Žaks Frīnss
"Skolotājs Jāps var visu"
No nēderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone
Izdevniecība "Liels un mazs" (2009)
Žaks Frīnss (Jacques Vriens, 1946) ir viens no visvairāk lasītajiem mūsdienu bērnu rakstniekiem Holandē, un nu jau var teikt – arī Latvijā. Viņa varonis Jāps, trešās klases jaunais audzinātājs, ir mazliet savāds, daudzi pat saka – traks. Taču ātri vien lasītājam kļūst skaidrs, ka viņš ir ļoti godīgs, cilvēcīgs un gudrs skolotājs, kurš labi saprotas ar bērniem. Jāps spēj neparastā veidā atrisināt grūtas situācijas, panākot bērnu uzticēšanos. Latvijā Jāps un viņa klase ieguva ļoti spilgtus vizuālus vaibstus gan Edmunda Jansona ilustrācijās, gan populārajā JRT izrādē, kur Kasparu Znotiņu ar garajām sarkanajām ūsām bērni draudzīgi sauc par Jāpiņu, bet Guna Zariņa kopā ar kedu, lāci, burku un citiem priekšmetiem tēlo visu klasi.
Arī rakstnieks Žaks Frīnss ir bijis skolotājs bērniem no 6 līdz 12 gadu vecumam, vēlāk arī pamatskolas direktors. Stāstos viņš ietvēris daudz ko no savu pedagoga gadu pieredzes. Kopš 1992. gada Frīnss nododas tikai literāram darbam, taču bieži apmeklē skolas. Rakstnieks ļoti respektējis jaunākā skolas vecuma bērnu uztveres īpatnības un lasītprasmes līmeni, rakstot viegli uztveramā, sintaktiski nesarežģītā, tomēr bagātā, ar ikdienas leksikas krāsām atdzīvinātā valodā, ko veiksmīgi atveidojusi tulkotāja. Stāstiņi nevairās ne no jokiem, ne no asarām, risina svarīgas saskarsmes un tolerances problēmas.
Latvijā skolotājs Jāps varēja šķist divkārt traks, gandrīz neiespējams, jo Latvijā vīrietis – sākumskolas pedagogs ir retums ne tikai literatūrā, bet pirmām kārtām jau skolā. Turpinoties negatīvajai padomju laika tradīcijai, šis darbs parasti tiek uzskatīts par slikti atalgotu un vīrietim apkaunojošu sieviešu profesiju. Un tas ir ne vien muļķīgi, bet ļoti skumji, jo nošķiebj uz vienu pusi arī bērnu priekšstatus par pasaules kārtību. Jāps, kas stāsta bērniem par savu mazo bēbīti un ved viņu līdzi uz skolu, māca no sirds raudāt par nomirušajiem, kurš mācot daļskaitļus, cep pankūkas, atbalsta mīlestību un kopā ar klasi peld baseinā, ir vienkārši lielisks vīrietis. Jocīgi, bet viņam neviens nevar uzkāpt uz galvas. Un to visu, kā izrādījās, novērtēja arī Jāpa kolēģi Latvijā – grāmata apspriesta pat skolotāju konferencēs.
Šobrīd izdevums meklējams bibliotēkās.
Skolotājs Jāps cep pankūkas
Vēlu pēcpusdienā skolotājs Jāps vispirms ļauj saviem bērniem palasīt bibliotēkas grāmatas. Arī viņš pats tad lielākoties sēž un lasa, bet nu staigā, kaut ko klasē piekārtodams. Skolotājs mēģina visu darīt klusiņām, taču tas viņam neizdodas. Vispirms ar troksni uz grīdas nogāžas naži, pēc tiem noplakšķ plastmasas šķīvis.
“Ar ko jūs tur nodarbojaties, skolotāj?” Joriss vaicā.
“Es sagatavoju šādas tādas lietas.”
Johans iespurdzas un sauc: “Jā, to mēs dzirdam!”
“Tagad nolieciet savas grāmatas,” saka skolotājs Jāps. “Mēs rēķināsim.”
