Raksts publicēts "Satori" avīzē "Man riebjas skola".
Kā reiz būtu varējis būt
1998. gadā, kad Latvijā tika pieņemts jaunais Izglītības likums, es biju aizņemts ar trešā studiju gada eksāmenu kārtošanu un nepamanīju, ka togad mēs būtu varējuši veidot kopīgu politisko nāciju – ar kopīgu mācību saturu skolā un kopīgu valodu, ko prastu lietot visi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no etniskās izcelsmes un pagātnes. Ja 1998. gadā pilnā mērā būtu ieviests šis Izglītības likums, kas paredzēja 100% pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu, tas būtu varējis sekmēt iespēju visiem pārtapt par "politiskiem latviešiem", latvietībai kļūt daudzveidīgai, politiskajam spektram – līdzsvarotākam. Mēs būtu varējuši sākt runāt viens ar otru un saprast, ko gribam teikt, būtu varējuši paust savas versijas par to, kurp doties tālāk. Iet kopīgi, bet domāt par virzienu dažādi – citviet pasaulē ar to saprot iekļaujošu demokrātiju.
Kopīgais ceļš toreiz netika uzsākts, un mēs joprojām esam palikuši sadalītajā etniski egoistiskajā, hierarhiju piepildītajā pagātnē un būvējam nākotni slēgtās, baiļu piekrautās telpās, gadu desmitiem liedzam Citādajam būt daļai no mums, slēpjamies no globālās tagadnes un aizmirstam kopīgo nākotni. Mūsu sabiedrība man atgādina etnogrāfisko muzeju ar nemitīgi emigrējošiem eksponātiem, novājinātu demokrātiju ar stikla sienām un ksenofobiskām kopienām – tādi mēs joprojām esam 2020. gada Latvijā.
Tā ir mūsu pašu vaina – nespēja savienot nacionālo valsti ar iekļaušanas politiku un dažādību ar vienprātību par demokrātiskām vērtībām. Bet 1998. gadā es neko tādu vēl nenojautu, jo biju sabijies, no krievu skolas jaunajā realitātē izmests jauneklis. Jaunā realitāte man par pārsteigumu izrādījās latviska; tajā tika runāts valodā, ko nekad nebiju aktīvi lietojis sadzīvē – skolas programmā biju tikai pildījis abstraktus gramatikas uzdevumus. Runātā valoda palika noklusināta. Tāda bija mana situācija krievvalodīgo skolā 90. gadu vidū.
Latviešu valodas neesamība manā dzīvē uzkrītoša kļuva studiju sākumā. Jau iestājeksāmenos manas iespējas tikt budžeta grupā bija atkarīgas no manas izcelsmes un pagātnes, no neredzamas, sadalītas vēstures bagāžas un plaisas izglītības saturā: toreiz izglītības politika šķita nemainīga, smagnēja un nacionāli angažētiem politiķiem visai izdevīga – es biju nesaprotamais krievs, kas tomēr iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā, un, pateicoties pasniedzējiem un rektoram Pēterim Laķim, astoņu gadu laikā nonācu līdz doktora grādam. Nekad un ne no viena profesora neesmu dzirdējis vai sajutis kaut mazāko nepatikas izpausmi pret mani, manu dzimto valodu vai ģimenes izcelsmi. Drīzāk pats esmu juties kā nonācis uz citas planētas – un tas nav nolietots astronomisks salīdzinājums. Es patiesi biju nonācis citā pasaulē, kuru no Pļavniekiem šķietami šķīra tikai pusstundas brauciens trolejbusā, tomēr tā atradās ļoti tālu. Joprojām atceros aso, dedzinošo kauna sajūtu brīdī, kad nepratu pavaicāt elementārus jautājumus iestājeksāmenu komisijas locekļiem. Arī sarunās ar topošajiem studiju biedriem izteiksmīgi klusēju, jo eksāmenam biju iemācījies no galvas detaļas par Raiņa un Aspazijas biogrāfijām un "Sidraba šķidrauta" simboliskajiem tēliem, bet nebiju spējīgs saprast, kur Rīgā atrodas abu rakstnieku muzejs.
