Foto: "Unsplash"
 
Politika
23.02.2022

Šķērsot Rubikonu

Komentē
5
Saglabā

Mēs esam gatavi karam. Mēs esam sagatavojušies noskatīties nopietnā, konvencionālā karā ar sagrautām pilsētām, līķu kalniem un galvaspilsētas ieņemšanas operāciju mazāk nekā 1000 kilometru attālumā no Rīgas un Varšavas. Ne ekonomiski, ne materiāli, ne psiholoģiski, tomēr apziņas līmenī esam samierinājušies ar domu, ka nu karš ir neizbēgams. Latvijā un lielā daļā Rietumu pasaules šis brīdis pienāca pagājušā gada novembrī.

49. gadā pirms mūsu ēras Jūlijs Cēzars ar vārdiem: "Kauliņi ir mesti," – Romas leģionu priekšgalā šķērsoja Rubikonas upi, pārkāpjot Romas Senāta aizliegumu romiešiem bez īpašas atļaujas Itālijas provincēs ievest karaspēku. Tas Romas vēsturē bija izšķirošs brīdis, kas varēja beigties tikai ar pilsoņu karu. 21. gadsimta sākumā amerikāņu politologs Dominiks Džonsons, analizējot 20. gadsimta konfliktus, izteica ideju, ka doma par kara neizbēgamību sabiedrības apziņā rodas, vēl pirms šāds solis tiek sperts lēmumu pieņemšanas līmenī.

Džonsons šim fenomenam deva nosaukumu "Rubikonas šķērsošanas teorija", politiskā lēmuma pieņemšanas procesam piemērojot līdzīgu lēmumu pieņemšanas modeli psiholoģijā. Teorija runā par savdabīgām "psiholoģiskajām lamatām", kuras veidojas vēl pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Šādos apstākļos alternatīvie risinājumi tiek atmesti, radot šķietamu pārliecību par konkrētā lēmuma nemaldību. Jo ilgāks laiks paiet un lielāki resursi tiek ieguldīti viedokļa pamatošanā, jo sarežģītāk atteikties no jau pieņemtā virziena.

Pašreizējie Krievijas ultimāti Rietumu pasaulei atrodas tieši šajā stadijā – Krievijas politiskā elite ir sagatavojusies militāram konfliktam. Vienlaikus pēdējo mēnešu aizvien agresīvākā Krievijas retorika potenciālam karam Ukrainā pakāpeniski ir sagatavojusi gan Rietumu, gan Krievijas sabiedrību. Jo ilgāk turpinās saspīlējums, jo politiski sarežģītāka ir atkāpšanās no savām prasībām – gan starptautiskā, gan iekšpolitiskā līmenī.

Lai gan tādas frāzes kā hibrīdkarš un "jaunais aukstais karš" plašu atpazīstamību ieguva jau kopš 2014. gada, kad Maskava īstenoja plašu Ukrainas destabilizācijas stratēģiju, Rietumos ideja par iespējamu atklātu "valsts pret valsti" karu Eiropā nebija izveidojusies līdz pat šim brīdim. Ievadot "google" meklētājā frāzi "karš Ukrainā ir neizbēgams", atklājas, ka Rietumu pasaulē lūzuma punkts atrodams pagājušā gada novembra otrajā pusē, aptuveni 20.–25. novembrī, brīdī, kad "Bloomberg" publicēja rakstu par ASV izlūkdienestu izteiktajām bažām par Krievijas karaspēka koncentrāciju pie Ukrainas robežas. [1] Pirmo reizi Latvijas mediju telpā vārdi "karš ir neizbēgams" parādījās 22. novembrī. [2] Kopš tā brīža kara neizbēgamība tiek pasvītrota aizvien biežāk.

Pašreizējā situācijā Krievija Rubikonu ir šķērsojusi stratēģiskā līnijā – 2013. gadā Krievijas Ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs publicēja rakstu, kurā iezīmēja Krievijas stratēģiskās intereses 21. gadsimtā. [3] Soli pa solim tas ir attīstījies līdz pašreizējai situācijai, kurā Krievija atklāti paziņo, ka "būs spiesta pielietot militārus līdzekļus" gadījumā, ja tās intereses – NATO aizvākšanās no Austrumeiropas – netiks ņemtas vērā. Operacionālā līmenī Krievija ir tik tuvu Rubikonas otram krastam, cik vien tas ir iespējams – lai gan tiešs izrāviens Kijevas virzienā pašlaik, 23. februārī, šķiet mazāk iespējams, provokācijas Austrumukrainā liek domāt, ka Krievijas plāns "B" varētu būt mēģinājums izsaukt agresiju pret Krievijas atzītajām Luhanskas un Doņeckas "Tautas republikām".

