliem svētkiem.

Rituāls kvadrātā

Kopš 1955. gada "Skroderdienas" Nacionālajā teātrī ir uzvestas regulāri – sākotnēji katru desmitgadi, jaunākos laikos, paātrinoties paaudžu nomaiņai, aptuveni reizi piecgadē. Faktiski luga tikusi spēlēta nepārtraukti. Jau nākamais "Skroderdienu" iestudējums atgriezās pie jaunākas Antonijas; mainoties teātra stiliem un modei, izrādes ir kļuvušas aizvien psiholoģizētākas. Tomēr svarīgākais "Skroderdienu" pievilcības avots acīmredzot ir to nacionālais zemtonis. 1986. gadā, Trešās atmodas laikā, piemēram, "Skroderdienas" brīvdabā Druvienā noskatījās 16 000 skatītāju, un tas ir skaits, kas pats par sevi liecina – izrāde tika uztverta nevis kā "teātra gabals", bet gan drīzāk kā masu demonstrācija. (Šogad Nacionālais teātris plāno atgriezties Druvienā ar jauno iestudējumu; būs interesanti salīdzināt, kā izmainījies uztveres konteksts.)

Uldis Norenbergs – Kārlēns, Lāsma Kugrēna – Ieviņa, Voldemārs Šoriņš – Rūdis 1987. gada iestudējumā

Kāpēc "Skroderdienas" ir populāras joprojām? Tāpēc, ka šodien tās pašas ir kļuvušas par rituālu. "Skroderdienās" šodien ir identificējamas rituālam nepieciešamās pazīmes – telpa, laiks un simboliskā transformatīvā daba.

Pirmkārt, runa ir par rituāla vietu. Tā ir fiksēta – Nacionālais teātris – un pat gadījumos, kad iestudējumus izrāda citviet, metaforiski klātesoša. Nacionālā teātra izrāžu estētika tiek izmantota vai nu kā iedvesmas avots, vai arī kā atskaites kritērijs "pareizai" vai "nepareizai" iestudēšanas stratēģijai. Tāpat svarīgs ir arī izrādīšanas laiks – "Skroderdienas" rāda jau pēc teātra sezonas beigām, maksimāli tuvu Jāņiem. Iemeslus tam (teātra kontekstā loģisku šķēršļu "Skroderdienu" izrādīšanai jebkurā citā laikā nav), protams, iespējams tikai nojaust, ne pierādīt. Un tomēr saikne ar inscenējuma vēsturi un pakāpeniski iedibinātu tradīciju šķiet būtiska. Jāņem vērā, ka "Skroderdienas" repertuārā bija arī 60. un 70. gados, kad periodiski Jāņu svinības padomju ideologi apkaroja, līdz ar to izrāde sāka funkcionēt kā īsta rituāla surogāts. Arī 21. gs. "Skroderdienu" iestudējumam Nacionālajā teātrī saglabājas tā pati funkcija, lai arī šķēršļi, kas jāpārvar, ir mainījušies: tie vairs nav ideoloģiski, bet ir ģeogrāfiski un sociāli.

Jāņi ir viena no specifiskākajām latviešu kultūras tradīcijām, un tā ir cieši saistīta ar kultūras identitāti. Svinēt Jāņus nozīmē apliecināt savu latvietību, tomēr, lai Jāņu svinēšana būtu iespējama, svinētājiem ir nepieciešama pieeja specifiskai telpai – lauku videi, kā minimums vismaz ugunskura vietai un pļavai, kurā vākt jāņuzāles. Jāņus svinēt pilsētā pēc būtības ir neiespējami; un tā ir problēma cilvēkiem, kam nav saiknes ar savām dzimtas mājām. Līdzīga problēma, cita starpā, skar latviešu emigrācijas kopienas, tādēļ interesants šķiet fakts, ka daļai trimdas latviešu Nacionālā teātra "Skroderdienas" ir būtisks Latvijas apmeklējuma elements. Izrāde šai gadījumā ļauj vismaz daļēji izdzīvot zaudētu kultūras tradīciju.

