Redakcijas sleja
01.09.2020

Skolas psihologa kabinetā

Komentē
4
Saglabā

Satori vasaras avīzes "Man riebjas skola" redakcijas sleja.

Man patiešām riebās skola – no pirmās dienas līdz pēdējai. Atmiņā iespiedušies cietie, zaļie krēsli, salijuša apģērba un ziedu smarža pieelpotā 1.b klases kabinetā 1. septembrī. Atceros satraukumu, bailes, atceros vizītes skolas psiholoģes kabinetā pēc pāris mēnešiem un plastmasas zvēriņu figūras stikla akvārijā, ar kurām viņa mani aicināja spēlēties. Es atteicos. Atceros, ka viņa nesaprata, ko ar mani darīt, un to nezināja arī mamma. Atceros regulāro vilkšanos uz māsiņas kabinetu, nelabumu, vēdersāpes un raudāšanu. Neskaitāmus rītus, kad pamodies sapratu, ka nevaru piespiest sevi piecelties, un padevies atkritu atpakaļ gultā. Vēlākās klasēs – direktora pacelto balsi, kad viņa kabinetā spriedām par manu atskaitīšanu no skolas. Laika gaitā atradu savu kompāniju ārpus tās sienām; vēl mācoties, sāku strādāt, un ar laiku izrādījās, ka ikdiena var arī nesagādāt ciešanas. Pārskatot atmiņas, saprotu, ka skolas gadus pārcietu, pateicoties dažiem konkrētiem skolotājiem, ģimenei un draugiem, kuriem esmu ļoti pateicīgs. Bet kas man īsti bija par "vainu"?

Neesmu vienīgais, kam riebās skola, un par traumatisku izglītības pieredzi var pastāstīt teju ikviens. Kopš brīža, kad pirmo reizi sabijies stāvēju skolas pagalmā, ir pagājuši gandrīz divdesmit gadi, un beidzot ir pienācis brīdis, kad sistēma, kurā es un tūkstošiem citu pavadījuši lielu daļu mūža, sāk mainīties – no šī gada septembra skolotāji Latvijā mācīs pēc jauna pamatizglītības standarta ar tā dēvēto kompetenču pieeju.

Lai gan izglītības reforma vieš cerības, ka skolas pieredze turpmāk būs mazāk traumatiska, gatavošanās pārmaiņām bijusi sarežģīta. 2018. gada beigās vairāk nekā puse skolotāju aptaujā atzina, ka, plānojot izglītības reformu, nav ņemtas vērā viņu vajadzības kvalitatīvai izmaiņu ieviešanai. Medijos regulāri izskanējušas bažas, skandāli, un arī tagad, jaunās dzīves priekšvakarā, saprast, kā tieši mainīsies mācību process, nav nemaz tik vienkārši. Publiski pieejamās vadlīnijas iezīmē ierēdnieciski optimistisku vīziju – loģiski, ko gan citu gaidīt. Izglītības sistēmai nepieciešami normatīvi un definēti mērķi, uz ko tiekties, – tā intervijā šajā avīzē norāda somu izglītības filozofs Juha Hakala. Taču reālā skolas ikdiena nav ietilpināma politikas plānošanas dokumentos, un īstām pārmaiņām vajadzīgi ne tikai grozījumi programmā, bet arī individuāla katra sistēmas dalībnieka refleksija. Reformas mērķis ir uzlabot izglītības kvalitāti – lai to izdarītu, jārisina problēmas, un problēmu risināšana sākas ar to atzīšanu.

Tāpēc šīs avīzes mērķis ir pārskatīt izglītības trūkumus – tās tumšo pusi. Raugoties no dažādiem skatpunktiem, atklājas pārsteidzoši daudz sāpju, traumu un kļūdu, kuru iegrieztās rētas atspoguļojas visā sabiedrībā, jo izglītība tieši vai pastarpināti ietver mūs visus – bijušos, esošos, topošos skolotājus, skolēnus, bērnus un vecākus. Zem paklāja ir paslaucīts tik daudz, ka nepietiek klasē pārbīdīt mēbeles un pie sienas pielikt jaunu tāfeli, lai visu vērstu par labu. Izglītība nav individuāls process – tā ir kolektīva atbildība, un saruna par to iegūs lielāku jaudu, ja tajā piedalīsies pēc iespējas vairāk cilvēku – tas ir iemesls, kāpēc šī avīze tapusi bilingvāli.

Šeit lasāmo autoru teksti izgaismo gana daudz melno punktu, kuros svarīgi ielūkoties: Agnese Krivade raksta par skolas radīto trauksmi, spiedienu un traumu dziedināšanu, Igors Gubenko – par izglītības ideālu nesasniedzamību, Deniss Hanovs reflektē par plaisu starp latviešu un krievu kopienām, ko radījusi kļūdainā Latvijas izglītības politika, Nils Sakss Konstantinovs – par dzimumidentitātes veidošanos skolā un dusmīgo zēnu karu ar skolotājām sievietēm, Krista Burāne pārvērtē projekta "Skola2030" vadlīniju antropocentrisko fokusu, Roberts Rasums stāsta par savu pāragri aprauto skolotāja karjeru, Linda Curika ironizē par skolas gaitu uzsākšanu, bet Sergejs Timofejevs un Arvis Viguls skolas atmiņas pārvērtuši daiļliteratūrā. Sarmīte Kolāte tikmēr pētnieciski skaidro, ko tieši nozīmē "Skola2030" un kas tās ietvaros gaidāms, Juha Hakala ieskicē Somijas izglītības sistēmas pieredzi, bet vēl 9 skolotāji aptaujā stāsta, kas skolā riebjas viņiem pašiem. Ceru – kāds no avīzes ideju pavedieniem noderēs, jauno sistēmu būvējot.

Pirmajā klasē manu nespēju izturēt skolā ilgāk par dažām stundām mamma atrisināja ar telekarti. Brīžos, kad palika par grūtu, varēju viņai piezvanīt no skolas taksofona. Atceros, kā spiedu metāla ciparu taustiņus tumšajā pagrabstāva gaitenī, un mierinošā balss klausulē ļāva tikt galā ar lielajiem pārdzīvojumiem. Domājot par šo sleju, pāris reizes apstaigāju ap savu pamatskolu Jelgavā un ģimnāziju Rīgā. Kādreiz pat atrašanās šo ēku tuvumā man lika riebumā drebēt, bet tagad jūtu pārsteidzoši maz. Varbūt to mainīja apziņa, ka manī nav nekādas "vainas" – šāds skatījums uz cilvēka uzvedību ir tikpat novecojis, traucējošs un absurds kā vērtējums pēc negrozāmās 10 ballu skalas. Šī avīze man liek atgriezties skolas psihologa kabinetā, bet šoreiz esmu gatavs runāt. Kāda būtu pasaule, ja šajā telpā iegrieztos katrs? Un kā šādā pasaulē izskatītos 1. septembris?

Henriks Eliass Zēgners

Henriks Eliass Zēgners ir dzejnieks un interneta žurnāla "Satori.lv" galvenais redaktors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!