Skolas psihologa kabinetā

Paldies HEZ par rakstu, - vairak tadu
Aizdomajos, cik vispar dzives laika procentuali mums ir iespeja but pashiem, cik - esam spiesti but kadas sistemas roboti.
Padomju, pecpadomju izglitibas sistema kaut kur lidzinajas armijai, nevis skolai, ta, protams, deva labus akademiskos rezultatus, bet par kadu cenu.
Manuprat, bezjedzigi ir zjeloties par izmainjam izglitibas sistema shobrid, jo laiki mainas, - viss mainas, tas ir tikai normali. Tikai verts atcereties, ka biezji Rietumeiropas tik ljoti demokratiska
izglitibas sistema neiztur kritiku, nu kaut vai ta pati problema - kur rodas tie analfabeti, procentuali diezgan daudz.

To kas šodien notiek - izcili, ģeniāli ir aprakstījis Jānis Einfelds Rīgā. Tik stindzinoši skaisti, ka es tādu grāmatu savās mājās nekad neturētu.
Manfeldes Vilcēni - vai tiešām grāmata nerezonē ar šobrīd aktuālo, ka to neviens nepiesauc?
Vai arī ir tā , kā es te komentāros esmu rakstījusi, ka literatūra no sabiedrības ir jau tiktāl atsvešināta, attālināta, ka viena uz otru vairs neattiecas . Sabiedrība kā vista bez galvas vēl skrien pa pagalmu ....kamēr nokrīt.

Ļoti līdzpārdzīvoju tam, kas notiek Bruknas muižā. Šajā situācijā noteikti esmu priestera Mediņa pusē, pat ja ir tā, kā saka, ka viņš esot raustījis un grūstījis jau tā traumētus un cietušus pusaudžus.
Nils Konstantinovs kasjauns.lv skaidro, ka Mediņš tomēr nav rīkojies labi. Sabiedrība vai nu aizstāv vai nosoda Mediņu un attiecīgi tos pusaudžus. Bet nekur , patiešām nekur , neesmu lasījusi - kādi tad ir risinājumi, priekšlikumi - kā palīdzēt šādiem bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem. Ko darīt? Ļaut viņiem kā pamestiem suņiem nomirt grāvmalās, nodzerties, nonarkoties ? Bija taču situācija, kad bērnu nama audzēknis pārdzērās un nomira bērnu namam blakus esošā pamestā ēkā, pagāja dienas kamēr viņu atrada.
Šausmina cilvēku komentāri, ka tādi pusaudži ir sabiedrības atkritumi, kam jāļauj nomirt.

Būs jāizlasa.
Mani skolā arī visādi traumēja. Visās skolās, kurās esmu gājusi ir bijuši pšrdzīvojumi. Fiziski un morāli pazemoja, bet dīvaini - jo vecāka palieku, jo laimīgāka manās atmiņās ir katra skolas diena. Laikam mana psihe ir pietiekami stipra,lai izstumtu no atmiņām slikto, vai to neitralizētu.
Šodien skolā strādāt es negribu. Skola ir sabiedrības spogulis un kā sabiedrība esam vairāk kā sarežģīti. Nespējīgi un ambiciozi vienlaicīgi.
Un atkal - kā teica mr Smārts - vecais labais joks par nezināšanu. Bija LR1 raidījums par pamatskolas izglītības standarta izmaiņām. IZM pārstāve tipiskā birokrāta augstprātīgā tonī paziņoja, ka skolotāji ir vienkārši slinki, bet sabiedrība - par izmaiņām neko nezin un nesaprot, toties viedoklis esot visiem, lieli kritizētāji esot visi. Žurnāliste aicināja stāstīt un skaidrot sabiedrībai vairāk , bet tas , protams, nav noticis.