Pie tā vainīgs biju es pats, bet tikai daļēji. Būdams agrīno 90. gadu abiturients, es labi atceros – vienā no divām skolām, kuras apmeklēju, latviešu valodas skolotāja vēlīnā padomju gaisotnē bija aizdomīga un marginalizēta būtne, kas skolotāju sociālajā skalā atradās netālu no apkopējas. 1991. gadā viss mainījās tik strauji, ka es vēl aizvien nespēju aptvert, kā pārmaiņas absolūti visās dzīves jomās spēja izturēt mani skolotāji un vecāki. Daudzi tās neizturēja un, neuzrunāti, meklēja atbalstu un skaidrojumus vēstures un tagadnes fantāzijās – no imperiāla diženuma vīzijām bija tikai daži soļi līdz iekapsulēšanās stāstā par to, ka latviešu valstiskuma atjaunošana ir tikai aizsegs atriebībai pret krieviem – kas gan cits? Šādas versijas esmu dzirdējis arī skolā – sāpes, apjukums un nevajadzības izjūta baroja sazvērestību teorijas. Alternatīvas versijas nemainīja šo sižetu sekotāju domas, jo gluži vienkārši tos nesasniedza. Bezdarbs, latviešu valodas eksāmeni, apliecības ar pakāpēm bez skaidrojuma un dialoga – nemanīti tapa trankvilizējošais stāsts par jauniem upuriem. Sadalīto, slēgto un neizrunāto vēsturi katrs ņēma līdzi uz jauno pasauli. Par to būtu iespējams sākt kopīgu sarunu skolā, taču tur valdīja vecie rēgi – normatīva kontrole pār trauslu un daudzveidīgu, spriedzes caurvītu sociālo audumu jaunas vēstures sākumā, pretī saņemot formālo atbilstības kritēriju izpildi un paralēlas realitātes. Padomijas "viņi izliekas, mēs izliekamies, ka…" izrādījās arī ērtākais risinājums izglītības nerisinātajām problēmām.
Un kur tad palika latviešu valodas skolotāja? Arī viņai bija sākušies jauni laiki, taču nebija zudušas vecās traumas. 1991. gads bija pārvietojis latviešu valodas skolotāju minētās skalas augšgalā – ceļā augšup viņa ņēma līdzi savas sāpes, un mēs, 9. klases skolēni, to intensīvi izjutām, barojot savu vecāku bailes un paši savas dusmas. Trīs 1991. gada augusta dienu garumā pirms jaunā mācību gada sākuma līdz tam dalītā izglītības sistēma pēkšņi ieraudzīja otro, nezināmo jauno krastu un tuvināšanās vietā abas daļas sastinga līdz 1998. gadam, kad jaunais Izglītības likums postulēja atgriešanos pie nacionālās valsts formulas – mācību satura 100% pārejas uz latviešu valodu valsts skolās. Citās valstīs, piemēram, Vācijā un Francijā, valsts valodas totāla klātbūtne valsts izglītībā nefunkcionē kā minoritāšu apspiešanas un to kultūras apdraudējuma mehānisms. Latvijā 1998. gadā turpinājās politiķu manipulācijas ar apjukušajiem krievvalodīgajiem, un tas ietekmēja reformas īstenošanu 2004. gadā un vainagojās 2012. gada provokācijā – krievu valodas referendumā, pēc kura strauji saruka demokrātiskās līdzdalības iespējas. Mazākumtautības, nespējot skaidrot to, kas viņiem sāpēja 2012. gadā, apklusa vienaldzībā pret Latvijas publisko telpu. Toreiz, 1998. gadā, 100% izvēle būtu bijis ceļš uz iespēju skolā atjaunot ilgstoši nozagto, sakropļoto nāciju. Tas būtu ļāvis attīrīt Latvijas vēsturi no naratīva par fašistisko Ulmaņa režīmu un sociālisma tuvojošos triumfu, atjaunot latviešu valodas statusu un klātbūtni publiskajā telpā, vienlaicīgi pieņemot un respektējot dažādību. Tā bija pirmā iespēja veidot vienotu izglītības telpu un piepildīt to ar kopīgu demokrātisko saturu, kuru vienādā apmērā būtu apguvuši visi tie, kas šodien ir vai nu nepilsoņi, vai jaunie Krievijas pilsoņi. Daļa no viņiem izglītības zemās kvalitātes dēļ nespēja un – vēlāk vairs negribēja – kļūt par Latvijas pilsoņiem. Vienotā izglītības procesā, kas tiktu atbrīvots no politiskajām manipulācijām, būtu jāparedz iespējas atspoguļot reāli pastāvošo Latvijas sabiedrības etnisko, lingvistisko, sociālo, reliģisko un cita veida dažādību.