Savdabīgā veidā jautājums par zaudēto tradīciju acīmredzot attiecas arī uz pēdējos gados aizvien populārāko tradīciju Jāņos iestudēt "Skroderdienas" kā daļu no svinību programmas, turklāt – ne tikai komercteātriem brīvdabas estrādēs, bet arī amatieriem: ģimenēm un draugu grupām, kas daļā gadījumu izrādes izspēlē tikai paši sev, bez skatītājiem. Acīmredzot teātris šeit papildina, daļā gadījumu – pilnīgi aizstāj, tradicionālos Jāņu rituālus, kas kā dzīva tradīcija cauri padomju gadiem tomēr masveidā nav saglabājusies. Vienkāršojot – cilvēki grib svinēt svētkus latviski, bet nezina, kā, un rada sev jaunu, jēgpilnu tradīciju. Lieki piebilst, ka arī šajā kontekstā Nacionālā teātra "kanonam" ir būtiska – parauga – loma.

Visbeidzot, "Skroderdienas" ir rituāls arī pašam Nacionālajam teātrim. Kā jau minēju, Nacionālajam teātrim ir raksturīga spēcīga identitātes izjūta, tāpat kā viņu skatītājiem. Lielākā daļa aktieru un lielākā daļa skatītāju paliek "savā" teātrī uz mūžu, un "Skroderdienas" šai kontekstā funkcionē kā savdabīgs teātra vēstures repozitārijs. Teātra māksla ir pakļauta laikam un ir allaž mainīga – mainās estētika, tehnika, modes tendences, aktieri noveco, un trupai pievienojas jauni. "Skroderdienas Silmačos" šai nemitīgajā mainībā ir stabilitātes garants, jo uz skatuves šai izrādē allaž ir redzama gan teātra tagadne, gan tā pagātne. Lomas, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē, saglabā specifiskas detaļas, kas tiek mainītas reti, un skatītāji sajūsminās nevis par jauninājumiem, bet gan, tieši otrādi, – par saglabāto tradīciju un atkārtojumu. Arī fakts, ka uz skatuves līdzās eksistē visas teātra paaudzes, rada emocionālu saikni teātrī un ar teātri, jo atgādina ģimenes modeli. Piemēram, tipiska vadošas atrises radošā biogrāfija Nacionālajā teātrī ietver Ieviņas, Elīnas vai Zāras, Antonijas, vienas no veceņu trio lomām un visbeidzot bezvārda lomu Vanagu vai Dzelzkāju ļaudīs. Un katrs "Skroderdienu" iestudējums faktiski izspēlē vairāk nekā tikai konkrētos, skatītājam pazīstamos notikumus. Tas pārtop stāstā par varoņu dzīvi no bērnības līdz vecumam, par konkrēta aktiera vai aktrises radošo mūžu, arī par cilvēka dzīvi kā kopumu, kurā nākas spēlēt aizvien mainīgas lomas. Skatītājam šī "Skroderdienu" iezīme ļauj izjust to, ko Mārvins Karlsons sauc par spokošanos (ghosting), bet es labskanības dēļ tulkoju kā parādīšanos. Proti, katra jaunā "Skroderdienu" skatīšanās reize tiek piesātināta ar atmiņām par iepriekšējām reizēm, un, veroties vienā, piemēram, Antonijā, skatītājs vienlaikus redz tajā visas, kuras savā mūžā redzējis. Izrāde līdz ar to nediskriminē un neizgrūž to skatītāju daļu, kuru teātra pieredze un gaume atšķiras no laikmetīgā, bet iekļauj visus, radot – kā jau pieklājas rituālam – kopienu. Tā ļauj apzināties savu identitāti kā stabilu, pat ja pasaule apkārt ir mainīga, un sajust piederību grupai. Tāpēc "Skroderdienas" nav iespējams vērtēt. Tās var tikai izdzīvot.

Zane Radzobe

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!