Rubikonas šķērsošanas modelis redzams arī Rietumu politikas modelī. Domājot par pēdējo divu mēnešu notikumiem Ukrainā, daudzus ir pārsteidzis šķietamais loģikas trūkums notiekošajā, absurdais un amorālais, kas pavada Krievijas draudus un ieroču žvadzināšanu, kā arī bezspēcības sajūta notikumu priekšā. Daudz bīstamāka par pašreizējo retoriku, apzinoties problēmu un visiem spēkiem cenšoties īstenot atturēšanas politiku, ir bijusi Rietumu izvēle "sabloķēt" savu domāšanu veidā, kas veicināja Krievijas un tās līderu iespējas pacelt provokācijas latiņu vēl augstāk. Lai gan pašlaik virkne Rietumvalstu ar Baltijas valstīm un Poliju priekšgalā rada visus iespējamos apstākļus, lai novērstu konflikta galēju eskalāciju, nav izpildīts pats galvenais uzdevums – nepieļaut konflikta rašanos tā saknē.

Vai iepriekšminētais nozīmē, ka Rietumu sabiedrība ir līdzatbildīga par Krievijas agresiju pret Ukrainu? Jā. Brīdī, kad cilvēks saskaras ar lielu traģēdiju, viņš ir spiests iziet cauri piecām psiholoģiskām fāzēm – tas ir noliegums, dusmas, tirgošanās, depresija un samierināšanās.

Gadījumā, ja kādu pēdējo mēnešu notikumi ir pārsteiguši nesagatavotu, viņš ir atradies nolieguma fāzē vismaz no 2014. gada, kad Krievijas karavīri anektēja Krimas pussalu, notrieca pasažieru laineri MH-17 un izraisīja asiņaināko konfliktu Eiropas 21. gadsimta vēsturē. Krievijas uzbrukumi Rietumu vērtībām, vēlēšanu ietekmēšana, kiberdraudi un masveida militārās mācības, kurās tiek izspēlēts Baltijas okupācijas scenārijs, tam ir bijis regulārs atgādinājums, ko mēs esam izvēlējušies redzēt vai neredzēt.

Pastāv būtiska atšķirība starp miermīlību un vājumu – miermīlība ietver spēju parādīt spēku un izvēli to nedarīt. Ja Rietumu vienotā un pārsteidzoši noteiktā reakcija uz draudiem Ukrainai būs nostrādājusi un Krievija atvilks savus spēkus, tas nebūs gadījums, kad "esam pārspīlējuši." Tā būs izsprukšana no katastrofas par mata tiesu, primāri pateicoties tam, ka Ukrainas ietekmēšanai krieviem bija jākoncentrē lielākais militārais kontingents kopš Prāgas pavasara un tam bija vajadzīgs laiks. Tā ir mācība, kas līdzi jāpaņem mums te, Latvijā.

Mums šeit nav rožaina situācija – Krievija ietekmē politiskos procesus, gandrīz katru dienu Latvijas robežu turpina mēģināt šķērsot migranti no Baltkrievijas, regulāri tiek izplatīta dezinformācija par Latviju kā neizdevušos valsti. Atklātība un demokrātija, velojoslas, dzīvesbiedru likums un kažokzvēru audzēšanas aizliegums ir vērtības un idejas, kurām Krievija draud ik 4 gadus, mācībās "Zapad" īstenojot Latvijas okupācijas scenāriju. Ukrainas pieredze māca: būt pacifistam nozīmē būt pilsonim visplašākajā šī vārda nozīmē – maksāt nodokļus, cīnīties ar dezinformāciju, prast rīkoties ar medsomu un – ne mazāk svarīgi – ar triecienšauteni. Arī Latvijā.

 

[1] https://www.usnews.com/news/world-report/articles/2021-11-22/russia-ramps-up-war-rhetoric-against-ukraine-as-west-fears-imminent-invasion
https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-11-21/u-s-intel-shows-russian-plans-for-potential-ukraine-invasion?srnd=premium-europe

[2] https://www.tvnet.lv/7391398/krievijas-iebrukuma-ukraina-planots-iesaistit-100-000-kareivju-zino-bloomberg

[3] https://www.armyupress.army.mil/portals/7/military-review/archives/english/militaryreview_20160228_art008.pdf

Tēmas

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!