Uz sava galda klases priekšā viņš novietojis mazu gāzes plītiņu.
Uz tās stāv panna.
“Es jums mācīšu daļskaitļus,” skolotājs Jāps paziņo, “bet pirms tam man jāizcep pankūkas. Tad es jums varēšu parādīt, kas ir vesels, puse un ceturtdaļa.”
Teiss, kurš sēž netālu no galda, jautā: “Vai jūs to mākat?”
“Dabiski,” skolotājs atbild. “Es esmu emancipēts vīrietis”.
“Marcipanēts vīrietis,” Stefija novelk. “Kas tas ir?”
“Emancipēts,” izlabo Teiss. “Tas nozīmē, ka viņš prot arī sieviešu darbus.”
“Tieši tā,” skolotājs sauc un uzmet uz pannas sviesta piku.
Visa klase pieceļas kājās, lai labāk redzētu. Vera, kura sēž pašā priekšā, pannā gandrīz vai iebāzusi degunu. Sviests mazliet pačurkstinās, tad skolotājs ar līganu kustību no bļodas izsmeļ lielu karoti mīklas. Sviestam sprikstot uz visām pusēm, viņš mīklu ielej pannā.
Skolotājs veikli bīda pannu turpu, šurpu un runā:
“Uzmanību! Tagad es pankūku apsviedīšu otrādi.”
Skolotājs Jāps parauj pannu, un tur nu nāk pankūka. Tā sākumā lido pa gaisu un tad nolaižas Verai uz galvas.
“Āāāāāā,” Vera brēc.
Pārējie bērni skaļi smejas. Mazais Halils ķiķinādams noveļas no sava krēsla, Joriss kliedz: “Tas ir meistardarbs, skolotāj!”
“Skolotājs ir pa īstam marcipanēts,” Stefija auro.
Skolotājs Jāps lielām acīm raugās uz Veras galvu. Pankūka no vienas puses vēl ir jēla. Mīkla pil Verai uz sejas.
“Atvaino,” viņš saka.
Teiss, kurš sēž ar Veru, viņai no galvas uzmanīgi noceļ pankūku.
“Manas drēbes!” Vera spiedz.
Mirjama pieskrien ar mutautiņu rokā un sāk Veru slaucīt. Ak tu žē, skolotājs Jāps nodomā, un tam bija jānotiek tieši ar Veru. Viņas drēbes mūžam ir tik kārtīgas un tīras. Tomēr par laimi arī tagad nav pārāk traki.
“Vai drīkst, es izcepšu?” Suhaila prasa. “Es mājās vienmēr gatavoju ēst saviem brālīšiem un māsiņām.”
Skolotājs Jāps nopūšas. “Jā, izcep gan.”
Bērni ar apbrīnu noraugās uz Suhailu. Viņa izveicīgi sviež pankūkas augšup un apgriezušās manīgi uzķer pannā. Ikreiz par to viņa izpelnās aplausus.
Kad gatavas septiņas pankūkas, skolotājs Jāps tās izdala klasei. Katrai četru skolēnu grupiņai tiek viena pankūka un nazis.
Tad sākas stunda. Viņiem pankūkas jāsagriež uz pusēm un tad četrās daļās. “Tagad katrs apēdiet to ceturtdaļu,” skolotājs Jāps saka.
Bērni uzreiz metas ēst, un Joriss sauc: “Cik garšīgi, skolotājs ir marcipanēts!”
Skolotājs Jāps aizmirst ko svarīgu
“Mums kaut kas jāsagatavo Mātes dienai,” skolotājs Jāps liek priekšā, “zīmējums vai dzejolis.”
Vairums bērnu tam piekrīt. Tikai Teiss nav īsti ar mieru. “Beigu beigās, kāpēc ir tā Mātes diena?” viņš jautā.
“Nūūū,” iesaucas Vera, “kas par jocīgu jautājumu! Tava māte taču rūpējas par tevi.”
“Un tu iznāci no viņas vēdera,” Halils papildina.
Teiss parausta plecus. “To es vairs neatceros.”
Visa klase smejas.