Pirms 22 gadiem izdarītā izvēle pārtapa par izglītības politiku uz nomaksu ar visai augstiem procentiem – sašķeltību, stereotipiem, augošu ksenofobiju un latviešu valodas noliegumu sociālajā realitātē un prātos, kā arī balsošanas rezultātos un koalīciju sastāvā. Nenotikusī iekļaušanās latviešu kultūrā toreiz noveda pie divkopienu sabiedrības šodien, pie pašizolēšanās no politiskās līdzdalības un novājinātas demokrātijas. Radikāli konservatīvo partiju strauji augošā popularitāte, feminisma stigmatizācija, LGBT līdztiesības bloķēšana un vēsturiskas fantāzijas par savējo diženumu vēl pirms Ādama un Ievas rezultējās Satversmes, vienīgā politiskās nācijas vēstījuma, pārveidošanā par nacionālā romantisma brošūru. Šie draudi demokrātijai ir draudi mums visiem, jo demokrātijai nav tautības, toties ir dalībnieki.
Ilgais haoss izglītības reformā, atmetot 100% risinājumu, rezultējās 2004. gada mazākumtautību vidusskolas izglītības reformas plānā, kas paredzēja mazākumtautību vidusskolas posmā 60% priekšmetu pasniegt latviešu valodā, bet 40% – mazākumtautību valodās vai bilingvāli. Reforma tika stilizēta kā pāreja no 60% uz 100% bet īstenībā bija nacionālās politikas neveiksmes apliecinājums, jo realitātē mācību materiālu, skolotāju un metožu, kā arī iekļaujoša vēstījuma trūkums nespēja sekmēt interesi par latviešu valodu un kultūru. Tā vietā izcili nekvalitatīvais politiskais vēstījums par reformu mobilizēja latviešu un mazākumtautību radikāļus parlamentā un ārpus tā, kā arī veidoja pirmās krievvalodīgo masu demonstrācijas, kurās mazākumtautību skolēni un vecāki kļuva par politiķu gūstekņiem. Sociālo protestu un solidaritātes vietā Latvijā politiskais aktīvisms attīstījās tikai kā reakcija uz šķietamo etnisko apdraudējumu. Atcerēsimies, ka joprojām – līdz reformas nobeigumam 2020./21. gadā – iespējas apgūt dzimto valodu, vēsturi un literatūru ir nodrošinātas visām minoritātēm. Kāpēc protesti, sūdzības Satversmes tiesā, vēstījums par draudiem etniskajai kultūrai veido Latvijas politisko dienaskārtību jau 20 gadu garumā? Jau 1998. gadā mēs būtu varējuši politikā nobloķēt etnisko radikalizāciju, bet nebijām spējīgi to paveikt.
