Ukrainas uzlecošās mediju zvaigznes "The Kyiv Independent" galvenā redaktore Olga Rudenko intervijā "Satori" saka: "Ukrainai karš ir galīga un pilnīga šķiršanās no visa, kas ir padomisks un krievisks, no visa, kas ir kleptokrātiski autoritārs." Lai arī no sirds ceru, ka pēc kara beigām ukraiņiem izdosies atkal uzcelt savu valsti demokrātisku, tiesisku un brīvu, esmu diezgan droša – "galīga un pilnīga" šķiršanās vēl ir tāls sapnis, pirms kura ir daudz, daudz darba.
Ticiet man, esmu no Latvijas, un šodien šīs šķiršanās gauso gaitu apzinos īpaši spēcīgi.
Pirms divām nedēļām notika gājiens "Par atbrīvošanos no padomju mantojuma", kurā piedalījās ap 5000 cilvēku. Es tajā nedevos – paskaidrošu, kāpēc. Pirmkārt, pretestību manī radīja gan visnotaļ abstraktais pasākuma nosaukums: ar padomju mantojumu tomēr var saprast tik daudz ko (arhitektūru*, kino, mākslu, folkloru, pat receptes), ka šāds uzsaukums kļūst bīstami nekonkrēts. Otrkārt, gājiena rīkotāju deklarētais mērķis – prasīt padomju pieminekļu nojaukšanu Latvijā – mani atstāja visnotaļ vienaldzīgu. Apzinos, ka pēc Krievijas iebrukuma šī soļa simboliskā nozīme ir ieguvusi citu svaru, taču nevaru parakstīties zem risinājuma, kas manā izpratnē ir plāksteris uz pūžņojošas brūces. Manuprāt, tas "krieviskais un padomiskais", no kā Krievijas iebrukumam Ukrainā mūs vajadzētu mudināt pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, nav saistīts ne ar valodu, ne literatūru, ne dobēm apstādītiem akmeņiem Madlienā (vai Pārdaugavā). Tas ir saistīts ar domāšanas modeļiem un iesīkstējušām praksēm, kurām būtu nepieciešama pretošanās ar tikpat lielu vienotību un iesaisti kā minētajā gājienā.
Minēšu divus piemērus, pret kuriem gājienā esmu gatava doties arī es.
Pirmkārt, sistēmas vardarbība pret cilvēku. Piemērs – nesen izlasīju krievu rakstnieces Annas Starobiņecas grāmatu "Paskaties uz viņu" par viņas pieredzi veselības aprūpes sistēmā pēc tam, kad gaidāmajam bērniņam tiek atklāta letāla slimība. Grāmata viņas dzimtenē raisīja plašu rezonansi un tostarp kritiku, jo Starobiņeca nekautrīgi izgaismo Krievijas veselības aprūpes necilvēcīgo vienaldzību pret savu personīgo traģēdiju un atļaujas salīdzināt to ar iejūtīgo, uzmanīgo attieksmi Vācijas klīnikā, labi parādot – sievietes gatavība vienatnē klusēt un ciest Krievijā arvien tiek uzskatīta par normu. Šodien "Satori" publicēta Agras Lieģes-Doležko saruna ar trim sievietēm par viņu dzemdību pieredzi Latvijā, un nevar nemanīt paralēli gan starp Starobiņecas stāstu, gan starp pārmetumiem, kas veltīti Agras iepriekšējiem rakstiem par savu grūtniecības pieredzi – arī Latvijā bezspēcība un ciešanas mēdz tikt uztvertas kā neizbēgama daļa no saskarsmes ar veselības aprūpes sistēmu.
Otrkārt, cilvēktiesību pakārtošana politiskām interesēm. Šodien Saeimā 3. lasījumā vajadzēja tikt pieņemtam Civilās savienības likumam, kas ļautu savas ģimenes aizsargāt arī viendzimuma pāriem. Lai to nepieļautu, 46 deputāti izvēlējās nebalsot, tādējādi paralizējot šo procesu – visdrīzāk ar mērķi paturēt šo "karsto" tēmu kā līdzekli priekšvēlēšanu kampaņām. Piemērs šādas politikas vissaasinātākajai izpausmei nav tālu jāmeklē – jūs uzminējāt, atliek paskatīties uz Krieviju, kur pat Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils kā vienu no ieganstiem iebrukumam Ukrainā izmanto Krievijas "krusta karu" pret LGBT+ līdztiesību (starp citu, par Krievijas pareizticīgās baznīcas lomu karā var lasīt gan teologa Normunda Titāna rakstā, gan vakar publicētajās pareizticīgā kapelāna Dāvida Šterna pārdomās, savukārt LGBT+ un varas attiecības postpadomju valstīs lieliski izgaismo "Satori" avīzē publicētais Mārtiņa Jansona raksts).
Atgriežoties pie sarunas ar Olgu Rudenko, apzinos – atbrīvošanās no "padomiskā un krieviskā" notiek tieši šādā, grūtā iekšējo tektonisko plātņu pārbīdes procesā un ukraiņi pašlaik cīnās par brīvību nākotnē šo ceļu iet paši. Kas attiecas uz Latviju – gribas cerēt, ka "atbrīvošanās no padomju mantojuma" no saukļa kļūs par pamatu jēgpilnai diskusijai. Mēs, "Satori", centīsimies palīdzēt tam notikt.
* Nākamnedēļ publicēsim sarunu, kur par padomju mantojumu arhitektūrā spriedīs arhitektūras un kultūras pētnieki.
7