“Mēs tomēr kaut ko sagatavosim,” skolotājs Jāps saka. “Es uzskatu, ka ir labi kādu lieku reizi savu māti iecelt saulītē.”
“To viņa pati dara,” Teiss nerimstas, “sauļojoties solārijā.”
“Tas joks tev izdevās,” Johans sauc.
Skolotājs Jāps krata galvu. “Man gan tā nešķiet. Teisam būtu jābeidz nīgroties. Un nu uz priekšu, visi pie darba!”
Lielākā daļa bērnu zīmē, bet Joriss un Ibrahims sacer dzejoli. Viņi to uzreiz nolasa skolotājam.
Māte
Kad tu esi mazs, viņa tev dara daudz,
Mazgā tev matus un degunu šņauc.
Un viņai nav arī kauns nemaz
tev dibenu slaucīt, kad tu esi mazs.
Kad izaugsi liels, lai kā tev ies,
ko māte tev devusi, atceries.
“Labs dzejolis,” skolotājs Jāps smaidīdams saka. “Pēdējo pantiņu var pat dziedāt kā īstu šlāgeri.” Viņš mazliet pavingrina balsi un nodzied divas pēdējās rindiņas.
Visa klase aplaudē, un Johans notaurē: “Lai dzīvo Līna Lakstīgala!”
Tad Suhaila paceļ roku: “Skolotāj, Stefija raud.”
Vienā rāvienā klase apklust, un visi raugās uz Stefiju. Viņa sēž bāla, un asaras plūst pa viņas vaigiem.
Marjoleina iet pie Stefijas un saņem viņas roku. “Nāc,” Marjoleina ierunājas, “iziesim uz brīdi gaitenī. Citādi te visi lūr uz tevi.”
Ar noliektu galvu Stefija iet līdzi Marjoleinai ārā no telpas.
“Kas noticis?” skolotājs Jāps apvaicājas.
“Man šķiet, ka es zinu,” Elena klusītēm noteic. “Stefijai vairs nav mātes. Viņa ir viena ar tēvu.”
Pēkšņi klase kļūst neticami klusa. Stefijas mamma nomira pirms pāris gadiem.
Skolotājs Jāps ir apmulsis tāpat kā visi. “Tā nu tas ir. Man bija piemirsies. Cik muļķīgi no manas puses! Uzgaidiet, es uz mirkli iziešu pie Stefijas.” Pēc piecām minūtēm viņš atgriežas kopā ar Marjoleinu un Stefiju. Skolotājs Jāps nostājas klases priekšā, lai kaut ko sacītu. Tajā brīdi Joriss un Ibrahims iedod viņam papīra lapu. “Tas Stefijai,” Ibrahims paskaidro. Skolotājs izlasa, kas rakstīts uz lapas, un sāk smaidīt. “Klausies, Stefij,” viņš saka, “te ir dzejolis tavam tēvam.
Reizēm ir tādi tēvi, kas reizē māte ir,
ar tādu tēvu cilvēks ļoti bagāts ir.
Kad izaugsi liela, lai kā tev ies,
ko tēvs tev ir devis, to atceries.”
“Tas ir labais!” Johans nokliedzas. “Skolotāj, nodziediet!” Skolotājs nodundina pēdējās divas rindiņas, un Stefija atkal smaida.
Visa klase smaida kopā viņu, bet, kad skolotājs Jāps notrauš asaru, daži skolēni dara tāpat.
Skolotājs Jāps jūtas simtprocentīgs
Kad no rīta skolotājs iet pa skolas pagalmu, pie viņa pienāk Ibrahims. “Skolotāj, es gribu jums ko jautāt, bet tas ir noslēpums.”
“Ejam tik iekšā klasē,” skolotājs Jāps saka.
Klases telpā Ibrahims sāk meklēt vārdus: “Es gribēju... es gribētu... es nezinu...” Viņš lēnām pietvīkst.
“Es saprotu,” skolotājs Jāps noteic. “Grūta tēma. Vai tu vēlies, lai es eju palīgā?”
Ibrahims pamāj.