Cipariem, protams, ir simboliska nozīme – it sevišķi, ja vēlamies tādu saskatīt. Vai 60% un 40% priekšmetu dalījums nav arī sabiedriskās plaisas formula, kas sastingusi etnisko grupu proporcijās un liecina, ka esam sašķelta sabiedrība, kas sašķeltību pieņēmusi un normalizējusi? Vēlos piezīmēt, ka es plaisu Latvijas sabiedrībā uzskatu par mūsu visu "kopābūšanas" kvalitātes apdraudējumu un nevēlos to normalizēt. Citviet dažādība neapdraud nācijas ideju, bet veido to kā līdzdalības telpu, kurā visi ir apguvuši vienojošu politisko gramatiku un pauž atšķirības visiem pieejamā valodā. Mūsu sabiedrībai draud kolektīvas amnēzijas lēkme, aizmirstot par to, ka arī pēc Covid-19 būs jāstrādā pie vakcīnas – vakcīnas pret radikalizāciju, grupu pieredzes un atmiņu hierarhijām un politisko pašmarginalizāciju. Visi minētie sindromi kopā ir drauds latvietības pastāvēšanai apstākļos, kad piederībai un līdzdalībai ir daudz globālo konkurentu. Šodien nācija ir izvēle, tostarp izvēle nepiedalīties un vājināt demokrātiju, grimstot saldajā populisma miedziņā. Mana latvietība visai nopietni atšķiras no nacionālo partiju versijas un ir sinonīms latviešu nācijai, kas ir politiska, visaptveroša, iekļaujoša un plurālistiska, bez pasīviem skatītājiem un nolieguma zonām. 100% uz papīra tiks sasniegti 2021. gadā – gandrīz divdesmit piecus gadus vēlāk. Divdesmit piecus gadus vēlāk nekā vajadzēja arī minoritātēm pienācis laiks sākt pārskatīt savu kultūru ilgtspējas mehānismus un veidot jaunas līdzdalības formas. Arī politiskajā diskursā akūti nepieciešama jauna leksika, kas veidotu kopīgu telpu. Cik daudz laika vajadzēs, lai to sasniegtu politikā? Vai nav par vēlu? Ko esam pazaudējuši?
Zaudēts nav atrasts
Paši varat izvēlēties, kur likt komatu šajā apakšvirsrakstā. Es personīgi aizvien vairāk sliecos uz skumjāko, tumšāko versiju un liktu komatu pēc pirmā vārda. Ja Latvijā 1998. gadā būtu ieviesta vienotā izglītības sistēma, sabiedrība būtu izskatījusies citādi nekā pēc 2004. gadā ieviestās iepriekš minētās proporcijas. Visdrīzāk mēs būtu varējuši izvairīties no 2012. gada referenduma, kad sabiedrības šķelšanu veicinošie politiķi, mediji un mēs visi izmantojām valodu kā sāpju līdzekli, kas atkailināja kolektīvās 20. gadsimta traumas. Tās neaprobežojas ar deportācijas posmu vai nacionālo pretestību, bet akumulējās arī krievvalodīgo pieredzē pēc 1990. gada. Vēstures slāņu nevienlaicīgums, kurā saplūda sazvērestību teorijas, etniski motivēta balsošana un atmiņas vietu spridzināšanas diskurss, veidojās un tika artikulēts valodā gadu desmitus pēc 1990. gada 4. maija. Šķelšanās norisinājās un sacietēja valodā, valodas politikā un tās vidē – skolā. No valodas robežām un manipulācijām nav pasargāta neviena sociāla būtne. Valoda, kā jau 70. gados pētniecībā konstatēja "kultūras pagrieziena" pārstāvji, ir politiskās realitātes produkts un līdzeklis. Tas, ko un kādā valodā mēs sakām, ir tas, ko mēs domājam par citas valodas kopienu un atsevišķu cilvēku. Līdzi skaņām izskan mūsu spēja pieņemt citas valodas pasauli, nodrošināt tajā savu klātbūtni un iekļaut savā valodā Citādo.
Jau pēc Pirmā pasaules kara Eiropas literāti konstatēja, ka nāciju slaktiņu četrarpus gadu garumā izraisīja nevis armiju kustība un ķīmiskie ieroči, bet tieši valodu spēja veidot konflikta lauku, piepildīt to ar bailēm, naidu un stereotipisku un hierarhisku attieksmi pret tiem, kas ir tikai nosacīti un nejauši ārpus "mūsu" kopienas. Roberts Muzils savā nepabeigtajā episkajā romānā par parodēto Austriju/Kokaniju "Cilvēks bez īpašībām" minēja precīzu drošības un miera apdraudējuma formulu – tas ir stāsts – tātad valodā pausts vēstījums – par Citādo kā sliktāku, vairāk atpalikušu, naidīgu, draudīgu, un to mācību grāmatās lasīja franču un vācu skolēni. Jaunus, šausminošus valodas noziegumus Eiropa sadzirdēja Pirmā pasaules kara turpinājumā – Otrajā pasaules karā, kas blakus miljoniem upuru gandrīz nonāvēja pat dzeju, valodas dzirdamības augstāko pakāpi.
