Autora foto.
 
Izglītība
21.05.2021

Skolotāja piezīmes tālmācībā. Turpinājums

Komentē
1
Saglabā

Mikus rakstu "Skolotāja piezīmes tālmācībā" var izlasīt šeit.

Jau rudenī bija skaidrs, ka tālmācība turpināsies. Skolotāji sāka aprast ar pastāvīgu nenoteiktību, ikdienas darbi tika risināti ienākošā kārtībā, un plānošana nesniedzās tālāk par nākamās nedēļas stundu sarakstu. Šobrīd man jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu. Šīs piezīmes nepretendē uz Latvijas izglītības sistēmas analīzi, bet drīzāk ir viena skolotāja skatpunkts, kas varētu palīdzēt veidot kopainu.

Līdzsvara trūkums un pazudušie skolēni

Ikdienā mācu 360 skolēnus no 6. līdz 12. klasei. Vecāko klašu skolēnus tālmācībā var iedalīt trijās grupās. Pirmos grūtības mobilizēja, un viņu labās sekmes kļuva vēl labākas. Virtuālā skola ir ērta platforma tiem, kuri ir ieinteresēti un apzinās, ko vēlas sasniegt. Šie skolēni nenodarbojas ar jautājumiem par skolas un skolēna mijiedarbības niansēm. Tas ir šaurs, bet stabils skolēnu loks.

Otrā grupa ir tie, kuru mācību vielas apguve pasliktinājās. Ierastais fiziskās rotācijas trūkums starp skolu, pulciņiem un mājām izjauc psiholoģisko līdzsvaru. Šai grupai ģimenes atbalsts vai tā trūkums ir izšķirošs. Kad pirmais mājsēdes apmulsums sāka izgaist, no skolēniem bieži varēja dzirdēt apātiskus komentārus: "Labi vien ir, ka nav jāiet uz skolu, jo atkrīt agrā celšanās, drūzmēšanās piebāztā autobusā un nīkšana klasē. Mācību vielu tāpat var apgūt mājās." Dažiem mācību process notiek gultā ar izslēgtu kameru, un neērtos brīžos komunikācija aprobežojās ar: "Skolotāj, nedzirdu jūs, atvainojiet, kaut kā internets gļuko." Ik dienas dzirdu atvainošanos: "Skolotāj, es aizmirsu nosūtīt." Tās nav tukšas atrunas, jo atgādināšanas brīdī viņi jau laikus uzrakstītos referātus atsūta. Virtuāla vide fragmentē apziņu. Arī viņu vecāki uzdod jautājumus: "Ar ko vispār nodarbojas skolotāji, un kāpēc, sasodīts, mums viņu vietā te tagad mājās jāmāca bērni un jāpilda kaut kādas e-klasē ievietotās darba lapas?"

Trešā grupa rada vislielāko satraukumu. Tie ir tālmācībā pazudušie skolēni. Pusaudži, kuriem agrāk vismaz no plkst. 9.00 līdz 15.00 skola nodrošināja atrašanos zem jumta, siltas pusdienas, un viņi nevarēja šajā laikā darīt visu, kas ienāk prātā. Skolotāji viņus ne tik daudz mācīja, cik pieskatīja. Skola bija glābšanas riņķis, kur bīstamākā nodarbe bija paslepena veipošana skolas tualetē. Tāda bija realitāte. Šobrīd daļai no viņiem ir robi uzvedībā un mācību vielā, taču arī klātienē viņi diez ko nemācījās. Daži klaiņo un eksperimentē ar apreibinošām vielām. Starp viņiem un pārējiem ir izveidojusies bīstama plaisa – pandēmijas realitāte noņēmusi skolas radītās drošības barjeras pārāk strauji.