“Tu esi izdarījis kaut ko muļķīgu?”
“Nē!”
“Mājās ķilda?”
“Nē!”
“Esi iemīlējies?”
“Kā jūs to zināt?” Ibrahims izbrīnījies prasa.
“Brehjē, bet viņa vēl nezina, vai grib ar tevi draudzēties.”
Ibrahims vairs neko neaptver. Viņš ir darījis visu, ko varējis, lai nevienam to neatklātu. Tikai Teiss to zina.
“Redzi,” skolotājs Jāps paskaidro, rādīdams uz savām ausīm, “man ir smalkas ausis, kas daudz ko dzird. Un caur savu brillīti es redzu īpaši gaiši.”
Tā ir taisnība, nodomā Ibrahims. Skolotājs Jāps parasti labi zina, kas notiek klasē. “Es gribu vēl kaut ko...” Ibrahims turpina. “Man reizēm liekas... ka Brehje negrib ar mani draudzēties... tāpēc ka es... tāpēc ka es...” Viņš nepabeidz teikumu.
“Tāpēc ka tu esi marokānis,” skolotājs Jāps pieliek punktu.
Ibrahims pamāj.
“Tu sevi maldini,” skolotājs Jāps saka. “Tur nav nekāda sakara. Brehje tikai vēl nezina, kuru viņai izvēlēties. Tu viņai patīc, taču viņai patīk arī Halils.”
“Tas turks!” Ibrahims ērcīgi izmet.
Skolotājs Jāps nosprauslājas. “Jā, smieklīgi, ka viņa var iemīlēties turkā!”
Ibrahims nomurkšķ: “Es atvainojos!”
Skolotājs Jāps plucina savu bārdiņu. “Nu, jā, turks vai ne turks, bet mums ir problēma, un tikai Brehje var to atrisināt. Es tev iesaku – aizsūti viņai zīmīti, tad tu uzzināsi atbildi.”
Te atskan zvans, un pārējie skolēni sanāk klasē.
Pēc sarunām aplī skolotājs notur stundu par procentiem. “Ar simt procentiem mēs domājam visu,” viņš skaidro. Skolotājs uzsāk jocīgu deju, skaļi dziedādams un sizdams plaukstas. “Es jūtos pavisam brīnišķīgi, es jūtos simtprocentīgs!” viņš dzied. Tas skan galīgi šķībi, jo skolotājs Jāps nepavisam nemāk dziedāt.
“Man gan liekas, ka jūs esat tikai par piecdesmit procentiem,” iebilst Teiss.
“Nē, tad es esmu tāds,” skolotājs Jāps ietiepjas. Ar noliektu galvu viņš klimst pa klasi un sten: “Āāāā... ōōōō... es jūtos tikai par piecdesmit procentiem.” Te viņš sāk iet taisnāk un taisnāk un top arvien līksmāks un līksmāks, līdz paziņo: “Sešdesmit procenti, septiņdesmit, astoņdesmit, deviņdesmit, simts!”
Nu viņš lēkšo pa klasi un auro: “Jums jāizrēķina no grāmatas pirmie pieci uzdevumi. Redzēsim, vai jūs tos saprotat.”
Visi ķeras pie darba. Skolotājs Jāps ierauga, ka Ibrahims padod Brehjei zīmīti un pēc brītiņa zīmīte ceļo atpakaļ. Skolotājs nesaka ne vārda, bet dodas pie Ibrahima. Ibrahims pilnīgi staro. “Un?” klusītēm apjautājas skolotājs.
Ibrahims viņam parāda zīmīti.
“Mīļais Ibrahim, tu man patīc par deviņdesmit procentiem, bet Halils par piecdesmit. Sūtītājs: Brehje.”
Skolotājs apmierināts iet tālāk un tad paziņo: “Kā es redzu, daži no jums šos uzdevumus ir ļoti labi sapratuši
Skolotājs Jāps peld
Visi sēž nosvīduši, jo klasē ir neciešami karsts. Skolotājs ir nolaidis saulsargus, taču tas neko nelīdz.