Tomēr pēckara Eiropā nācijas rada iespēju atrast un pieņemt cita citu arī pēc neizsakāmiem noziegumiem – piedošana, pieņemšana un pat aizmiršana līdzās politiķu figūrām Varšavas geto muzejā norisinājās valodā, simbolu telpā Parīzē vai studentu kopmītnē jebkurā citā Eiropas pierobežu atmiņu vietā. Rietumeiropā valoda – primāri politiskā valoda – transformējās līdzās sabiedrībām, un tajās strauji ienāca Citādais, arī postkoloniālais subjekts. Tas, lai arī atšķirīgi, runāja mūsu valodā, kuras kanonizēšana, attīrīšana, kodificēšana un brīžiem arī izvarošana bija noritējusi kopš 1914. gada propagandas. Akcents, kļūdas, pazušana valodas maldu ceļos ir izaicinājumi tiem, kas ar valodu saista drošību, patiesumu un skaidrību. Bet valoda ir arī līdzdalība un interešu artikulācija, iespēja strīdēties un piedāvāt atšķirīgo. Šīs īpašības ir dzīvas demokrātijas sastāvdaļas. Ir jāprot runāt latviski, lai spētu nepiekrist valdības politikai jebkurā nozarē, saprastu radikalizācijas riskus, ievērotu kritisku distanci no populisma un brīnumdariem, kas sola tūlīt visu izskaidrot.
Latvijas izglītības politika mazākumtautību skolās gadu desmitiem veidoja telpu, kurā pazaudēti būtiski priekšnoteikumi Rietumu demokrātiskās, politiskās nācijas veidošanai – spēja pieņemt latviešu valodu un piedalīties nevis caur formalitātēm un kritērijiem, bet ar politiski kvalitatīvu līdzdalību. Tagad iztēlosimies, ka esam pamodušies 1998. gadā un viss ir izdevies. Ko mēs būtu varējuši iegūt, ja reformu īstenotu pilnā mērā?
Nācija – neierobežots pieslēgums?
1998. gads noteikti būtu bijis iespēju gads. Jau manas jaunākās māsas paaudze šodien, apgūstot pasauli arī latviski, būtu spējīga to latviski arī līdzveidot, tātad mainīt, iekļauties mazākumtautības politikā kā dalībniece, kas piesaka savu versiju par Latvijas nākotni kopīgā valodā. Neveiklais a možno ja po russki neļautu nacionāli radikāliem politiķiem atrast un līdz šim brīdim izmantot latvietību kā ekskluzīvu – tātad izslēdzošu – telpu. Kopīga valoda aizvērtu ienaidnieku darbnīcas, un kāds NA politiķis nelietotu latviešu valodu, lai salīdzinātu krievus ar utīm, tēlu no Pirmā pasaules kara katastrofas. No utīm līdz popantisemītismam politiķu runās bija tikai daži soļi, bet seku nebija nekādu, jo nacionālais radikālisms, daļai sabiedrības latviski klusējot, neatrada pretestību politiskajā valodā. Neveidotos un necirkulētu tādi jēdzieni kā okupanti, piektā kolonna, bet mēs kopīgi analizētu, pieņemtu un nosodītu okupāciju kā mūsu visu traumu un noziegumu pret mūsu kopīgo nākotni. Strauji palielinājusies pilsoņu kopiena sekmētu politisko plurālismu, un tajā atrastos vieta arī atjaunotajai pāretniskajai sociāldemokrātijai, kura pēc 90. gadu korupcijas skandāliem Rīgas domē, šķiet, aizgāja un neatgriezīsies, bet arodbiedrības no padomju rudimenta spētu pārtapt par solidaritātes instrumentu, nevis par partijas "Saskaņa" etnobiedrībām, novājinot citas arodbiedrības un izveidojot darba ņēmēju vidē etniski lingvistiskas robežas.