Kvalitatīva klātbūtne

Aktuālākais jautājums joprojām ir par klātbūtnes nepieciešamību. Laikā, kad izglītības distance reducējusies līdz attālumam starp gultā guļošo skolēnu un datora ekrānu, ir skaidrs, ka automātiska atgriešanās pie pirmspandēmijas paradumiem nenotiks. Varam runāt par mācību metožu dažādošanu, pētījumiem par smadzeņu darbības īpatnībām klātienē un tālmācībā, bet ir svarīgi kliedēt ilūziju, ka tālmācības negatīvās blaknes sākušās tieši pandēmijas laikā. Īstenībā tās sākās jau tad, kad telefoniem pieslēdza internetu. Jau vairāk nekā desmit gadus skolās varam vērot, kā skolēni "sēž telefonos".

Kad sāku strādāt skolā, nezināmā bija ļoti daudz, tomēr uzreiz sapratu, ka vienīgais veids, kā mācību procesu padarīt kaut cik jēgpilnu, ir pieturēšanās pie īsiem, vienkāršiem un nelokāmiem likumiem. Ar skolēniem vienojāmies, ka manās stundās viņi drīkst darīt visu, kas ienāk prātā, bet ar trim nosacījumiem. Nedrīkst ēst, nedrīkst runāt, kad runā klasesbiedrs vai skolotājs, un nedrīkst "sēdēt telefonā". Viegli negāja, bet rezultāti bija.

Nemānīsim sevi – atgriezties skolā un turpināt "sēdēt telefonos" nav jēgpilni. Tas rada iluzoru disciplīnu – skolotājs tēlo, ka māca, bet skolēni izliekas, ka mācās. Saprotu, cik tas izklausās utopiski, un droši vien, ka nāktos saskarties ar bērnu un vecāku iebildumiem, tomēr kvalitatīva klātbūtne no telefoniem brīvā telpā, manuprāt, var būt mazs, bet būtisks solis. Nevajag arī baidīties, ka, "izkāpuši no telefoniem", skolēni garlaikosies. Jā, visticamāk, sākumā garlaikosies, bet tieši garlaicībā var piedzimt savas domas.

Zināt ne vienmēr nozīmē zināšanas

Skolā – tāpat kā slimnīcā un centrālajā stacijā – var ieraudzīt, kādā sabiedrībā dzīvojam. Jau pagājušajā rudenī sabiedrības apziņai piesūcās sazvērestības teoriju algoritms. Tas ģenerē viedokļus, kuri patiesībā izklausās pēc mūsu iekšējo baiļu dubultniekiem. Nezinot reizrēķinu, spriedelējam par kodolfiziku un pārsūtām apšaubāmus tekstus sociālajos tīklos. Atrašanās šādā pretrunīgā informācijas telpā atstāj iespaidu uz skolotāja un skolēna komunikāciju, un skolotājam šādos brīžos jāpieņem lēmums, ko ar to visu darīt.

Pirmais solis, ko izvēlējos, bija apzināti palēnināt informācijas tempu. Centos sarežģīto padarīt vienkāršu un ļaut piedzīvot to, ka zināšanas var dot mierinājumu. Piemēram, vēstures un sociālo zinību stundās aplūkojām pandēmiju hronoloģiju cilvēces vēsturē. Apskatījām kopīgās iezīmes, vakcinācijas vēsturi un problemātiku. Sapratām, ka nebūt neesam unikāli un mūsu pirmais vērtējuma impulss var būt kļūdains. Uzzinājām, ka cilvēki vienmēr baidījušies no jaunā un nezināmā. Gudrība nav saistīta ar informācijas daudzumu, bet ar izturētu pauzi pirms secinājumu izdarīšanas. Skolotāja uzdevums ir šo pauzi iedarbināt.

Cilvēks viedoklis

Ja jums šobrīd šķiet, ka visi cenšas savā starpā sastrīdēties, tad jums, visticamāk, ir taisnība. Nav runa par loģisku argumentāciju, bet par neirotisku sajūtu, ka mums obligāti jābūt viedoklim par visu un to nemitīgi vajag paust. Cilvēks saprātīgais ir kļuvis par cilvēku-viedokli. Skolēni to ir uzsūkuši. Līdz ar to man radusies sajūta, ka skolotājam jāpalīdz skolēnam viedokli veidot nesteidzīgi.