“Es izkusīšu,” sten Teiss.
“Nemaz nemēģini,” Johans nopūšas. “Paliks baigā čupa.”
Skolotājs Jāps jau nez kuro reizi velk ar kabatas lakatu pār pieri. “Nu gan pietiek,” viņš izdveš. “Šopēcpusdien paņemiet līdzi peldkostīmus!”
Klase līksmo. Peldēšana kopā ar skolotāju Jāpu. Tā vēl nekad nav pieredzēta. Kad vien bērni par peldēšanu bija iedomājušies, viņi vienmēr sacīja: “Jā, tas kādreiz būtu jādara,” tomēr nekad vēl nebija darījuši.
Un tagad pēkšņi skolotājs Jāps tā vienkārši grib peldēt. Viņš pat sameklē peldēšanas piederumus tiem bērniem, kuri pusdienās neiet uz mājām.
Pēc pusdienlaika visa klase dodas brīvsolī uz peldbaseinu.
“Vai jūs arī peldēsiet, skolotāj?” jautā Mirjama.
“Mmmm...” skolotājs Jāps murmulē.
“Jā vai nē?” Brehje noprasa.
“Paskatīsimies,” skolotājs Jāps atbild.
“Interesanti,” sauc Halils, “mūsu skolotājs peldbiksēs!”
Brehje smejas. “Mēs viņu esam redzējuši tikai dīvainās cepurēs vai sieviešu kostīmiņā.”
“Vai arī viņa rūtainajos kreklos,” atgādina Suhaila.
Tad visi tālumā ierauga peldbaseinu. Bērni metas skriet un jau pēc brīža ir ūdenī.
Skolotājs Jāps gan ne. Viņš nekur nav saskatāms. Sākumā bērni to nepamana, bet tad piepeši Tēns noauro: “Kur tad nu paliek mūsu skolotājs?”
“Iesim viņu meklēt!” kliedz Joriss.
Bērni šaujas uz ģērbtuvi.
“Skolotāj Jāp!” kliedz Joriss. “Kur jūs esat?”
“Jāpīt!” Mirjama sauc, un drīz jau visa klase skandē: “Jāpīt! Jāpīt! Jāpīt!” Tomēr skolotājs neatsaucas, tāpēc ka kavējas ģērbtuvē, saņemdams drosmi. Viņš šausmīgi baidās parādīties peldbiksēs. Viņa miesa vēl ir pavisam bāla, un pār peldbikšu malu veļas apaļš vēderiņš. Skolotājs Jāps dziļi ievelk elpu un noteic: “Uz priekšu, Jāp, nevar ilgāk bērnus atstāt vienus pašus! Kas jādara, jādara!”
Viņš uzmanīgi pastumj vaļā ģērbtuves durvis un paglūn. Ja viņš tagad ātri skrietu, varētu nemanīts ienirt ūdenī.
Skolotājs uzsāk skrējienu, bet turpat pie stūra viņam pretī nāk visa klase. “Jāpīt!”
Viņš pamana, ka daži bērni smīkņā un rāda uz viņa baltajām kājām. Joriss piegrūž Tēnam un saviebies tēlo, ka arī viņam ir vēderiņš.
Skolotājs Jāps vispirms neveikli pavīpsnā, bet tad pēkšņi iztaisās par milzeni. Viņš ievelk vēderu, sānos izliec rokas apaļiski kā īsts muskuļu kalns un, gurnos šūpodamies, dodas uz baseinu. Bērni svilpj un aplaudē. Mirjama spiedz: “Īīī, kas par tipu!”
Kad Halils iebļaujas: “Viņš ne par ko nekaunas!” skolotājs sāk soļot vēl cēlāk un iegāžas ar plunkšķi ūdenī.
“Tiešām, tas nu atkal ir šamais,” Teiss tad nosaka, “izskatās pēc vēderainas piena pudeles, bet viņam ne silts, ne auksts. Viņš vienkārši ir... ēē... skolotājs Jāps!”
PIEDĀVĀ IZDEVNIECĪBA "LIELS UN MAZS"
0