Būtiskākais ieguvums patlaban būtu iespēja kopīgi pretoties populismam un melu plūdiem apstākļos, kad Otrais aukstais karš ir neoliberālo vadoņu un mediju manipulatoru rituāla deja ap saviem vēlētājiem ārpolitiskās ekspansijas aizsegā. Mēs būtu varējuši izveidot trauslāko no audumiem – daudzbalsīgu kopīgas informācijas telpu. Nebūtu ilgi un bez rezultāta jāstrēgst pašreizējā mediju strupceļā – lai krievvalodīgie sadzirdētu Latvijas politiķus, tos, kuru pienākums ir veidot un attīstīt demokrātijas kultūru, lai nebūtu jādomā par jaunu kanālu krievu valodā, kas tagad, pat ja tam būtu līdzekļi, nesekmētu kopīgas valodas veidošanu, bet būtu dārgs tulks, kuru tāpat nesadzirdētu, jo vienlaikus virtuvē skaļi, saistoši un ilgstoši skan patriotisks blokbāsters par Staļina un NKVD vīru varoņdarbiem vai stāsts par geju sazvērestību pret pareizticīgo pasauli. Kopīgajā valodā būtu sadzirdami dažādi akcenti arī "Panorāmas" tekstos, savukārt ausis un prāti pierastu pie tā, ka žurnālistu akcentu dažādība nav drauds, bet realitātes sakritība ar vēlamo – latviešu valodas izplatīšanos maksimāli daudzu iedzīvotāju vidū. Tikai jāpieņem, ka šādā gadījumā pazustu latvietība kā sterilitāte un stikla zārks. Iespējams, latviešu politiķi, kas uzdzīvo uz nedroša un nervoza vairākuma bailēm par latvietības spēju izdzīvot, nespētu plaši izmantot apdraudētības diskursu priekšvēlēšanu kampaņās, veidojot jaunus draudus demokrātijai – etnisko balsojumu traumatizētajā sabiedrībā. Akūtais, traumu piepildītais etniskums ir kļūdaini kļuvis par sinonīmu nācijai, un latvietība ir pazaudējusi iekļaujošo potenciālu, kas tai piemita 80. gadu beigās Tautas frontes ideālismā, kurā piedalījās un kuram uzticējās daudzu kultūru pārstāvji – nenotikušie latvieši kā politiskās nācijas neveiksmes pazīme. Nu laiks mosties vēlreiz, pa īstam…
Nekonsekventas reformas rezultātā latviešu valoda dzīvo Guliveram līdzīgu dzīvi. Tā strauji un negaidīti maina savus apmērus un lomu, atkarībā no tā, kurā telpā tā nonāk. Latviešu nacionālisma diskursā latviešu valoda ir milzis, kas aizsedz un izstumj visas citas latviešu nācijas pazīmes. Tā pat izspiež pati sevi, jo savā radikālajā sakralitātē nespēj runāt ar tiem, kuriem ir grūti ar garumzīmēm. Savukārt, nonākot cita etnosa aizspogulijā, tā strauji mazinās izmēros un kļūst par pierādījumu tam, ka "mēs", vienmēr diženi, esam šeit bijuši no Pētera I laikiem. Tālāk katrs var pievienot taksometrā vai tirgū dzirdētu fantastisku stāstu, savukārt "tie tur" ar valodas inspekciju, eksāmenu kategorijām, sodiem, sodiem, sodiem ir aizvien klusāks traucēklis uz saimniecisko problēmu fona. Pārfrāzējot ASV dzīvojošo krievvalodīgo anekdotes, var teikt, ka esam nonākuši līdz frāzei: "Es tajā Latvijā nemaz neeju." Plaisa vārdos un prātos var būt visai ienesīga vieta.
Priekšvēlēšanu patosā politiķi bieži atkārto formulu par Latviju kā izdevušos valsti. Nav ko piebilst – esam daļa no trauslas un novājinātas Eiropas, tomēr lēnām attīstām tās idejas un vērtības. Par sabiedrību to apgalvot būtu pārdroši – vēl neesam izdevušies, vēl topam, bet ir zaudēts laiks un joprojām nav atrasta kopīga valoda. Latviešu valoda vēl nav par tādu kļuvusi, bet manas māsas dēls jau pirmajā klasē labi spēj latviski pateikt to, ko domā. Ko viņš dzirdēs latviski par sevi un savu pagātni? Viņam nav bail, viņš neklusēs, un nākotnē viņš spēs veidot kopīgu stāstu. Ja gribēs.
6