Reiz lasīju šādu elles raksturojumu – tā varētu būt vieta, kur atrodas ēdieniem piekrauts galds, pie kura sēž cilvēki, un viņiem pie rokām ir piesietas garas karotes. Viņi nevar ielikt ēdienu sev mutē, jo karotes ir pārāk garas, bet viņiem neienāk prātā, ka viņi var izdzīvot tikai tad, ja pabaro viens otru. Tie noteikti būtu tie cilvēki, kam ir viedoklis par pilnīgi visu. Sociālo zinību priekšmetu saturu var ietērpt vienā tēzē – visbūtiskākais ir apkārtējo pasauli un otru cilvēku uzlūkot nevis ar bailēm vai aizdomām, bet gan ar vēlmi sadarboties. Ja par to nesāksim runāt skolas solā, tad vēlāk tas būs nokavēts.

Skola nav tikai vieta, kur apgūstam mācību vielu. Skolā iemācāmies arī risināt konfliktus, sastopamies ar pretējiem viedokļiem un neērtām situācijām. Sadarbības prasmes ir neatceļama dzīves alfabēta apgūšana. Iespējams, viena no nozīmīgākajām atziņām, kas rakstīta cilvēces senākajos tekstos, ir, ka destrukcija cilvēkos neienāk no ārpuses, bet mīt viņos pašos. Atrodoties kopā ar citiem cilvēkiem, mēs sastopamies paši ar sevi.

Neprognozējamā rītdiena

Nekas nav pilnīgi droši – iespējams, ka tā ir visspilgtākā atziņa, kuru skolēni guvuši šajā laikā. 2018. gada rudenī kļuvu par audzinātāju 10. klasei. Siltajā rudenī, stāvot pie atvērtā klases loga, domāju, cik daudz kopīga klātbūtnes laika mums priekšā. Kļūdījos. Pusi no vidusskolas laika esam komunicējuši virtuālajā skolā, "Zoom" un "WhatsApp" platformās. Stundām esmu runājies ar tumšu datora ekrānu, raidot vārdus nezināmā virtuālā apvārsnī.

Mēs ar skolēniem bieži runājam par to, ka dzīvē svarīgāka par veiksmi ir sapratne – mēs savā dzīvē, visticamāk, sastapsimies ar neprognozējamību. Tostarp ar savu vājumu, izgāšanos eksāmenā, izjukušām attiecībām un slimībām. Mūsu rīcība šajās dzīves situācijās būs daudz svarīgāka par mūsu veiksmes stāstiem. To man pirmo reizi pateica mana omīte, kura pusaudža gados pārdzīvoja kara šausmas – pieredzi, kas nākamajām paaudzēm atgādina par dzīves patieso mērogu. Viņa mums ar brāli mudināja pacelt un nobučot zemē nokritušu maizīti un iemācīja Tēvreizi.

Šobrīd kopā ar savu izlaiduma klasi cenšamies saprast, kā droši izlaipot starp epidemioloģiskajām prasībām, siekalu testiem un eksāmenu kārtošanu. Skolēni palīdz viens otram. Savstarpējā palīdzībā ir daudz vairāk dzīves patiesības nekā pārliecībā, ka mums viss pienākas – balles kleita, ceļojumi, koncerti un Jāņi bez lietus.

Pirms pandēmijas dzīvojām pašsaprotamības ilūzijā, bet šis gads atsedzis rītdienas neprognozējamību un individuālisma ierobežotību. Lai izdzīvotu, gan pieaugušajiem, gan skolēniem jāiemācās sadarboties. Izprasta un analizēta šī pieredze var mūs bagātināt.

Skolēniem nepatīk, ka viņus žēlo. Vēl vairāk viņiem nepatīk garas un svinīgas runas, īpaši, ja citē sen mirušus rakstniekus. Izlaidumā, ja tāds vispār šogad notiks, es gribētu pateikt, ka šajos trijos gados bija brīži, kad no rītiem mani piecēla stipra, melna kafija un doma, ka redzēšu viņu samiegojušās sejas. Es cēlos un gāju pie viņiem, jo man tas ir svarīgi.

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!